Homoseksualitātes teorija
Apvienības „Mozaīka” priekšsēdētāja Linda Freimane paudusi cerību, ka pašreizējā Saeima pieņems Likumu par partnerattiecībām, ļaujot homoseksuālajiem pāriem slēgt laulības. Tikai daži gadu desmiti mūs šķir no laika, kad homoseksualitāti uzskatīja par garīgu slimību.
Aicinājumi legalizēt viendzimuma sakarus izskanējuši jau Lielās franču revolūcijas laikā. Senajā Grieķijā tie bija nevainīgie jaunības prieki, viduslaikos – sātana apsēstība un nāves grēks. Viņi tikuši apsaukāti par sodomītiem, pederastiem, pidariem, pediņiem, zilajiem, mīkstajiem, lesbām, azbesta vecenēm. Viņus vaino Sodomas un Gomoras bojāejā, prezidenta Kenedija slepkavībā, viesuļvētrās un zemestrīcēs, mutes un nagu sērgā.
Padomju gados kriminālkodeksā bija pants par pederastiju, par to varēja padzīt no augstskolas vai atlaist no darba (diemžēl jāpiebilst, ka tā var notikt vēl tagad). Tikai pirms pārdesmit gadiem geji un lesbietes atvēra durvis un “iznāca no skapja”, un tas nebija viegli ne tiem, kas bijuši skapī, ne tiem, kas viņus sagaidīja ārpusē.
Vainīgo gēnu meklējot
Gribot negribot jāsāk ar simtiem reižu apmuļļāto jautājumu: kas nosaka cilvēka seksuālo orientāciju? Patiesībā to neviens nezina. Mēs gan zinām, ka tam ir sakars ar vairošanos, bet gēnu un šūnu līmenī šis mehānisms visā pilnībā nav izpētīts. Zinātnieki prāto, ka, iespējams, seksualitāti nosaka tikai nieka 50 gēni (cilvēkam pavisam ir aptuveni 35 000 gēnu).
Vienu, “galveno”, homoseksualitātes gēnu atrast nav izdevies, toties esot gēnu kombinācija, kas netieši ietekmējot izvēli par labu savam dzimumam.
Zinātnieks Saimons Livaiss, pats būdams homoseksuāls, atzinis, ka neesot spējis noteikt ģenētisku homoseksuālisma cēloni. Arī atrast smadzenēs “geju centru” neesot izdevies. Ir teorētiķi, kuri runā par apkārtējās vides iespaidu uz seksualitāti, ir arī tādi, kas uzsver mammas grūtniecības laika pārdzīvojumu ietekmi uz seksuālās orientācijas veidošanos.
Daži zinātnieki apgalvo, ka homoseksualitāte veidojas bērna pirmajos dzīves gados, to agrīnā vecumā varot arī “iegūt” kādas psiholoģiskas traumas dēļ (Freida prātuļošana par valdonīgām mātēm, gļēviem tēviem un to, ka meitenes patiesībā ir zēni bez krāniņa, gan ir pārstrīpota ar treknu svītru).
Lai nu kā, bet mūsdienu zinātnieki ir vienisprātis, ka homoseksuālu cilvēku skaits sabiedrībā ir bijis nemainīgs visos laikos – 8–10% no populācijas, neatkarīgi no ādas krāsas, audzināšanas, ekonomiskā stāvokļa valstī, sabiedrības uzskatiem, laika apstākļiem un mākoņu daudzuma. Turklāt homoseksualitāti neietekmē ne ģimenes modelis, ne dzimumu un lomu sadalījums tajā. Pētījumi apliecina, ka homoseksuāļu skaits procentuāli ir vienāds gan homoseksuālās, gan heteroseksuālās ģimenēs.
Seksuālo orientāciju nevar mainīt ne ārstējot, ne audzinot ar kādu īpašu metodi. Tas nozīmē, ka rozā vai zilas krāsas apģērbs, leļļu vai automašīnu daudzums, interjers un mīļvārdiņi nekādi neietekmē cilvēka izvēli nākotnē. Patiesībā izvēles nemaz nav. Homoseksualitāte nav kaite, ko “dabū”, tā cilvēkā vienkārši mājo. Cenšoties bērnu noturēt pieņemtajos rāmjos, vienīgais, ko vecāki un sabiedrība var panākt, ir likt viņam justies sliktam, nepareizam un nelaimīgam.
Amerikas psihiatru asociācija savā gadskārtējā konferencē homoseksuālismu kā diagnozi no psihisko slimību saraksta izsvītroja tikai 1973. gadā. 1978. gadā tā tika izņemta no psihiatrisko diagnožu grāmatas, 1992. gadā Pasaules Veselības organizācija homoseksualitāti svītroja no psiholoģisko slimību saraksta. Neraugoties uz to, amerikāņu doktors Roberts Spitzers vēlāk izteica versiju, ka homoseksuāli orientēti vīrieši un sievietes ar terapijas palīdzību varot mainīties. Pēc ilgiem un pamatīgiem pētījumiem viņš pauda: “Garīgās veselības speciālistiem vajadzētu pārtraukt iet virzienā, kas izslēdz terapiju, ar kuras palīdzību ir iespējams mainīt seksuālo orientāciju.”
Dieva plāns vai kļūda?
Mammas saviem mazuļiem uz sarežģīto jautājumu par puišiem, kas apķer viens otru, bučojas un iet, sadevušies rokās, atbild vienkārši: “Dieviņš kļūdījās.” Bet varbūt nekļūdījās vis, varbūt geji un lesbietes ir Dieva slepenā plāna sastāvdaļa? Varbūt 8–10% populācijas pārstāvju, kas neturpina dzimtu, ir ieprogrammēti lielajā cilvēces datorā, lai planēta neaizietu postā no pārapdzīvotības. Zināms taču, ka miljards cilvēku pasaulē cieš badu, lielākā daļa no tiem ir bērni, daudziem nav pieejams pat tīrs ūdens, viņi cieš no slimībām, neapmeklē skolu.
Iespējams, homoseksuāla orientācija vides un sociālajā skatījumā ir draudzīgāka par agresīvu atražošanu, jo, nelaižot pasaulē savus pēcnācējus, geji un lesbietes atbrīvo vietu, dodot iespēju izdzīvot citu bērniem. Tomēr nopietni uztvert to kā Dieva plānu laikam būtu panaivi, jo, domājams, arī Dievs ir iepazinies ar pēdējiem pētījumiem par iedzīvotāju skaita pieauguma tempa samazināšanos. 2000. gadā pasaules gudrie ne pa jokam bažījās, ka drīz pienāks brīdis, kad cilvēku būs tik daudz, ka nepietiks, ko ēst un dzert, bet tagad demogrāfi lēš, ka ap 2050. gadu pieaugums būs apstājies vai iedzīvotāju skaits pat sāks sarukt.
Tomēr ne jau geji un lesbietes ir vainojami, ka dzimstība ir samazinājusies. Patiesībā tam ir tiešs sakars ar labklājību – jo labāk cilvēki dzīvo, jo mazāk bērnu. Pagaidām esam aptuveni septiņi miljardi. Kamēr bagātās rietumu valstis un Latvija pasaules kartē iezīmējas kā demogrāfijas melnie caurumi, mazāk civilizētos pasaules nostūros un trūcīgās ģimenēs bērni nāk pasaulē griezdamies.
Seksuālā orientācija nav kaut kas izteikti polārs, ko var raksturot kā baltu vai melnu, bet drīzāk gan kā svarus, kuru vienā kausā ir 100% homoseksualitāte, otrā – 100% heteroseksualitāte. Reti kurš atrodas galēji vienā vai otrā polā, lielākā daļa ir pa vidu. Tieši tāpēc mums mēdz būt seksuālās fantāzijas par sava dzimuma partneriem.
Eksistē androgīna teorija par to, ka ikvienā sadzīvo vīrišķais un sievišķais un katrs pats izvēlas piederību pie viena vai otra dzimuma. Eniologs Andris Špats pieļauj, ka homoseksuālisms ir iepriekšējā dzīvē neizdzīvoto emociju sekas. Viņš min piemēru par kādu mazu zēnu, kuram patika nēsāt meitenes drēbes un rotaslietas, jo viņš atcerējies, ka reiz bijis meitene, kas agri nomirusi. Līdzīgs stāsts ir kādam amerikāņu gejam, kurš saka, ka spogulī sevi redz un jūt kā jauna sieviete. Arī viņš atceras, ka bijis meitene, kas iemīlējusies puisī, bet gājusi bojā autoavārijā. Izrādījās, ka puiša aprakstītā jaunā sieviete tiešām ir dzīvojusi un agri mirusi.
Varam smīnēt, bet varam arī aplūkot visas iespējamības. Un šī vēl nav tā jocīgākā hipotēze, ja atceramies, ko pagājušajā pavasarī sacīja Lielās talkas organizētāja Vita Jaunzeme. Proti, piesārņojums no degošiem atkritumiem tik stipri ietekmējot cilvēka organismu, ka spējot izraisīt hormonālas izmaiņas un pat sabojāt gēnus. Tātad, ja kaimiņi dedzina atkritumus, nav ko brīnīties, ja jūsu bērns kļūst homoseksuāls vai impotents. Ja tas atbilstu patiesībai, nāktos secināt, ka daba saviem piesārņotājiem atriebjas, atņemot iespēju vairoties un turpināt tai kaitēt.
Vēsturiski attieksme pret homoseksuāliem sakariem periodiski “braukājusi” no viena grāvja otrā. Kādā laika posmā tas, ka zēnam nav skolotāja vīrieša ¬– mīļākā, bija liels kauns, turpretī citā vēstures nogrieznī par šādu domu vien nācās beigt dzīvi uz sārta.
Senajā Grieķijā homoseksuālas attiecības starp vīriešiem skaitījās cildenas, jo sievietes nebija nekas vairāk par dzemdēšanas mašīnām – nospiestas, mājas sieviešu pusē iesprostotas, neskolotas, bez iespējas paust viedokli. Kurš gan lai tādus radījumus spētu mīlēt kā līdzvērtīgus? Izglītotas un līdztiesīgas bija tikai neprecējušās hetēras, kuras, tāpat kā brīvie vīrieši, maksāja nodokļus. Tāpēc mācītie vīri apmeklēja hetēru mājokļus, bet visbiežāk devās pie mīļotajiem jaunekļiem, lai sarunātos par politiku, mākslu, dzeju un kopīgi raudzītos zvaigznēs.
Senajā Romā attiecības bija citādākas – par seksa objektiem kalpoja tikai atkarīgie cilvēki – vergi un prostitūtas, bet brīvie puisēni nēsāja amuletus – bullas, kas liecināja, ka zēni nedrīkst būt seksuālas iekāres objekti. Karadraudzes un klosteri bija vietas, kur homoseksuālisms plauka un zēla agrīnajos viduslaikos. Vecākie klostera brāļi nespēja pretoties jauno mūku tvirtajiem augumiem un bālajiem vaigiem un krita kārdinājumā.
Svētais Pahomijs bijis spiests aizliegt mūkiem gulēt uz vienas lāvas un sēdēt pārāk cieši blakus kopīgo maltīšu laikā. 567. gadā Otrais Tūras Koncils aizliedzis mūkiem un priesteriem divatā gulēt vienā gultā. Drīz vien tas pats ticis attiecināts arī uz mūķenēm. 10. gadsimtā klosteru priekšnieki aizvien biežāk raizējās par šo grēku, ko vairs nespēja izkontrolēt. 12. gadsimta sākumā Kenterberijas arhibīskaps Svētais Anselms teicis, ka šis grēks jau esot tik izplatīts, ka neviens pat nenosarkst, tāpēc daudzi turpinot slīgt šajā netikumā, neizprotot seku nopietnību.
Kopš 13. gadsimta homoseksuālas izpausmes sāka pielīdzināt ķecerībai, un turpmākajos gadsimtos geju “noziegumus” izskatīja inkvizīcijas tiesa. Naudas sodu vai izraidīšanu nomainīja iedarbīgāks līdzeklis – sārts. Jau 13. gadsimta otrajā pusē Eiropas valstīs homoseksuālisms kļuva par krimināli sodāmu noziegumu.
Jaunas vēsmas ienesa renesanses laikmets, kad Dieva un dievišķo likumu vietu ieņēma cilvēks, kļūstot par vērtību un uzgavilējot miesas priekiem. Seksuālās attiecības starp diviem vīriešiem vai sievietēm nozīmēja vairs tikai skaistu netikumu, jauku rotaļu. Formāli sodomija gan skaitījās sodāms pārkāpums, tomēr sabiedrība uz to skatījās caur pirkstiem, bet augstdzimušas personas ar savu netradicionālo orientāciju pat lepojās.
Elizabetes laika Anglijā un 17. gadsimtā Francijā viendzimuma sekss bija elitāra izklaide. Tieši tolaik asnus izlaida slepeno aizbildņu un kontaktu tīkls, kas, tiek melsts, plaukstot vēl šobaltdien. Bagātie labvēļi apmierināja savas seksuālās dziņas, tikmēr aizbilstamie tika pie amatiem, tituliem, mantas un zemes. Arī mūsdienās geji un lesbietes, kuri orientācijas dēļ jūtas atstumti, turas kopā, kooperējas un cits citam izpalīdz. Tāpēc homofobu nervozajā apgalvojumā par geju mafiju atrodams neliels patiesības grauds.
Kaut arī geju un lesbiešu “atbrīvošanās vēsture” sākās jau 18. gadsimtā (1791. gadā Francija kļuva par pirmo valsti pasaulē, kur par homoseksuāliem sakariem nedraudēja sods. Tiek uzskatīts, ka par to jāpateicas vienam no Napoleona kodeksa autoriem, kurš bija homoseksuāls), būtiskas pārmaiņas notikušas tikai pēdējos gadu desmitos.
1950. gadā tika nodibināta Zviedrijas Lesbiešu, geju, biseksuāļu un transpersonu federācija, 1951. gadā homoseksualitāti dekriminalizēja Grieķija, 1961. gadā to pašu izdarīja Čehoslovākija un Ungārija. 1980. gadā homoseksualitāti legalizēja Skotija. 1981. gadā Norvēģija kļuva par pirmo valsti pasaulē, kurā ar likumu aizliedza diskriminēt personas uz seksuālās orientācijas pamata. Skaidrs, ka sabiedrības apziņa tik ātri nemainījās, un negatīvie stereotipi par homoseksuāliem cilvēkiem piedzīvoja bumu 20. gadsimta astoņdesmitajos gados, kad tika atklāts AIDS. Homofobija turpina dzīt asnus joprojām – kā nu bez tā...
Cilvēks ir kā koks, kura saknes iestiepjas dzimtas pagātnē, bet paša ģimene un bērni veido zaru sistēmu. Homoseksuāls indivīds šo dabisko ceļu neiet, viņš dzīvo, atsakoties no vairošanās, tomēr saglabājot seksualitāti. Viņš ir kā noslēgta sistēma, pasaule pasaulē. Vēsturiski dzīvās dabas vairošanos izsaka formula: viss dzīvais rodas no dzīvā.
Psihoterapeits Artūrs Utināns skaidro – daba iekārtojusi tā, ka cilvēka smadzenes ir tikai dators ar gēnu radītu matrici. Viss, ko cilvēks dara, demonstrējot apkārtējiem savu veiklību un izdomu mīlestībā, mākslā, mūzikā, modē, sportā – jebkurā dzīves sfērā –, būtībā kalpo vienam mērķim – parādīt, ka mums ir augstvērtīgi gēni. Tātad no gēnu viedokļa cilvēka dzīves galvenais uzdevums ir dzimuma partneru piesaistīšana un vairošanās. Grāmatā „DNS, matrice un cilvēka uzvedība” Utināns raksta, ka pat tik cēlas jūtas, kāda ir mīlestība, kalpo gēnu pavairošanās instinktam.
Te nonākam pie neērtā jautājuma, ko allaž uzdod homofobi, – kāda jēga no indivīda, kurš jau saknē sevī izravējis vajadzību vairoties? No loģikas viedokļa homofobijai nav nekāda racionāla pamata. Ne jau visi homofobi ir fundamentāli kristieši, kas nepārtraukti pārlasa Veco Derību, meklējot fragmentus par homoseksuālas uzvedības visaptverošo ļaunumu.
Civilizētam cilvēkam it kā nebūtu jāuztraucas par to, kas notiek svešā guļamistabā, jo fakts, ka kaut kur aiz trejdeviņiem kalniem vai tepat kaimiņos mīlējas divi puiši vai divas meitenes, nekādu personisku kaitējumu nenodara. Tad no kurienes rodas naids?
Utināns to pamato ar gēnu vēlmi vairoties, kas rada nepatiku un riebumu pret homoseksuālām izpausmēm. Apdraudēts jūtas nevis indivīds, bet gan viņa gēni. Pat cilvēki, kas pret homoseksuālistiem izturas liberāli, nevēlētos šādu novirzi saviem bērniem, saka psihoterapeits. Vēl viens homofobijas iemesls varētu būt heteroseksuāļu patiesās un svētās dusmas par to, ka, lūk, te stāv viens gudrs, skaists, perfekts vīrietis, kuram nav ne mazākās vēlēšanās turpināt sevi bērnos. Tātad – skaists gejs ir veltīgi izniekots materiāls.
Tomēr novērots, ka arī netradicionāli orientētu cilvēku gēni tiecas pavairot sevi, ja ne tiešā veidā, tad pastarpināti, rūpējoties par dzimtas izdzīvošanu un kuplināšanu. Daži zinātnieki homoseksualitātes evolucionāro jēgu pielīdzina sterilām darba skudrām ar funkciju rūpēties par cita organisma radītajiem pēcnācējiem. Patiesi, pavērojiet, cik ļoti homoseksuāli orientēti cilvēki rūpējas par savu brāļu un māsu bērniem, vecākiem un ģimeni! Tāpat apbrīnas vērtas ir geju rūpes par savām mātēm.
Kādā pētījumā, kurā analizēta grupiņa Samoa cilts vīru, kurus vietējie dēvē par „fa'afafine”, nepieskaitot ne pie vīriem, ne sievām, bet pie atsevišķas kategorijas, atklājās, ka viņi pret tuvāko radu bērniem izturas izteikti altruistiski. Zinātnieki šo uzvedību dēvē par „tēvocisku” (‘uncle-like’).
Politoloģe Katrīna Švarca ironizē: varbūt homofobi baidās, ka, tiklīdz beigsies homoseksuāļu diskriminācija, tā visi heteroseksuāļi steigšus kļūs par gejiem un lesbietēm. Lai ironija, kur ironija, bet, iespējams, dažos aspektos homoseksuālas attiecības tiešām var šķist pievilcīgas. Piemēram, tās ir brīvas no heteroseksuālu pāru stereotipā lomu sadalījuma, no pienākuma vīrietim būt naudas rausējam un pārtikas gādātājam, sievietei – zeķu mazgātājai un katlu berzējai, tās kalpo it kā skaistam mērķim – būt laimīgiem divvientulībā.
Diemžēl notiek arī tā, ka daļa jaunu vīriešu vairs nevēlas būt parasti heteroseksuāli puiši, jo tas ir garlaicīgi, tāpēc cenšas spēlēt gejus – kā karnevālā vai teātrī. Vēl trakāk – ja pusaudzis izmēģina seksu ar vīrieti tikai tādēļ, lai pierādītu sev, ka ir citādāks, neparasts. Tomēr homoseksuālisms nav slimība, tāpēc nav lipīga, un, ja kāds māžojas tikai modes dēļ, tad jāteic, ka tas ir pārejoši, jo gēnus un instinktus apmānīt nav iespējams.
Starp citu, esot novirze normofilija, kad cilvēku visā pilnībā apmierina sabiedrības uztieptie seksuālās uzvedības noteikumi. Vēl trakāk – viņš esot mierā arī ar visiem likumiem, politiku, reliģiju un sabiedrības morāli (tātad – pilnīgi ķerts). Bet pārliecinātiem homofobiem naidu derētu dzesēt, izgāžot to uz grāmatu skapi, no kura droši var izmest visas geju un lesbiešu sarakstītās grāmatas. Vajadzētu sākt ar Platonu, turpināt ar Hansu Kristiānu Andersenu, Šarlu Bodlēru, Oskaru Vaildu un pabeigt ar Mišelu Fuko. Pēc tam derētu izmest kaudzi ar filmām un tad ķerties pie mūzikas diskiem, pa ceļam sadauzot radio, kas atskaņo Čaikovski vai Bēthovenu. Diez kas tur vispār paliktu pāri...
Naidīgo citplanētiešu teorija
Par ideju, ka cilvēki ar homoseksuālu orientāciju ir humanoīdiem naidīgas rases pārstāvji, var zoboties, apvainoties vai teikt: tā jau es domāju, tomēr uzklausīšanas vērts varbūt ir arī šāds viedoklis. Turklāt katrs to var lietot atkarībā no vajadzības – ja jūs aizrauj citplanētiešu tematika, tas būs kā kulaks uz acs. Ja ne, tas var sagādāt jautrus brīžus – arī labi (vārda brīvības plusi).
Lūk, ko stāsta dziedniece un ezoteriķe, kura tēmas kutelīguma dēļ lūdz neminēt viņas vārdu: “Mēs zinām, ka cilvēka fiziskajā ķermenī var iemājot arī dvēsele, kas cēlusies no citām planētu sistēmām. Tas nozīmē, ka uz Zemes mājo dažādas būtnes un ne vienmēr tās ir humanoīdi, kas radīti pēc līdzības ar gaismas Dievu. Tā var būt arī humanoīdiem naidīga citas planētas rase, kas cilvēkus tikai tēlo. Ir divas rases, pelēko rase un ķirzakveidīgo rase, kas laika gaitā pazaudējušas galveno dvēseles attīstības uzdevumu – mīlēt.
Viendzimuma mīlētāju sajūtas un emocijas ir citādākas nekā cilvēkiem, jo labajā smadzeņu puslodē cilvēciskās jūtas ir atmirušas un darbojas kreisā puslode, kas atbild par tehnoloģijām un agresiju. Šī rase, kas tiek atražota mēģenēs, iemiesojas cilvēka ķermenī un degradē dvēseles attīstību, iņ un jan enerģijas saspēli. Viņos ir emociju daļiņa, kas vērsta nepareizā virzienā, viņi tiek muļķoti (un šādu aplamību uz Zemes ir daudz).
Šie cilvēki paši neapzinās, ka ir tādi. Ko darīt? Jāsāk ar savas dzīves uzdevuma apzināšanos, jo dvēsele šurp neatnāk smagi strādāt, kaut kā vilkt dzīvi un nomirt. Tas būtu bezjēdzīgi. Kosmiskais un Zemes uzdevums mums ir visiem viens – mīlestība.”
