"Snobus šeit negaida..." blogere Ksenija Andrijanova atgriežas dzimtajā Bolderājā

Bolderāja ir Rīgas pilsētas daļa Pārdaugavas ziemeļos, Buļļupes labajā krastā, pie tās ietekas Daugavā. Vēstures avoti vēsta, ka šīs vietas nosaukums esot cēlies no Lielupes lejteces nosaukuma, kuru savā vārdā (Bulderaa) 15. gadsimta beigās nokristījis kāds Johans Bulderings.

Šim vācu kungam tolaik Livonijas ordeņa mestrs tur izlēņojis muižu – vēlākos Buldurus, saskaņā ar vietni Apkaimes.lv.

Bolderāja kā apdzīvota vieta sākusi veidoties 18. gadsimtā un, laikam ritot, kļuvusi par ievērojamu industriālo centru, muitnieku un loču (ostas pārzinātāji, kapteiņi) apmešanās vietu.

Kā zināms, saikne ar kuģniecību un jūrā braukšanu Bolderāju raksturoja arī šobaltdien.

Mūsdienās, lai arī tautā zināma kā viena no nelabvēlīgākajām pilsētas daļām, Bolderāja ir mājas gan cilvēkiem, gan arī uzņēmumiem un fabrikām. Tur darbojas skolas, veikali, kā arī dažādas izklaides vietas. Tostarp slavu visā Rīgā iemantojusi arī kāda leģendāra kebabu ēstuve.

Piesmietais tējas namiņš

Mēģināt iepazīt šo Rīgas pilsētas daļu uz savu roku neuzdrošinājāmies, tamdēļ Bolderājas šarma meklējumos devāmies kopā ar jaunu sievieti, kura tur ir pavadījusi visu savu bērnību un daļu jaunības – populāro blogeri Kseniju Andrijanovu.

Apbruņojušies ar rīta kafiju un aptuvenu maršruta plānu, vispirms dodamies uz tā dēvēto Tekstilnieku parku, kura tuvumā mūžībā atdusas gan 19. gadsimta, gan arī padomju ēras pamestās rūpniecības uzņēmumu ēkas.

19. gadsimtā šeit darbu uzsāka Hertviga un Peitāna linu-džutas vērpšanas un aušanas fabrika, dodot darbu daudzām Bolderājas sievietēm.

“No malas ir nācies dzirdēt, ka cilvēkiem Bolderāja šķiet kā lauki, kur esot bail iziet uz ielas. Man tā nav. Cilvēki, ar kuriem kopā esmu uzaugusi, mani nebiedē. Viss atkarīgs no tā, ko vēlamies saskatīt – ja vēlamies saskatīt “čerņu”, to noteikti atradīsim, taču netrūkst arī savdabīgu, skaistu vietu ar interesantu atmosfēru. Katrā gadījumā uz Bolderāju nevar braukt ar snobisku attieksmi,” pa ceļam izskaidro Ksenija. Bolderājā viņa ir nodzīvojusi līdz 25 gadu vecumam.

Pašas fabrikas teritorija tūristiem nav pieejama. To ieskauj augsts betona žogs, kurš, diskutablā mēģinājumā paspilgtināt drūmo un pamesto industriālo zonu, nu ir izrotāts ar bērnu zīmējumiem.

Taču Tekstilnieku parka teritorijā ir atrodama kāda cita visai unikāla to laiku celtne – tējas namiņš, kurš, spriežot pēc vēstures liecībām, bijusi eleganta un tolaik pat trendīga atpūtas vieta.

Tiesa gan, mūsdienās no tējnīcas kādreizējā glamūra pāri ir palicis maz. Ir redzamas ēkas kolonnas un citi fasādes dekoratīvie elementi, kurus ieraugot, arhitektūras speciālisti noteikti atpazīs vācu meistaru rokrakstu, taču vienlaikus gandrīz viss namiņš, no jumta līdz pat pamatiem, ir notriepts ar spilgti dzeltenu krāsu. Tā durvis un logi ir aizmūrēti ciet.

Spriežot pēc “būvniecības” materiāliem (ķieģeļi, kas Bolderājas silikātķieģeļu rūpnīcas dēļ tur nebūt nebija deficītā), ēkas arhitektūrai un vēsturiskajai nozīmei, visticamāk, ir uzspļauts jau padomu gados.

Ēkas otrā pusē aina izrādās vēl drūmāka – fasādes bojājumi ir daudz lielāki, turklāt greznais portāls, pa kuru savulaik iekšā nākuši tējnīcas apmeklētāji, ir aizsprostots ar iepuvušiem koka dēļiem.

Iespaidu acumirklī sabojā arī dažus metrus no ieejas, starp tējas namiņu un gājēju celiņu zemē nomestās šļirces. 

“Jāpiebilst, ka parks ir atjaunots un labiekārtots. Vēl pirms vairākiem gadiem, kad dzīvoju Bolderājā, tas bija pamests novārtā un aizaudzis,” par apkārt redzamo piebilst Ksenija.

Arī citi parkā atrodamie vēsturiskie nami ir ievērības cienīgi. Īpaši savādu auru izstaro kāds vecs, savrupmājas nosaukuma cienīgs koka nams ar visai greznu torni. Tajā, spriežot pēc baltiem pakešu logiem, mīt cilvēki.

Netālu no fabrikas žoga, iepretim kādam citam koka namam atrodas veca, nefunkcionējoša strūklaka, kuras biezās sienas gadu gaitā pamatīgi sašķobījusi un sadrupinājusi parka augsne. Cauri tās pamatiem pamanījušies izspraukties nezāļu kušķi.

“Pistole pie galvas” un citas atmiņas no sociālās mājas

Pa ceļam uz Bolderājas centru uz īsu laiku piestājam pie kādas daļēji pamestas sociālās mājas Dolomīta ielā 1, kurā bērnību pavadījusi Ksenija.

Izrādās, ka četri no šī piecstāvu nama augšējiem stāviem ir pamesti un aizslēgti, savukārt pirmajā stāvā ir iekārtotas biroju telpas.

“Kopumā spilgtākais, kas šeit piedzīvots, droši vien būs pie galvas pieliktā pistole, jo kāds iedomājās, ka es un citi bērni pīpējam koridorā. Tad sektas, kas nāca ar dāvanām iemanīt bērnus no nabadzīgajām ģimenēm pie sevis. Un māte, kas gandrīz izmeta savu bērnu pa logu,” atceras Ksenija.

Viņa gan piebilst, ka tajos laikos jutusies brīva. Interneta neesot bijis, un bērni savā starpā dzīvojuši draudzīgi: “Tā bija bērnība uz visiem simts – bez jebkādām ambīcijām, asarām, ka tev nav “iPhone”, bet klasesbiedriem ir. Jo nevienam jau nekā nebija.”

Bolderāja – pilsēta Rīgā

Jāpiemin, ka Bolderājā nav itin nekā, kas liktu domāt, ka šī vieta ir daļa no Rīgas un, izkāpjot no automašīnas, rodas iespaids, ka apkārtējie zina – mēs neesam vietējie.

Taču nevar noliegt, ka Bolderājas centrs ir ļoti dzīvīgs – cilvēki apmeklē veikalus, gaida sabiedrisko transportu un visādi citādi ļaujas saviem ikdienas ritmiem, tostarp pie veikala durvīm jau pulksten 11:00, darbadienā atkorķējot divu litru alus pudeli.

Ksenija norāda uz netālu esošo skaistumkopšanas salonu ar nosaukumu “Glamurka” (patapināts no vārda “glamūrs”).

Secinām, ka labāku nosaukumu skaistuma salonam, kurš atrodas Bolderājā, izdomāt nebūtu iespējams.

Ksenija arī atceras, ka netālu no salona atrodas ēka, kurā savulaik regulāri notikušas vietējās diskotēkas.

“Jāatzīst gan, ka bērnībā un tīņu gados Bolderājā nebija daudz ko darīt. Parasti mēs vienkārši klīdām apkārt, apmeklējot iecienītākās vietas, vai devāmies uz Rīgu. Tieši tā arī tika runāts par braucienu uz centru – lai arī Bolderāja faktiski ir Rīgas daļa, brauciens uz Rīgas centru mums nozīmēja došanos uz Rīgu,” piebilst Ksenija.

Gruzīnu kebabu smarža

Par Bolderājas vietējo kebabnīcu noteikti varētu būt dzirdējuši arī tie, kuriem līdz šim nemaz nav gadījies spert kāju šajā Rīgas galā.

Nelielā kebabu ēstuve “Gvatar” ir pirmā pieturvieta, kurā, pētot Bolderājas centru, nolemjam iegriezties uz ilgāku laiku, lai ieturētos.

Ienākot pa durvīm, nedaudz pārsteidz šīs ēstuves izmēri – apmeklētājiem tajā ir atvēlēti vien daži kvadrātmetri, kuros satilpst precīzi viens galdiņš ar četriem krēsliem. Pirmie iespaidi, godīgi sakot, ir visai grūti formulējami, taču tas, kas norisinās aiz letes ir pavisam cits stāsts.

Tieksmi pagaršot šo gruzīnu cepto gardumu izsauc jau tik vien kā patīkamā maizes smarža, kas nāk no virtuves stūrī ierīkotās krāsniņas.

Kasjauns.lv komanda nolemj pagaršot leģendām apvītos kebabus, kamēr Ksenija izvēlas tradicionālo gruzīnu siera pīrāgu hačapuri.

Ne centa par reklāmu!

“Gvatar” ir kādas Latvijā dzīvojošas gruzīnu ģimenes uzņēmums, un šodien ēstuvē strādā tās saimniece Tamina kopā ar vecāko dēlu Asifu un jaunāko dēlu Agasifu.

“Šo ēstuvi atvērām pirms četriem gadiem un līdz pat šai dienai neesam ne centa iztērējuši reklāmā – cilvēki paši nāk!” dižojas Asifs ar māti.

“Gvatar” kebabu un lavašu gatavojam pēc paaudžu paaudzēs izlolotas ģimenes receptes, turklāt viss tiek darīts klientu acu priekšā,” sarunas laikā piebilst Tamina.

Gaidot, kamēr tiek pagatavoti trīs asie kebabi un Ksenijas siera pīrāgs, noskaidrojam, ka Asifs un viņa ģimene Latvijā dzīvo kopš 1996. gada.

“Bolderājas iedzīvotājiem šī ēdnīca sākotnēji likās šaubīga, cilvēki nenāca. Mana mamma dažreiz nopirka pašu maizi, taču ne kebabu, jo viņai nebija pārliecības, ka ar gaļu viss ir kārtībā... Taču vienu brīdi visi saprata, ka tā tomēr ir štelle un tad nāca visi – vietējie, iebraucēji, strādnieki un skolēni, dažāds kontingents,” par “Gvatar” izstāsta Ksenija.

Aptuveni pēc 20 minūtēm saņemam savu pasūtījumu.

Pēc pirmā kodiena siltajā, tikko pagatavotajā lavaša maizē top skaidrs, ka esam nonākuši īpašā vietā. Kebabs ir patiesi dievīgs, un Rīgas centra kebabnīcām tik tiešām ir palaimējies, ka Bolderājas kebabs ir tik tālu.

Taču Asifs atklāj, ka ģimenei ir visai lieli plāni – rudenī atvērt otru “Gvatar” ēstuvi Rīgas Centrāltirgus teritorijā. “Šobrīd lielākā problēma ir atrast cilvēkus, kuri vēlētos strādāt. Neprasām īpašu pieredzi, tikai vēlmi un gatavību mācīties. Arī šeit strādājošie sākotnēji ieradušies bez pieredzes, taču laika gaitā iemācījušies visu un strādā godam!” piebilst saimnieks.

Uz atvadām mums tiek sarūpēta īpaša dāvana – silta tikko izcepta maize.

Nepelnīti aizmirsta vieta

Pēc pusdienām dodamies tuvumā aplūkot Bolderājas vēsturisko koka apbūvi – netālu no centra esošos namus Miglas, Mencu un Lielupes ielās.

Uzmanību piesaista kāds nams Lielupes ielā, netālu no autoceļa. Daļa no tā jumta, šķiet, nopostīta ugunsgrēkā, taču izrādās, ka māja nebūt nav pamesta. No kāda otrā stāva loga uz mums glūn kaķis, zāle ap māju ir nesen nopļauta.

Mencu ielas apkārtnē grūti ievērojams, taču visnotaļ interesants apskates objekts ir vietējais alus bārs.

No malas grūti saprast, vai krodziņš ir vaļā. Par tā eksistenci neliecina nedz spoža izkārtne, nedz arī blakus durvīm nolikts stends ar šodienas pusdienu piedāvājumu, kuru, papildina asprātīgs joks. Ir tikai askētisks uzraksts “Alus bārs”.

Netālu no tā mūs, asti luncinot, sagaida draudzīgs, taču manāmi izbijies suņuks.

Līdzīgai vietiņai uztrāpāmies arī Stūrmaņu ielā, netālu no vietas, kur satiekas Buļļupe un Daugava.

Ksenija izstāsta, ka vēl pirms dažiem gadiem dzīvojamās mājas blakus ūdeņiem bijušas pilnībā pamestas, taču izrādās, ka nu arī šī vieta ir daudz maz “atdzīvojusies” un daži no namiem atkal ir nodoti lietošanā.

Cilvēki, kuri mūs šeit pamana, izskatās nedaudz satraukti un iztraucēti. Vēlmi turpināt ekspedīciju pa krastu mazina arī drēgnā, lietainajā diena, kura pamazām kļūst arvien nepanesamāka.

Pirms dodamies projām no Bolderājas, iemūžinām skatu uz upi, kuras otrā pusē kūp rūpnīcu skursteņi.

Paturot prātā šīs Rīgas nomales vēsturi, kas tik ļoti saistīta ar rūpniecību un galvaspilsētas izaugsmi, nepamet iespaids, ka Bolderāja tomēr ir nepelnīti aizmirsta vieta, kura brēktin brēc pēc pilsētas saimnieku uzmanības un gādības.

Būtu patiesi jauki ja šai vietai, caur kuru uz Rīgas centru gadu simtiem plūda ar precēm un labumiem piekrauti ārzemju kuģi, kādreiz pienāktu labāki laiki.

Par pašas Ksenijas piedzīvoto Bolderājā vairāk iespējams izlasīt viņas blogā "Deviņas dienas dolomītā".