Kārlis Skrastiņš guldīts zemes klēpī. Lieliskais hokejists atdusas Meža kapos. FOTO

Pēc svinīgā atvadu pasākuma „Arēnā Rīgā”, kur tūkstošiem ļaužu 16. septembrī jau kopš paša rīta pulcējās, lai pateiktu ardievas traģiski bojāgājušajam Latvijas izlases hokejistam Kārlim Skrastiņam, pēcpusdienā simtiem pavadītāju pulcējās Pirmajos Meža kapos.

Auksta, skumji pelēka, drēgna un lietaina bija Kārļa Skrastiņa beidzamā diena zemes virsū. Debesis raudāja jau kopš paša rīta. Arī aizgājēja ģimenes locekļi, draugi un kolēģi uz bērēm ieradās, slēpdamies zem lietussargiem. Vieni no pirmajiem pie kapsētas ieradās Kārļa Skrastiņa biedri no Latvijas izlases, tostarp vairāki KHL kluba „Dinamo Rīga” hokejisti. Vairums ieradās ar personīgo transportu, jo hokeja komandas lielais autobuss bija piekrauts ar ziediem, ko „Arēnā Rīga” bija sanesuši Skrastiņa mīļie, tuvie cilvēki un viņa talanta pielūdzēji. Ziediem piekrauti bija arī vairāki mikroautobusi un vieglie auto. Ziedu klēpjus līdz kapavietai cītīgi nesa gan hokejisti, gan citi bēru viesi. Ar prāviem klēpjiem apkrāvušies bija gan leģendārais latviešu hokeja vārtsargs Artūrs Irbe, gan Rīgas „Dinamo” uzbrucēji Mārtiņš Karsums un Miķelis Rēdlihs un daudzi citi, kas vismaz sešas, septiņas reizes atgriezās stāvlaukumā, lai no transportlīdzekļiem atkal un atkal celtu laukā puķes un vainagus.

Savā pēdējā gaitā Kārlis Skrastiņš no „Arēnas Rīga” tika izvadīts pēc pulksten 15.00, militārā eskorta pavadībā. Godu leģendārajam sportistam izrādīja arī kupls fanu pulks, tērpušies izlases formastērpos, kas zem Latvijas karogiem pavadīja bēru auto.

Bēru ceremonija Rīgas Pirmajos Meža kapos sākās pulksten 16.00. Un tieši tobrīd lietus, kā ar burvju mājienu mitējās. Starp citu, tautā ir teiciens, ka labus cilvēkus glabājot, uzspīd saulīte…

Ceļu līdz kapa vietai ieskāva sveču liesmu aleja. Ziedi, ziedi, kaudzēm ziedu bija salikti skaisti visapkārt teltīm, kas bija uzslietas, lai lietū nebūtu jāmirkst gan pašam aizgājējam, gan viņa pavadītājiem. Skaisti. Līdz aizkustinājumam skaisti; Kārlis pēdējā gaitā tika pavadīts ar visdziļāko cieņu un patiesākajiem goda apliecinājumiem.

Izcilā hokejista izvadīšanu Skrastiņa ģimene bija uzticējusi mācītājam Aināram Baštikam, kas jau ilgu laiku ir viņu draugs. Savulaik izvadījis arī Zanes Skrastiņas vecvecākus. Raksturojot Kārli un viņa dzīves gājumu, mācītājs Ainārs Baštiks teica skaistus un sirsnīgus vārdus: „Dzīve dažkārt ir kā grāmata. Un grāmatas vērtību dažkārt nevērtē pēc tā, cik tajā ir lapaspušu ir sarakstītas, bet gan pēc tā, kas ir sarakstīts šajās lappusēs. Kārlim, kuram, aizejot no šīs pasaules, bija tikai 37 gadi, sanāca ļoti īsa grāmata, tomēr tā ir vērtīga un bagātīga satura ziņā. Kārļa grāmatā bija trīs lielas nodaļas. Pirmā – meistarība. Viņš ar savu darbu un raksturu kļuva par Dzelzs vīru gan Latvijā, gan pasaulē. Otra nodaļa – mīlestība. Gan uz savu ģimeni, kas viņu izaudzināja, gan uz sievu Zani un meitiņām, tāpat arī uz draugiem. Trešais vārds šajā grāmatā būtu – mūžība. Kārlis Skrastiņš savu dzīvi ir ierakstījis gan mūsu tautas, gan NHL, gan KHL vēsturē. Viņš būs paraugs daudziem nākamajiem sportistiem. Arī saviem bērniem, kuri nu augs bez tēva. Un galu galā mūžībā viņš satiksies ar pārējiem. Tur jau Sergejs Žoltoks viņu gaida… Meistarība, mīlestība un mūžība…”

Baltā smilts pār Kārļa Skrastiņa kapā bira čellu trio „Melo-M” izpildīto skaņdarbu pavadījumā. Sirdis sažņaudzās, vīri cieši apkampa savas pavadones, daudzi aizsedza sejas un ļāvās emocijām. Skumji. Bet turpat pie kapa vietas izliktās Kārļa fotogrāfijas izstaroja mieru. Šur tur izskanēja līdzjūtīgi čuksti, vaicājot par to, kā turas Zane, Skrastiņa atraitne. „Viņa turas, pat brīnums, kā…” sekoja atbilde. Ziediem gulstot pār mūsu izcilā hokejista kapa kopiņu, pat raženi vīri saķēra seju plaukstās un izplūda asarās. Bet Kārlis no savām bildēm turpināja smaidīt…

Bēriniekiem atstājot puķu klēpjiem klāto kapu, atkal atsākās lietus. Debesis turpināja apraudāt vienu no visu laiku labākajiem latviešu sportistiem un palicējus, kam vienmēr ļoti, ļoti pietrūks šī labā un mīļā cilvēka Kārļa Skrastiņa.

Kasjauns.lv/Foto: Mārcis Priede, Juris Zariņš