Grūtups finansē grāmatu par savu tēvu, kurš pameta ģimeni
Andris Grūtups finansējis grāmatu par savu tēvu – Dobelē un pat Tālajos Austrumos pazīstamu mūziķi Jūliju Grūtupu. “Viņš mūsu ģimeni pameta, kad man bija trīs gadi,” atklāti saka pazīstamais advokāts un rakstnieks.
“Viņam bija otra ģimene Jelgavā, tikāmies vienreiz gadā, attiecības bija saspīlētas,” atklāts ir Grūtups. Viņš palika Dobelē kopā ar māti, vecmāmiņu un brāli un māsu, kas bija gados vecāki.
Bērnības sāpes aiz muguras
“Negāja viegli, bet pēc daudziem gadiem es tās lietas atdalu,” Grūtups ir pārkāpis pāri bērnības aizvainojumam un novērtējis tēva muzikālo veikumu. “Viņš bija mūziķis, orķestra vadītājs, cilvēks ar interesantu biogrāfiju.”
Šogad Mūzikas akadēmiju beigusī Dzintra Šleija bija izvēlējusies rakstīt bakalaura diplomdarbu par Grūtupa tēvu. Tēma – Pedagoga Jūlija Grūtupa ieguldījums pūšaminstrumentu spēles metodikā – visai nopietna un specifiska. Uzzinājis par to, Grūtups palūdzis izlasīt, iepaticies, nolēmis izrediģēt, sarūpēt ilustrācijas un finansiālu atbalstu, lai šis darbs pārtaptu 500 eksemplāru grāmatā.
“Galvenais motīvs – trešo gadu Dobeles mūzikas skola un Jelgavas mūzikas vidusskola rīko mana tēva vārdā nosaukto klarnetes spēles jauno izpildītāju konkursu, kuru es, protams, mazliet atbalstu,” stāsta Grūtups. Grāmatu dāvina konkursantiem un citu mūzikas skolu audzēkņiem, pārdošanā tās nebūs.
Gūstekņu bigbends, vienīgais PSRS
Jūlijs Grūtups 1938. gadā beidza Konservatoriju, bet kara gados kā daudzus latviešu vīrus viņu iesauca leģionā. Austrumu frontē nekādas muzicēšanas nebija, 1945. gadā, karam beidzoties, viņa vienība padevās gūstā un lopu vagonos devās izsūtījumā uz Tālajiem Austrumiem.
“Tur sākās pats interesantākais. Kā gūsteknis ar ķerru viņš tikai trīs dienas skraidījis. Viņš nodibināja un vadīja Klusā okeāna flotes bigbendu, tobrīd vienīgo padomijā, vēl pirms slavenā Oļega Lundstrēma džeza orķestra.” To kādā padomju estrādei veltītā krievu TV pārraidē atgādinājis kāds bijušais militārists, “vecs kā pasaule”, nosaukdams Grūtupa vārdu.
Viņa bigbendā muzicējuši tikai karagūstekņi – austrieši, vācieši, poļi, čehi, visa Eiropa. Padomju impērijai bija plaša kadru izvēle... Arī mūzikas instrumentus nevajadzēja pirkt, tās bija kara trofejas no Japānas. Šis orķestris bija savdabīga PSRS sacensība ar ASV, kuras Gaisa spēki lepojās ar Glena Millera orķestri, kas skan slavenajā filmā Saules ielejas serenāde. Māksliniekiem, protams, bija labāki apstākļi nekā citiem gūstekņiem, bada nāve nedraudēja.
Tēva biogrāfijas dēļ padomju laikā, strādājot prokuratūrā, Grūtupam bija nogrieztas karjeras iespējas. Pa blatu izdevās iepazīties ar tēva lietu, un Grūtups neslēpj: “Tur bija izziņa, ka viņš bijis NKVD uzticības persona. Citādi būt nevarēja, to arī grāmatā papildināju, tas ir godīgi pateikts. Bet vai es varu tēvam pārmest, ka viņš tādos apstākļos cīnījās par savu dzīvību?”
Grūtups mūziku tikai klausās
1947. gadā Jūlijs Grūtups atgriezās dzimtenē – vietējie komunistu režīma vadītāji Kalnbērziņš un Lācis uzrakstīja Staļinam, ka Latvijā trūkst darbaroku, lai laiž latviešus mājās. Daļai laimējās, nepaveicās Latvijas krieviem, kas bija dienējuši leģionā, jo atbrīvoja tikai latviešus.
Atgriezies mājās, bijušais bigbenda vadītājs pirmos gadus bija Dobeles mūzikas skolas direktors, vēlāk Jelgavas mūzikas vidusskolā vadīja pūšaminstrumentu nodaļu. Viņa audzēkņu vidū ir pazīstami vārdi, arī dziedātājs Žoržs Siksna.
“Es ģimenē esmu vienīgais nemuzikālais,” pasmejas Grūtups, kurš gan sūtīts mūzikas skolā, bet velti. Mīlestība uz nopietno mūziku gan saglabājusies. Tēvs 1981. gadā aizgāja aizsaulē. Mūzikai pievērsās Grūtupa māsa Gita Kataja, kura bijusi mūzikas skolotāja un kora diriģente. Advokāta brālis, klarnestists Māris ir pensijā, spēlējis tēva orķestrī, vēlāk vadījis pats savu.
