Liepājas aktieris Mārtiņš Kalita izkonkurē Bredu Pitu. FOTO. VIDEO

Gadumijas brīvdienās Kalita viesojās savā dzimtajā Liepājā un portālam irliepaja.lv pastāstīja par darbu pie filmas. Sarunā ar portālu aktieris it kā izveidojis plānu stikla sienu. Iespējams, tā ir apzināta pašaizsardzība, kas nepieciešama jaunam talantam, pēkšņi tiekot pie lomas, par kuru Krievijas medijos iepriekš baumots, ka tā bijusi paredzēta nevienam citam kā Bredam Pitam.

Mihalkovs filmas reklāmas rullītī par Mārtiņu saka: „jauns, ļoti perspektīvs aktieris”, un prognozē, ka Kalitas un viņa partneres Viktorijas Solovjovas duets filmā „ar savu svaigumu” varētu būt „saviļņojošs”.

Šis ir pirmais viņa lielais kinoprojekts un saka: „Filmas scenārijs veidots pēc divu Ivana Buņina darbu – stāsta „Saules dūriens” un emigrācijā rakstītās dienasgrāmatas „Nolādētās dienas” – motīviem. Šie darbi ir pieejami, tos var izlasīt, un filmas scenārijs neatšķiras. Protams, filma ir dzīvs organisms, kas aug un veidojas, un tikai režisors zina, kāds būs rezultāts, un varbūt pat viņš visu nevar paredzēt.” Lūk, ko par filmēšanos „Saules dūrienā” irliepaja.lv saka Kalita:

Galvenais tēls – krievs no cita gadsimta

- Tavs varonis filmā – Poručiks – ir krievs, turklāt no cita gadsimta. Kā tev izdevās iejusties citas mentalitātes un laika cilvēkā?

- Palīdzēja tas laiks jūlijā, kad ne tikai mācījos valodu, bet arī pastiprināti studēju literatūru un sadraudzējos ar filmēšanas grupu – tas palīdzēja saprast, kā šie cilvēki domā, un iejusties filmas tēlā. Palīdz arī grims un kostīmi, daudz arī strādājām, lai apgūtu tā laika augstāko aprindu etiķeti, manieres, rakstītos un nerakstītos likumus.

Par to laiku un cilvēkiem esmu uzzinājis daudzkā tāda, ko iepriekš nezināju, esmu sapratis vairāk un dziļāk, bet visu līdz galam saprast varbūt nevarētu neviens, jo priekšstats par 20. gadsimta sākumu mums taču ir tikai no filmām un grāmatām, kas savukārt ir tikai kāda cita viedoklis par to visu.

- Kā tu raksturotu savu varoni – Poručiku? Kāds viņš ir? Vai tev viņš ir simpātisks?

Jā, man viņš patīk. Poručiks ir jauns cilvēks, atvērts un enerģisks.

Man šķiet aktieri vienmēr ir sava varoņa pusē, vienmēr aizstāv viņu. Manuprāt tas ir ļoti cilvēciski...

- Vai līdzīgs tev?

Vizuāli ļoti...

- Vienīgais, kā var izvairīties no grūtībām uzņemšanas laukumā, ir sagatavoties darbam. Visu laiku ar sevi ir jāstrādā. Pirms katras dienas, katras ainas vairākas reizes jāiziet cauri konkrētajai situācijai, iekšējai vai kustību shēmai, kas nu kuro reizi nepieciešams. Tas palīdz.

- Vai filmēšanai jau nebija jābeidzas?

- Lielā puse ir nofilmēta. Vismaz man tā šķiet. Palikuši kādi divi mēneši. Tieši kurā datumā tiks nofilmēts pēdējais kadrs, nevaru pateikt.

Līdz šim filmējām 1907.gada notikumus, tagad būs 1920.gads.

- Protams, tas bija apzināts solis, un mans mērķis bija iet tālāk, darot to, kas man patīk un kas ir mana profesija.

Kā tiku pie lomas, gan esmu stāstījis jau vairākkārt. Cik saprotu, netīšām. Caur savu aģenti Gordanu Miļevčiču, ar kuru biju noslēdzis līgumu. Viņa manu portfolio iedeva Mihalkova aktieru kastinga direktoram, un tā es tur nokļuvu.

- Un uzreiz galvenā loma pie režisora ar pasaules vārdu?

- Tieši tā.

- Tas nav parasts gadījums. Protams, biju pārsteigts. Domāju, ka par šo veiksmi man jāpateicas augstākiem spēkiem.

- Vai ar Mihalkovu, par kuru saka arī – valdonīgs un skarbs – labi saproties?

Ja esi gatavs strādāt, ar viņu ir ļoti patīkami. Ļoti profesionāls, ļoti konkrēts darbs.

Bet manuprāt viņs ir režisors, kuram aktieris var uzticēties pilnībā, jo Mihalkovam filma ir galvā, viņš to redz, visu kontrolē. Tas ir jūtams arī filmēšanas laukumā.

Arī komanda ir ļoti cilvēciska.

- Maskavā, paviljonā filmēšana sākas desmitos no rīta un beidzas vienpadsmitos, divpadsmitos vakarā. Reizēm bija arī nakts maiņas, ja bija jāfilmē nakts kadri, piemēram, Šveicē, uz kuģīša, vai Gorohovecā, netālu no Ņižņijnovgorodas.

Ņikita Mihalkovs par filmu „Saules dūriens”