Viņi izvēlas skatuvi

, Rīgas Krievu teātra štata aktieris: „Vai es palikšu teātrī, ir sāpīgākais jautājums, kādu šobrīd man var uzdot! Jā, protams, ka palikšu! Kaut zinu, ka valsts ielīdīs manā kabatā un par to atņems 70 procentus no naudas, ko godīgā darbā esmu krājis savām vecumdienām. Kā mūsu valsts vispār var saukties par valsti pēc šāda gājiena – pensionāru aplaupīšanas? Valstij ir jāaizstāv savi pilsoņi, bet šeit tiek paģērēts, lai pilsoņi sociālajā ziņā aizstāv valsti... Joprojām negribu ticēt, ka valsts tā ar mums izdarīsies.

Aktieri mīl savu darbu, tāpēc arī naudas vietā izvēlas skatuvi. Tā bija padomju laikā, kad aktieriem bija vienas no vismazākajām algām, jo viņi – idioti – taču tāpat bez skatuves nevarēja iztikt. Un tāpat būs tagad. Tā iekārtota pasaule...”

Ilze Vazdika, Dailes teātra štata aktrise: „Strādājot teātra štatā, mana alga sanāk lielāka nekā pensija. Tāpēc turēšos teātrī, cik vien ilgi tas būs iespējams, un, ja vajadzēs, atteikšos no daļas pensijas. Pagaidām plānots, ka jauno sezonu teātrī sagaidīšu. Bet līdz tam atpūtīšos – pirmo gadu kopā ar draugiem esmu noīrējusi mājiņu kādā zvejniekciemā, kur pavadīšu atvaļinājumu.”

Uldis Dumpis, Nacionālā teātra štata aktieris: „Mums – aktieriem – bija iespēja izvēlēties, kādās attiecībās turpmāk būt ar teātri. Un es izvēlējos palikt teātrī, atsakoties no 70 procentiem pensijas.”

Leons Krivāns, aktieris: „Kopš Dailes teātra vadība no repertuāra izņēma vienīgo izrādi, kurā spēlēju – „Dzīvīte, Dzīvīte” (jo samaksāt trim cilvēkiem par izrādi kopā 75 latus bija par daudz prasīts) –, tad jau vairākus mēnešus esmu brīvs un ar teātriem nesaistīts aktieris. Līdz ar to mani arī neskar pensijas apcirpšanas draudi. Ko lai saku – nodokļu maksātāji vienmēr bijuši izdomas bagātāki par nodokļu noteicējiem. Un to novēlu arī turpmāk šādā valstī. Pieļauju, ka naudas lietas (vismaz aktieru vidū) tiks kārtotas citādāk – aploksnē!”