Jāņi kara laika apstākļos: pirms 100 gadiem latvieši līgoja frontes dažādās pusēs
Pirms simts gadiem – 1916. gadā – nebija nekādas lustes svinēt Līgo svētkus. Jau otro gadu ritēja 1. pasaules karš. Desmitiem tūkstošu latviešu bija devušies bēgļu gaitās. Daugava kā frontes līnija Latviju bija sašķēlusi divās daļās – rietumos prūšu, bet austrumos – krievu likumi. Kasjauns.lv ielūkojas, kā Jāņus svinēja 1916. gadā.
Rīgas pievārtē, Nāves salā, latvju streļķi izcīnīja niknas kaujas. Viss bruka un juka, bet vasaras saulgriežus nevarēja atcelt. Lai arī mazāk krāšņi nekā miera laikos, latvieši svinēja Jāņus. Par to, kā tieši pirms 100 gadiem līgojām, liecina laikraksta „Jaunākās Ziņas” reportāžas:
* „Strēlnieku „Līgo svētki”. Iegriežoties no ceļa pie kāda mūsu latviešu bataljona priekšējās pozīcijās, mani šoreiz apsveicināja vienkāršais, bet katram latvietim tik mīļais uzsaukums bērzu vārtu galiņā „Līgo – Jānīt!”. Kur agrāk pa sūnām un brūklenāju mētrām siroja sirmi brieži un citi meža iemītnieki, tur tagad praulu un nokaltuši zaru vietā uzplaukušas skaistas puķu gultnes. Patīkami redzēt, ka mūsu kareivjus neatstāj mākslas gaume un mīlestība uz daiļumu arī viņu nopietnajā kara dzīvē. „Bet tas vēl nekas,” man stāsta kāds mūsu bataljona oficieris, „arī ar meža iemītniekiem mēs tīri labi satiekam. Nudien, daudz labāk kā ar prūšiem. Tā mūsu rotai ir oriģinēls mīlulis – vāverīte. Kad tai apnicis grauzt priežu un egļu čiekurus un tai uz garā zoba iekārojas kas saldāks, tad viņa bez bailēm, kuplo asti vicinādama, laižas no egles gala zemē, kur stāv mūsu lauka ķēķis, un droši dejo pa kareivju pleciem un mugurām. Vari iedomāties, kādu jautrību mūsu mīlulis mums nereti sagādā.”
Uzcelta skatuve. Priekš tās zemē ierakta vieta priekš orķestra. Pēc valsts himnas nodziedāšanas orķestra pavadībā sākas svētku programma.
Nebija mums sprēgājošu darvas mucu, nebija mūsu vidū vaiņagiem pušķotas tautas meitas. Tikai lielgabalu grāvieni un melni padebešu slāņi nesās augstu pār mūsu galvām. Dažs no mums pavadīja līgo vakaru pirmo reizi kara apstākļos, bet dažam labam tie jau otrie Jāņi dzīvības un nāves robežas tuvumā. Bet šoreiz līgotājus saistīja viena kopēja sajūta – sajūta par vienprātības un drošsirdības varenību, kurai nekāds šķērslis nevarēs ceļā stāties kopējā mērķa sasniegšanai”. (1916. gada 25. jūnijs)
* „Zāļu vakaru šogad Rīgā nesvinēja un tāpēc arī Daugavas mala bija ikdienišķi tukša un klusa. Totiesu kuplāki izdevās Vidzemes Antialkoholiskās Biedrības tautiskais zāļu vakars un Līgas svētki Aleksandra dārzā. Tas bija stipri apmeklēts un plašā programma ar Līgas un citām tautas dziesmām, dejām un Līgas svētku ainām bija saistoša un pacildinoša. Latviešu Strēlnieku Bataljona orķestrs bija kā izredzēts dziļākai, svinīgai sajūsmai”. (1916. gada 25. jūnijs)
* „Līgo svētki pie Dzintarjūras. Virsnieku klubā dūšīga līgošana. Rozes uz galda smaržo kā laimē, meijas un vijās ievītās vīgriezes saldu Jāņu tvaiku dveš. Kāds jauns virsnieks varenā basā līgo tā lai mežā atskan. Un šūpodamās šurp mūzikas skaņas plūst. Ak, tie tak tie paši laimīgie bezrūpīgie Līgo svētki!
Dun! Dun! Ne...! ne...! Tā lielgabali iz tālienes dun. Tur arī latvju strēlnieki, kam lemts pirmajās rindās būt. Tie svinēs vēlāk Līgo svētkus, kuri ikviena latvieša sirdij kā dzimtenes zeme un debess”. (1916. gada 26. jūnijs)
