Latviešu viesstrādnieku Aigaru no drošas nāves izrāva mīlestības spēks

„Aigu, Aigiņu,” savu mīļoto vīrieti tikšanās reizē uzrunā Vijolīte. Pirmo reizi tikāmies Valsts apdegumu centrā Rīgā pērnā gada rudenī. Vijolīte katru dienu sēdās autobusā, lai no Siguldas dotos uz galvaspilsētu pie Aigara. 35 gadus vecais vīrietis gulēja, piekalts gultai, ārsti pacienta rokas bija piesējuši, lai mostoties viņš sevi nejauši nesavainotu. Brīdi, kad vīrietis atvērs acis un pasmaidīs, Vijolīte gaidīja kvēlā nepacietībā, ticēja, ka mīļotais reiz pats atkal spers pirmos soļus un spēs viņu cieši apskaut. Toreiz ārsti mīlošajai sievietei nedeva nekādas cerības un par Aigara veselības stāvokli runāja izvairīgi.

2011. gada sākumā ģimenei nebija viegli pieņemt lēmumu, ka kādu laiku būs jādzīvo simtiem kilometru tālu vienam no otra. Aigaram iztikšanas nebija ne dzimtajā Meņģelē Ogres pusē, ne Siguldā, kur viņš dzīvoja ar Vijolīti. Un te piedāvāja darbu Baltkrievijā, tur strādāja arī viņa radinieks un vēl septiņi vīri no Latvijas.

Vijolīte atceras, ka toreiz sprieduši: „Pusgads jau nav ilgs laiks. Mēs neesam tie, kas tagad brauks tur un pelnīs, tikai tik, lai varam rēķinus nomaksāt un dzīvot.” Darbs bija celtniecībā, ar labu iespēju nopelnīt. Vijolīte asarām acīs pavadīja Aigaru ceļā, pat nenojaušot, ka pavisam drīz viņai savu mīļoto cilvēku vajadzēs burtiski izzagt no slimnīcas Baltkrievijā, lai glābtu viņa dzīvību.

Kas notika jau pēc nedēļas liktenīgajā dienā Baltkrievijas viesnīcā, joprojām nav skaidrības. Aigara darbabiedri par notikušo runā izvairīgi, skaidri zināms vien fakts, ka vīrieti jau bezsamaņas stāvoklī atraduši guļam uz grīdas. Izskanējusi pat versija, ka cietušais neveiksmīgi nokritis no krēsla, tikai Latvijas mediķi toreiz ironizēja — lai gūtu tik smagu galvas traumu, liktenīgajam beņķim vajadzējis atrasties vismaz trīs stāvu mājas augstumā.

Aigara darba devējs uzņēmējs Uldis Leilands „Degpunktā” skaidroja: „Tur cilvēki dzīvo dzīvokļos, trīsistabu dzīvoklī seši. Tie ir pietiekami normāli apstākļi sadzīvei. Ko šie seši cilvēki darīja vakarā? Pārējo piecu viedoklis ir, ka nekas tāds nenotika. Pats nokritis. Milicijas, ārstu apskate neliecina par vardarbību. Tas ir bijis nelaimes gadījums.”

Pamests nāvei slimnīcā

Pēc negadījuma pagāja vēl nepilna nedēļa, kad Vijolītes tālrunī atskanējis zvans, kuru sieviete neaizmirsīs nekad. Zvanīja radinieks, kura teiktais lika bezspēkā saļimt — Aigars guļ slimnīcā Minskā, pārcietis smagu operāciju galvā un tā arī nav atmodies. Sieviete nekavējoties internetā atrada visu informāciju par šo medicīnas iestādi un uzreiz posās uz Minsku.

Tagad sarunā ar „Degpunktā” Vijolīte atceras: „Tas, ko pavadīju ceļā, un tas, ko ieraudzīju, bija divi dažādi cilvēki. Aizbraucot uz Baltkrieviju, redzēju kaulus, kuri apvilkti ar ādu. Pieejot tuvāk, paceļot segu, viņš burtiski smirdēja pēc puvekļiem. Izgulējumi bija tik lieli, ka cilvēks smirdēja, viņš bija nekopts.” Vijolīte secinājusi, ka Aigars Baltkrievijas slimnīcā nav saņēmis nepieciešamos medikamentus, un būtībā mediķi sirdzēju no Latvijas jau norakstījuši — pametuši tālākajā palātā, lai gaida mokpilnu nāvi.

Nelaimīgajai sievietei dakteri iestūma rokās „zeļonkas” smēri un lika par dzīvesbiedra brūcēm rūpēties pašai. „Kā es vispār varu pagriezt cilvēku, kuram viss — kājas, ausis, galva, plecs — ir jēls. Kā?” pārdzīvotajā dalās Vijolīte. „Man bija bail pieskarties, likās, ka viņš izjuks man uz rokām.”

Sieviete sapratusi, ka ar tādām baltkrievu mediķu rūpēm Aigars tik tiešām nomirs, un organizēja viņa pārvešanu uz dzimteni. Vijolīte šobrīd sirsnīgi pateicas katram, kurš palīdzēja Aigaram atgriezties Latvijā, neatliekamās medicīniskās palīdzības darbiniece pārvešanai pat aizdeva naudu no sava maka, lai arī viņi nebija pat pazīstami. Kopējiem spēkiem pēc trīs sāpju un ciešanu ilgiem mēnešiem Aigars nokļuva Daugavpils slimnīcā, pēc tam tuvāk mājām — Rīgas reģionālajā slimnīcā Siguldā. Vīrietis komas stāvoklī pavadīja pusotru mēnesi.

Siguldas ārsti tīrīja, šuva un „lāpīja”, lai sadziedētu dziļos izgulējumus slimnieka ķermenī. „Stāvoklis bija ļoti bezcerīgs,” atceras Rīgas reģionālās slimnīcas vecākā fizioterapeite Inga Žvīgure. „Iekšēji daudzi cilvēki ticēja, ka Aigaru var glābt, tāpēc viņš arī tika atrasts un atvests. Sākumā pats svarīgākais bija saglabāt dzīvības funkcijas. Viņš bija ar milzīgām nekrozēm, kam vēlāk pievienojās arī infekcijas. Mediķiem šis posms ir ļoti sarežģīts, jo jāsargājas ne tikai pašiem, bet arī šo infekciju iznest ārā. Strādāt vismaz pusstundu pilnā ekipējumā, maskās, cimdos, kad nav ko elpot, ir diezgan sarežģīti, apgrūtinoši, bet pūles ir attaisnojušās.”

Aigara lielākais atbalsts šajā smagajā laikā, protams, bija dzīvesbiedre. Viņa stundām ilgi palīdzēja mīļotajam, vienalga, kādas grūtības pašai būtu jāpārvar. „No pulksten diviem dienā līdz deviņiem vakarā biju klāt katru dienu. Tajā maskā nosēdēt tik ilgas stundas bija ārkārtīgi grūti, bet citādi nevarēja,” saka Vijolīte. „Barojām ik pēc divām stundām, lai būtu svars. Palīdzēju māsiņām, lai viss būtu kārtībā.”

Aigars ilgus mēnešus nekustējās, ar laiku vien spējis mazliet pakustināt rokas pirkstus, tomēr mediķi zinājuši, ka Vijolīte Aigara valodu saprot. „Ja viņš negribēja ar kādu runāt, tēloja, ka guļ, aiztaisīja acis. Ar mani gan tā parasti nenotika,” smaida Vijolīte, „Ja kaut ko nesapratu, viņš uztaisīja tādu skābu sejas izteiksmi, kādu es nevaru pat parādīt, un tad meta ar roku, kura īsti nekustējās, norādot, ka neko nesaprotu. Tad sarunājām — ja tev viss ir labi, tu piemiedz ar acīm vai kaut kā citādi dod zīmi. Kad sāka rokas kustēties, jau bija pavisam labi. Tad viņš varēja parādīt, ka viņš to nedarīs un viss.”

Skaudro ģimenes dzīvesstāstu sadzirdēja arī labi ļaudis Latvijā. Par spīti ārstu pesimistiskajām prognozēm, ar labdarības organizācijas ziedot.lv starpniecību Aigara rehabilitācijai saziedoja gandrīz 7000 latu. Sākotnēji neviens neticēja, ka vīrietis spēs nostāties uz kājām, tomēr brīnumi notiek.

Nu jau pēc pusotra gada, dienā, kad „Degpunktā” satiek Aigaru, vīrietis sper drošus soļus, nedaudz atbalstīdamies uz palīglīdzekļiem. Rehabilitācijas programma vēl nav galā, tomēr ir redzams, ka Aigars nolēmis nepadoties. Viņš pacietīgi klausa fizioterapeites norādēm un ar paceltu galvu mēģina nostāvēt un pārvietoties, darbojas ar trenažieriem un ar mīlestības pilnām acīm uzlūko savu Vijolīti.

Speciālisti gan smej — nav nemaz bijis tik viegli Aigaru pārliecināt, ka viņš spēj, tomēr acīm redzamais liek noticēt vīrieša gribasspēkam. „Sākumā nemaz tik viegli negāja,” smaida fizioterapeite Žvīgure. „Sākumā vienmēr ir pretestība, neticēšana saviem spēkiem, bet komandas uzdevums ir motivēt, jo darbs ir tikai puse, otra puse ir pats pacients. Ar laiku sapratām, ka Aigaram ir spēcīga motivācija, lai pats par sevi varētu parūpēties.”

Arī Aigars neslēpj, ka sākumā pat nedaudz spītējies un neesot vēlējies mācīties kustēties no jauna, taču pārvarējis pirmās grūtības un turpinājis smagi strādāt. Vīrietis neatceras, kas ar viņu notika Baltkrievijā, pēdējās atmiņas ir no dzelzceļa stacijas, un tad jau atguvies slimnīcā Latvijā.

Vijolīte atklāj, ka šobrīd viņai ar Aigaru jāstrādā gluži vai kā ar bērnu, lai atgrieztos atmiņa. „Aizeju uz darbu, viņš paliek viens, nav kas ar viņu auklējas. Es viņam saku: Aigar, tev tas un tas ir jāizdara. Lieku skatīties televīzijas raidījumus, filmas un pēc tam atstāstīt saviem vārdiem, ko viņš ir redzējis. Tagad jau ir krietni labāk.”

Aigara un Vijolītes stāstu slimnīcā dēvē par Pelnrušķīša pasaku. Mediķi atzīst, ka Aigara izcilie un pat neticamie panākumi ir saistāmi tikai un vienīgi ar sirdsskaidro mīlestību, kādu vīrietis saņēmis ne tikai brīdī, kad viņu Vijolīte atrada mirstam Baltkrievijā, bet arī visu šo vairāk nekā gadu, kuru Aigars lielākoties ir pavadījis slimnīcā.

„Mīlestība šeit uzveica visu. Aigaru atrada, un tik daudz mīlestības, cik viņam iedots, arī pārējos spēcināja. Nevar būt vienaldzīgs, ja cilvēks tik ļoti, ļoti grib, lai otrs būtu vesels, lai būtu spējīgs mīlēt un varētu darboties, arī pārējai komandai tas iedod mīlestības cerību,” teic fizioterapeite Žvīgure.

Vijolīte neslēpj, ka laikā, kamēr Aigars smagi strādāja kopā ar rehabilitācijas nodaļas personālu, lai varētu pilnvērtīgi atgriezties dzīvē, viņi mijuši gredzenus. Pāris gan gribējis apprecēties klusi, tomēr nekā — Vijolītes kolēģi vietējā kultūras namā abiem sagādājuši patīkamu pārsteigumu. „Tas Aigaram bija kā stimulam,” savu kāzu dienu atceras Vijolīte. „Viņš teica: tu visu laiku solīji, solīji... Es atbildēju: kad tu sāksi staigāt, mēs padomāsim. Viņš teica — nē! Tagad vajag!”

Sieva paņem Aigaru pie rokas, un abi dodas pastaigā. Viņiem laika pavadīšana kopā ir ne tikai labs treniņš, bet arī patīkami brīži pēc pārdzīvotās elles. „Gribētos teikt: varbūt nelaidiet prom no mājām, lai gan arī šeit neviens nav pasargāts no nelaimēm. Otrs — nekad neticiet tam, ko saka dakteri, jo cerība vienmēr mirst pēdējā,” lasītājiem novēl Vijolīte.