Ko tagad dara Andrejs Panteļējevs?
Bijušais „Latvijas ceļa” priekšsēdētājs Andrejs Panteļējevs pēc sava iepriekšējās darbavietas - Informācijas analīzes dienesta - likvidācijas kādu laiku bijis bez darba, bet tagad sācis strādāt Satversmes aizsardzības birojā.
Deviņdesmitajos gados Andrejs Panteļējevs bija viens no varas partijas „Latvijas ceļš” līderiem un aktīvajā politikā pavadīja aptuveni 15 gadu. Pēc aiziešanas no politikas viņš bija gan premjera Induļa Emša, gan Saeimas priekšsēdētājas Ingrīdas Ūdres padomnieks. 2004. gadā kļuva par Informācijas analīzes dienesta direktora vietnieku, tagad strādā Satversmes aizsardzības birojā. Intervijai viņš piekrīt nelabprāt un tikai pēc vairākkārtējas pierunāšanas. Sarunā viņš stāsta, kāpēc izvairās no publicitātes un nevēlas atgriezties politikā.
– SAB pārņēma daļu Informācijas analīzes dienesta funkciju, tāpēc daru to pašu, ko iepriekš. Darba specifiku es nedrīkstu atklāt, varu vienīgi pateikt, ka mans darbs ir analītisks.
– Tieši tā, es neesmu spiegs.
– Pēc Informācijas analīzes dienesta likvidēšanas man bija laiks pārdomām, un es tiešām apsvēru arī iespēju atgriezties politikā. Novērtējot situāciju, tomēr sapratu, ka to nevēlos. Redziet, politika ir komandas, nevis individuāls darbs. Nevar nodarboties ar politiku vienatnē, un es neredzēju nevienu politisku komandu, kurā gribētu un varētu iekļauties.
– Nē, nebija. Mana situācija nav īpaša, jo politikā vispār nevienu negaida. Un tas – tevi gaida vai negaida – nav galvenais arguments, lai nodarbotos ar politiku. Katram pašam jāizrāda iniciatīva un jāsāk darboties. Daži mani draugi un paziņas, kas centušies iesaistīties politikā, izjutuši ļoti rezervētu attieksmi no vadošo partiju pārstāvju puses. Politiķiem patīk runāt par jaunām sejām, tomēr patiesībā viņi nelabprāt pieņem jaunpienācējus. Tā ir daudzu partiju nelaime, arī „Latvijas ceļš” nerūpējās par rezervistu soliņa paplašināšanu. Ja paskatāmies uz sejām politikā, tās visas ir ar bārdu - gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.
– Mans darbs nav saistīts ar Latvijas politiskās sistēmas analīzi. Savu attieksmi varu izteikt tikai kā Latvijas pilsonis un bijušais politiķis. Un jāatzīst, ka diemžēl neredzu pareizo formulu valsts sakārtošanai. Agrāk vēlētājiem bija tieksme katrās vēlēšanās atrast kādu brīnumpartiju, bet tagad runā, ka jāmaina pati sistēma. Uz šo jautājumu man nav atbildes. Demokrātijā visu nosaka vēlētājs, un, kamēr vēlētājs balsos kā līdz šim, būs tieši tā, kā ir tagad. Iespējams, mums jāvirzās uz priekšu metodom naučnovo tika (ar zinātniskās bakstīšanas metodi – Aut.). Turklāt uzskatu, ka pienācis pēdējais laiks arī vēlētājiem daudz atbildīgāk izturēties pret vēlēšanām.
– Nē. Kopš vairs neesmu politiķis, man nav jāsniedz intervijas, un tas mani iepriecina. Šī saruna ir izņēmums, jo katram cilvēkam ir sava kapacitāte uz publiskumu, un es to esmu izsmēlis. Aizvadot pēdējos gadus politikā, man uzdeva nervi, un vairs nevarēju mierīgi gulēt. Turklāt nervozitātes dēļ zaudēju formu lēmumu pieņemšanā, man sāka krist uz nerviem paša publiskā dzīve. Pavadot 15 gadus politikā, es vēlējos visiem izpatikt, un man kā politiķim vajadzēja būt interesantam gan žurnālistiem, gan vēlētājiem. Tagad tas mani vairs neskar, varu atļauties būt interesants vienīgi savai ģimenei, draugiem un kolēģiem.
– Protams, katrs cilvēks ir citāds. Piemēram, kad televīzijā rāda Kārli Leiškalnu, man rodas iespaids, ka viņš ar savu publisko dzīvi ir ļoti apmierināts.
– Kā liecina mana pieredze, varas partijās neveidojas cieša draudzība. Nē, man nav sliktu attiecību ar bijušajiem partijas biedriem, tomēr nevaru apgalvot, ka mēs regulāri tiekamie kā draugi.
– Ja, tas ir mans klusais hobijs. Man reizēm patīk naktīs pasēdēt pie datora un parakstīt. Apzināti izvairos no politiskām un autobiogrāfiskām tēmām, tāpēc rakstu par attiecībām un vispārcilvēciskām lietām. Daiļliteratūra - tā man ir tāda kā privātā sala, uz kuras patveros no ikdienas steigas.
– Man ir divi dēli un adoptēta meita. Vecākais dēls Kārlis studē Rīgas Stradiņa universitātē starptautiskās attiecības. Viņu interesē politika, un, iespējams, Latvijas politiskajā vidē parādīsies vēl kāds Panteļejevs. Vispār es neesmu sajūsmā par viņa aizraušanos ar politiku, tomēr šķēršļus nelieku. Jaunākais dēls Oskars vēl mācās vidusskolā un izrāda interesi par eksaktajām zinātnēm. Savukārt meitai Justīnei tuvāka ir humanitārā ievirze, viņa varētu studēt svešvalodas vai kultūras menedžmentu. Mana dzīvesbiedre Līga strādā mājās, Mārupē mums ir privātmāja.
– Domāju, ka nākamos piecus gadus neko nemainīšu. Kas notiks tālāk, rādīs laiks.
