Lindermana partijas pelēkais kardināls Gapoņenko kūda latgaliešus
Par partijas „Dzimtā valoda” un valodu referenduma pelēko kardinālu uzskatītais Aleksandrs Gapoņenko savā grāmatā par Latgali tendenciozi atspoguļo Latvijas vēsturi. Tā ir ieinteresējusi arī drošībniekus, bet vairāki Saeimas deputāti to aicina izņemt no veikalu plauktiem.
Aleksandra Gapoņenko bizness ir Eiropas pētījumu institūta (EPI) vadīšana. Neskatoties uz šīs institūcijas nevainīgo nosaukumu jāatgādina, ka tā savulaik radusies no kādas krievu uzņēmēju biedrības, kurā savulaik darbojušies pazīstami krievu kopienas aktīvisti ar Latvijai nedraudzīgiem uzskatiem. Tādēļ EPI nevar uzskatīt par Latvijai vai Eiropai pārāk lojālu iestādi. Nu EPI apgādībā ir iznākusi grāmata krievu valodā „Latgalija – v poiskah inovo bitija” („Latgale – jaunas esamības meklējumos”), kuras autors ir Aleksandrs Gapoņenko, bet līdzautors kāds Oļegs Alantss, bet tas esot kāda Latgales uzņēmēja pseidonīms. „Tas ir inteliģents cilvēks, kurš strādā biznesā un vēlējās palikt anonīms, jo viņam nav nepieciešamas nepatikšanas ar Drošības policiju,” skaidrojis Gapoņenko.
„Deportācijas noritēja civilizēti, tās bija nepieciešamas”
Teju visos laikos un pie ikvienas varas latgalieši esot bijuši pabērnu lomā, bet šobrīd tiem klājoties tik grūti kā vēl nekad. Tādēļ vienīgā iespēja savas valodas un kultūras saglabāšanai esot pieprasīt reģiona autonomiju, grāmatas „Latgale – jaunas esamības meklējumos” saturu īsumā anotē „Latvijas Avīze”.
Aptuveni 500 lappušu biezajā darbā uzmanība tiek pievērsta ne tikai latgaļu problēmām jau kopš 12. gadsimta, bet arī pārējās Latvijas vēsturei. Vai precīzāk - Gapoņenko skatījumam uz to, raksta „Latvijas Avīze”. Tā, piemēram, autori cenšas atspēkot „mītu par zelta dzīvi” Latvijas valstiskuma periodā starp abiem pasaules kariem. Patiesībā tas esot bijis sociāli un ekonomiski smags laiks, kas novedis pie diktatora Kārļa Ulmaņa nākšanas pie varas, kurš izrēķinājies ar politisko opozīciju un būvējis autoritāru personības kultu. Augšupeja Latvijā esot sākusies tikai pēc "atbrīvošanas" Otrā pasaules kara beigās.
Autori arī pauž nožēlu, ka Latvijā atšķirībā no citām Eiropas valstīm pēc kara neesot notikusi „denacifikācija” jeb nacisma līdzskrējēju represēšana. Savukārt deportācijas esot noritējušas ļoti civilizēti un tās pat bijušas nepieciešamas, lai atbrīvotos no režīmam nelojālām personām un viņu atbalstītājiem.
Padomju laikā esot sākusies strauja sociāla, ekonomiska un kulturāla augšupeja. Latviešiem PSRS ietvaros esot bijušas plašas iespējas saglabāt un attīstīt savu nacionālo identitāti, bet latgaliešiem gan tas neesot izdevies pat labajos padomju laikos.
Autori uzsver, ka Latvijas neatkarības atgūšana neesot vis bijis plašu tautas masu cīņas nopelns, bet gan PSRS vājuma un tās ģeopolitisko pretinieku ASV spiediena rezultāts. Pēc neatkarības atjaunošanas varu Latvijā esot sagrābusi „etnokrātiska vertikāle”. Tagad valstī plaukstot neonacistiskas kustība. Nobeigumā dots vērtējums, ka Latvija esot „failed state” (izgāzusies/neveiksmīga valsts - angļu val.) – valsts, kas nav spējīga veikt savas pamatfunkcijas, kā arī ieteikumi latgaliešiem pieprasīt reģiona autonomiju.
Skandalozo grāmatu izvērtēs Drošības policija
Pagājušonedēļ Saeimas debatēs par nacionālo drošību satraukumu par šādas literatūras tirgošanu Latvijas grāmatnīcās pauda deputāts Einārs Cilinskis (NA). Viņu īpaši satraukušas grāmatā aprakstītās varas demontāžas instrukcijas. „Kamēr šādas pamācības Latvijas sagraušanā tiks brīvi tirgotas grāmatnīcās, kamēr šeit netraucēti darbosies tādi Eiropas pētījumu centri un savu graujošo darbību veiks lindermaņi, tikmēr Latvijas drošības koncepcija lielā mērā paliks tikai papīra pūķis,” teica Cilinskis un uzdāvināja savu grāmatas eksemplāru premjeram Valdim Dombrovskim, aicinot viņu vērsties drošības dienestos.
„Latvijas Avīze” Drošības policijā uzzināja, ka tā ir informēta par minēto grāmatu un veikšot analīzi savas kompetences ietvaros.
Vēsturiskie kuriozi
Jāteic, ka pašlaik krievu grāmatu tirgotavās - grāmatnīcās „Polaris” – par šo grāmatu esot liela interese un cilvēki to aktīvi iegādājas, kaut arī cena nav no zemajām (nepilni deviņi lati) un tā bez maksas pieejama internetā. Par saņemtajiem ienākumiem autors sola izdot otro precizēto izdevumu šim darbam.
Precizējumi tik tiešām varētu būt nepieciešami diezgan daudz, jo acīs dūrās vairāki kuriozi fakti. Piemēram, autori apgalvo, ka pēc pievienošanās Krievijas impērijai Latgalē sākusies strauja augšupeja, jo pirms tam tas bijis atpalicis nostūris, kurā pat nav bijusi elektrība. Šeit gan jāpiebilst, ka Latgales reģions Krievijas impērijā tika iekļauts 18. gadsimtā, kad par elektrību pat neviens nesapņoja.
Tāpat autori sūkstās, ka pēc neatkarības atjaunošanas no Rīgas kartes pazudušas Gorkija un Turgeņeva ielas. Gorkija iela patiešām pārdēvēta par Krišjāņa Valdemāra ielu, bet Turgeņeva iela joprojām nes ievērojamā krievu rakstnieka vārdu. Tāpat autori apgalvo, ka latviešu literāts un politiķis Rainis esot bijis „etniskais latgalietis”, taču viņš ir dzimis Dunavas pagastā Sēlijā (tiesa – netālu no Latgales robežas), bet Raiņa vecāki Krišjānis un Dārta Pliekšāni bija zemgalieši no Vecumnieku apkārtnes.
Kasjauns.lv/Foto: Ieva Čīka/LETA
