Dīvainības kristīgo demokrātu deputātu kandidātu sarakstos

Vētījot Kristīgi demokrātiskās savienības (KDS) deputātu kandidātu sarakstus, mūsu tiesībsargājošās institūcijas ir secinājušas, ka kristīgajiem demokrātiem ir teju vai viskriminālākais vēlēšanu saraksts. Turklāt visus kriminālos deputātu kandidātus kristīgie demokrāti bija sapulcinājuši Kurzemes listē.

Pirms katrām vēlēšanām Latvijas vēlētājs ar pārsteigumu atskārst, ka mūsu zemītē ir vēl viena „svētā partija”, ne tikai Šlesera mācītāju partija. Politiskajā cīņu laukā gan tā nav pamanāma – KDS ir tā kā tāds neliels interešu klubiņš, kurš par sevi cenšas atgādināt, līdzko sākas priekšvēlēšanu batālijas.

Kā jau īsti kristieši (vismaz vārdos), KDS droši vien mīl spēlēties ar simboliem. Tomēr viņiem nav izdevies „nosargāt” Kristus vecuma skaitli – 33. KDS, iesniedzot sarakstus, tajos bija iekļāvusi 66 uzvārdus – 33 vīriešus un 33 sievietes. Tomēr diviem nācās pārvilkt pāri krustu. Krustu, ar kuru arī kristīgajiem demokrātiem patīk spēlēties. Partijas radioreklāmās vēlētājiem viņi liek izdarīt mistisku izvēli, kas līdzinās gluži neatrisināmam rēbusam – lai nebūtu jāpārvelk krusts savai dzīvei, tā nešana jāatvēl kristīgajiem demokrātiem, pareizi izvēloties, kur to krustu vilkt un ko ar to svītrot.

Kandidāti ar kriminālu pagātni

No vēlēšanu sarakstiem ar Centrālās vēlēšanu komisijas lēmumu ir svītrots Arvis Circens (SIA „Virtus Group” direktors) un Andris Grīns (SIA „Draiman” valdes loceklis). Abi KDS deputātu kandidāti pērn tiesāti un viņiem piespriests naudassodu par tīšu noziedzīgu nodarījumu - maksātnespējas procesa pieteikuma neiesniegšanu -, un sodāmība viņiem nav dzēsta. Tā kā viņi vismaz formāli skaitās tiesāti, tad viņi par Saeimas deputātiem nevar tikt ievēlēti. Kaut arī naudas sodu viņi ir samaksājuši, sodāmība spēkā ir gadu - Grīnim līdz šā gada 25. oktobrim, Circenam - līdz nākamā gada 7. aprīlim.

Jāteic, ka Grīns tieši šā paša iemesla dēļ arī tika svītrots no 10. Saeimas vēlēšanu sarakstiem. Toreiz Grīns savu pozīciju skaidroja šādi: „Es piekrītu, ka mani soda par to, par ko šobrīd Latvijā nevienu uzņēmēju nesoda. Par to, ka cerēju atjaunot sava uzņēmuma komercdarbību un tādēļ dažus mēnešus vilcinājos iesniegt maksātnespējas pieteikumu. Man patiesi žēl, ka tam ir šādas sekas, bet par šādu pārkāpumu šobrīd Latvijā varētu sodīt katru maksātnespējā nonākuša uzņēmuma vadītāju.”

Savukārt Totalitārisma seku dokumentēšanas centra veiktā pārbaude liecina, ka starp  četriem 11. Saeimas deputātu kandidātiem - iespējamajiem Latvijas PSR Valsts drošības komitejas aģentiem - varētu būt arī KDS kandidāts Osvalds Putniņš.

1960. gadā dzimušais Putniņš ir mācījies trijās policijas skolas – Latvijā (Kauguros), Igaunijā un Tamperē (Somija), lai iegūtu operatīvā transporta vadības instruktora izglītību. Tagad gan viņš vada cita veida transporta līdzekli – autoiekrāvēju Anglijas uzņēmumā „Grandje Fensings LTD”. Pagaidām Putniņš publiski nav izteicies par savu iespējamo sadarbību ar čeku.

KDS jau kopš savas dibināšanas 1991. gadā par savas darbības etalonu ir uzskatījusi pēckara Vācijas (VFR) veiksmes stāstu, kas Vācijai reiz no kara izpostītas valsts palīdzēja kļūt par vienu no vadošajām pasaules ekonomikām.  KDS uzskata, ka tai Latvijā jāgūst tāds pats atbalsts, kā Vāczemē tagadējai Vācijas kanclerei Angelei Merkelei, kas arī izaugusi no kristīgajiem demokrātiem. Tomēr šāda atzinība vismaz pašlaik latviešu kristīgajiem demokrātiem var rādīties tikai sapņos.

Lai reanimētu mūsu tautsaimniecību, KDS iesaka Latvijā izsludināt „force majeure” (nepārvaramā vara) stāvokli ekonomikā un veikt starptautisko auditu. Tāpat KDS ir arī citi visnotaļ cēli mērķi – salauzt korupciju pašvaldību un privātajā sektorā, pārcelt nodokļu slogu no darba ņēmēja uz kapitālu, nepieļaut stratēģisko uzņēmumu privatizāciju, ieviest progresīvo nodokli, palielināt pabalstus ģimenēm ar bērniem un invalīdiem, ka arī citas labas lietas.

Vārdu sakot, KDS mūsu zemītē sola ieviest brīvības, taisnīguma un solidaritātes principus. Neraugoties uz partijas nosaukumu, programmā tā runā galvenokārt par ekonomisku problēmu risināšanu, nevis reliģiskiem jautājumiem vai vērtībām.

Latvijā monarhiju!

Tomēr KDS ideoloģijā ir atrodama arī viena otra dīvainība. Piemēram, KDS līdere, Romas Laterāna Pontifikālās universitātes Rīgas Augstākās reliģijas zinātņu institūta padomes locekle, asociētā profesore Māra Viktorija Zilgalve partijas mājaslapā iestājas par monarhijas ieviešanu Latvijā:

„Latvijas sabiedrība noilgojusies pēc labiem un noturīgiem paraugiem, kas reprezentētu visas tās idealizētās vērtības un īpašības, pēc kurām ilgojas ikviens cilvēks. Un tā ir monarhija, kas nelīdzsvaroto un apjukušo cilvēku prātos radītu drošu patvēruma sajūtu. Tad sabiedrība beidzot varētu atslābt un ar to būtu nodrošināts stabils balsts un mugurkauls arī tālākai valsts neatkarības pastāvēšanai.

Valstij, lai tā patiesi būtu demokrātiska, ir jāizdzīvo monarhijas pieredze un tradīcijas. Tikai tad sabiedrība var aptvert, ko nozīmē būt savas valsts pilsonim. Ne demokrātiska republika, ne prezidents, ne parlaments nespēj noturēt to vertikālo asi, kas nepieciešama, lai iznestu valstiskuma simbolisko jēgu. (..)

Monarhija ar savu stāju un priekšzīmīgo paraugu vieno tautu, dod tai stingru valstisku apziņu, kārtību, disciplīnu, nostiprina hierarhiju un cieņu pret autoritātēm, kā arī notur sabiedrību uz morālo vērtību ceļa.

Saprotams, ka pašreizējos Latvijas apstākļos ideja par monarhiju izklausās pārāk virtuāla un tomēr, lai cik mums tas liktos oriģināli, bet ar šādu piedāvāto valsts iekārtas modeli mēs nebūtu izņēmums ne Eiropā, ne visā pasaulē.”

Kā Latvijai iegūt savu karali, viņa gan nepaskaidro. Tomēr, līdzko Zilgalve savā politiskajā manifestā sāk runāt par vertikālās ass ieviešanu politikā, uzreiz prātā nāk Krievijas „vertikālās politikas” pīlāri – Putins un Medvedevs. It bieži rodas sajūta, ka mūsu kristīgie demokrātu iedvesmu gūst ne tikai Vācijas KDS ideoloģijā, bet arī mūs austrumzemes politiķu spriedelējumos par svētīgās „vertikālās ass” pienesumu politikā un sabiedrības labklājībā.

Starp kristīgo demokrātu kandidātiem nav cilvēku ar skaļiem un pazīstamiem uzvārdiem. Pēc tā spriežot, diez vai KDS varēs lepoties arī skaļu uzvaru 11. Saeimas vēlēšanās. Jāatgādina, ka 10. Saeimas vēlēšanās KDS ieguva tikai 0,361 % vēlētāju uzticību.

Kā pazīstamākās KDS deputātu kandidātes jāmin koncertzāles „Ave sol” direktore Sarmīte Janfelde, horeogrāfe Inese Čača (Rīgas vēlēšanu apgabals), Ainažu Jūrskolas muzeja vadītāja Iveta Erdmane un Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja vadītāja Astrīda Pantele (Vidzemes vēlēšanu iecirknis).

Rīgas vēlēšanu iecirknī startē arī kādreizēja Rīgas domniece Maija Stefane, kādreizējā „Jaunā laika” Rīgas nodaļas valdes locekle. Pēc darbības „Jaunajā laikā” viņa pārgāja uz Pilsonisko savienību, no kuras viņu izdzina. 2009. gada decembrī Stefane skaidroja: „Valde man ultimatīvi pieprasīja aiziet... Domāju, ka tā ir politiskā greizsirdība vai arī kāds cits mērķis. Uzskatu, ka Pilsoniskajā savienībā notiek prettiesiska un nedemokrātiska darbība. Ierindas biedriem nav iespējas uzzināt, ko lemj vadība... Tiek inkriminēts, ka es acīm redzami esmu par daudz interesējusies, kas notiek partijā. Ierindas partijas biedri nedrīkst zināt, kas tajā notiek.”

Varbūt arī Stefane tagad zina, kas notiek viņas partijā un tā tik tiešām ir demokrātijas kalngals, bet vairākumu vēlētāju par norisēm KDS nav ne mazākās jausmas.

Siguldas pūtēju orķestra „Sudrabskaņa” defilē pie Brīvības pieminekļa. Defilē horeogrāfe – KDS deputāta kandidāte Inese Čača: