Andra māte: „Policija viņu meklē kā mirušu, bet es - kā dzīvu”

Jāteic, ka Andra māte nav vienīgā, kura meklē sev mīļu cilvēks, kurš jau gadu gadiem ir bezvēsts prombūtnē. Tādu cilvēku, kas cer, ka kādreiz atkal mājās atgriezīsies pirms vairākiem gadiem pazudis cilvēks, Latvijā ir simtiem. Reizēm arī notiek brīnumi un pēc daudzu gadu prombūtnes arī atrodas pazudušais. Diemžēl jāsaka, ka tādu gadījumu nav daudz.

Kasjauns.lv jau rakstīja, ka 2011. gada februārī ceļā no Zviedrijas uz Latviju Baltijas jūras ledainajā ūdenī no prāmja „Silja Festival” iekrita 29 gadus vecais Andris Kuģenieks. Toreiz tā arī netika noskaidrots, kāpēc tieši puisis iekrita jūrā.

Tomēr tuvinieki cer, ka Andris nav noslīcis. Viņš, piemēram, negadījuma rezultātā varētu būs zaudējis atmiņu, tādēļ radinieki aicina ieskatīties pazudušā puiša fotogrāfijā un cer, ka viņš ir dzīvs. „Tā ir manas mātes sirds, kas man liek domāt, ka viņš ir dzīvs” saka māte.

Andra tuvinieki raksta: „Andris Kuģenieks pazuda 2011. gada 6. februārī ceļā no Zviedrijas uz Latviju. Viņa pazīmes – augums 1,92 m, kalsnas miesas būves, acu krāsa zilganzaļa, īpaša pazīme – ausis rētainas pēc operācijas. Andris var būt zaudējis atmiņu.

Lūgums zvanīt pa tālruni 29833946 vai rakstīt uz e-pastu lotila@inbox.lv. Jau iepriekš sakām paldies par palīdzību Andra atrašanā!”

Arī policijas bezvēsts pazudušo sarakstā ir atrodams Andra vārds. Pirms divarpus gadiem Rīgas pilsētas Ziemeļu iecirkņa kriminālpolicijas priekšnieks Atis Čakārnis pastāstīja , ka jaunietis pirms negadījuma esot patvaļīgi iegājis kuģa apkalpei paredzētā teritorijā: „To bija ieraudzījis dežūrējošais matrozis, kurš centās viņu izvest no tās teritorijas ārā. Viņš centās no dežūrējošā matroža aizbēgt un rezultātā uzrāpās uz glābšanas laivas un noslīdēja pāri bortam”. Tāpat tika ziņots, ka Andris bijis stiprā alkohola reibumā.

Andris jūrā esot iekritis 6. februāra naktī no prāmja „Silja Festival”, kas brauca no Stokholmas uz Rīgu apmēram 70 kilometrus no Ventspils. Vīrieša meklēšanā iesaistījās arī helikopteri gan no Latvijas, gan Igaunijas, bet viņš netika atrasts.

Glābēji toreiz norādīja, ka vīrieša izdzīvošanas iespējas pēc iekrišanas jūrā bija gaužām niecīgas. Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta pārstāvis Juris Blūzmanis atzina, ka, krītot no tik liela augstuma pret zemi vai ūdeni, cilvēks trieciena rezultātā var zaudēt samaņu vai arī iestājas apdullums un tiek zaudēta orientācija.

Meklēšanā atrodas 910 cilvēku

Policija bezvēsts pazudušos parasti meklē desmit gadus gadījumos, ja radinieki nevēršas tiesā, lai atzītu pazudušo par mirušu. Kopumā šajā sarakstā ir vairāk nekā 900 cilvēku. Kopš 2003. gada bezvēsts prombūtnē ir atzīti 13 cilvēki, pārējie pazuduši mazāk nekā pirms desmit gadiem.

Patiesībā meklēšanai ir pieteikti vairāk nekā 900 cilvēku - apmēram divi tūkstoši bezvēsts pazudušu personu, vēstī Valsts policijas pārstāve Sintija Virse. Viņa paskaidroja, ka meklēšanai pieteikto personu skaits ir lielāks tādēļ, ka lielākā daļa no tiem ir klaiņotāji, kuri regulāri tiek atrasti un atkal aizbēg. Teju puse no bezvēsts pieteiktajām personām ir jaunieši vecumā līdz 18 gadiem.

Šī gada pirmajos sešos mēnešos meklēšanā izsludināti vien 376 cilvēki. Kopumā, pieskaitot personas no iepriekšējiem gadiem, meklēšanā atrodas 910 cilvēku.

No kopumā meklēšanā pieteiktajām personām gandrīz puse jeb 964 ir nepilngadīgie, taču no tām reāli meklēšanā izsludinātas 200 nepilngadīgas personas. Šogad atrasti 294 cilvēki, no tiem 169 bijušas nepilngadīgas personas.

Brīnumaina atrašanās: no armijas dezertējušais Alfons atrodas pēc deviņiem gadiem

Kaut arī reti, tomēr gadās arī neticami pārsteigumi un cilvēks uzrodas pēc daudzu gadu pazušanas. Tā pirms gadiem četriem mājās atgriezās Alfons Ratnieks, kurš 2000. gadā bija dezertējis no Latvijas armijas.

 „Cepu pīrāgus, durvis bija vaļā, un viņš pēkšņi ienāca,” Līga no Vilces atceras brāļa Alfona Ratnieka atgriešanos - deviņus gadus pēc pazušanas.

2000. gada oktobrī viņš neatgriezās armijā pēc atvaļinājuma. Toreiz vēl bija obligātais dienests, Alfonu iesauca armijā, pēc trīs mēnešu mācībām Alūksnē pārcēla uz Sauszemes spēku 1. bataljonu, kas tobrīd bāzējās Sužos.

Par labu dalību militārajās mācībās „Baltic Eagle” karavīrs saņēma trīs dienu atvaļinājumu un aizbrauca uz māsas Maigas dzimšanas dienas svinībām Ozolniekos. Atgriezties dienesta vietā vajadzēja 22. oktobra vakarā, bet tur viņš nepārradās. Tuvinieki bija redzējuši uz Alfona muguras lielus zilumus, pats neko nestāstījis, tomēr bija aizdomas, ka spārdīts ar kājām.

Militāristi rīkojās visai dīvaini, neinformējot vecākus par karavīra pazušanu - līdz pat 2001. gada jūlijam. Vecāki gan saprata, ka atgadījies kas nelāgs, pēc viņu lūguma iejaucās toreizējais Saeimas deputāts Oskars Grīgs, pieprasot armijnieku paskaidrojumus. Tad arī atklājās, ka Militārā policija ierosinājusi krimināllietu par patvarīgu dienesta vietas atstāšanu bez attaisnojoša iemesla, kas nodota prokuratūrā.

Likuma sargi pārmet slēpšanu

Puiša tēvs cerības nezaudēja, gāja pie ekstrasensiem, tie apgalvojuši, ka dēls ir dzīvs, ārzemēs un atradīsies. „Sirdī īpaši nejutās, ka viņam kas atgadījies, nebija tā klikšķa,” teic Līga. Un tad brālis negaidot ienāca pa durvīm - 2009. gada pēdējā dienā, kad māsa cepa pīrāgus svētku galdam. „Godīgi sakot, pirmajā momentā nepazinu, apstulbu, domāju, kāds no Mūrmuižas pansionāta iemaldījies, mums tur ir tādi jaunie cilvēki, savādāki. Es brāli atceros tievu, tagad viņš ir briesmīgi dūšīgs, pavisam cits cilvēks,” stāsta Līga. Tad atpazinusi Alfonā tēva vaibstus.

Desmit bezvēsts prombūtnes gados Alfonu meklēja arī policija ar armijniekiem, likuma sargi mājieniem pārmetuši, ka droši vien paši slēpj. Divreiz gadā policisti nepieteiktās vizītēs ieradās mājās un izvaicāja, pagultē un skapī gan neviens neesot puisi meklējis. Stāstījuši, ka Alfons redzēts Jelgavā naktsklubā „Tonuss”. „Kad prasīju, kāpēc tad neviens nav paņēmis aiz rokas — nu, ne tāda situācija bijusi. Runāja tā, it kā mēs būtu vainīgi,” atceras sieviete. „Vai tur jēga no viņu braukšanas bija? Domāju, nekādas, tikai darba pēc, kaut kas papīros bija jāraksta.”

Tuvinieki kriminālraidījumos televīzijā rūpīgi skatījās, vai neparādīsies ziņas par atrastiem, nezināmiem cilvēku, brauca uz morgiem, skatījās, mēģināja atpazīt. „Katru reizi liekas - it kā ir, it kā nav, kaut kas tomēr nepas... Bija līķi, kas jau tek, ko tādu otro reizi mūžā neredzēšu,” cer Līga.

Pēc atgriešanās Alfons apmetās Ozolniekos, dzīvoklī kopā ar māti un māsu, tēvs dēla pārrašanos nesagaidīja, viņš jau ir aizsaulē. Par dezertēšanu nekas nedraud, tuvinieki saņēma oficiālu paziņojumu, ka krimināllieta izbeigta, jo armijas dienests no obligātā kļuvis par brīvprātīgu, turklāt Alfonam beidzies iesaukuma vecums. Atgriežoties viņam jau bija 30 gadu, pasei pirms diviem gadiem bija beidzies termiņš, nu saņēmis jaunu.

Māsai brālis nav stāstījis, kur visu šo laiku bijis. Līga saka: „Pilnīgi neko, neeksistē tie desmit gadi. Nav ne mazākās frāzītes. Pasaka tikai — daudz gribēsi zināt, ātri vecs paliksi, un tamlīdzīgi. Vai — pateikšu, tu arī sagribēsi. Jokojot pasaka un viss. Varbūt atgadījies kas tāds, ko viņš negrib atcerēties. Viņš raksturā ir tieši tāds pats, kāds bija, un tad arī vairs nav to jautājumu, nemaz negribas zināt. Viņš ir, un ar to pietiek.”

Tikmēr daudzi savus bērnus mājās nav sagaidījuši;

* 2006. gada 14. septembrī mājupceļā no Aizkraukles novada sākumskolas pazuda Laura Strazdiņa. Tikai divas nedēļas ilga Lauras skolas gaitas pirmajā klasē. Pēc zvana uz 02 atbrauca policists, bet nekāda meklēšanas operācija nesākās. Ceļu, grāvmalas, citas vietas līdz pat tumsai pārlūkoja tuvinieki ar kaimiņiem.

Policija sāka aktīvi Lauru meklēt tikai nākamajā rītā. Šajā laikā viņu varēja pat izvest no Latvijas, bet robežsargi nebija brīdināti. Pēc likuma, tik mazs bērns bija jāmeklē nekavējoties, rājienu saņēma Aizkraukles Kārtības policijas priekšnieks un iecirkņa inspektors, par neatbilstību ieņemamajam amatam brīdināja dežūrdaļas darbinieku. Laura ir izsludināta arī starptautiskajā meklēšanā.

* 2005. gada 22. septembrī pazuda 16 gadu vecā Annamarija Indāne. Meitene devās uz mājām Viesītē no Vecbebru profesionālās vidusskolas, izkāpa Koknesē pie degvielas uzpildes stacijas no autobusa un devās balsot automašīnas uz šosejas.

* Anrijs Andrejevs (1991), dziedātājas Aishas brālis, pazuda 2004. gada 13. marta vakarā, kad Lielvārdē pēc ciemošanās no vecmāmiņas devās uz mājām. Augums 140 cm, mati gaiši, zilas acis, seja apaļa. Ģērbies zilās džinsa biksēs, zilgani pelēkā auduma jakā, gaiši brūnās kurpēs, zaļgana auduma cepurē ar atliecamām „ausīm”.

* Dace Ramate (1987), pazuda Saldū 1998. gada 20. jūlijā, redzēts, ka viņu aizved svešs vīrietis divriteņa.

* Visilgāk meklēšanā bija divi, kas pazuda vēl kā nepilngadīgi, bet nu jau būtu pieauguši. Rīgas policijas meklēšanā bija Jānis Ramiņš, dzimis 1980. gadā, kurš pazudis 16 gadu vecumā 1996. gada septembrī. Savukārt tajā pašā laikā pazudušajai ventspilniecei Sanitai Rūmai bija 17 gadi. Nu viņi oficiāli ir pārtraukti meklēt, jo meklēšanas lietu izbeidz pēc desmit gadiem

* Visšokējošākie ir gadījumi, kad pazūd mazi bērni. Pašam mazākajam pazušanas brīdī 2000. gada septembrī bija tikai gads un trīs mēneši. Iedzērusī māte pazaudēja zīdaini Tukuma rajona Apšuciemā. Desmitiem cilvēku nedēļu pārmeklēja viņas maršrutu un apkārtni, bet bez panākumiem.

Traģisks atradums

Diemžēl daudziem nākas samierināties ar pazudušā nāvi. Tā, piemēram, 2001. gada 14. septembrī Tukuma rajona Slampē pazuda 12 gadus vecā Džuljeta Adijone. Viņa no skolas bija devusies uz divus kilometrus attālajām mājām. Pēc diviem gadiem Ķemeru Nacionālajā parkā Vēršupītes krastā zem zaru kaudzes mežzinis uzgāja meitenes galvaskausu, skolas somu ar burtnīcām un grāmatām, sporta apavus… Acīmredzot meiteni notriecis auto un pagaidām nezināmais nelietis viņu tur noslēpis.