Kaspars Dimiters aicina atgriezties Sausās atejas zvaigznājā. VIDEO
Turpinot savu karagājienu pret Stambulas konvenciju, dziesminieks Kaspars Dimiters savā blogā publicējis savu kārtējo sacerējumu – Sausās atejas konvenciju jeb Stambulas konvencijas antitekstu. Tajā viņš aicina komfortablajā tualetē nolaist pēdējo ūdeni un bēgt uz vienkāršo dzīvi – sauso tualeti laukos.
Sevi par dziedošo bezdarbnieku dēvējošais karojošais kristietis, „Krusta skolas” dibinātājs Dimiters bilst, ka viņš savā blogā jau sen raksta tikai sev. Tāpēc arī lasītāju uzrunā pirmajā personā: „Kaspar”. Dziļi vīlies mūsdienu Eiropas vērtībās un ar dzīvi pilsētā, viņš rosina doties „vienkāršajā dzīvē” – uz laukiem. Vai viņa aicinājums, jūs uzrunā, spriediet paši. Dimiters raksta:
„Kaspar, labklājība, komforts uzvarējušā kultūrmarksisma izpratnē sabiedrību degradē līdz perversijām. 500 000 Latvijas bēgļu aizmuka ne no sliktākas dzīves uz labāku, bet no vienkāršākas, grūtākas uz perversāku. Īrijas letiņi nu dzīvo „katoļu” valstī, kur 70% sabiedrības nobalsoja PAR pederastiem un nu pieņēma likumu, kas sodomītiem ļauj adoptēt bērnus. Letiņi, kas aizbēga uz ASV, nu dzīvo valstī, kurā viņu bērni iet uz kopējām meiteņu un zēnu skolu tualetēm, mācoties pierast, ka dzimumu var mainīt tāpat kā gadžetus un frizūru.
Kaspar, tie, kas bēga, pametot pusdzīvos laukus, nu ir vainīgi pie tā, ka tie nobeigušies pavisam. Labākas miesīgās dzīves elkam tie upurēja Tēvzemes miesu un dvēseli. Bēgļu zemēs, atbilstoši rietumu samaitātībai, nu tie dzīvo jau ar izmainītu attieksmi pret visu pretdabisko. Viņu bērni ne tikai nebūs latvieši – tie nebūs pat cilvēki šī apzīmējuma senlatviskajā jeb pirmās brīvvalsts nozīmē.
Un bēga jau aktīvākie. Pasīvākie vai vēl domīgie palika. Nu mūs, domīgos, kas sen vairs paši nedomājam, gana simtiem tūkstošu varai piesūkušos eiroūnijas un LV režīma ierēdņu, kurus, savukārt, kūrē parlamenta 100 sociopāti, maniaki, geji, lesbietes, uzņēmēju administratori, karjeristi vai vienkārši naturāli kampēji.
Tā alkās un tieksmēs pēc labklājības un komforta, no cerībā pamodušās Atmodas zemes, arī Latvija kļuva par kroplīgu kontrastu zemi. Ne gluži vēl par Nigēriju, bet uz to pusi. Rietumnieciski elegantie, komfortablie kvartāli novadu vampīrpilsētu maliņās kontrastā ar skaisto, tīro, ezeriem un upītēm bagāto lauku sadzīves un saimniecisko postu Dieva acīs iemūžina mūsu noziegumu pret savu Tēvzemi. Noziedznieki esam visi, kas neko neesam spējuši padarīt, lai tā nebūtu. Arī es dekādēm dzīvoju ar domu, ka labklājība var būt viens no tautas dzīves mērķiem, jo paraugmatrica taču bija ulmaņlaiki. Tie bija mani maldi un pieslēgšanās LPSRiešu vesternizētajam kārdinājumam.
Ulmaņlaikos visi lauki taču bija apkopti, visu novadu un pilsētu sadzīve turējās uz pašu latviešu ražoto, audzēto. Ulmaņa Latvija nebija ne padomju, ne eiro savienība. Ulmanis izslēdza sociopātu, maniaku, geju, lesbiešu, uzņēmēju administratoru, karjeristu vai naturālu kampēju demokrātijas ilūziju un kā karavadonis vadīja tautas dzīves cīņu, lai mūsu zemē viss pašu radītais zeltu. Jā, arī uz labāku dzīvi, taču ne perversāku, jo Bībele un Dainas, vīrietis un sieviete, tikumībā audzināti bērni bija valsts morālās kultūras pamats. Nebija regulāru iekaustīšanu pelnījušu bābu (pēc Viestura Rudzīša), kas citas, daudz ļaunākas savienības okupētajā Latvijā nu radījušas un vadījušas pretdabiskas izvirtības fondus, biedrības, piespiežot sabiedrību pieņemt sātanisku nešķīstību vairojošus likumus un konvencijas.
Ja gribi būt latvietis ne tikai tāpēc, ka angliski runā ar latviešu akcentu vai latviski domā līdzīgi Zviedrijas bīsKAPENEI lesbietei, savāc savas pekeles, bēbjus un vācies uz laukiem. Atsakies no bezjēdzīgās pilsētu apkalpošanas, apkalpojot parazītus, maniakus, slaistus un ierēdņus, darot mākslīgi izdomātus darbus. Uzbūvē sauso ateju ne pārāk tuvu savai lauku būdai vai vagoniņam un sāc atjaunot savu valsti savos dažos kvadrātmetros. Uzroc dārzu, uzcel siltumnīcu, pagraba bunkuru un sāc. Ar prieku vaidi un steni, pukojies un errojies, FM eirohītu „pstā, pstā, pstā” ritmu vietā pieslēdzies dzegužu un lakstīgalu ambientajām frekvencēm. Sāc atjaunot Latviju lāpstas vai mēslu dakšas dziļumā no mājas līdz sausās atejas slieksnim.
Kaspar, ja atdzīvosies lauki, no kapiem augšāmcelsies mirusī Dzeja, mirusī Mūzika, mirusī Glezniecība, muzeju morgos eksponētā Kultūra. Tā atkal kļūs par visas tautas kultūru, ne tikai elitāru, intelektuālu, pornogrāfiski pašapmierinātu slaistu privatizētu kultūrimitāciju.
Dzīvot pilsētā ir pretdabiski, taču, ja dziedinošam balansam ir dzīvi lauki, ar to var samierināties, jo cilvēcīgi dzīvi lauki necilvēcīgo pilsētas dzīvi dziedinātu. Kā Dziesmu svētki dziedina Rīgu, jo dziedam taču, galvenokārt, mēs, pāķi.
Kaspar, dabiski cilvēks dzimst dzimumorientēts uz Dievu, Dabu un Darbu. Tātad, uz laukiem, uz mežiem, kalniem, pakalniem, līčiem. Lai sāktu dzīvi sausās atejas pavēnī, drosmīgi jānosaka diagnoze. Mēs, palikušie, esam vairs tikai ārēji vadāmi, ietekmējami komforta un mediju diktatūras ķermeņi, kas runā latviski, taču dzīvo kosmopolītiski – pēc standarta, ko ikdienai nosaka laika un dzīvības parazītu patērētā televīzija, radio un, protams, narkotiskais īstenības iznīcinātājs internets. Ja šī diagnoze tevi neatdzesē līdz gaisa temperatūrai, atgriešanās no māņu planētas Pasaule uz īstenības planētu Tēvzeme jeb atgriešanās sausās atejas zvaigznājā var sākties.
Kaspar, karogi, himnas, lāpu marši, brāļu kapi ir vien kā nelietīgi valkāta indulgence par katru nākamo jau ieplānoto noziegumu pret Latviju. Lai gan prāts mēģina brēkt līdzi himnai, ka pretvalstiskais kosmopolītisms un perversās ideoloģijas apkalpošanas grēki karoga un lāpas vicināšanas dēļ tev ir piedoti, sirdsapziņa turpina mocīt. Protams, ja vien jau neesi transpersonalizējies par dēmonu.
Norauj komfortablajā tualetē savu pēdējo ūdeni un no labklājīgas nāves bēdz atpakaļ vienkāršajā dzīvē. Jo Latvija, līdzīgi Gaujai, sākas tur – laukos.
