Deviņi zīmīgi un spraigi stāsti par Latvijas hokeja izlasi un tās leģendām
20. aprīlī apritēja trīsdesmit gadu, kopš Latvijas hokeja izlase iekļuvusi A grupā. Šajā laikā bijis tik daudz spilgtu metienu pa vārtiem un tiem garām! Ar deviņiem no tiem varat iepazīties vai atcerēties šajā žurnāla numurā. Uzreiz piebildīšu, ka ne visos ievērības cienīgajos notikumos esmu varējis būt klāt, bet šīs hokeja epizodes kā tādas ir patiesas. Bez liekiem uzfrišinājumiem vai noklusējumiem.
Irbes lielā diena Pēterburgā
Sen zināms, ka uzvarētāji drīkst runāt un teikt visu, ko domā. 2000. gada 5. maijā Arturs Irbe bija lielais uzvarētājs. Latvijas izlase ar Arču vārtos tikko bija uzveikusi Krieviju (3:2). Šī spēle tautai bija tik svarīga, ka Rīgā tika pārtraukta pat Saeimas sēde – lai skatītos, kā Latvija hokeja laukumā sasit Krieviju. Bet Irbe preses konferencē pateica, ka šo uzvaru gaidījis visu savu dzīvi – 33 gadus –, un šie vārdi tūdaļ izskanēja Krievijas radio un televīzijā: “Par šo spēli es nedomājot atdotu pusi dzīves!” Ticis pie mikrofona, Irbe vēl piebilda, ka šo uzvaru velta saviem vectēviem, no kuriem viens kritis karā vācu armijas formā, bet otrs izsūtīts uz Sibīriju… Pēc trim gadiem ar Irbi vārtos Latvija uzvarēja Krieviju arī pasaules čempionātā Turku, taču nezin kāpēc šis 2:1 tiek mazliet piemirsts, priekšplānā allaž izceļot 3:2 uzvaru Pēterburgā.
Boldaveško regulē satiksmi Eindhovenā
Vēl kāds stāsts no diezgan aizvēsturiskiem laikiem. Eindhovena, 1996. gada pavasaris, nakts no 20. uz 21. aprīli. Ar izmisīgu Oļega Znaroka metienu spēlē pret Šveici (1:1) Latvijas hokejisti ir uzvarējuši B grupā, beidzot ar trešo piegājienu iekļūstot A grupā. Eiforija pēc uzvaras milzīga – mūsu līdzjutēji (ne vairāk par 50, taču bija viņi Holandē), dziedot dziesmas ar alus kausiem rokās, smukā ķēdītē cits aiz cita svinēja svētkus. Loģiski, ka vakarā uz pilnu klapi atpūtās arī pasākuma galvenie vaininieki – hokejisti. Un viens no viņiem, Sergejs Boldaveško, agrā rīta stundā vēl regulējis satiksmi Eindhovenas ielās. Sevišķi daudz darba gan viņam nevarēja būt, jo viesnīca, kurā čempionāta laikā dzīvoja mūsu izlase, atradās vairākus kilometrus ārpus centra...
Kvēpa joks par 1000 dolāriem
Lai gan pagājuši jau trīsdesmit gadu kopš Latvijas izlases uzvaras C grupā, par kādu stāstu no Bledas joprojām smejas ļaudis, kas tur bija klāt. Tātad Slovēnijas kūrorts Bleda. Vienīgā hokeja halle 4500 dvēseļu lielajā slovēņu miestā atrodas apmēram 300 metru no viesnīcas "Lovec", kur mitinās Latvijas žurnālisti. Dienās, kad nav hokeja spēļu, arī C grupā notiek treniņi uz ledus. Ierodoties arēnā, redzam, ka Latvijas treniņa laikā uz ledus slido… korejieši. Pirmo satiekam izlases ārstu Jāni Kvēpu. Kas par štelli? Un Jānis pilnā nopietnībā pastāsta, ka Latvijas izlases galvenais treneris Helmuts Balderis par 1000 dolāriem pārdevis mūsu ledus laiku korejiešiem. Droši vien viss tā arī būtu beidzies ar hi-hi un ha-hā, ja "Latvijas Jaunatnes" speciālkorespondents Ēriks Strauss silto pīli uz karstām pēdām pa vadiem nebūtu aizlidinājis uz Rīgu, kur cits kolēģis – Armands Puče – to mazliet vēl piecepis. Nākamajā dienā Balderis bija nikns kā pūķis, jo no sievas Anitas pa tālruni beidzot uzzinājis, kāpēc treniņš iekavējies par pusstundu.
Piruetes lielmeistars Beļavskis
Vai tā nav milzu nekaunība: jau pirmajā A grupas spēlē 1997. gadā pret ASV Aleksandrs Beļavskis atļaujas apvest pretinieku ar piruetes izpildīšanu. “Mēs vispār šeit spēlējam diezgan nekaunīgi, tomēr, kad taisīju pirueti, rokas un kājas man nedrebēja.” Pēc trim gadiem Pēterburgā Sašam izdevās savu meistarstiķi novest līdz rezultatīvām beigām. Mačā pret Baltkrieviju (6:3) Beļavskis sābru aizsardzības zonā ar pirueti kā sālsstabu apspēlēja baltkrievu aizsargu Oļegu Hmiļu, raidot ripu Andreja Mezina sargātajos vārtos. Tauta tribīnēs sajūsmā – Pēterburgas hokeja ļaudis spēj novērtēt augstas klases meistaru padarīto. Man Hmiļa mazliet pat žēl – nav viņš tāds nemākulis, kā izskatījās. Bet Beļavskis staro – beidzot viņam arī ārpus Zviedrijas izdevusies piruete ar vārtu guvumu tās beigās. Elegants hokejists, eleganta spēle.
Žoltoks pasūta Balderi
Uz 1999. gada čempionātu Latvijas izlase brauca ar lielām cerībām: uzvarot apakšgrupā Šveici, būtu jau nopelnīta arī ceļazīme uz olimpisko Soltleiksitiju. Iznāca 3:5, saraustīts panākums pret Franciju (8:5), zaudējums Zviedrijai (3:4). Un tad nāca Austrija. Irbe bija devies uz Ameriku uz kolēģa Čaisona bērēm; 11. minūtē – 0:3. Kaut kad tad arī notika vārdu duelis starp Sergeju Žoltoku un izlases ģenerālmenedžeri Helmutu Balderi. Redzot, ka no Monreālas "Canadiens" atbraukušais Žoltoks tikai dežurē vidējā zonā, cerēdams aizmukt uz austriešu vārtiem, Helmuts viņam aizrādīja. “Kad es viņam saku, ka jāstrādā arī aizsardzībā, mani nahuj pasūtīja… Saprotu, ka spēles karstumā visādi gadās, bet kas viņš ir Monreālā? Šestjorka! Tur viņš skrien un raujas ar melnu muti, bet izlasē…”
Loģiski, ka tas viss gana smalki tika aprakstīts nākamās dienas "Dienā", Žoltoks pēc tam ar "Dienas" žurnālistiem gan labprāt sarunājās, taču intervijas atteica. Ļoti meistarīgs centra uzbrucējs bija, Oslo ar zviedru uz pleciem aizskrēja līdz vārtiem, pārspējot Tomiju Salo un dodot cerības savai komandai – 3:4.
Lindstrema izklaides – pedikīrs, zirgi un peldkostīmi
Katram trenerim ir savas darba metodes. Lielmeistars psiholoģiskās spriedzes noņemšanā noteikti bija zviedrs Kurts Lindstrems. Jau savā debijas reizē Soltleiksitijā viņš pārsteidza ne līdz galam sagatavoto Hokeja federācijas prezidentu Kirovu Lipmanu – kāpēc gan vīriešiem, turklāt vēl hokejistiem būtu kolektīvi jādodas pie pedikīra? Citureiz, gatavojoties spēlēm Prāgā, zviedrs noorganizēja vakaru "Fashion Point", un puiši kā modeļi staigāja pa mēli itāliešu peldbiksēs. Zinot, ka Kurta dzīves vērtību skalas augšgalā blakus ir gan sievietes, gan zirgi, nebijām pārsteigti, ka Kārlstadē savā pirmajā pasaules čempionātā ar Latvijas izlasi Kurts aizveda komandu uz zirgu skriešanas sacīkstēm. Mācīja puišiem ēst auzu pārslas "AXA", par savu naudu nopirka tepiķīšus Sporta pils ģērbtuvei. Jā, dažbrīd bija stipri sīkumains, Lipmanam apmaksai iesniedzot arī čekus par veļas mazgāšanu viesnīcā.
Cik vajag, tik kapteinis iemetīs!
Kārlis Skrastiņš bija viens pieklājīgākajiem Latvijas izlases hokejistiem, taču reti kurš zina, ka savējo pulkā viņš bija viens no aktīvākajiem dažādu izklaides pasākumu organizētājiem. 2003. gada 29. aprīlī Turku Latvija bija bezdibeņa priekšā – ja zaudētu Baltkrievijai, tad izkrišanas spēlēs obligāti būtu jāuzvar ASV izlase. Vecā lapsa Lindstrems jau būvēja atkāpšanās ceļu: baltkrievi esot fiziski labāk sagatavoti un spēlējot labākās līgās, turpretī mums Ankipāns – Vācijas 3. līgā… Tajā mačā visu savās vietās nolika Skrastiņš, ar trim metieniem no kreisā aizsarga pozīcijas ielidinot baltkrievu vārtos trīs ripas! Skaidrs, ka spēlētāji pēc tam centās Kārli izjokot, bet viņš uzsvērti mierīgi atbildējis: “Cik ripu vajag, tik kapteinis iemetīs!”
Masaļskis nav ne brālis, ne radinieks
Mēdz teikt, ka vēsture atkārtojas. Tā notika arī ar Edgaru Masaļski, kuram ilgstoši netika uzticēta izlases vārtu sargāšana. 2001. gada februārī Klāgenfurtē Latvija jau bija izcīnījusi ceļazīmi uz Soltleiksitijas olimpiskajām spēlēm, bet galvenais treneris Haralds Vasiļjevs vārtu sargāšanu visu turnīru uzticēja tikai Sergejam Naumovam. Uz vaicājumu, kāpēc kaut vai uz divdesmit minūtēm vārtus neļāva sargāt Masaļskim, Vasiļjevs atbildēja viņa stilā: “Kas viņš man brālis, vai, ka jāliek vārtos?” Olimpiskajā Soltleiksitijā situācija atkārtojās – pēdējā spēlē pret Ukrainu, kad pēc pirmās trešdaļas jau bija 6:0, Lindstrems tā arī vārtos nelaida Masaļski, žurnālistiem atbildot gandrīz kā Vasiļjevs: “Vai viņš man kāds radinieks, ka obligāti jāliek spēlēt?”
Astašenko pauzē pamet izlasi
Kaspars Astašenko Latvijas hokejā bija ne tikai brīvdomātājs, bet arī cilvēks, kurš neļauj sevi pazemot. Sakot acīs, ko domā, un darot, ko uzskata par pareizu. Uz 2006. gada čempionātu Rīgā Cuciks, kā viņu sauca komandas biedri, bija ieradies kā Somijas čempions, bet tās izlases galvenais treneris Pjotrs Vorobjovs viņam vietu bija atradis tikai ceturtajā aizsargu pārī. Traģikomiskajā 0:11 mačā pret Kanādu Kaspars nopelnīja ne sevišķi attaisnojamu noraidījumu, kad noraidīts jau bija Lauris Dārziņš. Loģiski, ka Vorobjovs kaut ko noburkšķēja, ka aizsargs tāds un šitāds, uz ko Astašenko atbildēja, ka nav nekāds puišelis un, ja treneris grib uz kādu kliegt, tad lai izvēlas citu kandidātu. Nosēdināts rezervistos, Kaspars aizgāja uz ģērbtuvi, pārģērbās, nomazgājās… Ienāk Vorobjovs: “Ģērbies, tūlīt spēlēsi!” Atbildējis, ka pēc pirmā svilpiena uzreiz neskrien uz vienu vai otru pusi, Kaspars paņēma savas mantas un aizgāja. Pirms tam pateicoties trenerim, ka viņam devis iespēju spēlēt čempionātā savu skatītāju priekšā.
