Alternatīvas smēķēšanai - Zviedrijas pieredze
Lai iezīmētu pārmaiņas, kas notiek tabakas industrijā, Stokholmā daudzu valstu žurnālistiem bija iespēja piedalīties īpašā zinātniskajā konferencē ar gudru nosaukumu Technovation. Vietas izvēle nebija nejauša, jo tieši zviedru pieredze smēķēšanas samazināšanas politikā varētu būt viens no ceļiem, kā mazināt cigarešu patēriņu.
Vienkāršākais ceļš smēķēšanas samazināšanai ir ieviest dažādus ierobežojumus vai pat aizliegt vispār. Pa daļai šādi ierobežojumi, kā varam redzēt pēdējo divu desmitgažu laikā, itin labi darbojas, jo smēķētāju skaits patiešām sarūk. Daudzi potenciālie pīpmaņi labi padomā, pirms kļūt par smēķētājiem, jo nav diez ko patīkami ik reizi, kad sagribas uzsmēķēt, iet kaut kur ārā aiz stūra. Arī smēķētāji ir spiesti kūpināšanas apjomus samazināt. Savu artavu dod arī tabakas produktu cenu paaugstināšana.
Tomēr līdz nulles līmenim smēķēšanu tā ir grūti samazināt, jo daudzi pārliecināti smēķētāji ir gatavi samierināties ar neērtībām, bet cenu kāpumu kompensēt palīdz nelegālais tirgus. Tādēļ, lai mazinātu galveno smēķēšanas radīto risku – kaitējumu veselībai –, procesam pieslēdzas arī tabakas industrija, izstrādājot jaunus produktus, kas nav tik kaitīgi kā ierastās cigaretes. Kā piemēru var minēt karsējamo tabaku, kas pēdējos gados daudzviet aizstājusi cigaretes. Tā tiešām ir mazāk kaitīga par tradicionālajām cigaretēm kaut vai tādēļ vien, ka karsējamās tabakas lietotājs nerauj plaušās darvu, sadegušu papīru un citus degšanas blakusproduktus. Protams, karsējamo tabaku nevar saukt par pilnībā nekaitīgu, taču veselībai kaitīgo faktoru te ir mazāk nekā cigaretēm, nemaz nerunājot par to, ka apkārtējiem nav jāosta tabakas dūmi.
Zviedru pagātnes mantojums
Karsējamā tabaka ir jauna lieta, taču Zviedrijā ir vēl kāds produkts uz tabakas bāzes, kas nav saistīts ar smēķēšanu vai karsēšanu, un arī par jaunu to nekādi nenosauksi. Runa ir par tabakas spilventiņiem, kas Zviedrijā jau vairāk nekā 200 gadu pazīstami ar nosaukumu “snuss”. Tā ir īpaši apstrādāta un fermentēta tabaka, kas safasēta apmēram tāda paša izmēra spilventiņos kā košļājamā gumija. Tikai snusu nekošļā, bet aizbāž aiz lūpas, tā uzņemot nikotīna devu. Mūsdienās ražotie tabakas spilventiņi no tradicionālā zviedru snusa atšķiras ar sarežģītāku izgatavošanas tehnoloģiju – galaproduktā vairs nav tabakas, bet tikai no tās iegūtais nikotīns.
Snusam Zviedrijā ir ļoti sena vēsture – tās pirmsākumi meklējami vēl 18. gadsimtā, kad zviedru zemnieki sāka audzēt tabakas šķirnes, kas bija piemērotas ziemeļu klimatam. Tad arī radās doma, ka tabaku var ne tikai pīpēt, bet arī sasmalcināt un fermentēt, iegūstot pulverveida vielu, ko var gan šņaukt, gan arī zelēt. Tabakas smēķēšana bija turīgo ļaužu privilēģija, bet snuss lētās cenas dēļ bija vienkāršo cilvēku produkts. 19. gadsimtā Zviedrijā sākās tā rūpnieciska ražošana, ko valsts ik pa brīdim ņēma savā pārziņā, ieviešot tabakas monopolu. Pēdējoreiz šāds valsts tabakas monopols pastāvēja no 1914. gada līdz sešdesmitajiem gadiem. Taču arī pēc monopola likvidēšanas snusa ražošana Zviedrijā turpinājās – zviedri to lietoja paralēli parastajām cigaretēm.
Deviņdesmitajos gados zviedru mediķi ievēroja neparastu tendenci – mirstība no vēža, ko lielākoties izraisīja smēķēšana, Zviedrijā lielāka bija sieviešu, nevis vīriešu vidū. Tas bija dīvains fenomens, jo vairumā citu valstu aina bija (un ir vēl tagad) pretēja. Ilgu laiku tam nevarēja rast skaidrojumu, līdz pamazām dažādās aptaujās atklājās, ka zviedru sievietes vairāk smēķē, bet vīrieši biežāk dod priekšroku proletāriskajam snusam. Un te tad arī kļuva skaidra atbilde – no tabakas spilventiņiem plaušu vēzi dabūt ir faktiski neiespējami, jo nekādi dūmi netiek ieelpoti (to vienkārši nav), kamēr cigarešu smēķētājiem tas ir viens no izplatītākajiem nāves cēloņiem. Tas bija ļoti būtisks arguments, lai smēķēšanas ierobežošanas kampaņā pīpmaņiem piedāvātu mazāk kaitīgu alternatīvu. Kā asprātīgi piezīmēja viens no konferences Technovationdalībniekiem, šis varētu būt pirmais gadījums pasaules vēsturē, kad sievas no saviem vīriem pārņēma mazāk kaitīgu ieradumu, nevis otrādi.
Zviedrijā legāls produkts, citur – ne pārāk
Tabakas spilventiņi Zviedrijā ir kļuvuši par modes lietu. Stokholmas centrā ir daudz specializēto veikaliņu, kas piedāvā lērumu visvisādu tabakas spilventiņu paveidu, iepakotus glītās apaļās kārbiņās. Vairs nav tie laiki, kad sortimentā bija tikai parastais sinuss, – tagad ir spilventiņi ar piparmētru, ābolu vai citronu, aveņu vai arbūzu, apelsīnu vai greipfrūtu garšu. Ir pat beznikotīna spilventiņi ar lakricas garšu. To izstrāde notiek zinātniskā līmenī. Pieprasījums pēc tabakas spilventiņiem ir liels, jo, cik gadījās redzēt, veikaliņos vienmēr apgrozās pircēji un ar tukšām rokām projām neviens neiet. Noteikti sava loma ir arī apstāklim, ka kārbiņa tabakas spilventiņu maksā lētāk nekā cigarešu paciņa. Var jau būt, ka tā ir tikai sagadīšanās, taču Stokholmā pavadītajās divās dienās redzēju tikai trīs smēķētājus, un tie paši bija no daudznacionālās žurnālistu brigādes, nevis vietējie.
Te būtu vietā jautājums – ja jau reiz tabakas spilventiņi ir salīdzinoši nekaitīgāka alternatīva cigaretēm, tad kādēļ tie pieejami tikai Zviedrijā? Izskaidrojums – Eiropas Savienība savulaik pieņēma regulu, kas veselības aizsardzības apsvērumu dēļ aizliedza to tirdzniecību dalībvalstīs, izņemot Zviedriju, jo zviedri uzstāja, ka snusa lietošana ir viņu nacionālā tradīcija; šajā jautājumā pat tika sarīkots referendums. Kopš tā laika nekas nav mainījies, kaut gan tikmēr izstrādāti tabakas spilventiņi ar samazinātu nikotīna saturu vai pat vispār bez nikotīna. Vēl Eiropā tabakas spilventiņi legālā tirdzniecībā ir Lielbritānijā un Šveicē. Ārpus Eiropas ASV, Kanādā, Apvienotajos Arābu Emirātos un Dienvidkorejā.
Iemesls, kādēļ citur tie netiek legāli tirgoti, ir tas pats vecais – veselības aizsardzība, jo viedokļi par sekām, kādas var būt ilgstošai šāda nikotīnu saturoša produkta lietošanai, ir atšķirīgi. Skaidrs, ka mutes gļotāda, turot aiz lūpas nikotīna spilventiņu, tiek kairināta, taču īsti nav skaidrs, vai tas draud ar mutes vēža izplatības pieaugumu. Zviedrijas pieredze pagaidām šāda pieauguma tendences neuzrāda, un, kā uzsvēra viens no konferencē pārstāvētajiem jomas ekspertiem, ja šādu datu nav zviedriem, tad vēl jo mazāk tādi var būt citām valstīm.
Toties pavisam noteikti pastāv kāds cits risks – neraugoties uz tabakas spilventiņu legālās tirdzniecības aizliegumu, Eiropā pastāv diezgan plašs melnais tirgus, proti, tos var nopirkt internetā, taču šādā gadījumā var tikai minēt, kāda ir šo spilventiņu izcelsme un kas tajos iekšā. Labi, ja tie nāk no legāliem ražotājiem Zviedrijā, taču tikpat labi var gadīties “kreisā” produkcija, kas ražota antisanitāros apstākļos, un nikotīna saturs tajos lielāks nekā legālajā produktā. Vācijā veiktais pētījums, apzinot turienes tabakas veikalus, atklāja visai šokējošu ainu – par spīti legālās tirdzniecības ierobežojumiem, apmēram 15 % tirdzniecības vietu tabakas spilventiņi tomēr ir nopērkami, bet 13,6 % no tiem ir nezināmas izcelsmes. Saskaņā ar šo pašu pētījumu pusotrs miljons vāciešu regulāri lieto tabakas spilventiņus, lai gan legāli tie viņu valstī nav pieejami.
Diezgan droši var prognozēt, ka ar vienu konferenci diskusija par to, vai cigaretēm alternatīvo produktu loks būtu papildināms arī ar tabakas spilventiņiem, nebeigsies. Lai saprastu, ka tirgū pēc tiem droši vien būtu pieprasījums, pietiek paskatīties uz Zviedrijas pieredzi, taču gan jau savs viedoklis būs arī veselības aizsardzības sistēmai. Taču grūti nepiekrist arī zviedru tabakas spilventiņu ražotāju pārstāvim, kurš dusmīgi izmeta – ja es Amsterdamā apsēdīšos blakus puišiem, kuri smēķē marihuānu, un izvilkšu no kabatas kārbiņu ar tabakas spilventiņiem, tad likuma pārkāpējs būšu es, nevis viņi. Vai tas tiešām ir pareizi?
