Jānis Trēgers par golfa fenomenu, pārmaiņām un Latviju: "Saplēstas džinsa bikses uz golfa mauriņa joprojām nav okei..."

Pavasarim piestāv pastaigas, un “Pastaigai” piestāv golfs. Rakstot interviju ar Latvijas Golfa federācijas prezidentu Jāni Trēgeru, vairākkārt sadzirdēju, ka mēs taču nemaz nerunājam par sportu, kā es to pirms intervijas biju iztēlojusies.

Ar golfu uz tu esi jau vairāk nekā desmit gadu. Kāpēc golfs?

Nu jau laikam būs 15 gadi. Trīsdesmitajā dzimšanas dienā kā daļēju joku un, pārmetot man novecošanu, draugi uzdāvināja ko, viņuprāt, vecumam atbilstošu – golfa zaļās kartes nodarbību kursu. Tas bija laikā, kad mans sporta un hobiju aktivitāšu repertuārs sastāvēja no hokeja, darbošanās svaru zālē, nedaudz boksa un citiem šķietami enerģiskākiem un ar adrenalīnu bagātākiem elementiem... Atskatoties jāteic: kas to būtu domājis, ka tieši golfs ienesīs manā dzīvē tādu pavērsienu un tam būs būtisks nospiedums vēl šodien.

Tas nospiedums ir aizvedis arī līdz diezgan nopietnam amatam!

Es tā mēdzu darīt. Ja kāda lieta man ļoti patīk, mēģinu rakt dziļāk – padarīt to par lielāko daļu savas dzīves. Tostarp darba dzīves. Federācijas gadījumā runa gan ir par brīvprātīgo darbu, mēģinot šo spēli padarīt populārāku, publikai saprotamāku un cenšoties kaut kādā veidā mainīt Latvijas sabiedrības skatījumu uz golfu. Laikam vienkāršu gribu ļaut maksimāli daudz cilvēkiem izbaudīt to, kas man pašam ir nejauši iekritis dzīvē.

Nezinu, kāpēc, bet man radies priekšstats, ka golfu var iemīlēt ar laiku, ka ar to ir “jāsadraudzējas”.

Šķiet, šeit atkal jāpiesauc tā “rakšanas” analoģija. Droši vien katrā jēgpilnā lietā un jomā var rakt bezgalīgi dziļi. Golfs šādam izzināšanas procesam ir izcili pateicīgs materiāls. Tur vienmēr būs iespējas meklēt ceļu uz labāku rezultātu vai lielāku gandarījumu no spēles. Vienlaikus gan zinu un esmu savām acīm redzējis, ka to mīlestību var noķert arī pašā sākumā – ar pirmajiem sitieniem. Kad tā bumbiņa aizlido daudzmaz tur, kur cerēts, signāls un sajūtas, ko caur nūju saņem ķermenis un smadzenes, ir patiešām jaudīgs. Rodas vēlēšanās to izjust vēl un vēl. Kad jau esi patrenējies ilgāk un sācis spēlēt, sāc apzināties arī to, no cik daudz un dažādiem elementiem sastāv šī spēle: tālie, tuvie sitieni, ripināšana, tikšana galā ar laukumu reljefu un laikapstākļiem, pretiniekiem un, galu galā, pašam ar sevi. Tā ir viena no dziļākajām un, manuprāt, skaistākajām truša alām, kuras izpētē doties.

Virspusēji viss šķiet primitīvi vai pat garlaicīgi, jo neviens tev neslido virsū, nemēģina ietriekt bortā un neboksējas pretī. Golfā esi tu, bumbiņa, kas turklāt stāv uz vietas, un nūja tavās rokās. Bet tik un tā es nespēju iedomāties neko, kas varētu būt interesantāks vai izaicinošāks! Ļoti daudzi sportisti, kuri ir sasnieguši augstu līmeni basketbolā, futbolā vai tenisā, pievēršas golfam kā savam otrajam sporta veidam. Golfu bieži sauc par pašu grūtāko spēli, jo to nekad nevar “iziet” vai uzvarēt. Tev vienmēr ir ko uzlabot. Taigers Vudss 2000. gadā aizvadīja pēc visiem statistikas rādītājiem labāko sezonu golfā, kādu jebkad ir aizvadījis cilvēks. Taču arī viņš pēc sezonas gāja pie trenera un mainīja sava vēziena tehniskās detaļas un turpināja rakt. Līdz tādai pakāpei, ka kaut ko izcilu pat nedaudz sabojāja. Ar to vēlos pateikt, ka šī spēle kā neviena cita spēs tevi gan dāsni atalgot, gan iedzīs izmisumā un tad atkal atalgos, un tā vēl un vēl.

Es gan vienmēr aicinu uz golfu skatīties plašāk nekā tikai uz spēli, kurā censties uzrādīt maksimāli labu rezultātu. Golfs ir lieliski piemērots spēlēšanai no agras bērnības līdz sirmam vecumam. Kā neviens cits sporta veids, tas ir pielāgojams ne tikai spēlētāja vecumam, bet arī citām vajadzībām. Vienā brīdī tas ir instruments personīgajā izaugsmē, citā ļauj izbaudīt sacensību garu, vēl citā – būt vienkārši veselīga aktivitāte, kuras laikā var mērot 10 līdz 15 tūkstošus soļu un dedzināt kalorijas svaigā gaisā. Golfs ir arī iespēja socializēties. Ne velti ir izteiciens: “Golf is good for business!” (“Golfs nāk par labu darījumiem!” – red. piez.). Galu galā tā var būt arī iespēja pastaigai vienatnē, ja visa ir bijis par daudz. Tu vari golfu pilnībā pielāgot tam, kas tev nepieciešams konkrētā mirklī vai dzīves posmā.

Par biznesu runājot… Kurā brīdī golfā notiek tīklošanās?

Mēs esam sociālas būtnes, un golfs – tā ir arī komūna. Kā ikviena komūna tā sniedz iespēju būt ar cilvēkiem, darot kaut ko kopā, citam citu atbalstot, nedaudz pakonkurējot savā starpā. Arī runājot par darījumiem. Ir daudz pētījumu par to, ka golfa spēlētāji golfu var izmantot ne tikai savas fiziskās formas, bet arī garīgās veselības uzlabošanai. Un tas lielā mērā notiek, pateicoties golfa spēles sociālajam elementam.

Es gan golfu labprāt salīdzinātu ar meditāciju.

Es negribu izklausīties pēc cilvēka, kurš golfu par katru cenu grib iepārdot citiem visos iespējamajos veidos, bet tas tiešām ir arī tā… Golfā katrs patiešām var sameklēt kaut ko sev, un tas var mainīties no reizes uz reizi, no gada uz gadu, no desmitgades uz desmitgadi.

Izsenis tas tika uzskatīts par turīgu biznesa haizivju un gados vecāku cilvēku aktivitāti. Kāpēc pēdējos gados golfam ir pievērsušies jaunieši?

Simtprocentīgi šo fenomenu nevaru izskaidrot, bet tas tiešām notiek. Sporta veidam par laimi, ir izdevies vairot bērnu un jauniešu iesaisti un salauzt to “pensionāru sporta” stigmu. Skaidrs, ka lielās golfa organizācijas runā par to, kā sportu audzēt un attīstīt ilgtermiņā.

Viens no fenomeniem ir dažādas golfa formas, arī iekštelpu golfs. Vēsturiski golfs ir bijis stāsts par 18 bedrīšu izspēlēšanu, kas ilgst aptuveni četras stundas. Tas var būt gana laikietilpīgs pasākums, tāpēc pieejams tiem, kas šo laiku var izbrīvēt. Tagad tas vairs nav stāsts tikai par 18 bedrītēm, bet arī par daudzām un dažādām citām golfa formām. Tā var būt vienkārši bumbiņas sišana treniņlaukumā, tie var būt arī golfa simulatori – spēle ar īstām bumbām un īstām nūjām iekštelpās. Un šis formāts jauniem cilvēkiem ir vairāk saprotams. Ir deviņu bedrīšu golfs un sešu bedrīšu izspēlēšana, kam nevajag tik daudz laika. Es, piemēram, priecājos arī par disku golfu. Tradīcijām ir liela loma, taču vide, kas ir pārlieku ierāvusies sevī, nevar attīstīties. Ir jāveras vaļā arvien jaunām formām un jaunām auditorijām. Tāpat jaunas vēsmas ienāk arī golfa modē un stilā. Golferi šodien ģērbjas dažādāk un brīvāk. Saplēstas džinsa bikses uz golfa mauriņa gan joprojām nav okei... Jebkurā gadījumā rūtoti džemperi vairs nav obligāti!

Vai tiesa, ka daudzi ar golfu aizrāvās pandēmijas laikā?

Jā, kovids tiešām bija uzrāviens golfam, bet varbūt vēl svarīgāk atgādinājums, ka svaigs gaiss – tas ir labi. Prieks, ka Latvijā šo uzrāvienu esam noturējuši, jo daudzkur citur izaugsmes cipari ir atgriezušies pirmspandēmijas līmenī. Pēdējos divus gadus Latvijā zaļās kartes nokārto gandrīz tūkstoš cilvēku, kas ir rekordliels skaits.

Ieminējies par rūtotiem džemperiem. Tradīcijas un etiķete taču joprojām vismaz daļēji pieder pie golfa spēles?

Golfa vide ir īpaša, sakopta vide. Jā, tā ir daba, bet vienlaikus zālīte ir smuki nopļauta. Vēsturiski tur ir bijušas tradīcijas, kas vairs galīgi neatbilst mūsdienu standartiem un izpratnei par to, kas ir pareizi. Pagājušajā gadā no zaļajām kartēm 37% bija dāmām, un kopumā virs 25% no visiem mūsu golferiem ir sievietes – tas ir viens no labākajiem rādītājiem Eiropā. Tā ir vide, kas mīl kārtību un eleganci. Tajā ir kaut kas par estētiku. Minu, ka daļai sieviešu tas kalpo kā pievilinošs faktors, bet drošāk to būtu prasīt viņām pašām.

Ciktāl tas attiecas uz golfa modi, rodas arvien vairāk zīmolu, kas cenšas paplašināt golfa apģērba izvēles apvāršņus, laužot ieradumus, bet joprojām golfam pieņemamos rāmjos. Tagad ir vairāk iespēju atrast savu stilu nekā vēl pirms pieciem vai desmit gadiem.

Kur Latvija atrodas golfa tūrisma kartē?

Golfa tūrisms ir milzīga nozare, un Latvijai ir lielisks potenciāls turpināt šo nozari attīstīt. Kad Latvijā ir ziema, pats ceļojumu laikā cenšos apmeklēt golfa laukumus citās valstīs. Tas piepilda un papildina jebkuru ceļojumu. Tikko apceļoju Āziju un divu nedēļu braucienā ieplānoju trīs raundus skaistos Japānas un Honkongas laukumos.

Mums ir ļoti dažādi un ļoti skaisti laukumi. Milzīgs potenciāls. Var vēlēties vienīgi to, lai laukumu būtu nedaudz vairāk. Mēs ne tuvu vēl neesam sasnieguši griestus un turpināsim strādāt pie tā, lai golfa ekosistēma kļūst arvien lielāka un iespējām bagātāka. Jā, mums ir ziema un sezonalitāte, bet to var uzskatīt arī par plusu, jo daudzkur Eiropā vasaras sezonā nu jau ir par karstu, lai izietu golfa laukumā. Cienījamākā vecumā, un ne tikai, spēlēt 40 grādu karstumā ir diezgan grūti. Mēs noteikti varam sevi pārdot kā mērenā klimata galamērķi, tostarp arī golfā.

Kādi tev pašam patlaban ir lielākie izaicinājumi?

Mani uz priekšu dzen vēlme pamudināt iespējami daudzus cilvēkus izmēģināt to, kas tik tuvs sirdij man pašam. Taču, ja to jāapraksta formālākā terminoloģijā, mana motivācija numur viens ir masveidības veicināšana. Pētījumi rāda, ka golferi, kuri spēlē vienu vai divas reizes nedēļā, dzīvo par pieciem gadiem ilgāk. Sportošana ir viena no galvenajām svirām sabiedrības veselības uzlabošanā, un tas ir kaut kas, par ko es degu un kas man šķiet ļoti svarīgi. Man gribētos domāt, ka palīdzu veidot vidi, kas Latvijai dāvā ilgdzīvojošākus, veselākus, produktīvākus un, pateicoties tam, laimīgākus, un patriotiskākus cilvēkus.

Diemžēl ar mūsu bēdīgajiem demogrāfiskajiem rādītājiem mēs esam pēdējie Eiropā. Tikai aptuveni 27% Latvijas iedzīvotāju aktīvi kustas, turpretī Skandināvijā tie ir 70 un 80 procenti, un tur ir pavisam citi veselīgas dzīvildzes rādītāji. Redzu, ka situāciju var mainīt un cilvēkus var iekustināt, ja uz to fokusējas. Valsts vārdos saka, ka tautas sports mūsu ir prioritāte, bet naudas izteiksmē tas nekādā veidā neatspoguļojas. Tautas sportam tiek 1% no kopējā sporta budžeta. Te arī rodas motivācija pastrīdēties, tostarp ar Izglītības un zinātnes ministriju, kas ir atbildīga par šo situāciju. Pašreizējais sporta finansēšanas modelis nekalpo Latvijas iedzīvotāju vajadzībām. Priecē, ka skriešanas maratoni, “Stirnubuks” un dažādi velomaratoni demonstrē, ka viņi spēj iekustināt sabiedrību. Tieši ar organizācijām, kas pierādījušas, ka spēj cilvēkus izvilkt no dīvāniem, man ir daudz vairāk pa ceļam nekā ar tā saucamajām atzītajām federācijām, kas monopolizējušas savus sporta veidus un pakārto to darbību savām, nevis plašākas sabiedrības interesēm.

Man šķiet, ka saknes meklējamas jau skolas sporta stundās, kuras vairāk atgādina tiekšanos pēc “augstāk, tālāk, stiprāk”.

Te nav vienas atbildes. Vēl nesen pārskatīju LSM sižetu par bērnu sporta sistēmu Norvēģijā, kur neskaita rezultātus un apbalvo visus. Man personīgi patīk sacensties, man patīk tiekties pēc rezultāta, un man šķiet, ka tā ir neatņemama sastāvdaļa gan sportā, gan dzīvē. Taču, apskatot viņu rezultātus gan sabiedrības iesaistē, gan sabiedrības veselībā kopumā, nākas secināt, ka laikam jau šī pieeja strādā – ļoti iespējams, viņi tur ir atraduši kaut ko tādu, ko citi atsakās saskatīt. Protams, tur ir rinda citu faktoru: infrastruktūras pieejamība, treneru izglītības kvalitāte un daudz kas cits. Taču, kā jau daudzās jomās, arī te nav jāizgudro ritenis no jauna. Ir jāizpēta labie piemēri un jākopē. Latvija jau vairāk nekā 30 gadus strādā pēc “dzenamies pakaļ augstiem sasniegumiem, tad tauta pavilksies līdzi” modeļa, bet es redzu, ka tas nestrādā. Ne jau tāpēc, ka mums nav bijušas medaļas, bet tāpēc, ka vidējais Latvijas vīrietis mirst 10 gadus ātrāk par vidējo norvēģi. Un tas ir pēc tam, kad 19 gadus ir cīnījies ar vienu vai vairākām hroniskām saslimšanām. Sports ir atslēga, lai to mainītu. Ja ar to nepietiek… Tikko beidzās ziemas olimpiāde, un kurš ir pirmajā vietā medaļu kopvērtējumā? Norvēģija!

Ir pienācis laiks nozares uzmanības centrā likt Latvijas iedzīvotājus, nevis sporta funkcionārus, trenerus un sportistus, kas vēlas profesionālā līmenī nodarboties ar kādu sporta veidu, bet nespēj ar to nopelnīt sev iztiku. Katra mana saruna par sportu apmēram trešajā teikumā nonāk līdz jautājumam: kad būs medaļas? Bet mēs vispār nedomājam par to, ka daudz svarīgāks jautājums būtu: kā panāk, ka 80% sabiedrības ir fiziski aktīvi? Tā ir tā medaļa, un tas ir tas sasniegums, par kuru mums vajadzētu domāt. Un tā, starp citu, tās medaļas radīsies. Es jums garantēju! Tikai kā blakusprodukts, nevis pašmērķis. Ja arī nebūs, tā nav traģēdija, jo mums pa ielām pretim nāks veseli un spēcīgi Latvijas cilvēki. Nesaprotiet nepareizi, arī es sekoju līdzi mūsu labākajiem sportistiem, bet tas nav tas, kāpēc es no rīta kāpju ārā no gultas un nolemju veltīt kārtējo dienu Latvijas Golfa federācijai.

Ko tavai personībai devis golfs šo padsmit gadu garumā? Varbūt tās ir draugu kopienas vai rakstura izmaiņas…

Jā, daudz visa kā. Arī daudz galvassāpju. (Smejas.) Tas ir superlabi pavadīts laiks, draugu loks, laiks ar meitu, jo arī mana astoņgadniece jau trešo gadu kā uzsākusi golfa gaitas. Tie noteikti ir jauni un dažādi cilvēki, ko esmu iepazinis, jauna ceļojumu dimensija vai arī iemesls doties uz konkrētu galamērķi. Gan jau tas viss komplekts ir pozitīvi ietekmējis arī manu veselību. Varētu turpināt.

Kurš ir īpašākais golfa laukums, kurā tu esi spēlējis?

Droši vien visvairāk atmiņā palicis pasaules vecākais golfa laukums Skotijā. Senterdrūsā notiek lielākie pasaules golfa turnīri, taču vienlaikus tas nav privāts vai slēgts klubs, bet gan publiski pieejams laukums. Tiesa, spēles laiki jārezervē krietni iepriekš, jo šis laukums ir ikviena golfera bucket list.

Otrs laukums, ko es varētu izcelt, ir Betpeidža Ņujorkā. Tas ir Ņujorkas štatam piederošs publisks laukums, kurā pagājušā gada beigās notika golfa lielākais notikums – Raidera kausa izcīņa, kur sacenšas Eiropas komanda pret Amerikas komandu. Arī šis ir pierādījums tam, ka visaugstākā līmeņa spēlētāji var spēlēt un sacensties par visprestižāko trofeju laukumā, kurš ir pieejams visiem golferiem un nav nemaz tik dārgs.

Golfs attīstījās 15. gadsimtā, sievietes sāka spēlēt 19. gadsimtā, un tagad tam aktīvi pievēršas jaunieši. Kā tev šķiet, kāds būs nākamais solis golfā?

Domāju, ka golfs patlaban iet plašumā un ar dažādiem formātiem piesaista dažādas auditorijas. Mums joprojām ir spēkā golfa ekskluzivitātes un elitārisma stigma, bet patiesībā tas ir iekļaujošākais no sporta veidiem, lai arī daudziem tas skan paradoksāli un pat nesaprotami. Kā jau teicu, golfu var spēlēt veselībai, sacensībām, personīgai izaugsmei, lai socializētos, biznesam un visam pa vidu. Golfu var spēlēt jebkurā vecumā, to var spēlēt diezgan dārgā veidā, bet to var baudīt arī par dažiem eiro. Latvijā ir vairāk nekā divdesmit golferu ar īpašām vajadzībām, tas ir pieejams cilvēkiem arī ar nopietniem veselības traucējumiem un neapšaubāmi palīdz uzlabot dzīves kvalitāti.

Tas ir vairāk introvertu vai ekstravertu sporta veids?

Nevaru atbildēt. Zinu visekstravertākos kadrus, kas var iesaistīties golfa klubos, komunicēt un organizēt pasākumus. Savukārt, kad man pašam viss ir apnicis, tostarp arī cilvēki, varu mierīgi paņemt nūjas, doties laukumā viens pats un četras stundas no visiem atslēgties.

Pieaugušā vecumā nav daudz vietu, kur iepazīties ar jauniem cilvēkiem un izveidot jaunas attiecības. Šķiet, darbs un hobiji būtu saraksta augšgalā. Vienojošas nodarbes ar vienu un to pašu jums abiem svarīgu lietu. Golferi ir pozitīvā nozīmē apsēsti ar šo spēli, tāpēc domubiedrus atrast tur nebūs grūti.

Kamēr kādu brīdi ar ģimeni dzīvojām Ņujorkā, lasīju grāmatu par dažādiem šīs pilsētas cilvēkiem. Viens no aprakstītajiem bija tur praktizējošs psihoterapeits, kurš reflektēja par savā praksē novēroto. Viņš teica, ka nespēj iedomāties, ka par vēl kādu pasaules pilsētu viņa pacienti varētu izteikties kā par viņu dzīvēs klātesošu dzīvu būtni: “Ņujorka man izdarīja to, Ņujorka man liek justies tā, Ņujorka man iemācīja…” Pēc tur pavadīta pusgada sāku saprast, ko viņš ar to domāja. Par golfu varētu teikt kaut kā līdzīgi. Tās ir attiecības, kas veidojas un mainās. Par golfu gan priecāsies, gan dusmosies, gan no tā mācīsies, gan… gan… gan... Un, ja būs lemts, var arī iemīlēties!