Stājas spēkā spriedums valstij maksāt 20 000 latu par bērna bojāeju Talsu traģēdijā

Kā informēja AT preses sekretāre Baiba Kataja, līdz ar to likumīgā spēkā stājies AT 2010.gada 15.aprīļa AT Civillietu tiesu palātas spriedums piedzīt no valsts par labu Anitai un Aleksejam Hofmaņiem 20 000 latu kompensāciju.

Viņi no valsts tiesas ceļā vēlējās piedzīt 1,25 miljonu latu kompensāciju, jo traģēdijā gāja bojā viņu dēls. Kompensāciju lūdza piedzīt arī Hofmaņu meita Anete.

Hofmaņi Rīgas apgabaltiesā prasību iesniedza 2006.gada septembrī, un prasība bija vērsta pret Iekšlietu ministriju (IeM) un VUGD, bet trešās personas šajā lietā bija liktenīgā autopacēlāja šoferi Vilnis Griķis un Igors Ivanovs un toreizējais VUGD priekšnieka vietnieks Pāvels Zagorskis.

Griķis un Ivanovs bija autopacēlāja šoferi, kad 1997.gada 28.jūnijā Talsos IeM rīkotajos svētkos, 19 metru augstumā lūstot un krītot autopacēlāja grozam, dzīvību zaudēja deviņi bērni.

Rīgas apgabaltiesa, kas prasību izskatīja pirmajā instancē, to 2007.gada 29.augustā daļēji apmierināja un no IeM piedzina 100 000 latu morālā kaitējuma kompensāciju. No IeM tika piedzīta 40 000 latu kompensācija par labu katram no vecākiem un 20 000 latu kompensācija par labu viņu meitai. Prasība, ko ģimene bija iesniegusi pret VUGD, tika noraidīta.

Rīgas apgabaltiesas spriedums tika apstrīdēts AT, kas 2008.gada martā ierosināja apelācijas tiesvedību, bet 2010.gada 15.aprīlī prasību apmierināja daļēji, par labu vecākiem no valsts VUGD personā piedzenot 20 000 latus. Pārējā daļā AT prasību noraidīja.

Kasācijas sūdzību AT Senātā iesniedza VUGD, taču Senāts 6.oktobrī rīcības sēdē atteicās ierosināt kasācijas tiesvedību, informēja Kataja.

Pēc viņas teiktā, AT senatoru kolēģija atzinusi, ka apelācijas instances tiesa pareizi spriedumā ir analizējusi un vērtējusi lietā esošos pierādījumus un izdarījusi par to motivētus secinājumus.

VUGD viedoklis par lietā konstatētiem faktiem, kas atšķiras no spriedumā dotā šo pašu apstākļu juridiskā novērtējuma, nerada pamatu tiesas secinājumu apšaubīšanai. Senatoru kolēģija arī paudusi uzskatu, ka apelācijas instances tiesā izskatītajai lietai nav nozīmes judikatūras veidošanai.

Tāpat senatori atzinuši, ka AT pareizi secinājusi, ka cilvēktiesību kā pamattiesību aizsardzība ir viens no tiesiskas valsts pamatuzdevumiem, līdz ar to atlīdzinājuma sniegšana par jebkuru tiesību pārkāpumu, ko indivīdam nodarījusi valsts, tikai piepilda cilvēktiesību aizsardzības principu ar konkrētu saturu, informēja Kataja.

Senāta rīcības sēdē pieņemtais lēmums par atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību nav pārsūdzams.

Kā ziņots, liktenīgais pacēlājs bija novietots uz automašīnas "Kamaz" bāzes, un šoferu uzdevums bija pacelt gaisā bākugunis, kas būtu kā simboliska svētku lāpa. Taču pacēlājs tika izmantots pavisam citiem mērķiem - tā grozā ļāva iekāpt cilvēkiem, un grozs tika pacelts apmēram 30 metru augstumā, lai iekāpušie varētu aplūkot pilsētas panorāmu.

Instrukcija paredzēja, ka grozā drīkst atrasties ne vairāk kā četri pieauguši cilvēki, bet liktenīgajā brīdī tajā atradās 22 cilvēki, no kuriem vairākums bija bērni. Pacēlāja strēle neizturēja slodzi, un cilvēki nokrita uz asfalta.

Krimināllieta, kas tika ierosināta pēc negadījuma, četrus gadus "riņķoja" pa visām tiesu instancēm, līdz 2002.gada decembrī AT Senāts pieņēma galīgo lēmumu, atstājot spēkā spriedumu, ar kuru bijušais Talsu ugunsdzēsības un glābšanas dienesta priekšnieks Pēteris Bekmanis un inspektors Modris Keiselis tika attaisnoti, bet VUGD priekšnieka vietniekam Zagorskim piespriesta brīvības atņemšanu uz trim gadiem nosacīti ar pārbaudes laiku uz diviem gadiem.

Cietušo iesniegtās civilprasības, kas pārsniedza 5,5 miljonus latu, tika atstātas bez izskatīšanas.

Saldus rajona tiesā lietas izskatīšana sākās 1998.gada sākumā, kad uz apsūdzēto sola bez trīs jau minētajām amatpersonām sēdās arī liktenīgā autopacēlāja šoferi Griķis un Ivanovs.

Viņus tiesa atzina par vainīgiem nonāvēšanā aiz neuzmanības, smagu miesas bojājumu nodarīšanā, kas sodāma ar reālu brīvības atņemšanu, taču piemēroja viņiem Amnestijas likumu un atbrīvoja no turpmākās reālas soda izciešanas cietumā. Šo spriedumu vēlāk atstāja spēkā arī citu instanču tiesas.

LETA