Deviņdesmitajos gados viņš brauca ar lepnu jaguāru. Tagad Ēriks ir bezpajumtnieks

Sešdesmit četrus gadus vecais Ēriks Kursītis bieži manāms Liepājas centrā, kur arī notiek mūsu saruna. Viņš ir viens no tiem, kurus mēdz dēvēt par bomžiem. Cilvēks, kurš atkarīgs no citu labvēlības. Ēriks stāsta, ka agrāk piedzīvojis arī labākus laikus. Viņa dzīve bijusi raiba un dēkaina, tajā bijuši gan kāpumi, gan kritumi. Ēriks neslēpj, ka viņam ir tā pati kaite, kas daudziem citiem bezpajumtniekiem. Tas ir alkoholisms. 

Ar Laventu – no viena bļodas

Jautāts par agrāko dzīvi un profesiju, Ēriks atgādina
padomju laikos populāro teicienu – darbs ir liels kauns. Viņam tuvi esot vairāki sliņķu baušļi, piemēram, ja kāds atpūšas, palīdzi viņam vai ja kaut ko vari izdarīt rīt, nedari to šodien. Taču, nopietni runājot, Ēriks norāda, ka viņam gadījies arī strādāt. “Kādus piecus gadus gāju jūrā. Biju matrozis. Mācījos jūrskolā, bet nepabeidzu. Esmu strādājis arī citus darbus, taču tie bija uz īsu laiku – mēnesi, divus, trīs. Padomju laikā jau nemaz nevarēja nestrādāt. Ja cilvēks nestrādāja, viņu varēja ielikt cietumā par parazītisku dzīvesveidu.”

Vairākas reizes Ēriks pabijis arī ieslodzījumā. Pirmoreiz iesēdies par nelikumīgām valūtas operācijām. “Tagad tāda valūtas panta nemaz nav. Manā krimināllietā figurēja 56 000 rubļu. Vispār liela nauda, toreiz jauna volga maksāja desmit tūkstošu. Man iedeva desmit gadu. Tas nemaz nebija tik daudz, jo tolaik par valūtas operācijām deva vēl bargākus sodus. Man piesprieda tikai desmit gadu, jo mana tēva māsīca bija Augstākajā tiesā Civillietu komisijas priekšsēdētāja.”

Ēriks stāsta, ka viņa tuvākie ieslodzījuma biedri bija vēlāk Latvijā labi zināmi cilvēki – Aleksandrs Lavents un Vladimirs Ļeskovs. Jāatgādina, ka Aleksandrs Lavents bija Latvijas lielākās komercbankas "Banka Baltija" vadītājs un līdzīpašnieks, bet Vladimirs Ļeskovs bija ietekmīgā koncerna Pārdaugava prezidents. “Es ar viņiem ēdu no vienas bļodas,” atceras Ēriks. “Padomju laikā Lavents un Ļeskovs sēdēja par kontrabandu. Viņi bija iepazinušies ar vajadzīgajiem cilvēkiem no tirdzniecības kuģiem, izveda uz ārzemēm dažādas antikvāras mantas un dārglietas. Savukārt no ārzemēm Rīgā viņi ieveda 20 tonnu konteineru ar džinsiem. Šo kravu bija iecerēts pārdot azerbaidžāņiem, bet tas neizdevās, jo kāds viņus nostučīja. Lavents dabūja piecarpus, Ļeskovs – deviņus, bet kuģa stūrmanis – četrarpus gadu ieslodzījumā.”

Kopā ar šiem slavenajiem kolēģiem Ēriks bijis ieslodzīts Jelgavā, Pārlielupes cietumā. “Kontingents tur bija ļoti dažāds. Bija gan slepkavas, izvarotāji un laupītāji, gan arī izglītoti ļaudis, kas bija tikuši aiz restēm par dažādiem saimnieciskiem noziegumiem. Bija tā saucamie cehoviki, kam bija savas nelegālās ražotnes. Arī Latvijas Valsts universitātes un Politehniskā institūta pasniedzēji, kas bija notiesāti par kukuļņemšanu. Diezgan interesanta publika, man bija, ar ko parunāt. Atceros, bija kāds igaunis – Igaunijas PSR Naftas un gāzes komitejas priekšsēdētājs. Viņa krimināllietā naudas summa bija pāri miljonam. Par to draudēja nāvessods, tomēr viņam paveicās – iedeva 15 gadu ieslodzījumā.”

Ēriks atklāj, ka saistībā ar to pašu valūtas lietu viņam nācies deviņus mēnešus pasēdēt arī Valsts drošības komitejas kamerā Stabu ielā. “Tagad tur ir muzejs, kuru daudzi dodas apskatīt, bet es tur sēdēju. Kamerā bija absolūts klusums, tur varēja vai prātā sajukt.”

Kad naudas bija diezgan

Pēc ieslodzījuma Ēriks uz brīvām kājām tomēr nav bijis ilgu laiku. “Ar Laventu aizbraucām uz Krieviju, mums tur vajadzēja dabūt konkrētas mantas. Nekas nesanāca. Dabūjām astoņus gadus. Tā kā Laventam bija bagāts tēvs, pēc diviem gadiem viņš tika ārā. Man bagāta tēva nebija, nācās nosēdēt visus astoņus.”
Kad Ēriks atbrīvojies no otrā ieslodzījuma, jau bija nomainījusies valsts iekārta. Deviņdesmitajos gados viņš strādājis pie Valdimira Ļeskova kompānijā "Pārdaugava". Labi pelnījis, braukājis ar lepnu jaguāru. “Tā mašīna rija 25 litrus uz simts kilometriem. Spēju tik liet iekšā.” Jautāts, ko viņš īsti darījis firmā Pārdaugava, Ēriks atbild, ka kārtojis dažādas lietas.

“Piemēram, devos uz Finanšu ministriju un sarunāju, lai izsniedz atļauju krāsainā metāla izvešanai. Toreiz to veda ārā tonnām. Darbs kaulus nelauza, pelnīju labi. Naudas bija diezgan. Man bija tikai viena problēma – es dzēru. Tiesa gan, ne darba laikā – es dzēru vakaros. Staigāju pa krogiem un uzdzīvoju. Tolaik vēl nevajadzēja tā lāpīties kā tagad, toreiz nebija tik smagu paģiru. Turklāt es dzēru kvalitatīvus dzērienus. Sākumā man aizrādīja, lai nedzeru tik daudz, bet es atbildēju, ka savu darbu es izdaru un dzeru vakaros. “Bet tu vazājies apkārt pa krogiem, un nav zināms, ko tu tur dzērumā ļerksti.” Aizrādīja vienu reizi, otru, trešo un tad atlaida...”

Kādu laiku Ēriks dzīvojis Rīgā, bet tad atgriezies Liepājā. Viņš neslēpj, ka aiz restēm bijis vēl kādu reizi. “Atrados kompānijā, kas aplaupīja igauņu kuģu kapteini. Es gan pats nelaupīju, tomēr dabūju trīsarpus gadu. Par labu uzvešanos tiku Olaines cietumā, kur bija brīvāks režīms. Tur par labu uzvedību dabūju atvaļinājumu uz trim dienām, bet cietumā neatgriezos. Un par to neierašanos man iedeva vēl pusotru gadu.”   

Ēriks secina, ka tagad visu nosaka nauda – gan cietumā, gan brīvībā. “Agrāk naudai nebija tik lielas nozīmes. Piemēram, padomju laikos cietumā daudz ko noteica nerakstīti likumi un tradīcijas. Ja arī biji bagāts, tu nevarēji atļauties, kas vien ienāk prātā. Varēji būt kaut vai miljardieris, bet, ja biji slikts cilvēks, tevi necienīja un nerespektēja. Tagad ir citādi.”

Patversme un bezmaksas virtuve

Tagad Ēriks ir situācijā, kad nekā vairs nav – ne pajumtes, ne naudas. Faktiski viņš ir klaidonis bez noteiktas dzīvesvietas. Agrāk viņam bijusi arī ģimene – sieva un meita. Tas palicis pagātnē. Viņš neslēpj, ka meitu nemaz nav audzinājis, jo atradies ieslodzījumā jeb, kā pats saka, “dažādos kūrortos”. Tagad attiecības ar meitu esot nekādas – tikai labdien un uz redzēšanos.

Kā viņš iztiek? Ēriks stāsta, ka kristīgas organizācijas nodrošina bezpajumtniekus gan ar drēbēm, gan bezmaksas ēdienu. Paēst var arī pie krišnaītiem. “Neviens pliks apkārt nestaigā un badā nemirst.” Naktīs viņš uzturas patversmē, kur pavisam ir četri stāvi. Otrajā, trešajā un ceturtajā stāvā ir iekārtotas istabiņas, kur var uzturēties cilvēki, kas nelieto alkoholu. Katrā istabiņā ir vairākas gultas, iemītnieki saņem brokastis un vakariņas. Par šiem pakalpojumiem jāmaksā 22 eiro mēnesī. Savukārt pirmajā stāvā var ierasties arī dzērumā –  kaut vai četrrāpus. Tur uzturēšanās apstākļi ir pavisam prasti – tiek izsniegts matracis, lai cilvēks var pārlaist nakti. “Protams, arī tas ir svarīgi, it sevišķi ziemā, kad cilvēkam dota iespēja pārlaist nakti siltumā, nevis palikt uz ielas,” spriež Ēriks.

Katru vakaru patversmes augšstāvos apsargs veic apgaitu un liek iemītniekiem pūst trubiņā. Noteikumi paredz, ka nedrīkst būt vairāk par 0,2 promilēm. Ja kādam ir vairāk, viņš tiek no savas istabiņas izraidīts. Tādā gadījumā uz vietu augšstāvā viņš var pretendēt tikai pēc mēneša. 

Arī Ēriks kādu laiku esot uzturējies otrajā stāvā, bet tad degradēts uz pirmo, jo vienkārši nav spējis atturēties no iedzeršanas. “Saņēmu savu pirmo lielo pensiju un nolēmu atzīmēt. Man piešķirts valsts sociālais pabalsts – 64 eiro un trīs centi.” Viņš norāda, ka patversmes pirmajā stāvā uzturas galvenokārt kontingents, kas draudzējas ar zaļo pūķi. Bieži vien tur iet skaļi un vētraini. Vakaros parasti notiek razborkas, kad viens otram cenšas kaut ko iestāstīt vai arī sola sadot pa muti. Taču uz rīta pusi visi kļūst par draugiem un sāk apspriest iespējas salāpīties.

Interesanti, ka patversmē daži veči guļ kopā ar savām draudzenēm. Taču tām draudzenēm, kā atzīst Ēriks, nav tas labākais izskats “Kad tādu draudzeni ieraugi, ilgi nevari aizmigt.”

Jau rezervēta vieta kapos

Ēriks novērojis, ka vasarās patversmē ir daudz mazāk apmeklētāju, jo tur jāpakļaujas vietējai kārtībai, taču pakļauties kaut kādiem noteikumiem ne vienmēr ir patīkami. “Vasarās daudzi bezpajumtnieki nakšņo, kur vien pagadās. Pamestās mājās, sētās un pat pludmalē zem klajas debess.”

Stāstot par savām dzeršanas tradīcijām, Ēriks atminas, ka reiz dzēris septiņus mēnešus no vietas – katru dienu. Viņš gan uzskata, ka salīdzinājumā ar citiem nekāds liels dzērājs tomēr nav. “Savā dzīvē ne reizi neesmu piedzēries līdz nemaņai. Parasti dzērumā visu labi saprotu un labi turos kājās. Kad jūtu, ka pietiek, es bremzēju. Ar mani nav tā, kā ar citiem, kas dzer līdz krišanai.” Ēriks teic, ka bezpajumtnieki visbiežāk lieto tecinātu ļergu, ko var nopirkt točkās. Puslitrs maksā 2,50 eiro. Viņš piebilst, ka dzer jau trīs nedēļas un vēl nezina, kad šo procesu pārtrauks. “Protams, lai nokāptu no plosta, eksistē narkoloģija, bet tā ne vienmēr efektīva. Vislabāk palīdz tā saucamās sistēmas, kad cilvēkam izskalo organismu. Reiz gulēju pie kāda pazīstama daktera, tā gan nebija narkoloģijas nodaļa. Trijās dienās man uzlika sešpadsmit sistēmas, no turienes izgāju kā no jauna piedzimis. Un bez jebkādām tabletēm.”

Palaikam Ēriks apmeklē Liepājas Svētās Annas evaņģēliski luterisko baznīcu un klausās mācītāju sprediķus. “Esmu apmeklējis vairākas baznīcas, bet par piemērotāko uzskatu šo. Citi gan saka, ka mācītājiem neesot nekāda nozīmes, galvenais ir Dieva vārdi. Taču es tā neuzskatu. Tad jau vispār var neiet uz baznīcu un studēt Bībeli mājās. Mācītājam jāprot gan saprotami izteikties, gan iedvesmot citus.”

Par īstu kristieti Ēriks tomēr sevi neuzskata. Viņš esot tāds kā neticīgais Toms. Viņam tuvas esot tēzes, ko izklāstījusi Helēna Blavatska grāmatā Slepenā doktrīna. Jautāts par nākotnes iecerēm, Ēriks teic, ka nekādas perspektīvas nespēj saskatīt. “Mana pensija – 64 eiro. Ar tādu summu izdzīvot ir ļoti grūti. Es varu vien sapņot par trūcīgo dzīvi Dānijā, kur sociālais pabalsts ir 1300 eiro. Mani vien mierina doma, ka pavisam uz ielas nepalikšu. Man jau ir rezervēta vieta Līvas kapos, turklāt es pazīstu vairākus apbedīšanas biroju vadītājus. Par aiziešanu es neuztraucos.”

Dzīve točkā un patversmē

Liepājnieks Elmārs Liekniņš savulaik dzīvoja točkā un dzēra pusotru gadu no vietas – līdz sajuta, ka vairs neklausa kājas. Tagad viņš ir otrās grupas invalīds un pārvietojas ar nūju.
Tomēr 39 gadus vecais Elmārs ir apņēmības pilns sākt jaunu dzīvi. Viņš kļuvis par pārliecinātu kristieti un kopš pagājušā gada septembra vairs nelieto alkoholu. Elmārs stāsta, ka paģiru un izmisuma brīdī viņš lūdzies stundu no vietas, un pēc tam vēlme dzert pazudusi gluži kā ar nazi nogriezta. Nav vajadzējis pat lāpīties. Elmārs atzīst, ka viņam bijusi briesmīga un krimināla dzīve, tajā gan durts, gan sists un kārts. “Daudzus gadus esmu kalpojis sātanam, tagad vēlos kalpot Dievam. Es nevēlos degt elles ugunīs.”

Gatavs nogalināt

Elmārs Liekniņš izauga daudzbērnu ģimenē – viņi bija deviņi brāļi. Liepājā pabeidza pamatskolu un jau 15 gadu vecumā sāka strādāt Priekules sovhozā. Tur sācis dzert un pīpēt. Sovhoza lauku brigādē nostrādājis gadus četrus vai piecus, tad atgriezies Liepājā. Mainījis darbavietas – strādājis ostā un dažādos gateros. “Tajā laikā es baigi dzēru, vairs nespēju normāli pastrādāt. Sākumā dzēru tikai pēc darba, vēlāk – arvien vairāk un vairāk, vairs nespēju noturēt kanti. Mana pēdējā normālā darbavieta bija kompānijā "Piemare" Liepājas ostā. Tas bija 2000. gadā.”

Viņam bijusi arī ģimene – dzīvojis nereģistrētās attiecībās ar draudzeni, piedzimis dēls. Taču Elmārs daudz dzēris, kādā no dzeršanas reizēm sapazinies ar kriminālu autoritāti un drīz vien nokļuvis cietumā par laupīšanu. Kad atbrīvojies no ieslodzījuma, viņa bērna māte jau dzīvojusi ar citu vīrieti. Tad Elmārs nolēmis konkurentu nogalināt, jau bijis konkrēts plāns, kā to izdarīt. Tomēr pēdējā brīdī viņš sevi apturējis. “Tā bija pirmā reize, kad sāku apzināties, ka ir kaut kas augstāks par mani. Tas mani atturēja no slepkavības. Taču savu dzīvesveidu es nemainīju un drīz vien par zādzībām un laupīšanām iesēdos atkal.”

Elmārs spriež, ka pie visa vainīga bija dzeršana. “Lai iedzertu, vajadzīga nauda. Ja naudas nav, to vajag nozagt. Tāpēc es zagu, zagu un zagu. Man trūka gribasspēka to visu pārtraukt. Nekādi nevarēju atmest dzeršanu. Arī māte lūdza mani apstāties, bet es nespēju. Kad iznācu no ieslodzījuma, iekārtojos kādā točkā, kur palīdzēju tirgot alkoholu. Lielākoties tur pārdeva atšķaidītu spirtu. Tur es dzēru pusotru gadu no vietas. Tā kā palīdzēju tirgoties, saimniece man palaikam ielēja, reizēm uzcienāja arī klienti. Es varēju diezgan daudz turēt, man vajadzēja kādu pusotru litru pa dienu. Atceros, reiz mani pie veikala savāca Pašvaldības policija un izmērīja promiles – 4,15. Tā es dzēru pusotru gadu, līdz man atņēmās kājas. Kādā rītā atmodos un sapratu, ka vairs nespēju normāli paiet. Spēju pārvietoties tikai ar kruķiem. Aizgāju pie ģimenes ārsta, kas mani aizsūtīja pie speciālista. Tomēr nekas vairs nebija līdzams – es kļuvu par invalīdu.” 

Brīnumaina dziedināšana

Zaudējis spēju normāli staigāt, Elmārs saskārās ar virkni sadzīvisku problēmu. “Kāds paziņa ieteica aiziet uz Pestīšanas armiju, tur esot bezmaksas virtuve. Sāku to apmeklēt, radās interese par kristietību. Tomēr mana ticība nebija tik stipra, lai atmestu dzeršanu. Es turpināju kost, līdz satiku kādu paziņu, kas jautāja, vai varu iztikt vienu nedēļu bez dzeršanas. Ja spēšu, viņš aizvedīšot mani rehabilitācijas centru Kuldīgā. Tā arī  notika. Tur nodzīvoju četrus mēnešus, katru dienu lasīju Bībeli.”

Vēl pirms šīs rehabilitācijas Elmārs bija veicis zādzību, par kuru viņam piesprieda gadu un divus mēnešus. “Arī cietumā turpināju lasīt Bībeli un lūgties. Kad atbrīvojos, sātans atkal pieķērās klāt. Atsāku dzert. Kad pārtraucu, atkal devos uz rehabilitācijas centru, kur uzturējos kādus piecus mēnešus.”

Elmārs apliecina, ka ir piedzīvojis brīnumainu dziedināšanas gadījumu, kuram daudzi negribējuši ticēt. Viņš ieradies Rīgā uz evaņģēlista Nātana Morisa dievkalpojumu. “Sludinātājs man pieskārās, es nokritu. Nogulēju minūtes desmit – biju Svētā Gara piepildīts. Kad piecēlos, man kruķi vairs nevajadzēja. Es biju dziedināts, jutos pilnīgi vesels. Savu nūju atdevu citiem un mierīgi aizgāju. Es varēju staigāt kā agrāk.”

Turpinājums vairs nav tik iedvesmojošs. “Un tad man galvā sakāpa lepnība, es atkal sāku kost. Es biju lepns un nepateicīgs par savu dziedināšanu. Dzēru kādu pusgadu, līdz atkal atsacījās klausīt kājas. Dievs bija mani dziedinājis, bet es nemainījos. Redzot manu lepnību, Dievs atkal man iedeva kruķi.”

Drīz vien Elmāra dzīvē notikušas būtiskas pārmaiņas. Kādā rītā viņš pamodies lielās paģirās un sapratis, ka vairs nevēlas turpināt kā agrāk, ka vairs nevēlas dzīvot alkoholisma postā. Kādu stundu viņš izmisīgi lūdzies, līdz sajutis, ka vairs nav vajadzības pat lāpīties. “Tieksme dzert man pazuda kā ar nazi nogriezta. Tas notika pagājušā gada septembrī, un kopš tā laika vairs nedzeru. Man nav nekādas vēlēšanās.”

Katram savas intereses

Laika gaitā Elmāram pamazām sakārtojusies sadzīve. Viņš nokārtojis invaliditātes lietas, piešķirta otrā grupa. Pagaidām viņš dzīvo patversmē, bet jau iestājies rindā uz dzīvoklīti sociālajā mājā. Viņš paredz, ka jau šogad tiks pie savas dzīvesvietas. Tiesa gan, uzradusies cita liksta. “Man atklāja C hepatītu, būs jādodas pie ārstiem uz Rīgu. Tas viss no dzeršanas. Alkohols – tā ir briesmīga lieta.”

Elmārs piebilst, ka daudzi viņa kādreizējie pudelesbrāļi jau ir miruši. “Reizēm vienu otru es satieku, bet īsti nav vairs, ko runāt. Viņiem savas intereses, man savas. Mums vairs nav pa ceļam.”
Tagad Elmārs pārvietojas ar nūju. “To kruķi es turu labajā rokā, lai gan vajadzētu kreisajā, jo man vairāk neklausa tieši kreisā kāja. Taču man īsti nesanāk darboties ar kreiso roku. Vislielākās problēmas sagādā kāpšana lejup pa kāpnēm. Tas ir baigi grūti. Uz augšu kaut kā vēl varu tikt, taču ar tikšanu lejā ir īstas mocības. Reizēm citi, kas atrodas man aiz muguras, spiesti gaidīt, kad es nokāpšu.”

Ar bijušo draudzeni un dēlu viņam nekādu attiecību neesot. “Kontakta mums nav, drīz dēlam būs 19 gadu. Ko es iešu bāzties virsū? Viņš bija pusotru gadu vecs, kad es viņu atstāju.”
Elmārs stāsta, ka lielu daļu laika pavada patversmē –istabiņā, kurā ir vēl trīs iemītnieki. “No rītiem pieceļos un pateicos Dievam, ka esmu dzīvs. Paklausos kristīgo radio. Pārlasu Bībeli un pārdomāju izlasīto. Paēdu brokastis un aizeju uz bibliotēku palasīt žurnālus. Pēcpusdienā dodos uz pusdienas lūgšanu. Apmeklēju Liepājas Svētās Annas evaņģēliski luterisko baznīcu.”
Invaliditātes pensija Elmāram ir 76 eiro un 84 centi, ar to viņš arī iztiek. “Vai es varu par kaut ko žēloties? Ar savu agrāko dzīvesveidu es neko labu neesmu pelnījis. Taču Dievs ir žēlsirdīgs.” Elmārs teic, ka arī rokas viņam īsti neklausa. Viņam esot ierobežotas kustības par 79 procentiem. Varbūt viņš cer uz atkārtotu brīnumainu dziedināšanu? Elmārs atbild, ka viss ir Dieva rokās. “Vai tā notiks, es nezinu. Tā Kunga plāni ir neizdibināmi.”