Baušļi, kurus pārkāpj baznīca
Latvijas baznīctēvi kopš Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas ir paguvuši izraisīt desmitiem skandālu.
Viņi ir pārlieku izlaidīgi dzīvojuši, degradējuši neskaitāmus savus amatbrāļus, krituši mantrausības grēkā, aizsūtījuši trimdā sievietes un pārstāvējuši konservatīvā spārna „vismelnāko kaktu”. Protams, ir arī apzinīgi sava amata kalpi, bet šoreiz kasjauns.lv ielūkojas pēdējo gadu skaļākajos „svētajos skandālos”.
Latvijas baznīcas piedzīvojušas ne mazākus skandālus kā ārvalstu garīdzniecība. Jāuzsver gan, ka Latvijas situācija salīdzinājumā ar teoloģijas attīstību Rietumu pasaulē ir citādāka. Padomju okupācijas laikā ticības dzīve bija „iekonservēta”, un ticīgie nespēja sekot līdzi „laika garam”, kas ir jūtams arī tagad. Tādējādi Latvijā ir izveidojies viens no konservatīvākajiem pasaules baznīcu „geto”, kas attiecas uz visām lielākajām konfesijām. Līdz ar neatkarības atgūšanu un īpašumu atgūšanu daudzviet galvenais vairs nebija teoloģiskā dogma, bet gan nekustamo īpašumu apsaimniekošana.
Luterāņi degradē savējos
No luterāņu baznīcas ar dažādiem ieganstiem ir izdzīti daudzi mācītāji – Agris Iesalnieks par harizmātismu, Valters Korālis par draudzes īpašumu izsaimniekošanu un amorālu dzīvesveidu, Māris Sants par homoseksuālismu, Juris Cālītis par brīvdomību, Ilārs Plūme par konservatīvismu. Tie ir tikai dažu degradēto mācītāju vārdi.
Savukārt arhibīskapu Jāni Vanagu par pārlieku lielo draudzību ar katoļiem autonomā Valtaiķu luterāņu draudze šopavasar izslēdza no viņa pirmās draudzes locekļu saraksta.
Pašreizējais arhibīskaps no acīm pamanījās noslēpt arī kādreizējos Atmodas laika „tribūnus” – mācītāju Modri Plāti un Aidu Prēdeli, viņus aizsūtot uz provinces draudzēm. Vienlaikus Eiropas ticības brāļi nespēj Latvijas luterāņu baznīcu nosodīt par tās neiecietību pret sieviešu ordināciju un gejiem, kā arī par tās draudzēšanos ar vienu no konservatīvākajām pasaules luterāņu kopienām – Misūri Sinodi ASV, kurai tā uzticējusi daļēju savu finanšu pārvaldi.
Visa tā dēļ pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā nav īstenojusies trimdas un Latvijas baznīcu apvienošanās, kas būtu īstenojies, ja viņsaulē nebūtu aizgājis arhibīskaps Kārlis Gailītis. Līdz ar to uz ārzemju latviešu luterāņu baznīcu ir emigrējusi liela daļa Latvijas garīdzniecības – gan teoloģisku, gan saimniecisku apsvērumu dēļ. Sievietes un homoseksuāļi tāpēc, ka viņiem Latvijā nedod vaļu, citi – bēgot no atbildības par šeit sastrādātajām „šmucēm”. Tā, piemēram, uz kalpošanu uz Austrāliju savulaik nācās pārcelt Rīgas Pēterbaznīcas mācītāju, kurš uz „zaļo kontinentu” aizbrauca ar Pēterbaznīcas restaurācijai paredzētu naudas žūksni azotē.
Katoļi piemirst savus „ugunsgrēkus”
„Jautri” ir gājis arī katoļu baznīcai. Kaut vai neseno vēlēšanu laikā. Kamēr vieni atklāti pauda atbalstu „mācītāju partijai”, Vatikāna radio mājaslapā viens no partijas ideologiem Jānis Šmits tika apsūdzēts homoseksualitātes veicināšanā un ģimenisko vērtību noliegšanā. Tas, ka ar morāles normām kaut kas katoļu baznīcā nav kārtībā, liecina arī nesenā mācītāja Jura Zagorska aizturēšana par satiksmes noteikumu pārkāpšanu, viņa atstādināšana no garīdznieka amata pildīšanas un Zagorska piedalīšanās visnotaļ erotiskā grupas „The Hobos” videoklipā.
Katru gadu 15. augustā ar apskaužamu regularitāti notiek katoļu „plēšanās” par naudu un varu. Valsts baznīcai piešķir naudu Aglonas Dievmātes svētku ceremonijas norisei, bet baznīca vienlaikus karo gan ar Aglonas pagasta padomi, gan ar valsti par saviem Latgales īpašumiem, kurus nolaiž „līdz kliņķim”.
Kardinālam Pujatam raksturīgi arī neadekvāti paziņojumi, kurus, gadiem, ejot ir tieksme aizmirst. Piemēram, 2000. gadā pirms Saeimas vēlēšanām viņš teica, ka drīz vien nāks klajā ar sensacionālu paziņojumu par „čekas maisiem”, kuros ir arī daudzu garīdznieku vārdi. Nekas nav dzirdēts, ka šie paziņojumi būtu izskanējuši. Varbūt tāpēc, ka pašā baznīcā vēl joprojām „uzdarbojas” vesels leģions bijušo ziņotāju? Tad jau vieglāk nevis nākt klajā ar paziņojumiem par savai baznīcai būtiskiem jautājumiem, bet gan nosodīt Holivudas filmas un amorālo pašmāju „Ugunsgrēku”.
Pareizticīgie „atkrātās” no latviskuma
Arī pareizticīgā baznīca visus šos gadus ir bijusi skandālu apvīta institūcija. Pirmām kārtām jau ap paša baznīcas vadītāja metropolīta Aleksandra personību. Kamēr vieni bijušo restorāna bārmeni apsūdzēja izvirtībā, mēļo, ka viņu kaismīgi aizstāvēja toreizējā Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga.
Latviešu patriotiem jau it kā nenāktos sajūsmināties par metropolīta darbību. Pirms vairākiem gadiem Aleksandram iznāca visai nemānāmi pie malas atbīdīt priesteri Jāni Kalniņu, kurš bija par pirmskara kārtības atjaunošanu pareizticīgajā baznīcā, latviešu valodas ieviešanu dievkalpojumos un lielāku neatkarību no Maskavas patriarhāta un pat iespējamo daļas Latvijas pareizticīgās baznīcas pievienošanos Konstantinopoles patriarhātam.
Tajā laikā un joprojām Latvijas pareizticīgie aizgūtnēm pieprasa piešķirt oficiālu brīvdienu viņu Ziemassvētkos – 14. janvārī. Dīvainā kārtā gan tiek piemirsts, ka Latvijas pareizticīgās baznīcas priekšraksti, kuri nav atcelti, nosaka, ka Latvijas pareizticīgās draudzes var atteikties no Gregora kalendāra un Ziemassvētku vakaru svinēt 24. decembrī. Starpkaru Latvijā daudzas pareizticīgo draudzes savu svētdarbību arī veica atbilstoši Rietumu kalendāram. Tagad nez kāpēc visi to ir piemirsuši.
Pareizticīgo baznīcā ik pa laikam uzvirmo arī finanšu skandāli – gan kā pārdot ēku Brīvības un Dzirnavu ielas stūri, kur padomju laikā atradās slavenais Centrālais antikvariāts, gan kā iekvēpināt vai izkvēpināt Kristus piedzimšanas katedrālē iekortelējušos valūtas maiņas kantori, gan kā Rīgas domei „nozagt” koncertzāli „Ave sol”. Zīmīgi, ka nekustamo īpašumu skandālu laikā Pareizticīgās baznīcas Sinodē īpašumu jautājumus kūrēja kādreizējais Rīgas domes Vides departamenta direktors Raimonds Janita, kuru KNAB aizturēja par kukuļnemšanu Pilsētas attīstības departamentā.
Vecticībnieki ar plintēm
Bēgot no represijām cariskajā Krievijā, impērijas nomalē Latvijā ieradās ievērojama vecticībnieku kopiena, kura tagad te izveidojusi vienu no spēcīgākajiem garīgajiem un arī laicīgākajiem centriem pasaulē. Rīgā darbojas pasaules lielākā vecticībnieku draudze, bet Daugavpils tiek dēvētā par „vecticībnieku Jeruzalemi”, jo nevienā citā pasaules pilsētā nav tik daudz „staroveru” dievnamu kā Daugavpilī – septiņi. Pat maskaviešiem ir jāapmierinās tikai ar pāris vecticībnieku lūgšanu namiem.
Pirmās brīvvalsts laikā vecticībniekiem bija ļoti liela loma neatkarīgās Latvijas ekonomikā, viņi bija „apauguši” ar ievērojamu kapitālu, kuru pēc neatkarības atgūšanas atkal centās apsaimniekot.
Cīņa izvērtās pat ar ieročiem rokās. No Saeimas tribīnes vecticībnieku tiesības aizstāvēja deputāts Pāvels Maksimovs, kuru Daugavpilī „lēnprātīgie staroveri” gānīja ārā no „visām panckām”. Latvijā cita pēc citas dibinājās autonomas vecticībnieku draudzes, kurām galvenās bija nevis ticības dogmas, bet gan spekulācija ar īpašumiem. Tas viss beidzās ar to, ka pie Grebenščikova baznīcas Rīgā pat tika nostādīta bruņota sardze, bet „batjuškas” spēkā mērojās nevis ar dievvārdiem no altāra kanceles, bet gan vicinot dūres un lūdzot policijas palīdzību.
Vecticībnieki tika izslēgti no „sadraudzības kopības”. Cik kristieši ir vienoti un ka ar tiem rēķinās valsts politiķi, liecina 18. novembra ekumeniskie dievkalpojumi. Nu jau vairākus gadus tajos nav vecticībnieku garīgā vadoņa. Droši vien tāpēc, ka Valsts kanceleja vairs īsti nevar saprast, kurš tad īsti atrodas Latvijas vecticībnieku baznīcas galvgalī.
„Klusie” baptisti
No piecām lielākajām Latvijas kristīgajām konfesijām bez īpašām intrigām un skandāliem ir iztikusi Latvijas baptistu draudžu savienība. Iespējams, tas saistīts ar to, ka baptistu draudzes savā pašpārvaldē ir salīdzinoši brīvas un autonomas, tās nepakļaujas vienai „stiprajai rokai”.
Apbrīnojami veiksmīgi baptisti ir izvairījušies no kompromatiem. To neformālās sarunās ar kasjauns.lv ir atzinuši vairāki Rīgas domes darbinieki. Viņi izteica neizpratni, kāpēc visiem politiķiem prese un sabiedrība „klūp virsū”, bet Rīgas vicemērs Almers Ludvigs ir gluži vai aizmirsts – it kā viņa nemaz nebūtu, kaut gan pārējie augstākie amatvīri un pat sīkas amatpersonas pamatīgi „dabū pa bieti”. Baptisti no kādreiz visai apolitiskas organizācijas nu ir kļuvuši par politisku spēku. Viņi spēj ne tikai iekļūt valdībā un Rīgas domē, bet arī toni noteikt pašvaldībās.
Kasjauns.lv jau rakstīja, ka nupat notikušajās Skrundas novada vēlēšanās vietējais baptistu mācītājs Andris Gerdens pārlieku aktīvi aģitēja par „Demokrati.lv” sarakstu, kurā kandidēja arī viņa sieva. Gan ar vietējo politiķu, gan ticīgo atbalstu Skrundā arī uzvarēja demokrātu saraksts.
Elmārs Barkāns/ foto:LETA
