Vai bērns jau piedzimstot ir ģēnijs vai maniaks?

Sak, no sivēna tīģeri neizaudzināsi, ņemies, kā gribi. Pretējs uzskats – ka bērns ir balta lapa – ko uz tās uzrakstīsi, tas būs. Par to, kurā svaru kausā vairāk atsvaru, sarunā ar ārstu psihoterapeitu Valdi Briedi.

Par Blaumani piedzimst

Par Volfgangu Amadeju Mocartu saka, ka viņš varējis kļūt par to, par ko kļuva, tikai pateicoties faktam, ka piedzima kā ģēnijs īstajā laikā un īstajā vietā. Ja nebūtu ārkārtīgi prasīgā tēva, kurš pats bija mūziķis laikmetā, kad mūzika Austrijā bija teju vispieprasītākā no mākslām, Mocarts, iespējams, savas spējas daļēji gan realizētu, tomēr diez vai kļūtu par muzikālās apdāvinātības etalonu.

Spējas un iespējas šīs spējas realizēt, lai arī saistītas, tomēr nav viens un tas pats. Markam Tvenam bija labs joks par cilvēka spējām un dzīves ceļa izvēli. Tvens esot stāstījis, ka visu laiku dižākais karavadonis esot nevis Napoleons, bet gan kāds amerikāņu fermeris, kuram tikai nav gadījušies piemēroti apstākļi, lai šīs spējas nodemonstrētu.

Par to, ka spējas cilvēkam nenoliedzami ir ieliktas jau šūpulī, neviens vairs nestrīdas. Par Blaumani piedzimst, nevis daudz un uzcītīgi rakstot, līdz tam pamazām aizrakstās. Talantu var attīstīt, jā, tomēr, lai kaut ko attīstītu, tam vispirms ir jābūt. Ne-mocartu var dresēt kauču astoņi prasīgi tēvi, bet Mocarts neiznāks, kaut izstiepies. Un tā tālāk. Cilvēkā bez talantiem un spējām mājo arī citas īpašības – skaudība, labestība, optimisms, skepse, skopums, ļaunums...

Freids uzskatīja, ka jau zīdaiņa vecumā cilvēkā attīstās dzīvesprieks, optimisms vai pesimisms, uzticība, tieksme strīdēties, vēlme dominēt un savu vajadzību vārdā ekspluatēt citus. Un te sākas interesantākais – kāpēc vienam attīstās optimisms, bet citam – pesimisms?

Piemēram, pat piedzimstot bērnā ir dziņa, kas mudina pastiept roķeli, lai nočieptu mantu, jo... viņam prasās izdarīt kaut ko neatļautu. Vai arī bērns no labas ģimenes uzvedas vienkārši briesmīgi. Vai tiešām vienīgā atbilde ir psihologu mūžīgais – tā viņš grib pievērst sev uzmanību?

“Nē, vienmēr nav! Tā ir populārākā skaidrojošā teorija, jā, bet, papētot katru situāciju atsevišķi, tā ne vienmēr apstiprinās,” saka Valdis Briedis. “Būtībā jautājums ir par to, ko nosaka evolūcijas bioloģija – cilvēki attīstās, lai adaptētos šajā mainīgajā pasaulē un varētu nodot tālāk savus gēnus. Ja atmetam nost gēnu daļu, tad tie ir konkrētā mazā cilvēciņa adaptēšanās mehānismi. Jā, mēdz būt arī tā, ka visas cilvēka vajadzības ir apmierinātas, tomēr viņš aiziet šo antisociālo ceļu. Ir teorijas – nonāca vidē, nonāca ietekmē, saskatījās filmas –, bet, manuprāt, īsti zinātniski pamatotas atbildes vēl nav.

Tie, kas šobrīd tiek uzskatīti par skaidrojumiem, drīzāk ir ar emocionālu pārliecību izteiktas hipotēzes, kam piekrīt lielākas vai mazākas speciālistu grupas. Viens piemērs: neatkarīgi no tā, vai runa ir par pirmatnēju sabiedrību vai augsti attīstītu Rietumu vai Austrumu sabiedrību, tajā vienmēr ir viens procents šizofrēnijas slimnieku. Tas ir slimības pols, bet tāpat noteiktam procentam cilvēku ir šizoīda personības struktūra, kas nav slimība.

Šizoīdu personību adaptācijas pamatmehānisms ir šķelšana. Tādi cilvēki inspirē revolūcijas, diktatūru veidošanos, iesaistīšanos karos. No evolūcijas bioloģijas viedokļa, ja viss norit pārāk harmoniski un līdzeni, gēniem ir mazākas izdzīvošanas izredzes, tāpēc kaut kas ir jāizārda. Jo trauksmaināki pārdzīvojumi nāk, jo efektīvākus adaptācijas mehānismus izstrādā cilvēki, kas iet tam cauri. Tātad viņu funkcija ir radīt šādus pārdzīvojumus,” rezumē speciālists.

“Iespējams, konkrētajam indivīdam ir tāds personības iezīmju kopums, atsevišķas programmas, kas noteiktos apstākļos ir aktivizējušās,” turpina Valdis Briedis. “Piemēram, cilvēkam ir paaugstināts adrenalīna, noradrenalīna vai kortizola izdalīšanās līmenis, tātad – stresa līmenis. Viņam vajag, kā ierasts teikt, adrenalīna devu. Lēkt ar gumijām, vēl kaut ko... Šāds cilvēks noteiktos apstākļos izdara kādu antisociālu darbību, kas dod pietiekamu adrenalīna porciju. Viņš secina – o, tas iet cauri! –, un amats rokā – viņš paplašina savu komforta zonu ar arvien jaunām darbībām.

Tāpat kā ir noteiktu materiālu līmeni sasnieguši cilvēki, kas izmēģina visu ko, līdz vienā brīdī izrādās, ka nekas vairs nedod vajadzīgo adrenalīna līmeni. Un tad viņi pāriet uz ļoti ekstrēmām izklaidēm –cilvēku medībām vai kaut ko tamlīdzīgu, kas ir antisociāls, vardarbīgs. Māte nevienam neko tādu, protams, nemāca, tātad ir zināms stresa mehānisms, kad, adaptējoties lielākam adrenalīna līmenim, cilvēks pie šīs vajadzības pierod un adaptācijas mehānismi noved pie viņa komforta zonas (jocīgi skan, protams!) paplašināšanas, kas iespējama tikai tādā veidā.”

“Tātad – gēni?” pārjautāju. “Jā, tomēr ne jau ar katru notiks tā – būs cilvēki, kam neatkarīgi no tā, kādā ģimenē viņi ir auguši (pat ja tā ir noziedznieku ģimene), var būt pilnīgi pretējs dzīves scenārijs. Arī hormonu aktivitāti diez vai var ieaudzināt, tā ir ģenētiski determinēta. Audzināšanas loma varētu būt, kā šīs aktivitātes virzīt, kādos rāmjos to visu ielikt; dot bērnam iespēju apzināt citus adaptācijas mehānismus, kas ir sociāli pieņemamāki. Piemēram, par mazajiem bērniem, kuri, kā jūs teicāt, tik briesmīgi uzvedas. Cits var būt tikpat aktīvs, bet viņš darīs kaut ko tādu, kas jums šķitīs patīkams, pieņemams.”

Tātad – vecākiem jābūt tik gudriem, lai šādu bērnu sūtītu, piemēram, uz hokeju, nevis ikebanas pulciņu, kur viņš neiegūs adrenalīna devu un tāpēc meklēs, kā dabūt to citur. “Ļoti precīzi – būtu svarīgi, lai vecāki vadītos nevis pēc tā, kas ir labs pēc viņu priekšstata, bet censtos uztaustīt to individuālo, kas vajadzīgs bērnam. Ja tādā veidā var tikt pie adaptēšanās mehānismiem, kas ir sociāli pieņemami, ir lielas izredzes, ka bērns neaizies pa šaubīgu taciņu.”

Galvenais – labsajūta

Labi, tātad gādīgajām māmiņām nevis jāmudina bērnu īstenot vecāku nerealizētos sapņus, bet jādomā par to, kas būtu labs bērnam. Tiesa, tas var neatbilst vecāku godkārei, patmīlai un ambīcijām. Bet... cik daudziem vecākiem ir šādas zināšanas?

“Tas ir liels kļūdu un mēģinājumu ceļš, un zināšanas nav noteicošās. Zināšanas var palīdzēt parūpēties par savu labsajūtu. Un tas ir galvenais! Ja vecākiem viss ir kārtībā ar labsajūtu, viņiem nav nepieciešams neko risināt caur bērnu. Tad mazajam cilvēciņam ir iespēja drošāk parādīt to, kas viņā ir, lai vecāki ieraudzītu vajadzīgo un dotu bērnam iespēju izpausties individuālāk. Turklāt, ja vecāki spēj parūpēties par savu labsajūtu, ir cerība, ka to spēs arī bērns, līdz ar to zem viena jumta mitināsies cilvēki, kas jūtas labi, tādējādi veidojot labu kompāniju,” uzsver Valdis Briedis.

Bet, lai to īstenotu, vecākiem jābūt brīviem no vainas apziņas „kā nu es tā – rūpēšos par savu labsajūtu, cik egoistiski”, iebilstu. “Protams! Ko gan iespējams kopā paveikt, ja viens cilvēks no diviem jūtas slikti? Faktiski neko jēdzīgu. Rūpējies par citiem kā par sevi pašu – tā esot teikts arī gudros rakstos, ko sauc par Bībeli. Būtība ir tā pati. Piemēram, ko nozīmē gādāt par otru? To var tikai tad, ja otrs var pateikt, kādas ir viņa vajadzības. Bet to var pateikt, tikai sevi pazīstot, tātad ja esi spējis parūpēties par savu labsajūtu. Pretējā gadījumā pirmais centīsies, gādās otram to labāko pēc savas saprašanas, bet visi zina, uz kurieni ir bruģēts ceļš ar labiem nodomiem.

Un atkal būs vecais stāsts – cenšas, investē, dikti strādā pie attiecībām, bet lielākoties, kā te kabinetā bieži izrādās, par to, kas partnerim ir vajadzīgs, nav painteresējušies. Viss noticis pēc shēmas – es esmu iedomājies, pieņēmis, ka viņam būs labi tas, tas un tas... Un tad ir viens uz izmisuma robežas un otrs uz izmisuma robežas. Pieļauju, ka tik ideālu cilvēku, kas spēj absolūti parūpēties par savu labsajūtu un pilnībā izslēgt savus priekšstatus un adaptēšanās mehānismus, nav, tāpēc no vecāku puses var būt tikai lielāka vai mazāka kļūdīšanās iespēja.

Bet ir vēl kāds aspekts. Bioloģiska radniecība negarantē emocionālu tuvību (arī gara radniecību ne). Kā veidojas drošā sajūta? Lai bērns iespējami labi parādītu savu personību, viņam jābūt drošam pamatam, lai viņš varētu brīvi izpausties, nebaidītos. Un tā drošā sajūta veidojas no pirmās nedrošās sajūtas, kad viņš izkļūst no mammas vēdera, nonāk ārpasaulē, un viņam joprojām šķiet, ka viss, kas ir apkārt, ir viņš pats.

Pirmais, ar kā palīdzību viņš caur pieskārieniem sazinās ar apkārtējo pasauli, ir viņa āda – lielākais orgāns. Un tālākajā procesā vissvarīgākais ir, vai bērns turpina saņemt pietiekamu daudzumu (kas katram bērnam ir absolūti individuāls) pieskārienu, kas tad arī rada drošības sajūtu un emocionālo tuvību. Tad viņam ir daudz lielākas izredzes parādīt savas personības izpausmes redzamāk, līdz ar to vecākiem ir vieglāk saprast, ko bērnam labāk apgūt, trenēties, mācīties...

Ja bērnam ir šī emocionālās tuvības pieredze, stabili droša sajūta, viņam nevajadzēs izlādēties darbībā, nevajadzēs impulsīvās izlādes. Viņam būs vajadzīga daudz lielāka stresa situācija – sacīsim, karš –, lai nonāktu līdz antisociālās robežas pārkāpšanai, piemēram, kādu nogalinot.”

No visa stāstītā par labsajūtu izriet, ka arī tiem vecākiem, kam ir divdesmitgadīgs bērns, kurš pats nezina, ko grib, jāliek bērns mierā, nevis jātrenkā – dari to, ej tur, stājies te...

“Tas ir ļoti nopietni, jo jebkurš cilvēks, vadoties no savas drošības sajūtas un savas adaptēšanās mehānisma pieredzes, lielākā vai mazākā mērā iejaucas otra cilvēka dzīvē. Bet bērns nevar izveidot savu adaptācijas mehānismu, ja viņam nedod iespēju kļūdīties un pārbaudīt uz savas ādas. Ja bērnam nepārtraukti pasniedz glābšanas riņķi, viņam neveidojas sava pieredze, viņš pie tā pierod un kļūst par atkarīgu personību. Šādos gadījumos bieži veidojas dzimtas stāsti. Katrai paaudzei ir iespēja vai nu turpināt šo atkarīgo dzimtas stāstu, vai pārtraukt.

Jo cilvēkam var būt kaut kādas gēnu programmas, kuras tā arī netiek ieslēgtas (reizēm visu mūžu), bet, ja viņam brieduma gados kaut kādos apstākļos tās ieslēgsies, tas var aiziet pavisam greizi. Piemēram, cilvēkam sākas sūdzības par paaugstinātu asinsspiedienu. Bioloģiskus iemeslus neatrodot, meklē psihosomatiskus. Viena variācija ir tāda: cilvēkam ir enerģija, ir resursi, bet viņš nespēj tos izmantot. Kas notiek? Ceļas asinsspiediens.

Un tad viņš ņemas ar savu spiedienu, bet principā visa cēlonis ir savu iespēju nerealizēšana un vajadzību neapmierināšana. Defekts ir tur, ka, būdami mazi bērni, viņi nav ieguvuši mehānismus, kuru pamatvirziens ir savu vajadzību apmierināšana. Rodas apburtais loks. Enerģija ir, vajadzība ir, tā netiek apmierināta, ceļas spiediens, viņš jūtas slikti...

Ja cilvēks noteiktos apstākļos nedabū kādu satricinājumu, par ļoti daudzām gēnu līmenī noteiktām programmām viņš dzīves laikā var tā arī neuzzināt. Ļoti daudzi cilvēki noteiktos apstākļos par sevi varētu uzzināt daudz interesanta! Tāpēc ne velti ir tā sauktie izdzīvošanas treniņi – tie nereti ļauj cilvēkam par sevi izdarīt šokējošus atklājumus,” teic Valdis Briedis.

Temperamentu mainīt nevar

Tiek uzskatīts, ka temperamentu nosaka gēni, savukārt temperaments –raksturu. Attiecīgajā literatūrā varam lasīt, ka audzināšana un vide raksturu gan iespaidojot, tomēr temperaments faktiski neesot maināms, respektīvi, nav iespējams emocionālu cilvēku pāraudzināt par atturīgu, lēnīgu bērnu – par ātri reaģējošu, holeriķi – par flegmātiķi vai otrādi. Vēl sliktāk – ja aktīvi vecāki flegmatisku bērnu mudinot un trenkājot, nabaga bērns kļūstot vēl bremzētāks vai arī pašaizsardzības nolūkos iemācoties imitēt pseidoaktivitāti.

“Tas šķiet ticami, jo temperamentīgs cilvēks var nez cik reižu apņemties, ka, sākot no šodienas, viņš atturīgi cēli iznesīsies, cienīgi lēnīgi izteiksies un vispār uzvedīsies kārtīgi un ar disciplīnas palīdzību mācīsies atteikties no baudas,” smejoties papildina dakteris Briedis. “Esences veidā iznāk aptuveni tā. Nosacīti var teikt, ka ir cilvēki, kas piedzimst ar mazāku enerģijas porciju, un tādi, kas piedzimst ar lielāku. Tāpat kā ir auto ar mazu un ar lielu benzīna bāku. Ja tas ar lielo bāku ir nosvērts, tad dzīves laikā ir atradis adaptācijas mehānismus, lai enerģiju izlietotu produktīvākā, rāmākā veidā, bet citiem ir ekspresīvāki enerģijas izlietošanas veidi. Vienam vajag aurot, bungot pa krūtīm kā Tarzānam un mesties kaut kur iekšā, kamēr cits tajā laikā pašiverējas tur, šur un vēl kaut kur bez liekas brēkas. Līdz punktam B tiek abi, tikai dažādos veidos.

Protams, temperamentam ir nozīme. Vai temperamentu var mainīt, pāraudzināt? To var pieslīpēt, padarīt sociāli pieņemamāku, respektīvi, var iemācīt manieres, bet pats temperaments nekur nezudīs. Ja cilvēks ir kaislīgs, tad kaislīgs arī paliks. Arī flegmatisks cilvēks nemainīsies. Flegmatiķim gan var iemācīt tādas manieres, lai viņš izskatītos kaut cik enerģisks. Teiksim, sagatavot viņu darba intervijai, lai viņš spētu atstāt kaut cik dzīvelīgu iespaidu,” pasmaida ārsts.

Diemžēl mēdz būt arī tā, ka ne tikai vecāki bērnu, bet arī apkārtējie jau nobriedušu cilvēku mēģina mākslīgi saaktivizēt, padarīt atšķirīgu pēc savas būtības. Nesen, izlasījusi kādā žurnālā piemēru par diviem atraitņos palikušiem padzīvojušiem vīriem, teju vai apskaitos. „Labais piemērs” bija apņēmis citu sievu un, pēc apkārtējo domām, turpināja dzīvot. Otrs vīrs izvēlējās palikt viens, neiesaistījās nekādās aktivitātēs (lai gan bērni par to būtu priecājušies), bet, sākoties uzmundrinošām tirādēm, pagriezās un aizslāja uz siltumnīcu.

“Kā cilvēkā rodas tāda augstprātība, lai izlemtu, ka otrs vīrs nedzīvo īstu dzīvi, jo tā neatbilst apkārtējo īstās dzīves šablonam?” kopā ar mani brīnījās paziņa. Varbūt tas, kas vienam šķiet gaudena eksistence, otram ir komforta zona un labsajūtas rādītājs (ko bieži vien nesaprot arī mīlošie vecāki, visur likdami klāt savu olekti).

“Viens no adaptēšanās pamatmehānismiem ir tas, cik elastīgu cilvēks iemācās veidot priekšstatu un uzskatu sistēmu. Jo neelastīgāka ir šī sistēma, jo cilvēks ir vairāk rigids, ierobežotāks tajā, ko spēj pieņemt. Pēc gēnu pētnieku atziņām, ir daļa cilvēku, kam piemīt spēja būt vienatnē (nevis vientulībā!) un labi justies. Bet daļai cilvēku šādas spējas nav, tāpēc viņi tos pirmos nesaprot un, ja nav šā elastīgā mehānisma, nespēj pieņemt citādības.

Kas notiek, ja cilvēks saskaras ar citādību? Viņam ir sava ērtā teritorija, un viss, kas atrodas ārpus viņa priekšstatiem, ir svešais, citādais. Pat ja viņam būs reāla vajadzība un reālas iespējas šo zonu paplašināt, arī tad viņam būs pretestība, tostarp psiholoģiska (darbosies dažādi psihes aizsargmehānismi). Jo cilvēks, apmierinot savas dažādās vajadzības, sevi vairāk ir iepazinis, jo viņam skaidrāk zināms viņam piemērotais repertuārs.

Cilvēks no malas īsti nevar spriest par otra vajadzībām, bet, protams, spriest grib! Ja kāds atļaujas kaut ko no obligātajām vajadzībām negribēt, tad tajā cilvēkā, kam raksturīga rigidā priekšstatu sistēma, tas var izsaukt frustrāciju, trauksmi, nemieru. Kas parasti notiek, kad tiek nodibināta diktatūra? Pirmos iznīcina citādi domājošos, jo tos nevar sadzīt barā, viņi nav vadāmi. Savukārt rigidie, ierobežotie, kas vadās nevis pēc ko „man vajag”, bet pēc „kā ir pareizi”, ir viegli vadāmi,” atgādina Valdis Briedis.

Mēdz teikt, ka visos esot viss. Pavisam viss varbūt nav, bet... ir taču teiciens, ka tie klusie ūdeņi ir tie dziļākie. “Ir tāda gudriniece Nensija Makviljamsa, kas viena no pirmajām formulēja strukturālu personības modeli. Viņai ir ļoti jauki aprakstītas dažādas personības – šizoīda, narcistiska, paranojāla, antisociāla, depresīva un vēl, un vēl. Tās nav diagnozes, bet iezīmes.

Kas ir norma? Faktiski var teikt – tādas nav. Normāla vidējā temperatūra vidējam cilvēkam ir 36,6, kādas patiesībā var nebūt nevienam. Tālāk Makviljamsa formulē funkcionēšanas līmeņus, piemēram, tās pašas nosauktās personības var funkcionēt neirotiskā līmenī. Lielākoties tas arī būs sociāli pieņemamais līmenis. Un tad atkarībā no tā rasola, kas viņā ir, – jo nav katrā cilvēkā tikai viena iezīme, var būt mazliet no depresīvā, mazliet no šizoīdā, mazliet no antisociālā –  nākot kādam satricinājumam, viņš – žvikt! – vai nu nosvārstās uz robežstāvokļa personības līmeņa, vai arī iekrīt psihotiskā stāvoklī.

Jebkurš cilvēks savas dzīves laikā var kaut uz mazu brītiņu nonākt psihotiskā stāvoklī. Un tā ir pavisam cita realitāte, kad cilvēks vairs adekvāti nespriež. Tautā to sauc par afekta stāvokli. Ir viena realitāte, kurā cilvēks dzīvo mierīgos apstākļos, bet satricinājuma brīžos viņš var nonākt citā realitātē. Vai nu attālākā no ierastās, vai arī pilnīgi atšķirīgā, kur vairs nav spēkā nekas – nekāds normas, nekādi priekšstati. Tad gāžas ārā viss dzīvnieciskais, un, kas no tā iznāk, var uzzināt tikai pēc tam.

Ikvienam ir risks nonākt tādā situācijā. Mazāks risks ir tiem, kuri kopš agras bērnības ir droši, auguši ciešās emocionālās attiecībās, dzīvē daudz ko izmēģinājuši, iepazinuši sevi, pratuši parūpēties par savu labsajūtu, ir izveidojuši spēcīgus, elastīgus adaptācijas mehānismus, spēj viegli pieņemt citādības,” uzskaita ārsts. “Bet par to, vai nozīme ir arī intelektam, zinātnieki vēl strīdas!”

Ļaunuma gēns vai vide

Nerunāsim par tā sauktajām nelabvēlīgajām ģimenēm, bet gan par mīlošiem, izglītotiem, ar labām manierēm un pedagoga talantu apveltītiem vecākiem, kuriem izaug ļauns, pret apkārtējiem naidīgi noskaņots melīgs liekulis, kurš sava labuma dēļ gatavs iet pāri līķiem. Un atliksim malā ierastos tekstus par uzmanības trūkumu, apkārtējiem nezināmām traumām, baisiem ģimenes noslēpumiem u.tml. Ne jau vienmēr tādi atrodas.

Kāda paziņa, riskējot izsaukt uguni uz sevi, sacīja, ka reizēm jau pavisam maza bērna skatiens, sejas izteiksme un izdarības rāda – aug izdzimtenis... “Bērnam piedzimstot ir uzinstalētas noteiktas gēnu kombinācijas (tāpat kā datoram programmas), un, nonākot konkrētos apstākļos, daļa programmu var tikt iedarbinātas. Nonākot citos apstākļos, var tikt iedarbinātas citas programmas. Cilvēkam ir zināmi resursi, ņemsim par piemēru klucīšus, no kuriem viņš var uzbūvēt kaut ko, šajā gadījumā – savu adaptēšanās reakciju. No malas var šķist briesmīgi, bet vidē, no kuras viņš nāk, viņš tā ir pielāgojies, lai izdzīvotu. No kurienes viņā tas radies, ja pieņem, ka viņš šajā dzīvē ar to nav sastapies? Viņš acīmredzot lieto savā ziņā radošu pieeju. Provju, mēģinājumu mehānismu. Vai arī kopēšanas mehānismu no pieaugušajiem, tikai savā saturiskajā izpildījumā,” skaidro psihoterapeits.

Arī līdzīgos apstākļos auguši bērni izaug dažādi, kamēr pilnīgi atšķirīgos apstākļos – līdzīgi. Pirms vairākiem gadiem laikraksts „Argumenti i fakti” publicēja rakstu par diviem zēniem, kas samainīti dzemdību namā un svešajās ģimenēs kā savējie auguši desmit gadu. Kad kļūda atklājās, izrādījās, ka zēnu spējas, raksturs, vērtību sistēma atbilda nevis ģimenei, kurā viņi bija dzīvojuši kopš dzimšanas brīža, bet asinsradiniekiem. Tika rezumēts, ka ne vide, ne audzināšana, ne personiskais piemērs nespēj lauzt iedzimtās īpašības.

Prātā nāk arī intervija ar ārstu, kurš stingri stāvēja šajā pašā pozīcijā un uz visiem maniem mēģinājumiem spriedelēt par vides, attieksmes, vērtību skalas ietekmi uz cilvēka īpašībām ar pārliecību atbildēja: “Pierādīts, ka visu nosaka gēni! Britu veiktajā pētījumā piedalījās dažādās ģimenēs auguši vienšūnas dvīņi, kas ģenētiski taču ir identiski. Ģimenes bija krasi atšķirīgas gan rocības, gan izglītotības un citādā ziņā, tāpēc jo pārsteidzošāks bija fakts, cik vienādi ir attīstījušās šo dvīņu personības. Jā, protams, ir grūti iedomāties, ka emocionāli atšķirīga attieksme personības veidošanā neko īpaši lielu neietekmē, taču tā tas ir – vides iespaids ir gaužām niecīgs.”

Iespējams, domāts pētījums, kurā Edinburgas universitātes psihologi, izanalizējot vairāk nekā 900 dvīņu pārus, atklāja arī, ka ir gēni, kas nosaka ne tikai raksturu, bet arī spēju būt laimīgam un vieglāk pārvarēt stresu. Pētījumi pierādīja, ka noturīgi mantoti tiek emocionālā stabilitāte, ekstraversija – introversija, altruisms, kautrība un biklums. Mērenāk izteikti ģenētiskie komponenti, ko var mantot, ir atsvešinātība, agresivitāte, tieksme uz panākumiem, līdera pozīcija, iztēle.

Freids uzskatīja, ka līdz trīs gadu vecumam nostiprinās ietiepība, skopums, punktualitāte, pedantisms, sadistiska cietsirdība. Bet nostiprināties var tikai tas, kas jau ir. Tāpēc interesanti, vai ļaunums (nevis antisociāla uzvedība) var būt ģenētiski noteikts? Te dakteris Briedis pārjautā, ko es domājot ar vārdu ‘ļauns’, uzsverot, ka mūsu domas bieži ir tikai tērps. Atbildu, ka domāju cilvēku, kuru iepriecina citu nelaimes, kurš tīšuprāt iegāž draugus, paziņas, sanaido mīlošu vīru un sievu, berzēdams rokas, cik labi viņam tas izdevies, sasit pudeles un saber stiklus upē, zinot, ka rīt tur peldēties ies kaimiņi, nevienam nevēl labu, sliktu gan... Piemēram, manai kaimiņienei nav labākas ziņas par ziņu, ka kāds ir nomiris (ja vēl ar vēzi, tad tā vispār viņai ir svētku diena...).

“Cik ir iznācis ar tādiem saskarties praksē, bijis jāsecina, ka šiem cilvēkiem ir traucēta spēja parūpēties par sevi un savu labo sajūtu. Varbūt tā ir skaudība, varbūt cits dzinulis, tāds paradums, varbūt cilvēks šādā veidā gūst adrenalīnu, līdz ar to – labsajūtu. Tātad kaimiņiene dzīves laikā ir atradusi pielāgošanās mehānismu, kas ļauj parūpēties par sevi, un repertuārs ir, lūk, tāds. Kā tāds ir iegūts? Lielākoties izrādās, ka šādus greizus izlādes veidus cilvēks ir apguvis, pielāgodamies pats savām grūtajām situācijām. Vai tas varbūt ģenētiski noteikts, īsti nezinu. Esmu lasījis apgalvojumus, ka tā ir, bet vismaz man nav pārliecinošu pierādījumu. Manuprāt, zinātnei attīstoties, ar laiku mēs atbildi uzzināsim,” domā Valdis Briedis.

Visbeidzot – vai vecāki spēj pilnīgi sabojāt labu ģenētisko materiālu, apspiest, sakropļot dabisko personību? “Jā! Un diemžēl – jebkuru.” Un tad viņi nāk pie jums? “Ja cilvēks ir pavisam nospiests, viņš vairs nenāk...”

Un – kādi ir vecāku lielākie maldi? “Vislielākie maldi, manuprāt, ir vadīties tikai pēc saviem priekšstatiem par to, kas ir labs, aizmirstot, ka citai personībai labs var būt pilnīgi kaut kas cits.”