Ceļvedis Galaktikas apceļošanā
Zeme ir Visuma centrs. No šādas pārliecības mūs šķir tikai daži gadsimti. Tagad mēs šķietami zinām Visuma uzbūves principus, tomēr neizpētītā joprojām ir daudz vairāk.
Tā kā notiekošais Kosmosā, citplanētieši un iespējamā pārcelšanās uz Marsu interesē ja ne visus, tad daudzus, „Patiesā Dzīve” izlēma doties nelielā ekskursijā pa Galaktiku kopā ar Ventspils Starptautiskā radioastronomijas centra direktoru Juri Žagaru.
Runā, ka Dievu, Viņam pirmo reizi ieraugot paša radīto Visumu, sagrābusi tik traka smieklu lēkme, ka Viņš vēl joprojām nevarot rimties. Vēl runā, ka Zemei ir visai lielas izredzes tikt izdzēstai no Visuma kartes, kur tā pārāk rūpīgi nekad neesot bijusi iezīmēta, tāpēc varbūt ir vērts padomāt par to, kas notiek Galaktikā. Un ne tikai izsakot nepierādāmus (pagaidām!) minējumus par iespējamajiem saprāta brāļiem, bet arī painteresējoties, piemēram, ko jaunu astronomi noskaidrojuši par mūsu kaimiņu planētām, kura no tām būtu vispiemērotākā, lai tur apmestos uz dzīvi, un kā esam saistīti ar Kosmosu, pat cieši stāvot uz zemes. Jo gan netipiski bargā ziema Anglijā, Francijā, Turcijā un Izraēlā, gan pagājušās vasaras ugunsgrēki Krievijā, gan spēcīgas magnētiskās vētras uz Saules – tas viss ir savstarpēji saistīts.
Situācija ir nopietna, jo cilvēce jau divus gadsimtus, kopš industriālās revolūcijas Anglijā, dedzina ogļūdeņradi. Ogļu, gāzes, naftas sadegšanas produkti ir sagandējuši atmosfēru. Piesārņojums, ko ir radījusi cilvēce, proporcionāli ir tikpat liels, cik daba spēj kaitēt atmosfērai ar vulkānu izvirdumiem un mežu ugunsgrēkiem. 50% – tas nav maz. Bet sniega daudzums vēl nenozīmē ledus laikmetu.
Cilvēku darbošanās ietekmē mainās klimats, klimatiskajiem procesiem pieaug amplitūda, tie kļūst spēcīgāki. Pirmām kārtām tāpēc, ka ir skarts ozona slānis, un tas izraisa pietiekami lielas termodinamiskās izmaiņas atmosfērā. Sliktā ziņa ir tāda, ka iepriekšējiem gadsimtiem netipiskas klimatiskās izmaiņas (karstums, lietusgāzes, vētras, plūdi u. tml.) radīs nopietnas problēmas lauksaimnieciskajā ražošanā. Pārtika visur pasaulē kļūs dārgāka, daudzviet iestāsies bads, kas izraisīs dažādus sociālos konfliktus, tostarp karus. Tāda ir tuvāko nepatikšanu prognoze, kas nav atkarīga no tā, vai kādā konkrētā vietā būs siltāks vai aukstāks, slapjāks vai sausāks. Kultūraugi pret izmaiņām ir daudz jutīgāki nekā nezāles (ja kāds tam netic, var pārbaudīt savā dārziņā).
Eiropā uz īsu brīdi – uz dažiem gadsimtiem – var iestāties ledus laikmets, jo ozona samazināšanās dēļ lielie cikloni daudz siltā Vidusjūras un Ziemeļāfrikas gaisa “pumpē” uz Grenlandi un kausē ledājus. Saldūdens maina sāls koncentrāciju Ziemeļu Atlantijā, un Golfa straume, kas Eiropai piegādā siltumu, vairs nefunkcionē tā kā līdz šim. Eiropa var pārtapt tundras klimatiskajā zonā, bet ne uz ilgu laiku.
Vislielākās klimatiskās izmaiņas saistītas ar El Ninjo* Peru dienvidu piekrastē un Austrālijas austrumu piekrastē, bet tur ir maz cilvēku, tāpēc izmaiņām netiek pievērsta liela vērība. Savukārt nelielas izmaiņas vērojamas pilnīgi visur pasaulē. Latvijai mazais ledus laikmets uz īsu brīdi pat būtu izdevīgs, jo Eiropā sadārdzinātos pārtika un mēs varētu ražot konkurētspējīgas preces. Tagad pienu un gaļu izdevīgāk ražot Polijā un Francijā, jo ziemā lopi ganās ārā, nav jāgādā siens.
Pēc cik ilga laika jūsu aprakstītā prognoze varētu piepildīties?
¬Klimatisko izmaiņu process ir haotisks, tāpēc precīzi neviens to nevar pateikt, tāpat kā nevar pateikt, kāds laiks būs pēc mēneša. Domāju, nopietnas problēmas cilvēcei radīsies jau šajā gadsimtā. Problēmas, ko paši savām rokām esam radījuši, jau tagad atspoguļojas netipiskajā klimatā Francijā, Turcijā, Anglijā, plūdos Polijā un Rumānijā, pagājušās vasaras karstumā Krievijā. Jābūt aklam, lai to neredzētu.
Meteoroloģisko procesu intensitāte pieaug, jo stratosfērā ir mazāk ozona. Troposfēra kļūst biezāka, tātad biezāks kļūst slānis, ko var nosaukt par klimatisko virtuvi, tāpēc procesi tur var intensīvāk “ieskrieties”. Tas, ko vērojam, pat nav globālās sasilšanas sekas. Līdz galam neoksidētie degšanas produkti, difundējot stratosfērā, ķīmiski reaģē ar ozonu, un tā koncentrācija samazinās. Par ozona slāņa aizsardzību valstis ir noslēgušas vienošanos – samazināt auto izplūdes gāzes utt. Ekonomiski attīstītās Rietumu valstīs kontrole ir stingra, bet trešās pasaules valstīs var braukt ar jebko, un vecās, bojātās mašīnas ar sliktiem tehniskajiem rādītājiem pamatīgi piesārņo gaisu.
Jāsaprot, ka tā ir īpaša, neparasta situācija, ka mēs varam dzīvot uz planētas bez jumta virs galvas. Te ir atmosfēra, kas mums ļauj elpot, baudīt sauli, vēju, priecāties par zilajām debesīm. Bet atmosfēra ir trausla, ja mēs to sabojāsim, tad nekā no tā visa vairs nebūs, dzīves apstākļi kļūs radikāli sliktāki, mums būs jādzīvo telpās, mēs nevarēsim tāpat vien iziet ārā...
Kas tad tur varētu būt?
Piemēram, 200 grādu vai vēl augstāka temperatūra. Uz Veneras vidējā temperatūra ir 480 grādu pēc Celsija, un Venera no Saules saņem tikai par 30% vairāk siltuma nekā Zeme. Klimatiskais process mainās arī bez mūsu līdzdalības un, šķiet, ne uz labo pusi, tāpēc jautājums ir, vai mēs situāciju vēl vairāk pasliktinām vai pasliktināšanos aizkavējam, paildzinot iespēju dzīvot uz Zemes.
Diemžēl mēs nelabvēlīgos procesus paātrinām, un mūsu varēšana ir pietiekami liela, lai uz vidi iedarbotos nopietni. Precīzu datumu, kad kaut kas mainīsies, neviens nepateiks. Tie, kas apgalvo, ka to zina, stāsta muļķības, jo haotiskus procesus ar eksponenciālu atkarību no sākuma nosacījumiem nav iespējams precīzi prognozēt, bet nav arī tā, ka mēs nevaram pateikt neko. Procesi tiek pētīti, un perspektīva neizskatās rožaina.
Britu astrofiziķis Stīvens Hokings teica, ka mums tuvāko divu gadsimtu laikā no šīs planētas jāizvācas. Ko īsti viņš ar to domāja?
Viņš runāja tieši par šo aspektu, jo lielāko apdraudējumu rada atmosfēras piesārņojums, tāpēc mani izbrīna pieeja ekonomiskajām problēmām. Mūsu izpratnē laba ekonomika ir ekspansīva, bet tas taču ir elementāri, ka uz planētas ar ierobežotiem ģeogrāfiskajiem resursiem ekspansija nevar būt ilgtspējīga. Kad mēs līdz tam aizdomāsimies, būs stipri par vēlu. Var gadīties, ka tas laiks jau ir pienācis.
Vēl Hokings sacīja, ka mūsu Galaktikā, iespējams, ir augsti attīstītas civilizācijas, bet, līdzko tās pietiekami attīstās, lai viņu sūtītie signāli mūs sasniegtu, tās spēj izgudrot ieročus, lai pašiznīcinātos. Tas nozīmē – jo attīstītāks prāts, jo postošāks tā spēks?
Mūsu destrukcija ir tāda pati kā sunītim. Iedomājieties, ka jūs dodaties atvaļinājumā uz divām nedēļām. Jūs atstājat savam sunītim ēdienu, ūdeni un piekodināt: esi prātīgs, tev jāiztiek divas nedēļas. Ko darīs suns? Apēdīs visu uzreiz, pēc tam viņam būs vēdergraizes, ūdenī viņš izpeldēsies un izšļakstīs to uz visām pusēm. Ja pēc jūsu atgriešanās viņš vēl būs dzīvs, varēsiet priecāties. Tieši tāda ir arī mūsu attieksme – nevis ļaunprātīga destrukcija, bet muļķīga bezrūpība. Mēs nedomājam pat par saviem mazbērniem, kas dzīvos gadsimta beigās un kuriem būs jāstrebj tas, ko tagad savārām.
Tas droši vien ir, tikai maz cerību, ka Saules sistēmā. Lai gan... Kas notiek zem Jupitera pavadoņa planētas Eiropa ledus okeāna, varbūt tur dzīvo augsti intelektuāli delfīni? Vai uz Saturna pavadoņa Encelāta? Zinām tikai to, ka zem ledus ir okeāns, bet okeānos uz Zemes mīt daudz vairāk dzīvības formu un sugu nekā uz sauszemes. Arī uz šīm planētām var sastapt daudz ko ļoti interesantu. Kamēr neesam to izpētījuši, nav nekāda pamata ar šīm tēmām spekulēt.
Ir trīs patiesības. Pirmā – ir jābūt ļoti iedomīgiem, lai uzskatītu, ka esam vienīgie. Otrā – sākam apzināties, ka dažas dzīvības formas uz Zemes nav vietējās izcelsmes, piemēram, uz meteorītiem ir Marsa baktēriju pārakmeņojumi. Domāju, ka ārpus Zemes dzīvību mēs jau sākam apzināties (bet tā ir primitīva, ar saprātu mums kontakta nav bijis). Trešā – kāpēc mēs domājam, ka sastapšanās ar citu civilizāciju mums beigsies labi un svešie pret mums būs noskaņoti labvēlīgi? Var iznākt tāpat kā ar eiropiešu konkistadoriem 15. gadsimtā Amerikā. Pārējo uz šo triju patiesību pamata varam tikai iztēloties.
Fiziski pastaigājušies esam tikai pa Mēnesi, bet pabijuši esam daudz kur vairāk, aparāti ir apskatījuši visas Saules sistēmas planētas, izņemot nabaga Plūtonu, kam vispār atņēma planētas titulu. Visticamāk, tas ir liels ledus gabals ar akmens piejaukumu, precīzi nezinām, neesam bijuši. Tam, vai esam uzkāpuši uz planētas virsmas ar kājām, no informācijas ieguves viedokļa ir formāla nozīme, jo aparāti visu ir izpētījuši un safotografējuši. Par Marsu mēs zinām daudz vairāk nekā par Mēnesi, uz kura esam bijuši, jo uz Marsu tiek sūtīti gudrie „Apollo” aparāti. Mēnesi pēta indieši un ķīnieši, Marsu – amerikāņi.
Kas notiek Mēness otrā pusē?
Tur ir diezgan garlaicīgi. Krāteriem klāta virsma, uz kuras nav lielās lavas jūras kā tajā pusē, kas pagriezta pret Zemi.
Melnais caurums un laika deformācija
Kur vēl mēs ar gudro aparātu starpniecību esam bijuši?Varam aizlidot un “pastaigāties” uz 30 debess ķermeņiem. Saules sistēma ir tikai mazs kriksītis no Piena ceļa galaktikas, kuras izmēri ir tādi, ka no viena gala līdz otram jālido tūkstošiem gaismas gadu. Mums nav šādu tehnisko resursu, tāpēc par Galaktiku varam tikai vākt informāciju, izmantojot teleskopus. Galaktikā ir miljardiem sauļu, kur arī droši vien ir dzīvība un saprāts. Bet tas ir tik tālu, ka mums pat principā nav skaidrs, kā turp nokļūt.
Mums tuvākā galaktika, Andromedas miglājs, atrodas 2,3 miljonu gaismas gadu attālumā. Ir grūti aptvert, kā mēs spējam pētīt zvaigznes, atklāt aizvien jaunas sakarības un radīt teorijas, ja runa ir par miljoniem gaismas gadu attālumu.
Kas tur ko neaptvert! Ne visi ir bijuši Austrālijā, bet vai tad ir grūti aptvert, ka tāda zeme ir? Jā, mūsu iepazīšanas iespēju ar Visumu šie milzīgie izmēri apgrūtina. Mēs nepazīstam lielāku ātrumu par gaismas ātrumu, bet tas ir daudz par mazu, lai apceļotu Galaktiku. Lai aizceļotu līdz tuvākajām zvaigznēm, vajadzīgs desmitiem un simtiem gadu, bet līdz tālākajām – miljoniem, pat miljardiem. Kā pārsniegt gaismas ātrumu, vēl nezina neviens.
Šie jautājumi ir jāmācās astronomijā, grūti pastāstīt par objektiem, ar kuriem neesam saskārušies tiešā tuvumā. Melnais caurums ir ļoti liela gravitējoša masa, blīva un masīva. Jāņem vērā, ka gaismas starojuma daļiņas ir fotoni, uz kuriem iedarbojas gravitācija, un šī milzu masa ar savu gravitāciju neļauj nevienam fotonam no sevis aizmukt, notur tos ap sevi un iesūc orbītā. Un, ja gaisma no kāda objekta netiek prom (runa ir par elektromagnētisko starojumu plašākā nozīmē), tad mēs šādu objektu nevaram redzēt, jo no tā nekas nenāk. Tomēr, ja mēs neko neredzam, tas nenozīmē, ka tur nekā nav. Melnie caurumi ir katras galaktikas centrā.
Tur pazūd arī laiks?
Tur, kur ir liela gravitācija un telpas liekumi, ir arī laika deformācija, bet jāsaprot, ka laika vispārinājums jāveic citādāk, nekā cilvēki to intuitīvi iedomājas. Nav pareizi iedomāties tukšu telpu, kurā rit laiks. Laiks vēsturiski vienmēr bijis divu procesu salīdzinājums. Ja nav procesa, nevar runāt par laiku, bet tas netraucē cilvēkam abstrakti iedomāties, ka nekā nav, bet laiks rit.
Ir vairākas tumšās matērijas. Ja skatāmies debesīs, redzam zvaigznes, zinot, ka tās ir saulei līdzīgas lielas masas, bet nekas neliedz kosmosā atrasties ķermeņiem, kuri ir tālu no zvaigznēm un netiek apgaismoti, tātad – tumši. Gāzu un putekļu mākoņus mēs redzam tikai zvaigžņu gaismā. Ir nopietnas aizdomas par matērijas formām, kas ir citādākas nekā mums zināmās, kaut vai runājot par vakuuma enerģiju un ar to saistītajām formām. Rodas problēmas izskaidrot procesus Visumā lielos mērogos, ja nerēķināmies ar matērijas klātbūtni, kuru nevaram novērot, bet tas nenozīmē, ka tās nav.
¬Bijušais Latvijas Universitātes rektors Juris Zaķis vienmēr sacīja, ka naudas kādam ir vairāk, kādam mazāk, bet 24 stundas diennaktī visiem ir iedalītas vienādi. Laiku mēs uztveram subjektīvi, nevis tā, kā definē fizikālā astronomija. Laika sajūta saistīta ar procesiem mūsos un ap mums. Pateicoties komunikācijām un pārvietošanās iespējām, esam iesaistīti daudzos procesos, attiecībās un sakarībās, mums šķiet, ka laika ir mazāk, un tā tas arī ir. Vai un cik ilgi Visums izpletīsies, precīzas atbildes nav, jo ne jau viss ir izpētīts un saprasts.
Lieli meteorīti mums uz galvas nekrīt, atmosfēra mūs sargā, par Visuma izplešanos skaidrības nav, atliek gaidīt, kad Saule uzsprāgs...
Jā, Saule eksplodēs, bet līdz tam vēl ir tik daudz laika, ka mēs sen būsim paspējuši sevi nobendēt. Pat iespējas kompensēt to, ko daba dara pretēji mūsu interesēm, zinātnieki pēta hobija līmenī, jo tie, kas pārvalda pasauli, maz par to interesējas. Pēdējā Kopenhāgenas konference par klimata izmaiņām bija lielisks piemērs. Ja vajag cīnīties ar ekonomisko krīzi, visi līdzekļi labi un daba var pagaidīt.
Kas vispār ir zvaigzne? Tas ir ļoti interesants objekts, sadzīviski atgādina uzpūstu gaisa baloniņu. Kad no putekļiem un sniegpārsliņām izveidojas pietiekami liels objekts, masa sāk piesaistīt primitīvās gāzes, tādu kā hēliju, pēc tam ūdeņradi. Masīvajā gāzes bumbulī sākas kodolreakcijas, atbrīvojas liela enerģija, kas caur spiedienu un citiem procesiem uzpūš zvaigzni, kas patiesībā ir retināts objekts.
Zvaigzne ir 100, pat 300 reižu lielāka nekā sākotnējais gāzu kunkulis, bet veidojums ir stabils, jo enerģija, kas centrā atbrīvojas, uztur tajā spiedienu. Zvaigznes dzīvi beidz ar sprādzienu tāpēc, ka tad, kad centrā beidzas degviela, mākonis krīt uz centru, radot tik lielu spiedienu, ka uzspridzina saplakušo bumbuli. Sprādziens pasaules telpā izšķaida lielāko daļu vielas, atliek kunkulītis. Kad pēc desmit miljardiem gadu uzsprāgs Saule, dzīves apstākļi uz Zemes vairs nebūs diez ko labi.
Cik bieži dzimst zvaigznes?
Bieži un daudz. Jo lielāka zvaigzne, jo ātrāk aiziet bojā. Tipiski zvaigznes dzīvo desmitus miljardus gadu. Zvaigznei nav dzimšanas dienas vai gada, process ilgst ap pusmiljardu gadu. Salīdzinoši tas nav ilgi. Jautājums ir, kuru brīdi uzskatīt par zvaigznes dzimšanu, jo arī bērns veidojas ilgi pirms piedzimšanas. Saules sistēmai ir 4,5 miljardi gadu, bet tā sāka veidoties pirms pieciem miljardiem gadu, pirmais pusmiljards pagāja procesā.
Ne jau zemeslode pārstās pastāvēt, bet te vairs nevarēs dzīvot, un to mēs varam noorganizēt tuvāko gadsimtu laikā. Tik ilgi, lai piedzīvotu māksliniecisku galu – milzu sadursmi ar citu planētu, Saules sprādzienu –, mēs neizvilksim. Pat meteorīti krīt retāk nekā pirms trim miljardiem gadu. Tie, kas krita vēl no tiem laikiem, kad veidojās Saules sistēma, jau ir nokrituši, jauni klāt nenāk, līdz ar to krītošā materiāla kļūst aizvien mazāk.
Tomēr šis tas vēl ir palicis. Iespējamība ir viens liels kritiens desmit tūkstoš gados. Kopš pēdējā meteorīta kritiena, kas izveidoja Arizonas krāteri kilometru diametrā, ir pagājuši desmit tūkstoši gadu. Indiāņu folklorā saglabājušās precīzas liecības – Dieva sods un tamlīdzīgi, bet apraksti ir adekvāti. Tas nenozīmē, ka tagad noteikti jākrīt vienam lielajam, tomēr vienā gadā var uzkrist arī divi meteorīti.
Vai varam prognozēt meteorīta krišanas vietu un pagūt aizbēgt?
Uz kurieni? Pilnīgi neko nevaram, ciestu pilnīgi visi, atkarībā no meteorīta izmēra sāktos straujas klimatiskas kataklizmas.
Kas jums ir pēdējā laika savdabīgākais, spilgtākais, pārsteidzošākais atklājums Kosmosā?
Tādu ir ārkārtīgi daudz, un tas saistīts ar to, ka pirms dažiem gadu desmitiem palaida Habla kosmisko teleskopu. Līdz tam, tēlaini runājot, mēs zinājām, ka zvaigznes ir punktiņi, bet tad ieraudzījām, cik daudz interesantu procesu Visumā notiek. Kopš tā laika Saules sistēmu esam iepazinuši pilnīgi no jauna, jo tas, ko zinājām, bija aplamības vai tīrs „nekas”. Bija cilvēki, kuri cerēja, ka uz Veneras būs dzīvei piemēroti apstākļi.
Kopš septiņdesmitajiem gadiem, kad tika palaistas kosmiskās zondes, kā jau teicu, iepazinām 30 debesu ķermeņus, sākot ar maziem, tādiem kā Mēness, un beidzot ar lielajām gāzu planētām. Ieraudzījām Kosmosa lielo daudzveidību. Tā bija kosmiskā odiseja, tāda kā Amerikas atklāšana, mēs savā tuvumā ieraudzījām citu pasauli. Braucieni, protams, ir dārgāki nekā uz Ameriku, tāpēc izpētes iespējas ierobežo finanses. Tehniskās iespējas kolonizēt citas planētas mums ir, bet katrs, kuram ir nauda, arī lemj, ko ar to darīt.
Jau pirms 30 gadiem varējām braukt uz Marsu, bet neviens par to negribēja maksāt (un skopojas vēl tagad). Uz Marsa būtu komfortabla dzīve, izmaksas un problēmas var salīdzināt ar dzīvošanu Antarktīdā, un to mēs protam. Uz Mēness būtu grūtāk, jo tur nav atmosfēras, bet uz Marsa tā ir, un arī klimats tur ir labs. Vidējā temperatūra ir mīnus 60 grādu, pliks staigāt nevar, bet skafandru nēsāt nebūtu apgrūtinoši, jo gravitācija tur ir mazāka.
Marsa virsma ir sarkanīga, cieta, līdzīga kā tuksnešos, arī ledāji tur ir kā Antarktīdā. Uz ekvatora dienā zeme iesilst līdz plus 20 grādiem. Arī tumšs tur nav. Debesis uz Marsa izskatās skaistas, kā uz Zemes rītausmā. Marss ir visdraudzīgākais, bet patālu. Runājot par aizceļošanu, jo lēnāk lidosim, jo lētāk tas izmaksās. Ar pusgadu ceļā jārēķinās.
Venera savukārt ir versmains tuksnesis ar 100 tūkstoš vulkāniem un 500 grādu temperatūru. Tur aparāti pusstundu pastrādā un pārkarst. Saturns, Jupiters, Urāns un Neptūns ir šķidras planētas. Uz tām ar laivu lejā diez vai laidīsimies, bet uz Jupiteru ar laivu būtu jālido, jo tur uz vienas virsmas nav pārejas no gāzveida ūdeņraža uz šķidru. Gredzeni jeb asteroīdu joslas ir visām četrām planētām, arī Saulei.
Interesanti, cik ilgi mēs pētām Visumu?
Piecus tūkstošus gadu, bet visproduktīvākā ir 20. gadsimta otrā puse. To, ka Zeme ir apaļa, Austrumos zināja jau tālā senatnē, bet toreiz nebija komunikācijas iespēju, tāpēc zināšanas radās, izzuda un atgriezās. Seno grieķu atomisms bija viens no pirmajiem natūrfilozofijas veidiem, kas pēc tam pazuda.
Ne visas bildes ir dabiskās krāsās, jo pētniecībā izmanto mākslīgas krāsas. Andromedas miglājs ir divas reizes lielāks par Mēnesi, bet mēs to neredzam, jo tas ir par vāju, tāpēc ir grūti runāt par krāsu objektam, ko nevaram saskatīt. Daudzi objekti bez attēla apstrādes nav ieraugāmi, un apstrāde, protams, nozīmē krāsu korekciju, bet – jā, tie ir krāsaini.
Vai cilvēki ir piemēslojuši arī Kosmosu?
Jā, visapkārt lido atlūzas no satelītiem un rada problēmas tiem, kas strādā orbītā, jo viena orbītā aizmirsta uzgriežņa atslēga var radīt lielus postījumus, trāpot pa kuģa iluminatoru. Nesen amerikāniete atstāja somu ar darbarīkiem 200 tūkstoš dolāru vērtībā, vienkārši palaida vaļā, un tā aizpeldēja, bet, par laimi, tā jau ir nokritusi un atmosfērā sadegusi. Cilvēki nekad nedomā par atkritumu savākšanu, kamēr tas nerada problēmas. Mēs pat neprotam savākt kosmiskos atkritumus, mēs nezinām, kā tos vispār dabūt zemē, tas ir nākotnes jautājums.
Ziniet, cilvēki necenšas definēt vai pat aprakstīt lietas, kas viņiem šķiet pašas par sevi saprotamas. Vai varat man pateikt, kas ir masa, kas ir spēks, vai varbūt divos teikumos aprakstīt, kas ir laiks, dzīvība, intelekts un, visbeidzot, Dievs? Ar to negribu teikt, ka uz šiem jautājumiem nav atbildes, bet tā nav tik vienkārša, kā iedomājamies, tāpēc, lai runātu par Dievu un viņa sasaisti ar Visumu, jāvienojas, ko mēs ar to saprotam, jāorientējas terminos.
Cilvēkiem šķiet, ka lietas ap viņiem ir pašsaprotamas, tāpēc nav vajadzības tās aprakstīt, bet patiesībā izpratnes ir ļoti atšķirīgas. Arī enciklopēdijās ir pretrunīgi skaidrojumi. Tāpēc uz šādiem jautājumiem bez rūpīgas iedziļināšanās nav iespējams dot nopietnu atbildi. Ziniet, filozofija arī ir tāda... Kādreiz uz jautājumu, kas ir matērija, sacīja, objektīvā realitāte, bet vai mēs no šīs definīcijas tikām gudrāki? Ne par santīmu.
Es ar to sadūros, studentiem mācot haosa teoriju. Kas ir haoss? Viens teica: kārtība uz mana rakstāmgalda, otrs – failu sistēma datorā, bet tas nav haoss dabas zinātnes izpratnē. Tā kā esmu zinātnieks, gribas šo pieeju saglabāt. Pavaicājiet uz ielas pieciem cilvēkiem, kas ir dzīvība, un jūs saņemsiet piecas dažādas atbildes.
*El Ninjo (spāņu El Niño – mazulis) ir globāla rakstura dabas parādība, kas aptver okeānu un atmosfēru. El Ninjo un pretēja rakstura parādība – La Ninja – ir visizteiktākās globālās cikliskās klimata izmaiņas, kas izpaužas vairāku gadu laikā. El Ninjo ir anomāli liels (virs 0,5 °C vairāk nekā 5 mēnešu laikā) Klusā okeāna virsmas ūdeņu temperatūras pieaugums (attiecīgi La Ninja ir šo ūdeņu temperatūras kritums). Šāda pasiltināšanās notiek neregulāri ik pēc 2 līdz 7 gadiem un turpinās parasti 1–2 gadus. El Ninjo ietekme uz Dienvidu puslodes un visas pasaules klimatu ir milzīga (Wikipedia).
