No cietokšņa pagalmiem līdz pasaules čempionam. Daugavpils - Latvijas breika galvaspilsēta
Daugavpilī ir lietas, ar kurām pieņemts lepoties. Cietoksnis, Marka Rotko muzejs, rūpniecības vēsture. Taču pilsētai ir vēl viena īpaša teritorija – kā šodien oficiāli saka sportisti, breikings.
Tieši šeit izauguši pasaules un Eiropas čempioni, šeit notiek lielākie turnīri. Un daudzējādā ziņā tas viss ir saistīts ar vienu cilvēku – breikinga skolas “Factory Kingz” vadītāju Andžeju Začiņajevu. Šogad klubam aprit 20 gadi. Un, iespējams, tas ir labs iemesls atcerēties, kā viss sākās.
Ielās dzimusī
Šodien Daugavpils cietoksnis ir tūristu vieta – sakoptas ielas, muzeji, rekonstruētas ēkas. Taču 1990. gadu beigās un 2000. gadu sākumā tas izskatījās pavisam citādi. Pussabrukuši pagalmi, sociāli nelabvēlīgas ģimenes, pusaudži, kuri meklēja sev nodarbošanos un iespēju izcelties. Tieši tur arī dzima Daugavpils breiks.
Andžejs Začiņajevs atceras, ka pirmie treniņi notika burtiski uz ielas. Puiši vilka ārā kokšķiedru plātnes, lika tās tieši pagalmos un trenējās līdz tumsai. Vēlāk parādījās pirmie džemi – toreiz vēl bijušās 5. skolas mazajā sporta zālē. Andžejs rāda šo telpu un it kā domās pārceļas ceturtdaļgadsimtu senā pagātnē:
“Tieši šeit mēs nolēmām visus saliedēt, apvienot, celt līmeni, paaugstināt konkurenci. Šurp nāca puiši no visas pilsētas – bija apļi, bija batli. Pirmo tusēšanos toreiz sauca “Opposition One Versus One”. Viens pret vienu. Mēs rīkojām džemus sākumā Daugavpils, Latgales, Latvijas, bet pēc tam visas Baltijas līmenī. Tas viss sākās tieši šeit – sestdienās, vakaros.”
Mūsdienu bērniem breiks bieži izskatās kā skaists sporta šovs ar iespaidīgiem griezieniem un olimpisko statusu. Pastāv reitingi, federācijas un atlases sacensības. Taču breikdeju pirmsākumos viss bija daudz skarbāk. Tā bija ielu kultūra vistiešākajā šī vārda nozīmē.
“Breiku izgudroja pusaudži, kuri dzīvoja nabadzīgos Ņujorkas rajonos, kuriem nebija naudas, nebija atzinības,” stāsta Andžejs. “Kādam nebija tēva. Bet gribējās kaut kā gūt prieku no dzīves, jautri pavadīt laiku kopā, tusēt, saņemt pozitīvas emocijas. Un 2000. gadu sākuma Daugavpils savā ziņā ļoti labi saprata šo kultūru.”
Toreiz breiks nebija vienkārši deja. Tā bija vide. Sava pasaule.
“Tā nav gluži dejas māksla,” skaidro “Factory Kingz” vadītājs. “Breiks ir skarba ielu sporta kustība. Šī kultūra nav saistīta ar bagātību vai naudas pelnīšanu. Ja esi nabadzīgs, tev kaut kā trūkst, breiks tev dod to, ko tu vēlētos. Tāpat kā hiphopa kultūra kopumā.”
Vienlaikus Andžejs uzsver: Daugavpils breiks ar laiku ieguvis savu īpašo atmosfēru: “Mūsu kultūras būtība joprojām ir ielās. Bet ar komforta elementiem. Pie mums tā ir tāda audzināta ielu kultūra. Mūsu treniņu zāle, mūsu tusēšanās – tas ir kā liels pagalms, kur mēs dzīvojamies. Kur es esmu nedaudz vecāks – šī rajona uzraugs – un puiši no kaimiņu mājām.”
“Paliku gandrīz viens”
Ar breiku Andžejs sāka nodarboties 1999. gadā. Toreiz ar to aizrāvās desmitiem pusaudžu. Taču gandrīz visi pamazām to pameta.
“Tajā laikā, kad es sāku trenēties, mūsu bija apmēram trīsdesmit cilvēku. Līdz šim breikā esmu palicis laikam viens,” stāsta Andžejs. “Kāpēc? Tāpēc, ka breiks izrādījās pārāk sarežģīts. Te jānotur līdzsvars uz galvas, uz rokām, kustībā, gaisā, jāspēj noķert savu ķermeni uz rokas vai pleca tā, lai negūtu traumas. Tāpēc pēc diviem trim gadiem daudzi saprot: es tālāk nevaru, man ir pārāk grūti, un aiziet. Bet man vienmēr gribējās iet tālāk, būt vēl krutākam, vēl labākam. Un grūtības mani neapturēja.”
Turklāt breiks deva to, kā bieži pietrūkst pusaudzim – atzinību.
“Tas man ļāva izcelties. Piemēram, bērnu nometne – un neviens nemāk breiku. O, Andžejs dejo! Kruti! Visa nometne apkārt man. Diskotēka – es atkal kaut ko daru. Un man ļoti patika būt uzmanības centrā savu prasmju dēļ.”
Nepārkāpt robežu
Pusaudžu vide apkārt nebūt nebija romantiska. Alkohols, cigaretes, narkotikas – tas viss bija blakus nepārtraukti. Andžejs par to runā mierīgi un bez mēģinājumiem kaut ko izskaistināt:
“Es to visu redzēju. Staigāju kopā ar tiem puišiem, bet robežu nepārkāpu. Droši vien tāpēc, ka redzēju sava tēva piemēru – viņš lietoja alkoholu, nodzērās, vecāki izšķīrās. Es sapratu, ka tas var beigties ļoti bēdīgi.”
Būtībā breiks Andžejam kļuva par alternatīvu dzīvei, kurā bija ļoti viegli ieslīgt. Un vēlāk viņš redzēja, ka tas pats noticis arī ar daudziem viņa audzēkņiem.
Viens no spēcīgākajiem stāstiem, kas saistīts ar “Factory Kingz”, ir stāsts par Ruslanu Sergejevu, kurš šobrīd dzīvo Zviedrijā un ir pazīstams kā B-Boy Dangerous. Kādreiz viņš bija mazs puika no Cietokšņa, kurš kautrējās pienākt pie vecākajiem puišiem.
“Viņam bija kādi pieci vai seši gadi, viņš vienmēr stāvēja aiz stūra un vēroja,” atceras Andžejs. “Stundām ilgi skatījās uz treniņiem. Mēs tusējām līdz tumsai, visi jau gāja prom, un atceros, kā tas Ruslans pamazām pienāk: “Vai drīkstu es nodejot?””
Tālāk Andžejs jau smejoties atceras: “Viņš bija viss melnzemei līdzīgs, zābaki netīri, nosmērēja man visu kokšķiedru plātni, griezās, mēģināja… Turklāt viņš trīs stundas krāja enerģiju, lai vienu reizi iznāktu un uzspridzinātu.”
Šodien Ruslans dzīvo Zviedrijā, turpina dejot un pat brauc no Zviedrijas uz sacensībām Daugavpilī. “Kas Jauns Avīzes” korespondents viņu satika vienā no Latvijas čempionātiem un uzzināja, ka tieši breiks palīdzējis viņam atrast savu vietu dzīvē: “Es uzaugu Cietoksnī, redzēju puišus, kuri dejoja breiku. Es biju ļoti kautrīgs, visu laiku skatījos no aiz stūra. Bet pēc tam pamazām sāku trenēties pats. Viss, ko esmu sasniedzis – pat mans pašreizējais darbs Zviedrijā, lai gan tas ir citā jomā – lielā mērā ir pateicoties breikam un Andžejam. Esmu viņam ļoti pateicīgs.”
Tas nav tikai hobijs
Breikdeju klubs “Factory Kingz “Daugavpilī parādījās 2006. gadā. Toreiz Andžejam bija 19 gadi. Viņš tikko bija pabeidzis skolu, iestājies universitātē psiholoģijas studijās, bet mājās katastrofāli trūka naudas.
“Mamma strādāja par auklīti bērnudārzā. Mēs dzīvojām divatā un knapi savilkām galus kopā. Es sapratu, ka vajadzīgi papildu ienākumi,” stāsta Andžejs. “Tajā brīdī es jau biju pazīstams dejotājs pilsētas jauniešu vidū un sapratu: ja atvēršu savu breika skolu – atnāks daudz cilvēku. Tā arī notika – uz pirmo treniņu ieradās 87 cilvēki.”
Pakāpeniski izveidojās komandas pamatsastāvs. Un tieši tad Andžejs sāka saprast, ka tas vairs nav tikai hobijs. Interesanti, ka pats viņš ilgu laiku savu nākotni redzēja pavisam citādi: “Visu mūžu sapņoju kļūt par militārpersonu. Viens vectēvs bija militārpersona, otrs vectēvs bija militārpersona, tēvs bija militārpersona. Es pat plānoju pēc universitātes, iegūstot psihologa specialitāti, stāties kara skolā. Taču mācības negaidīti mainīja manus uzskatus. Mani tas tik ļoti motivēja, tik ļoti uzlādēja… Es sev ļoti daudz ko atklāju. Un sapratu – kāpēc man vispār jāiet uz karaskolu? Pēc tam mani uzaicināja strādāt skolā. Man teica: mums ir sarežģīti pusaudži, bet tu proti ar viņiem komunicēt, viņi tevi klausās.”
Pakāpeniski Andžejs saprata, ka viņa galvenais dzīves darbs ir darbs ar jauniešiem: “Es nenodalu savas lomas: tagad esmu treneris, tagad – direktora vietnieks, tagad – tētis. Nē, tas viss ir par komunikāciju ar jauniešiem.”
Čempioni no Daugavpils
Šodien “Factory Kingz” vairs nav tikai vietējā breikinga skola. Tas ir zīmols, kuru pazīst starptautiskajā breika sabiedrībā.
Galvenais izrāviens notika 2019. gadā, kad komanda kļuva par pasaules čempioniem junioriem līdz 15 gadu vecumam.
“Mēs pusfinālā uzvarējām Ķīnas komandu, bet finālā – Baltkrieviju. Pirmā komanda Latvijā, kas atveda pasaules čempionu titulu,” ar lepnumu saka Andžejs Začiņajevs.
2022. gadā sekoja Eiropas čempionu tituls. Tieši tad galīgi kļuva skaidrs: Daugavpils patiešām pārvērtusies par vienu no breika centriem reģionā.
Lielu lomu tajā nospēlēja Andžeja audzēknis Edgars Sūrītis. Viņā Andžejs uzreiz saskatīja lielu potenciālu. Jau deviņu gadu vecumā Edgars kļuva par pasaules čempionu “Factory Kingz” sastāvā. Bet šogad viņš kvalificējās jaunatnes olimpiskajām spēlēm, kas notiks Dakarā.
No visiem Latvijas breikinga klubiem tieši “Factory Kingz” ir visvairāk Latvijas čempionu, tostarp arī pieaugušo konkurencē. Piemēram, 2025. gada čempionātā zeltu profesionāļu kategorijā izcīnīja daugavpilietis Marats Morass Gatijatulins, bet junioru konkurencē labākais bija Edgars Sūrītis.
Kultūra izredzētajiem
Neraugoties uz visiem Daugavpils breika panākumiem, pats Andžejs Začiņajevs uz situāciju šodien raugās diezgan reālistiski. Viņš saka, ka breikings nemirst – tieši pretēji, sportistu līmenis šobrīd ir neticami augsts. Taču pati kultūra kļūst arvien noslēgtāka un sarežģītāka iesācējiem. Tieši tāpēc, pēc viņa domām, breiks pakāpeniski pārvēršas par izredzēto kultūru. Andžejs to skaidro ļoti detalizēti – kā cilvēks, kurš šīs pārmaiņas no iekšienes vēro jau ceturtdaļgadsimtu.
“Pati breika kultūra šobrīd atrodas krīzē,” viņš norāda. “Viens no galvenajiem iemesliem ir tas, ka breiks kļuvis individuālāks. Ja agrāk tas bija komandu sports un bija ļoti daudz komandu batlu, tad tagad viss aizgājis individualitātē.”
Agrāk komandā katrs bija atbildīgs par savu. Piemēram, viens cilvēks bija ļoti radošs – viņam patika dejot mūzikas ritmā, izdomāt interesantas kustības, izspēlēt tēlus dejas laikā. Viņam varēja nebūt akrobātikas, taču tas izskatījās stilīgi un iespaidīgi. Pēc tam iznāca otrs cilvēks – viņš jau demonstrēja vairāk vingrošanas elementu: pārlēcienus, griezienus, akrobātiku. Trešais – frīzus, balansus, statnes. Ieskrienas, strauji paliek uz rokas vai elkoņa, izliecas, notur līdzsvaru – un tas izraisīja wow reakciju. Katrs komandā attīstīja savu daļu. Tas ir kā mūzikas radīšanā – katrs spēlē savu instrumentu.
Pēc Andžeja teiktā, problēma sākās brīdī, kad breiks kļuva mazāk komandas un vairāk komerciāli ierobežots. Un pakāpeniski visa kultūra pārgāja individuālajos batlos. Jo mūsdienu breikerim ir jāprot burtiski viss.
“Šodien, lai uzvarētu, tev jābūt cilvēkam orķestrim,” saka Andžejs. “Tev jābūt muzikālam, jādejo stilīgi, jāprot akrobātika, jāspēj izpildīt vingrošanas elementus. Tev jābūt fiziski spēcīgam. Ja tu esi labs tikai vienā jomā – tā jau ir izgāšanās. Augstus rezultātus tu nesasniegsi.”
Pēc viņa teiktā, tieši tādēļ daudzi bērni šodien ātri pamet breiku: “Agrāk pat apaļīgs puika varēja atrast sev vietu komandā. Viņš saprata: jā, man nesanāk akrobātika, bet es labi jūtu mūziku, izdomāju interesantas fiškas, un es esmu vajadzīgs savai komandai. Bet tagad viņš atnāk uz zāli un redz, ka puiši jau griežas uz galvas, bet viņš vēl pat nemāk nostāvēt uz galvas. Un viņš saprot, ka sacensībās neuzvarēs. Un bērni aiziet.”
Pēc Začiņajeva teiktā, līdzīga situācija šodien vērojama gandrīz visā Eiropā: “Breika skolu ir palicis ļoti maz. Mēs sazināmies ar puišiem no dažādām valstīm. Spānijā – viena vai divas skolas. Dānijā vispār viena skola uz visu valsti. Kaut kur ir mazi pulciņi, kur trenerim ir trīs audzēkņi. Viļņā man teica, ka visas pilsētas breika skolas kopā – tas ir apmēram tikpat daudz audzēkņu, cik mums vienā “Factory Kingz”. Tas nozīmē, ka kultūra ir ļoti stipri sarukusi.”
Taču vienlaikus, uzskata Andžejs, notiek paradoksāla lieta: breiks kļūst mazāk masveidīgs, bet palikušo dejotāju līmenis aug vienkārši fantastiski. Jo paliek tikai tie, kuri izgājuši cauri visiem šiem skarbajiem filtriem. Un tad šie talantīgie puiši sāk viens ar otru nežēlīgi konkurēt.
“Nosacīti runājot, ir puisis Ķīnā, kurš prot visu. Ir tāds pats Japānā, ir tāds pats vēl kādā valstī. Un, lai kļūtu labāks par viņiem, tev jātrenējas vēl smagāk, jāprot vēl vairāk. Tāpēc līmenis aug līdz debesīm. Skaits samazinās – kvalitāte pieaug.”
Taču pats Andžejs situāciju neuzskata par bezcerīgu. Tieši pretēji, viņš saka, ka Daugavpilī breiku pagaidām izdodas uzturēt ļoti labā līmenī:
“Mēs cenšamies darīt visu iespējamo. Rīkojam Latvijas kausa posmus, sadarbojamies ar visiem valsts treneriem. Un ar katru gadu dalībnieku turnīros kļūst arvien vairāk. Jā, breiks ir sarežģīts veids. Šeit nav iespējams ilgi palikt vienkārši masovkai. Taču, neskatoties uz to, mums tik un tā ir daudz audzēkņu.”
Šobrīd "Factory Kingz" ir apmēram 60 cilvēku. Trīs grupas – iesācēji, vidējā un vecākā grupa. Un Daugavpilī breiks joprojām dzīvo.
