Par lomu populārākajā filmā Vecumniece nopērk pieminekli

Cienījamā aktrise un režisore stāsta, kur iztērējusi filmā nopelnīto honorāru un ko zaudējusi, Dailes teātrī meklēdama… krējumu. Vecumnieces kundzes, kura, starp citu, savulaik panāca no armijas atnākušā jauniņā Jāņa Streiča uzņemšanu akadēmijā, ieguldījums Latvijas kultūras dzīvē nesen novērtēts ar piektās šķiras Triju zvaigžņu ordeni. „Nebiju domājusi, ka mūža nogalē – tak jau 83 gadi! – vēl saņemšu TĀDU apbalvojumu. Padomju laikā gandrīz saņēmu „veterānu” medaļu ar Ļeņina simtgadi virsū. Nesaņēmu arī Augstākās padomes godarakstu – tolaik lielu apbalvojumu. Kad man to piešķīra, teātra „kadriniece” bija aizsūtījusi uz Augstāko padomi Gunāru Placēnu ar rozēm – lai mani apsveiktu. Taču aizmirsusi šo faktu pateikt man pašai… Tā nu Placēns nikns atskrēja uz teātri ar visām rozēm, tās nosvieda un kliedza, ka Vecumniece nav ieradusies. Bet es tajā brīdī biju teātrī – gatavojos dzimšanas dienai. Visā Rīgā nevarēju dabūt tortei krējumu. Domāju to izlūgties teātrī. Tā nu, stāvot pie dežurantes, ieskrēja Olga (aktrise Olga Dreģe – aut.) un sauca: „Kā, tu vēl šeit? Tev taču jābūt Augstākajā padomē!” Tikai tad uzzināju, ka man piešķirts apbalvojums… Kāpēc ar mani bieži notiek visādi pārpratumi? Nezinu..” intervijā žurnālam „Rīgas Viļņi” pieticīgi smej aktrise, solot savus dzīves kuriozus aprakstīt arī grāmatā.

Aktrisei, kuras profesionālā dzīve bijusi saistīta ar Dailes teātri gandrīz 60 gadu garumā, ir iebildumi pret mūsdienu vārda mākslu. „Aktiera galvenā privilēģija ir iedarboties ar vārdu. Un šis vārds brīžiem tiek nomests, līdz galam nepateikts,” secina aktrise. Viņa ir pārliecināta, ka cilvēkus arvien uzrunā poēzija. „Esmu braukusi pa Latviju un rīkojusi Ārijas Elksnes, Ojāra Vācieša, Marijas Urnežus-Lambergas, Zentas Mauriņas un Alises Ekas dzejas vakarus. Redzējusi, cik tauta izslāpusi pēc garīgas un pilnvērtīgas poēzijas. Kā mana mūža draudzene Ārija Elksne teica, es lepojos, ka esmu piedzimusi mazajā latviešu tautā, kura izdzīvojusi par spīti visiem vēstures dzirnakmeņiem un tā mīl dzeju kā neviena cita tauta pasaulē. Tauta ir izslāpusi pēc īsta, nemākslota garīguma, kas saviļņo dvēseli, liek domāt un rosina izdarīt ko labu!”

Aktrisesprāt, tautai traucē arī daudziem tik tuvais dzīvesveida princips „saiģot” (kaut kā padarīt). „Tas „saiģot” ir nolādēts, jo padarījis vienas tautas daļu par tādiem, kas māk saņemt naudu tikai par „kaut kā” padarītu darbu. Tas ir negodīgi un latviešu ētiskajam kodolam neatbilstīgi. Manai paaudzei bijis kauns saņemt atlīdzību par slikti padarītu darbu. Bet nu ir citādi… Vaicāta par attiecībām ar naudu, Vecumniece atzīst, ka to viņa nekad nav krājusi un gribējusi tikai tik daudz, lai varētu iztikt. „Es visu laiku nevarēju uzlikt pieminekli saviem vecākiem. Tā gribēju to izdarīt. Tāpēc par naudu, ko saņēmu „Rūdolfa mantojumā”, uzliku saviem vecākiem skaistu pieminekli. Un esmu par to ļoti laimīga,” atklāj aktrise.