Pujata nopeltais Karaļa kalns
Kas draudzēsies ar sektantiem, tos padzīs no baznīcas. Tā īsumā var raksturot katoļu kardināla Jāņa Pujata dusmīgo runu 15. augustā Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētkos Aglonā. Par sektantiem kardināls nodēvēja blakus bazilikai pāri ezeram esošā skulptūru dārza veidotājus.
Tur top ļoti neparasts un savdabīgs projekts – starpkonfesionāla kristiešu svētvieta, kas nodēvēta par Kristus Karaļa kalnu. Sākumā Karaļa kalns veidots tikai kā skulptūru dārzs, bet tagad tā veidotāji neslēpj, ka viņu iecerēm nu jau ir daudz vērienīgāks atvēziens, proti, reliģiska centra radīšana.
Oficiālās Aglonas konkurenti
Šovasar 14. augustā, tieši tajā laikā, kad Aglonā pulcējas kristiešu tūkstoši, kad Pujats savus dusmīgos tekstus vēl tikai domāja sludināt, pirmie lielie svētki bija arī Karaļa kalnā. Karaliskā projekta īstenotāji pamanāmi un, jāatzīst, ambiciozi tajā pašā laikā un tajā pašā vietā pieteica sevi kā oficiālās Aglonas alternatīvu. Un vismaz dažos svētku elementos viņiem pat izdevās pārspēt Aglonas svētku tradicionālo programmu. No lidmašīnas kaisīt īstas ziedlapiņas pār ticīgo galvām ir skaists, mīļš un ārišķīgi vērienīgs žests, ko ne katru svētku rīkotājs var atļauties...
Kāda sena leģenda vēsta, ka tieši šajā vietā 13. gadsimtā gājuši bojā un apbedīti Lietuvas karalis Mindaugs un viņa dēli Ruklis un Rupeiķis. Zināms, ka Mindauga otrā sieva bijusi netālu no Aglonas dzīvojušā Madelānu pilskunga meita Marta. Lietuviešu karaļa dēļ vieta jau izsenis dēvēta par Karaļa kalnu, bet nesen nosaukums no reliģiskā mārketinga viedokļa ļoti veikli papildināts, un vērienīgais koktēlniecības dārzs tagad tiek saukts par Kristus Karaļa kalnu. Daži asprātīgi atzīmējuši, ka Aglonas bazilika un Karaļa kalns tagad ir kā divas degvielas uzpildes stacijas vienvirziena ielā. Konkurence...
Katru dienu Karaļa kalnu apmeklē daudzi tūristi – gan vietējie, gan ārvalstnieki, turklāt šī vieta iekļauta tūrisma bukletos kā viens no desmit Latvijas interesantākajiem objektiem, ko ieteicams apskatīt. Šā gada jūnijā vien to apmeklēja 3000 interesentu.
Gribējās kā vienmēr, sanāca...
Sevišķi populāru Karaļa kalnu padarīja sabiedrībā plašu rezonansi izraisījusī kardināla Jāņa Pujata politizētā runa Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētkos.
Līdzās mudinājumam skolās ieviest Bībeles mācību Dieva kalps netaupīja kritiskus vārdus citādi domājošajiem. Viņš nopēla gan Likteņdārza projektu, ko izstrādājis Japānas budistu garīdznieks, gan meditācijas centru Rūjienā, kā arī pauda neapmierinātību ar Aglonas tuvumā tapušo Karaļa kalnu.
“Tepat Aglonā kāds pašmāju fantazētājs, saspraudis koku stumbeņus ar galotnēm zemē, cenšas par varītēm radīt pats savu reliģisku sektu,” dusmojās Pujats. “No kristīgā viedokļa tā ir pilnīga ķecerība, tāpēc Latvijas Bīskapu konference, pamatojoties uz katoļu baznīcas kanoniskajiem likumiem, paziņo, ka katolis, kas publiski, formāli parāda jebkāda veida piekrišanu sektai, vārdos vai darbos dodot tai atbalstu materiāli vai citādi, ar to pašu tiek izslēgts no baznīcas.”
Tas nudien ir skarbs paziņojums – par draudzēšanos ar svētvietas veidotājiem draud padzīšana no baznīcas. Ja būtu viduslaiki, iespējams, tiktu piesolīta pat sadedzināšana uz sārta. Lai pārliecinātos, vai Karaļa kalns patiešām ir tik ķecerīgs, kā kardināls to mālē, „Patiesā Dzīve” devās uz Aglonu un iepazinās ar situāciju klātienē.
Pirmais, kas pārsteidz, ir ainavas arhitekta vēriens un īsā laikā paveikto zemesdarbu apjoms. Viss norit pamatīgi, un, lai gan paši svētvietas veidotāji sauc daudz pieticīgākus ciparus, pēc virspusējām aplēsēm, vietas izveidošanas izmaksas mērāmas vairākos simtos tūkstošu latu. Purva vietā ierīkots ezers, izveidotas divas lielas mākslīgas salas, izrakti septiņi dīķi, uzbūvēts informācijas centrs un peldošs Noasa šķirsts, tagad tiek celta baznīca. Jau iestādīti simtiem koku, krūmu un dekoratīvo augu. Tomēr visiespaidīgākie dārza veidojumi ir milzu skulptūras, kas slejas augšup un kurās attēloti Bībeles personāži un sižeti.
Dārza veidošana sākusies pirms četriem gadiem, kad dziednieks un koktēlnieks Ēriks Delpers palūdzis savam paziņam, Latgales uzņēmējam Jānim Stupānam atrast koku Kristus skulptūras darināšanai. Jānis piedāvājis kādu no lielajām priedēm, taču Ēriks paudis pārliecību, ka Kristus atveidojumam der tikai ozols. Kad mežā atrasts aptuveni 600 gadu vecs ozola stumbrs, abi sākuši spriest, kur topošo skulptūru varētu novietot. Un tad Jānis pēkšņi atcerējies savu Karaļa kalnu, ko iegādājies jau deviņdesmito gadu beigās. Tā bija skaista divdesmit hektāru liela, krūmaina un purvaina zeme Egles ezera krastā tieši pretī Aglonas bazilikai.
Protams, ja koktēlnieka Ērika Delpera un uzņēmēja Jāņa Stupāna iecerei izveidot skulptūru dārzu nebūtu atbalstītāju un sekotāju, diez vai projekts būtu realizējies tik plaši un pamatīgi. Un te jāpievērš uzmanība Ērika Delpera suģestējošai personai.
Lielai sabiedrības daļai Ēriks Deplers pazīstams ne tikai kā koktēlnieks, bet arī kā dziednieks un aktīvs Dieva vārda sludinātājs, turklāt informācija un attieksme vienmēr bijusi izteikti pretrunīga. Vieni viņu dēvē par sektantu, citi – par pravieti, gaišreģi un Kristus vēstnesi. Uz viņa lekcijām brauc no Latvijas otras malas, un ar viņu runāt gribētāju rinda mērāma simtos, bet ir rinda laužu, kuri pārliecināti, ka Deplers ir kārtējais idejas apsēstais indivīds, kuru uz priekšu virza lielummānija reizē ar vīziju par materiālu, ne – garīgu varu.
Kas tad viņš īsti ir – viltvārdis vai Dieva izredzētais?
Ēriks Delpers dzimis Liepnā, Alūksnes pusē. Jau bērnībā, sava tēva un vectēva apmācīts, apguvis pirmās iemaņas darbā ar koku, un vēlāk šīs zināšanas lieti noderējušas, veidojot reliģiska satura skulptūras. Jau kopš bērnības viņš sapņojis kļūt par lidotāju un, pēc Ukrainas Aviācijas institūta beigšanas, 17 gadus nolidojis ar reaktīvajām virsskaņas lidmašīnām – kaujas iznīcinātājiem.
Pats Delpers stāsta, ka septiņu gadu vecumā viņš ir redzējis vīziju – acu priekšā pavēries milzu izplatījums, un viņā ieplūdis gaismas raksts. Vēlāk, lidojot ar kara lidmašīnām, viņš trīs reizes piedzīvojis nāves situācijas. Reiz pēc remonta viņš izmēģinājis lidmašīnu un 18 kilometru augstumā pēkšņi aptrūcies skābekļa, un licies – tas ir viss.
“Tajā brīdī sevi redzēju no mugurpuses – mana miesa aizlidoja lidmašīnā, bet mani pašu ar lielu ātrumu caur gaismas tuneli rāva debesīs, kur tēls, līdzīgs Kristum, teica – vēl nav laiks, atgriezies un dzīvo. Kā tagad atceros – acumirklī atgriezās apziņa un acu gaisma, varēju samazināt gan lidmašīnas ātrumu, gan augstumu. Ar to brīdi manī viss mainījās. Sapratu, ka tikai Dievs nosaka cilvēka dzīvi,” tā vēsta Delpers.
Līdzās praviešiem un apustuļiem
Atsevišķā sabiedrības daļā Delpers ir ļoti populārs. Par viņu sajūsminās un pat dievina. Bet – kur spoža saule, tur bieza ēna. Nesen teoloģijas doktors prāvests Aleksandrs Stepanovs pievērsa pastiprinātu uzmanību Ērika Delpera uzrakstītājām grāmatām un pauda aizdomas, ka skulptūru dārza izveidošana blakus Aglonas bazilikai nav nejauša. Viņaprāt, tas tādēļ, lai piesaistītu sev katoļticīgos, izraisot viņu interesi, aicinot aplūkot skulptūras, iegādāties mākslinieka sarakstītas grāmatas, zīmējumus, fotogrāfijas, arī „koraļļu kluba” izstrādājumus.
Stepanovs savos secinājumos raksta: “Savās grāmatās Delpers apgalvo, ka viņš redz katra cilvēka grēkus, pazīst katra cilvēka ticības mēru, redz garā augšāmcelšanās dienu un dzīvo līdzi Dievam pēdējās taisnās tiesas sagatavošanai. Grāmatas cenšas mūs pārliecināt, ka šīs “zināšanas” ir saņemtas, pateicoties Jēzus Kristus atklāsmei, taču, lai kāds spētu panest šādu “atklāsmes” nastu, būtu jābūt apveltītam gandrīz vai ar dievišķām īpašībām! Savus gara darbus Ēriks Delpers pielīdzina ne vairāk un ne mazāk kā Dieva Vārdam, bet sevi ar pārliecību ierindo līdzās praviešiem un apustuļiem.”
Viņaprāt, Delpera teksti apvieno dažādu reliģisku un pseidoreliģisku tradīciju elementus, no folkloras līdz kristietības, Austrumu reliģiju un ezoterikas elementiem. “Piemēram, Delpera grāmatās sastopam terminus – enerģijas un enerģiju lauki (bez jebkādiem skaidrojumiem par to, kas tas vispār tāds ir), čakras, eņģeļi, baušļi, Jēzus Kristus, Svētā Trīsvienība, lotosa zieds, kristāls.” Prāvests Stepanovs uzskata, ka viss iepriekšminētais veicina reliģiska kulta veidošanos uz pseidokristīgo ideju bāzes, kad starp kulta līderu un Dieva autoritāti tiek likta vienādības zīme.
Tomēr interneta forumā, kur nesenā pagātnē tika apspriests Karaļa kalna projekts un Ērika Delpera personība, kāda komentētāja ierakstīja šādu vērtējumu: “Es, visticamāk nebūšu zinošākais cilvēks šajā jomā, esmu katoliete un tajā pašā laikā esmu bijusi uz Delpera lekcijām. Es nezinu, kas tieši izsauc šādus protestus, bet, ja godīgi, viņš (Delpers) ir cilvēks, kurš aicina katru dienu sākt ar Tēvreizi, vakarā pirms gulētiešanas klusībā izvērtēt savu dienu – ko labu esi izdarījis, ko neizdarījis. Viņš māca, ka Jēzum Kristum jālūdz grēku piedošana katru dienu, vairākkārt, nevis tikai reizi nedēļā/mēnesī/gadā baznīcā pie grēksūdzes. Turklāt viņš aicina cilvēkus darboties radoši – atrast savu radošo hobiju –, un cilvēki tamborē burvīgus eņģelīšus, fotografē dabu, glezno un zīmē, ada un izšuj. Viņš māca katru dienu pavadīt ar Dievu un māca vairāk mīlēt apkārtējos. Starp šiem cilvēkiem, kas apmeklē Delpera lekcijas, valda mīļa un draudzīga gaisotne. Es tiešām nezinu, kas tajā visā ir nepareizi, iespējams, viņa grāmatās daudz kas nesakrīt ar kristietības teoriju, bet, vai arī tas ir nepareizi, es tiešām nemāku spriest. ”
Savukārt kāds cits komentētājs savos izteikumos ir krietni asāks un piedāvā pavisam radikālu metodi: “Ja tas Eriks Delperis grib pierādīt, ka nava ķecers, vajaga šo pārbaudīt ar Dieva tiesu, lai jem un bāž savu roku iekš uguns, ja tā nesadegs, tad viņš būs svētais, abet ja apdegs, tad viņš būs ķecers, kuru pašu vajaga sadedzināt.”
Kad sestdienā ierodamies Karaļa kalnā, līst lietus. Spītējot nelabvēlīgam laikam, daži desmiti talcinieku, ietinušies lietusmēteļos un polietilēna plēvēs, ar lāpstām veido ceļu uz topošo dievnamu. Vairāki vīri pievērsušies baznīcas būvniecības darbiem, starp viņiem – arī Ēriks Delpers un uzņēmējs Jānis Stupāns.
Dodamies uz informācijas centru, kas ir tāds kā viesu nams, kur var gan iedzert tēju, gan parunāties. Abi stāsta, ka topošā baznīca tiek veidota kā Kristus lūgšanas nams, kas vienmēr būs atvērts visiem. “Šajā lūgšanas namā Dievu varēs sludināt ikvienas kristīgās konfesijas pārstāvji,” skaidro Delpers. “Te varēs ierasties jebkuras kristīgo tradicionālo konfesiju draudzes un noturēt dievkalpojumus. Es uzskatu, ka mums visiem nepieciešams sadzīvot mīlestībā un saticībā.”
Zemes īpašnieks Jānis Stupāns stāsta, ka viņiem izveidojusies laba sadarbība ar vairākiem katoļu mācītājiem, kuri šeit, klajā laukā, pat noturējuši mises. Kā viesi šeit bijuši dažādu konfesiju mācītāji un atzinīgi izteikušies par redzēto. Delpers piebilst, ka pirms diviem gadiem Karaļa kalnu apmeklējis arī kardināls Jānis Pujats un arī viņš pozitīvi izteicies par redzēto.
“Jaunā Derība visām kristīgajām konfesijām ir viena, un tur rakstīts: netiesājiet, lai paši netaptu tiesāti. Diemžēl Jānis Pujats savu svētrunu beidza ar tiesāšanu. Mani gan izbrīna kardināla vārdi, nodēvējot mūs par sektu un draudot no baznīcas izdzīt tos katoļus, kas mūs atbalsta. Manuprāt, viņam nebija tiesību tā teikt. Tikpat labi arī Valsts prezidents varētu kādudien paziņot, ka viņš izdzīs no valsts tos iedzīvotājus, kas draudzējas ar tiem cilvēkiem, kas nav patīkami viņam.”
Dziednieks neslēpj, ka daži katoļu garīdznieki viņus uzskata par konkurentiem, tāpēc attieksme neesot pozitīva. Piemēram, prāvests Aglonietis pat esot pasūtījis rakstu, kurā būtu negatīvi izvērtētas Delpera grāmatas. “Jebkuru grāmatu var izķidāt un nopulgot. Tā arī notika. Viens prāvests pasūtīja, bet otrs uzrakstīja. Vēlāk pie mums ieradās kāds augstu stāvošs katoļu garīdznieks un atvainojās par notikušo.”
Jautāts par projekta finansiālo pusi, Delpers teic, ka Karaļa kalnā ieguldīta tikai pašu nauda un neviens bagāts onkulis to nav sponsorējis. Jautāti, vai viņi tik tiešām ir bagāti, lai projektā ieguldītu vairākus simtus tūkstošus latu, abi skaidro, ka izmaksas esot krietni pieticīgākas. “Mēs esam ieguldījuši aptuveni 60 000 latu,” rēķina Delpers.
“Tā lielākoties ir Jāņa Stupāna, mana un manu draugu nauda. Jānim pieder meži un koku zāģētava, tāpēc materiāli nav jāpērk. Es savas skulptūras taisu par velti, turklāt arī mūsu draudzes pārstāvji strādā bez maksas. Jānis nomā buldozeru un ekskavatoru, pats līdzina un rok. Tagad būvējam baznīcu un esam vienojušies, ka katrs no mūsu draudzes, kurā ir 120 cilvēku, ziedos šim pasākumam 250 latu. Es domāju, ka ar to pietiks. Ir izveidots Karaļa kalna fonds, bet tur par šiem četriem gadiem ticis ieskaitīts tikai pusotrs tūkstotis latu,” stāsta Delpers. “Citi pērk konfektes un jaunas kurpes, bet mēs naudu ieguldām Karaļa kalnā. Šī vieta mums ir prioritāra. Piemēram, Jānim tek privātmājas jumts, bet viņš vienalga ir šeit. Viņš vispirms paveiks savus iecerētos darbus šeit un tikai tad ķersies klāt savai mājai.”
Teritorijas labiekārtošanas plānu izstrādājusi SIA Kokaudzētava Baltezers dekoratīvo stādu audzēšanas speciāliste Anita Kazāka, kuras vadībā veikti visi dārza iekārtošanas darbi. Visi lielākie darbi paveikti talkās, bet ik dienas strādā neliela līgumstrādnieku brigāde. Darbos piedalās arī uzņēmēja Jāņa dēli – divpadsmitgadīgais Ralfs un gadu jaunākais Kārlis, kuri regulāri ar traktoru appļauj kalna teritoriju. Reizēm palīdzot arī jaunākie – septiņgadīgais Edvards un četrgadīgais Pēteris.
Stupāns stāsta, ka viņš labprātāk pats izdara daudzus darbus, nevis nolīgst strādniekus. “Kādas firmas pārstāvji par darbu ar buldozeru prasīja samaksu nevis par padarīto darbu, bet par nostrādātām stundām. Un viņi brauca trīs reizes lēnāk par mani. Tad pats sēdos buldozerā, un sanāca gan ātrāk, gan lētāk.” Protams, rodas jautājums: “Kam tas viss?” Gan Ēriks Delpers, gan Jānis Stupāns teic, ka galvenais motīvs Karaļa kalna izveidošanai ir Dieva slavēšana un tas viss izveidots par godu Dievam. Turklāt ir gandarījums, ka ar savu nesavtīgo darbu ir izdevies sniegt prieku arī citiem.”
Jāuzsver, ka skulptūru dārzs bez maksas atvērts ikvienam, turklāt – cilvēki šeit aicināti ne vien baudīt skaisto dabu, mākslu un gremdēties reliģiskā apcerē, bet arī atpūsties.
Stupāns teic: “Te var atbraukt ar ģimenēm un labi pavadīt laiku. Var gan pamakšķerēt, gan ar laivu izbraukt pa ezeru. Agrāk te nekā nebija, bet tagad ir viss. Man patīk daudzveidība, tāpēc dažādos dīķos salaidu dažādas zivis. Lūk, tur ir stores un lielas foreles, bet tur – līņi un asari. Tajā dīķī dzīvo līdakas, bet tur – karpas. Kad pārplūda dīķi, stores no viena dīķa pārpeldēja uz citu. Te salaisti arī vēži, var arī vēžot.”
Karaļa kalna gide Terēzija Bumbure piebilst, ka te viss tiek veidots ar mīlestību. Katru nedēļas nogali uz šejieni braucot cilvēki no visām Latvijas malām un bez atlīdzības paveicot kādu darbu. Piemēram, lielajā pavasara talkā Karaļa kalnā sanākuši vairāk nekā simts cilvēku. Agrāk Terēzija dzīvojusi netālu no Siguldas, bet tagad pārcēlusies uz dzīvi Latgalē, lai tikai būtu tuvāk Karaļa kalnam. “Man ir 58 gadi un katru dienu divus kilometrus līdz Karaļa kalnam veicu ar divriteni. Dieva spēkā esmu atguvusi dzīvesprieku un jūtos laimīga,” saka Bumbure.
Stāstot par savu dziedināšanas praksi, Delpers skaidro, ka tagad intensīvi strādājot pie skulptūrām, tāpēc dziedniecību lielākoties praktizējot pa telefonu. Arī kontaktējoties telefoniski, viņš spējot redzēt sarunas biedru.
“Es lūdzu Jēzus svētību un redzu, kā pār cilvēku nāk Kristus gaisma, tā cilvēku ne tikai dziedina, bet arī garīgi sakārto. Dziedinu jau 20 gadus, un neviens neko sliktu par to nav teicis. Ja mani palūdz, es dziedinu. Bet vispār dziedināšanai ar mani nav nekāda sakara. Tā ir Dieva griba un cilvēku ticība. Bībelē teikts: tava ticība tev ir palīdzējusi. Cik cilvēki tic, tik Dievs viņu ticību piepilda. Redziet, no Kristus uz katru šīs zemes cilvēku stiepjas spožs gaismas pavediens, kas viņu apņem kā apvalks. Par katru grēka darbu Dievs paredzējis mācību, kas var izpausties arī kā slimība. Un tad ir divi ceļi – ārstēties pie dakteriem vai paļauties uz Dieva dziedinošo garu.”
Deplers māca un piebilst, ka pirms vairākiem gadiem, kad lidojis ar reaktīvām lidmašīnām, viņš ieraudzījis, ka vairākums cilvēku dzīvo pārāk lēni un miegaini. “Es sapratu, ka ļaudis neizmanto savu potenciālu, kas viņiem ir dots. Savukārt es vēlos iespējami pilnvērtīgāk to izmantot. Katram cilvēkam ir dota izvēles brīvība, un tā ir jārespektē. Nevienam nedrīkst pārmest viņa ticību. Ne musulmanim, ne budistam, jo katrs iet savu ceļu. Un visaugstākais bauslis ir mīlestības bauslis, galvenais ir mīlēt Dievu un savu tuvāko.”
