Čiangmajā ik gadu, beidzoties lietavu sezonai, pilsēta piedzīvo nākamo gāzienu – ar tveices, krāsu un jaunu pieredžu meklētājiem no dažādām pasaules malām. Lai arī atgriezties mājās nācās mēnesi ātrāk par plānoto, jo negāja tik gludi, kā cerēts, tomērsapnis par padzīvošanu Āzijā var tikt uzskatīts par piepildītu. Bet – par visu pēc kārtas!

Ja uz Taizemi, kāpēc ne pie jūras?

Kāpēc Čiangmaja, nevis kāda no Taizemes salām? Šo jautājumu esmu saņēmusi vairākkārt, bet, lai uz to atbildētu, nāksies atgriezties aptuveni 10 gadus senā pagātnē, kad, pavisam svaigi precējušies, devāmies nevis medusmēnesī, bet medusgadā. Tas gan ievilkās gandrīz uz pusotru gadu. Droši vien savu artavu garākam ceļojumamdeva arī Taizeme, kurai iecerētā maksimuma mēneša vietā veltījām divus – daļēji tāpēc, ka mums tur bija labi, daļēji arī neplānotu veselības problēmu dēļ, jo vīrs Harijs pamanījās saslimt ar odu pārnēsāto un ļoti neganto denges drudzi.

Toreiz Taizemē ieradāmies bez lielām cerībām, jo aiz muguras bija mēnešiem ilga ceļošana pa mazāk apmeklētām valstīm – Irānu, Pakistānu, Mjanmu –, kas mūs padarīja pat, jāatzīst, vīzdegunīgus. Spriedām, ka diez vai tūristu tik iecienītā valstī atradīsim to, ko toreiz meklējām. Spilgti atceros dienu, kad ieradāmies Taizemē. Precīzāk sakot, nakti. Pēc garas, bet visnotaļ jaukas stopēšanas no kaimiņvalsts Mjanmas iebraucām Taizemes otrajā lielākajā pilsētā Čiangmajā. Tūrisma sezona ritēja vispilnākajā sparā, tāpēc mūsu toreizējam visai pieticīgajam budžetam piemērotas naktsmītnes bija pilnas un nosacīti nācās nakšņot uz ielas. Savukārt pirmā diena uzausa ar pārsteigumu, ka – eu, te ir visai interesanti! Bet katra nākamā lika atzīt savu kļūdu prognožu izdarīšanā. Tiesa, toreiz mazliet turpinājām vīpsnāt par pilsētas pretenciozo Āzijas digitālo nomadu galvaspilsētas slavu. Vajadzēja tikai nieka desmit gadus un pietuvošanos pusmūžam, lai pārmestos otrā frontē, kur nevis ar lielu mugursomu plecos meklējam pilsētas neiemītākās takas, bet baudām to, ko šī vieta sarūpējusi visādiem gājputniem un siltāku nostūru meklētājiem.

“Šausmas, ko mēs esam izdarījuši!?”

Lai arī ideja šo pārziemošanu īstenot kūlās pa galvu vairākus gadus, tomēr bija arī daudz neskaidrību. Par laimi, tā vietā, lai apcerētu visus riskus, pērnā gada pašu pirmo dienu sākām ar darīšanu un iegādājāmies vienvirziena biļeti uz Bangkoku. Domāsim pēc tam. Jāsaka, ka lēmums nedomāt uzreiz bija pareizs, jo pēcāk dzīve atnesa dažādas pārmaiņas, kas mūs varētu būt atturējušas no šīs idejas. Un, lai arī bijām gatavi nopirktās biļetes neizdošanās gadījumā palaist vējā, tomēr bijām safanojušies un sasapņojušies par savu nākamo ziemu bez sniega un aizkaitinājuma par kārtējiem bērnudārznieka pazaudētajiem cimdiem. Kad vienā drēgnā ziemas rītā dēls Augusts paziņoja – “Man tā apnicis vilkt visas tās miljons drēbes!” –, sapratām, ka mūsu plāns ir nevainojams.

Taču tad pienāca sagatavošanās, un to nebūt nevarētu saukt par mierpilnu, jo viss, protams, notika pa galvu pa kaklu un pēdējā brīdī. Bet, ja ceļā dodas ar mazu bērnu, sagatavoties vajag – vakcīnas pret trakumsērgu un vēdertīfu, labāko apdrošināšanas piedāvājumu izpēte, bērnudārza atrašana jaunajā dzīvesvietā un, protams, arī pašas dzīvesvietas izvēle –, tā ir tikai daļa no darbiem, kas mūs sagaidīja, tuvojoties izlidošanas datumam – 6. oktobrim. Un Latvijā vēl bija tik silts, ka šķita – vai tad tiešām tik ļoti vajag kaut kur pērties. Bet atpakaļceļa vairs nebija, un pēc lidmašīnā pavadītas bezmiega nakts ieradāmies metropolē Bangkokā, no kurienes tālākais ceļšveda uz valsts otru pusi, jau pieminēto Čiangmaju. Kad īsais gājiens no lidostas metro līnijas līdz viesnīcai izvērtās pārāk garš un svelmes dēļ Augusts bija jāmotivē paspert katru nākamo soli uz priekšu, pilnā balsī saucu: “Ak šausmas, ko mēs esam izdarījuši!” Bet izdarīts bija, tāpēc nekas neatlika, kā strēbt ārā savārīto.

Mūsu Taizemes gaitas gan uzreiz sākās ar plānu maiņu, jo valsts ziemeļos bija uznākuši plūdi, kas nesaudzēja arī mūsu pilsētu. Kamēr tur cīnījās ar stihijas sekām, mēs uzkavējāmies Bangkokā, centāmies iejusties jaunajā kontinentā un nomierināt bērnu, ka īstajās mājās nebūs tik smacīgi kā milzīgajā galvaspilsētā. Tā izrādījās taisnība, jo šajā sezonā vairākas dienas bija krietni vēsākas, nekā ir ierasts, kas mums ļāva uzelpot un izbaudīt, ka T krekli nepielīp pie sasvīdušas miesas, bet taizemiešibeidzot varēja izrādīt savas dūnu jakas, cepures, biezās šalles un cimdus.

Bērnudārzs ar aku pagalma vidū

Drīz vien Čiangmaja ar plūdiem un to sekām bija tikusi galā un varēja uzņemt arī mūs. Pēc šīs neplānotās aizķeršanās Bangkokā mūsu rīcībā bija atlikušas vien dažas atvaļinājuma dienas, lai atrastu dzīvesvietu un varētu sākt veidot savu jauno ikdienas “darbs-mājas” rutīnu, jo šīs pārziemošanas laikā nesarāvām saites ar savām darbavietām, bet gan likām lietā pandēmijas dēļ veiksmīgi apgūtās prasmes strādāt attālināti.

Lai šai rutīnai nenāktu klāt vēl arī nīkšana sastrēgumos, vedot bērnu uz dārziņu un steidzot atpakaļ pie datora, nolēmām visu dzīvei vajadzīgo sakoncentrēt ar kājām noejamos nogriežņos un par galveno atskaites punktu izvēlējāmies tieši dārziņu – sākumā atradīsim to, bet dzīvesvietu un kopstrādes ofisu piemeklēsim kaut kur tuvumā. Pirms tam bijām centušies veikt izpēti un sameklēt dažādus bērna pieskatīšanas variantus, taču tas negāja tik viegli – internetā nebija pieejamas gandrīz nekādas sakarīgas informācijas, bet uz e-pasta vēstuli atsaucās tikai viena no uzrunātajām iestādēm.

Vienojāmies, ka oktobrī būsim klāt un nāksim iepazīties, tāpēc viens no pirmajiem uzdevumiem Čiangmajā bija doties uz šo vietu, apskatīties, vai mums der, un noslēgt līgumu. Taču te nāca vilšanās – ierodoties dārziņā, atklājās, ka tas vairs neeksistē. Nojausmu, ka šeit kādreiz uzturējās bērni, radīja vien dažas pagalmā novārtā pamestas putekļainas plastmasas mantiņas, šūpoles un smilšukaste.Vēl cerot iestādes teritorijā sameklēt kādu dzīvu dvēseli un saņemt vismaz kādus paskaidrojumus par to, kas noticis, atļāvāmies pa neaizslēgtajiem vārtiem ienākt iekšā, bet neko vairāk par drūmu pamestību mēs tur neatradām. Es gan pagalma vidū pamanīju aku. Tādu lielu, īstu, kārtīgu aku. Vāks bija kārtīgi aiztaisīts ciet, un it kā neizskatījās, ka tajā būtu ļoti viegli iekrist, bet es arī zinu, cik ļoti bērni dažreiz gatavi ieguldīt pūles, lai sevi pakļautu dzīvības apdraudējumiem, tāpēc manu vilšanos par dārziņa bankrotu nomainīja atvieglojums.

Taču problēma nebija atrisināta, tā kļuva tikai lielāka, jo mums vairs nebija iedomātā atskaites punkta, kas nozīmēja, ka nevaram arī meklēt dzīvesvietu. Tomēr, kā jau bieži ceļojumos tas notiek, problēmas risināšanai pieslēdzas brīnumi – kamēr sapīkuši gājām domāt jaunu plānu, mūsu dēls turpat aiz stūra pamanīja, ka, hei, aiz šī augstā un necaurredzamā žoga, šķiet, notiek kaut kas interesants! Uz žoga piespraustie krāsainie paziņojumi bērnu vecākiem par gaidāmajām brīvdienām liecināja, ka šis varētu būt dārziņš, tāpēc spiedām zvanu, lai tiktu skaidrībā. Dēla intuīcija nepievīla, tur patiešām bija bariņš starptautisku bērnu un prāvs pulks auklīšu, turklāt atklājās, ka cena par dārziņu ir salīdzinoši saprātīga – ja maksā uzreiz par diviem mēnešiem, tad viena mēneša maksa ir aptuveni 300 eiro. Lai arī daudzi Taizemi pazīst kā valsti, kur par ļoti zemu samaksu var tikt pie brīnišķīgiem pakalpojumiem, tomēr bērna pieskatīšana un izglītošana var būt neticami dārga, tāpēc šāda cena mūs ne tikai apmierināja, bet pat iepriecināja. Turklāt pagalmā nebija akas. Neticama veiksme, par ko vēl ilgi teicām paldies vērīgajam dēlam.

Dzīvoklis ar neticamu skatu

Dārziņš bija iedevis aprises aptuvenajam kvadrātam kartē, kurā mums jālūko pēc dzīvokļa. Vēl Latvijā esot, piesekojām gūzmai dažādu Facebook nekustamā īpašuma izīrēšanas lapām, lai gūtu vismaz kādu priekšstatu par cenām, taču sapratām, ka neko tur nesaprotam, un nolēmām neuzņemties nekādas saistības no attāluma. Tā vietā nolēmām doties uz lielajiem dzīvokļu namiem, kuru izkārtnes vēstīs par pieejamiem dzīvokļiem, un lūgsim, lai rāda, ko varam dabūt. Taču arī šeit liktenis par mums mazliet pasmējās. Viss sanāca tieši pretēji – mūsu pirmā satikšanās ar jauno dzīvesvietu notika brīdī, kad mēs tajā ieradāmies ievākties, un mēs nevis lūkojām, ko varam dabūt, bet steidzīgi ņēmām to, kas ir. Lai arī tūrisma sezona vēl nebija tā īsti iegriezusies, tomēr apkārtnē viss jau bija izķerts. Iespējams, pie vainas bija tas, ka liktenis un bērnudārzs mums paģērēja apmesties pilsētas stilīgākajā apkaimē Nimmānā, uz kurieni tūristi no visas pasaules pat brauc kā uz atsevišķu galamērķi. Meklējot vārdus, kā precīzāk raksturot Nimmānu, uzdūros kādam blogam, kur bija sacīts – Čiangmaja ir digitālo nomadu Visuma centrs, bet Nimmāna ir šī Visuma centra galvaspilsēta. Vēl pretenciozāk nekā pirms desmit gadiem, bet šoreiz man tas der.

Staigājot no mājas uz māju, atklājās, ka mums piemērotu brīvu dzīvokļu vairs nav vai arī dzīvokļi ir, bet tad jāslēdz līgums uz gadu. Tik ilgi mēs nevarējām atļauties būt prom no Latvijas, turklāt te man jāuztaisa neliela atkāpe un jāpastāsta, cik gan viltīga ir mūsu Čiangmaja – tā katru gadu prot attīrīties no pūļiem. Gluži kā suns, kurš pēc peldes izpurina no kažoka lieko ūdeni. Kā tas pilsētai tik veikli izdodas? Ja mums ir četri gadalaiki, tad šeit ir citādāk – no jūnija līdz oktobrim ilgst lietus sezona, no novembra līdz februārim ir gada patīkamākais posms, kad agri no rīta vēl var sajust kalnu dzestrumu un arī dienas neuzkarst vairāk par 30 grādiem, bet marta sākumā sākas sausa un riebīgi karsta vasara. Turklāt apkārtnes kalnos gan tepat, Taizemē, gan pavisam netālu esošajās kaimiņvalstīs – Mjanmā un Laosā – startē rīsu lauku dedzināšanas sezona, un ap aprīli dažas nedēļas Čiangmajas gaisa kvalitātedramatiskuma ziņā pārspēj pat Pekinu un Deli. Situācija katru gadu nav vienāda, taču pilsēta mēdz kļūt par vietu ar vissliktāko gaisu uz zemeslodes. Čiangmaju dažbrīd pārklāj bieza dūmaka, kas kož acīs un kairina elpceļus, turklāt tas viss arī atstāj sekas uz veselību. Neizklausās pārāk jautri, tāpēc ap martu masas pamazām sāk izklīst. Lai arī man no vienas puses ir žēl šīs brīnišķīgās pilsētas un tās iedzīvotāju, tomēr kaut kādā ziņā tā šķiet kā Čiangmajas superspēja, jo kas zina, kāda šī vieta būtu, ja te tūrisma sezona būtu garāka vai vispār nebeigtos nekad. Īsā naudas pelnīšanas sezona, iespējams, palīdz arī vietējiem cilvēkiem tik ļoti nenogurt no viesiem un saglabāt pret mums mīkstu sirdi.

Atgriežamies pie dzīvokļa jautājuma. Vienā no Nimmānas daudzdzīvokļu mājām, kas atradās piecu minūšu gājienā no jaunā bērnudārza, beidzot uzsmaidīja veiksme – varam īrēt dzīvoklīti, ja esam gatavi pagaidīt dažas dienas, kad izvāksies iepriekšējā īrniece. Apskatīt diemžēl nav iespējams – ja gribam, ņemam, ja negribam, neņemam, gribētāju te netrūkst. Nācās, protams, ņemt. Ap šo brīdi jau biju aptvērusi, ka visiem trim mums nāksies saspiesties mazā miteklī un dēlam nebūs savas istabas, bet tas tāpat būs labāk, nekā visu šo laiku dzīvot viesnīcā bez sakarīgas pieejas virtuvei, kur kādreiz arī paši varam pagatavot ēst, kā arī bez iespējas izmazgāt drēbes. Bet cilvēki bez bērniem, kuri ieradušies Čiangmajā uz ilgāku laika posmu, mēdz dzīvot arī viesnīcās. Tas nebūt neizmaksā dārgāk, turklāt ir ar saviem plusiem, jo viesnīcā pavisam viegli var tikt pie jau gatavām brokastīm, iztīrītas istabas un nomainītas gultasveļas. Nav arī jāmaksā par gaisa kondicionēšanu, internetu un citiem sadzīves niekiem, tāpēc arī tas it nemaz nav slikts variants.

Lai arī pat nezinājām, vai mūsu jaunajā dzīvoklī jau būs viss vajadzīgais dzīvošanai vai arī to visu nāksies pirkt, tomēr parakstījām līgumu, labticīgi iemaksājām depozītu un gaidījām, kad varēsim ievākties. Un šoreiz gan liktenis mūs pasaudzēja, neviens ar mūsu naudu neaizlaidās, un apmetāmies dzīvoklī, iespējams, ar visskaistāko skatu visā pilsētā – astoņstāvu dzīvojamās ēkas pēdējā stāvā ar skatu uz pilsētu, ziedošiem kokiem, Sutepa kalnu, pilsētas svarīgāko templi šī kalna galā un teju gar logiem lidojošām lidmašīnām. Lai skatu varētu baudīt vēl labāk, trīs no mūsu dzīvokļu sienām bija no stikla. Savukārt dzīvojamās ēkas pirmajā stāvā bija tikai nama iemītniekiem paredzētais peldbaseins ar nelielu atpūtas zonu un trenažieru zāle, kuru diemžēl izmantoju vien divas reizes. Par baseinu gan beigās lielas sajūsmas nebija, jo ūdens tajā bija pārāk auksts un saņemties iekāpt varējām vien, bērna mudināti, kā arī tajās dienās, kad ar kafiju nepietika, lai atgūtu možumu. Bet kopumā ar dzīvesvietu bijām ļoti apmierināti, mums pie mājas bija pilnīgi viss: desmitiem ēstuvju, stilīgas kafejnīcas ar konceptu un bez tāda, tempļi, mazāki un lielāki veikali, neskaitāmi taizemiešu masāžas saloni un pat lielveikals ar kino un lepnu pārtikas veikalu, tāpat arī koncertu norises vieta, stilīgs amatnieku un modes mākslinieku tirdziņš, aptiekas, slimnīca un universitāte.

Mazās Latvijas lielais lepnums un ilgas pēc mājām

Lai pilnvērtīgāk izbaudītu dzīvi digitālo nomadu Visuma galvaspilsētā, noīrēju darbavietu apkārtnes stilīgākajā kopstrādes ofisā, kur katru dienu plecu pie pleca savu lietu darīja aptuveni 100 cilvēki no dažādām pasaules malām. Palaimējās, ka šis ofiss atradās uz mūsu ielas un no sava guļamistabas milzīgā loga varēju redzēt, kas notiek tā pagalmā. Šajā ofisā varēja sastapt gan starptautisku stārtapu vadītājus un citus visnotaļ nopietnus ļaudis, gan dažādus ideālistus, sociālo tīklu spirituālistus,sapņotājus, pasaules glābējus un pašpalīdzības grāmatu rakstniekus. Tiesa, lēšu, ka aptuveni 60–80 % bija IT jomā strādājošie, programmētāji, grafiskie dizaineri un dažādi programmatūru testētāji. Liels lepnums mani pārņēma, kad pamanīju, ka rūterus šim ofisam nodrošinājis Latvijas uzņēmums MikroTik. Mūsdienās bez laba un stabila interneta savienojuma pasauli izglābt ir grūti, un, par laimi, internets Taizemē mūs nepievīla ne reizi. Par to saku paldies veiksmīgajam pašmāju uzņēmumam.

Uz Taizemi aizdevāmies, tā arī neredzējuši godalgoto Latvijas multfilmu Straume, bet arī šajā ziņā Taizeme mūs nepievīla, jo janvāra beigās Straume atnāca arī līdz mums, līdz mūsu piemājas kinoteātrim. Nepacietīgi gaidījām pirmo seansu, jo tajā brīdī jau bijām sākuši ilgoties pēc mājām. Precīzāk sakot, ilgoties bija sācis mūsu sešgadnieks, kurš katru dienu uzskaitīja visu mājās palikušo draugu vārdus. Reiz kādā dienā pie šī paša kinoteātra mūs pārsteidza Taizemes monarha Mahas Vačirālongkorna konvojs un uz manu sajūsmu, ka tūdaļ redzēsim pašu Taizemes karali, dēls īgni attrauca, ka tas viņu neinteresē, viņš labāk gribot redzēt “Latvijas karali”. Šajā brīdī sāka nākt nojausma, ka, iespējams, vajag domāt par atpakaļceļu. Sajūta, ka ir pienācis laiks doties mājās, pastiprinājās tad, kad Augusts uz dažām dienām nonāca slimnīcā ar kādu akūtu vēderkaiti, radot bažas, ka mūsu atvase šeit nevis bauda, bet cieš. Te gan vēlos piebilst, ka ciešanas pavisam noteikti būtu lielākas, ja nebūtu uz visu prombūtnes periodu nokārtojuši ceļojuma apdrošināšanu, jo rēķins par trim dienām slimnīcā un atrādīšanos ārstiem bija dramatisks. Taču iespēja ārstēties glaunā stacionārā ar angliski runājošu personālu noteikti palīdzēja pasaudzēt nervus. Šī arī nebija mūsu pirmā saskarsme ar veselības aprūpi Taizemē šīs pārziemošanas laikā – oktobrī bijām aizlidojuši brīvdienās pie jūras. Tur, snorkelējot un meklējot jūras bruņurupučus, vīrs atrada medūzas, kuru dzēlienus nācās ārstēt ar antibiotikām un kādām astoņām pārsiešanas kabineta vizītēm. Tāpēc silti iesaku nekad neaizmirst par apdrošināšanu un nekad nebēdāt, ja, atbraucot mājās, rodas sajūta, ka nebija jēgas pirkt. Par to ir jāpriecājas, jo veselības ligas svešumā ir grūtāk pārciešamas, pirmkārt, tāpēc, ka patiesībā nevienu tur tavas problēmas pārāk neinteresē, un, otrkārt, sajūtas, kas rodas tad, kad jārisina nebūšanas, ļoti disonē ar apkārtējo vidi – Instagrama skatiem un pārlaimīgiem cilvēkiem.

Sapnis piepildīts

Mēs atgriezāmies Latvijā aptuveni mēnesi ātrāk. Iespējams, es jau no paša sākuma dziļi sirdī jutu, ka no mūsu iedomātā pusgada (uz tik ilgu laiku mums bija nopirkta ceļojuma apdrošināšana) nāksies nograuzt kādu daļiņu. Tieši tāpēc no pašas pirmās dienas Taizemē uzvedos alkatīgi un grābu visu, ko varu tur sagrābt. Kā pirmajā vakarā pēc negulētās lidmašīnas aizsteidzos uz taizemiešu masāžu, tā apņēmīgi turpināju izmantot iespēju izmasēties vismaz reizi nedēļā. Es atradu gan savu mīļāko masieri, gan augļu pārdevēju, kurš man banānus pārdeva pēc slepenā tarifa, kas pienākas tikai savējiem. Es sveicināju kaimiņus un cilvēkus uz ielas un dažbrīd pat iemācījos orientēties pilsētā bez kartes, kas man ļāva vismaz nedaudz iedomāties, ka esmu te īsta vietējā.

Protams, rutīna sadzina mums pēdas arī šeit, dažbrīd bija tiešām intensīvi, jo nācās izžonglēt visus darba pienākumus un vienmēr rēķināt līdzi, cikos paredzētā sapulce sāksies pēc Taizemes laika, tomēr arī darba dienās varēja pagūt sadarīt ko aizraujošu, izmēģināt kaut ko jaunu vai nogaršot ko neparastu. Nekad iepriekš tā nebiju gaidījusi brīvdienas, jo tad mēs nereti nomājām auto un šīs dienas aizpildījām ar intensīvu tuvākas un tālākas apkārtnes apceļošanu, turklāt Taizemes patīkamās cenas ļāva tik ļoti neskaitīt līdzi izmaksas.

Mājās atgriezāmies dienās, kad Rīgu beidzot bija pārklājusi biezāka sniega sega, un, izejot no lidostas, dēls tik pārlaimīgi iemetās kupenā, ka man vairs nebija šaubu par lēmuma pareizumu. Savukārt tagad, kad esam veiksmīgi atkal iejutušies Latvijā, man nav šaubu, ka bija pareizi pērties kaut kur pārziemot, lai arī ziema šogad tā īsti, cik saprotu, nepienāca. Pirmkārt, beidzot izjūtu prieku pārmaiņas pēc pabūt mierā un pasēdēt mājās, otrkārt, vēlreiz ieguvu pierādījumu tam, cik daudz var dot izlēmīgums un rīkošanās iepretim fantazēšanai par nākotnes plāniem, tā arī nekad tos neīstenojot. Treškārt, taizemieši mums parādīja ideālu, uz kuru gribam un ceram tiekties sadzīvē ar līdzcilvēkiem, – nesteigties citiem priekšā un censties dot labumu arī citiem, īgnuma vietā dāvāt laipnību, bet augstprātību aizstāt ar pazemību. Ceturtkārt, mūsu kādreiz it kā kautrīgais dēls kļuvis tik pašapzinīgs un drošs, ka varam tikai priecāties par jaunām iespējām, ko šis sistēmas apdeits viņam pavēris. “Mēs taču vēl aizbrauksim uz Taizemi, vai ne?” viņš ik pa brīdim saka, un mums atliek vien perināt jaunus dzīves plānus.

Fakti un padomi:

• Pilsēta vienlaikus ir ļoti garīga, šeit ir simtiem krāšņu tempļu un klosteru, no kuriem daļa piedāvā apgūt budistu prakses un meditāciju arī ārzemniekiem.

• Valsts ziemeļi ļoti kontrastē ar dienvidiem un piekrastes daļu, kas nereti stereotipiski asociējas ar sekstūrismu un transvestītu šoviem. Ziemeļos nekā no tā nav.

• Izcils palīgs ir mākslīgais intelekts. Galu galā iegādājos maksas ChatGPTversiju, jo varēja gan veikli saprast etiķetes un produktu uzturvērtību, gan izmantot to kā taizemiešu valodas skolotāju.

• Vietējais telefona numurs ļoti noder, jo var reģistrēties dažādiem pakalpojumiem, kas pieejami tikai ar taizemiešu numuru.

Izmaksas:

• Neliela dzīvokļa īre uz mēnesi: 250–350 eiro nomaļākā apkaimē, 500–700 eiro labākajos rajonos.

• Komunālie maksājumi un gaisa kondicionēšana: protams, atkarīgs no patēriņa, mēs par savu 35 kvadrātmetru dzīvokli maksājām līdz 50 eiro mēnesī.

• Bezlimita 5G mobilais internets telefonā, kuru var izmantot arī datorā: 50 eiro uz trim mēnešiem.

• Automašīnas īre diennaktī: 20–30 eiro; jo garākam periodam ņemsi, jo lētāk sanāks.

• Motorollera īre: 3–7 eiro par diennakti.

• Cena par degvielas litru: mazliet virs 1 eiro.

• Pusdienas vienkāršā ielu ēstuvē: 1–2 eiro.

• Pusdienas hipsterīgā kafejnīcā: 7–20 eiro vienam.

• Leduskafija vai tropisko augļu smūtijs: 1–3 eiro.

• Tradicionālā Taizemes pēdu vai ķermeņa masāža: ap 10 eiro par stundu.

• Pilsētā nav sakarīga sabiedriskā transporta, bet pārvietošanās ar taksometru ir ļoti pieejamā cenā: ja izsauc motorolleru, tad 5–10 km brauciens izmaksās mazliet virs 1 eiro, bet šis pats attālums ar automašīnu – ap 3 eiro.

Oops! Notikusi kļūda