Boksa zvaigzne Mairis Briedis. Intervija mirkli pirms supersērijas

Nosvērts, nopietns un šķietami nesatricināms. Bez mazākās lepnības uz savu pasaules čempiona titulu un bez mazākās šaubu vai baiļu ēnas pirms gaidāmās cīņu supersērijas.

Vienkāršs, apveltīts ar humoru un pašironiju. Neviļus pazib doma – kaut tādu mums būtu vairāk...

Kas tavā sporta dzīvē pašlaik ir vissvarīgākais?

No visa pa druskai. Priekšā supersērija, kurā cīnīsies astoņi labākie šajā svara kategorijā. Četri spēcīgākie komisijas izraudzītie bokseri rindas kārtībā varēja izvēlēties pretinieku ceturtdaļfinālam, es izvēlējos kubieti Maiku Peresu.

Kurš supersērijas bokseris, tavuprāt, ringā ir bīstamākais?

Neesmu ne ar vienu no viņiem ringā ticies. Katram ir savi plusi un mīnusi. Ar Kudrjašovu esmu boksējies treniņos. (Intervija notika pirms Kudrjašova cīņas ar kubieti Junieru Dortikosu, kurā krievu bokseris piedzīvoja bezierunu zaudējumu otrajā raundā ar nokautu. - Red.)

No daža boksera ārienes vien jau var nobīties. Arī Kudrjašovs izskatās visai nikns – kā zvērs... 

Nezinu gan, domāju, jebkurš vīrietis, ja nebūs ilgi skuvies, atstās tādu iespaidu. Profesionāli uz to skaties citādāk – kā viņš boksējas, cik bīstams pretinieks viņš ir tieši tev. Pagaidām nevienu, kuru tiešām varētu nodēvēt par zvēru, es tur neredzu. Visi ir spēcīgi bokseri, attieksmei jābūt nopietnai, un cīņām nopietni jāgatavojas. Kaut kas tamlīdzīgs gan manā dzīvē, gan šajā svara kategorijā notiek pirmo reizi. Tas ir liels notikums. Pirmām kārtām vienmēr bija jautājumi par to, kāpēc ir tik daudz versiju un tik daudz čempionu, jo WBA (Pasaules boksa asociācija), WBC (Pasaules boksa padome), WBO (Pasaules boksa organizācija) un IBF (Starptautiskā boksa federācija) katrai bija savs čempions, tātad – četri pasaules čempioni vienā svara kategorijā. Tagad supersērijā visi čempioni un obligātie pretendenti ir salikti kopā, turnīra uzvarētājs iegūs visas jostas un būs viens absolūtais čempions. Vairs nebūs jautājumu, kurš ir labākais.

Cerēsim, ka tas būsi tu.

To mēs redzēsim.

Tu esi mierīgs, tev bail nav?

No kā? Esmu šajā sportā no četrpadsmit gadu vecuma, tagad man ir trīsdesmit divi. Pa šiem gadiem iegūts gan rūdījums, gan pieredze. Uztraukums ir vienmēr – uztraukumam ir jābūt, jo tā veidojas adrenalīns, bet bailes – nē, tas ir kaut kas cits. Bailes parasti mēdz būt pašā sākumā, sperot pirmos soļus boksā vai kikboksā; no tā, ka tev nodarīs miesas bojājumus, ka tevi sasitīs – iespējams, līdz pat nāvei. Ir bijuši gadījumi. Tā kā cilvēks grib dzīvot, boksā klāt vienmēr ir arī izdzīvošanas instinkts.

Tev pašam kādreiz ir tā bijis?

Pašā sākumā, bet arī tad viss bija atkarīgs no tā, kā treneris tevi ir sagatavojis – ne tikai fiziski, bet arī psiholoģiski. Arī pārliecību var iemācīt.

Teiciens, ka bailes paralizē, ir patiess?

Daļēji. Citreiz izveidojas tik daudz adrenalīna, ka pat nejūti sāpes.

Kad tu cīnījies ar Marko Huku, īpašs gandarījums par tavu uzvaru bija arī tāpēc, ka Huks bija tik nepatīkami plātīgs un bravūrīgs.

To teikuši vairāki cilvēki. Draugs stāstīja, ka, cīņai sākoties, esot piecēlies, sastindzis un skatījies, gandrīz neelpodams. Kad beidzies divpadsmitais raunds, viņš esot “visu palaidis vaļā” un gandrīz noģībis. Visu cīņas laiku esot juties tā, it kā sistu viņu, nevis mani. Skatīties cīņu televizorā vai klātienē nav viens un tas pats.

Vai tavai sievai ir stipri nervi, viņa skatās tavas cīņas klātienē?

Jā, viņa vienmēr skatās klātienē. Mamma gan nekad neskatās, prasa patēvam – nu, vai ir beidzies? Kad cīņa ir beigusies, skrien pie televizora. Gan jau arī cīņas laikā šad tad aci tomēr uzmet...

Ja sieva ir klāt, tas tevi papildus uzmundrina vai – varbūt otrādi – satrauc?

Kādreiz man nepatika, ja klāt ir kāds no vecākiem vai ģimenes. Tagad esmu pieradis, ka visi nāk un atbalsta – ģimenei vienmēr ir savas VIP vietas. Parasti labi var dzirdēt manu māsu. Skatītāji, atbalstītāji tiešām dod enerģiju – to ar vārdiem ir grūti izstāstīt.

Tas uzmundrina?

Uzmundrinājums – tas ir tāds viegls vārds. Enerģija, kas no visām pusēm saplūst vienā punktā – ringā, burtiski virmo. Gan pozitīva, gan negatīva, jo turpat ir arī pretinieks.

Ja kāds izkliedz kaut ko pret tevi...?

Oi, to nevar dzirdēt! Cīņās vienmēr klāt ir latvieši, un tu izejot dzirdi tikai atbalstu. Ja arī kāds kaut ko mēģina, tas noslāpst, līdz manām ausīm neticis. Ja tu esi sagatavojies uz simts procentiem, atbalstītāji iedod klāt vēl kādus divdesmit piecus. Ar to baterijas turas visus divpadsmit raundus.

Vai ringā tevi kaut kas var izsist no līdzsvara?

Kaut kas globāls jau varētu, visi esam cilvēki. Sīkumi gan noteikti ne.

Ja esi paguris, skatītāju atbalsts var dot klāt spēkus?

Tā rāda filmās, bet tā tas nav, jo fiziski tu jau sen tam esi sagatavojies. Atbalsts ir emocionāls.

Visiem sportistiem prasa par rituāliem pirms cīņas. Tev ir?

Kuru cimdu pirmo vilkt un kurā spainī spļaut...? (Smejas.) Tas viss cilvēkiem ir galvā. Ja tev nav stāstīts, ka ceļam pārskrējis melns kaķis ir pamats uztraukumam, tad tu pat nezini, ka tas kaķis bija jāpamana. Kafiju arī nevajagot maisīt pretēji pulksteņrādītāja virzienam, un tā tālāk... Nopietni runājot – nav man nekā tāda.

Vai pēc cīņas tavam ķermenim ir kādas speciālas vajadzības?

Nekā tāda nav. Braukt uz mājām, ja esi ārpus Latvijas. Vienīgais – pēc cīņas nekad nevaru aizmigt – ne tajā naktī, ne nākamajā dienā, tikai pēc divdesmit četrām stundām. Tad iznāk, ka neesmu gulējis četrdesmit astoņas stundas. Pēc cīņas adrenalīna vēl ir tik daudz, ka... Esmu mēģinājis dzert miegazāles – nepalīdz, maksimums pusstundu var pasnaust.

Tie divpadsmit raundi jau paiet ātri, treniņos tu esi trenējies trīsreiz smagāk, baigi grūts ir sagatavošanās periods. Jebkura cilvēka ķermenim ir vajadzīgs veselīgs dzīvesveids un kopšana; ķermenis, tēlaini sakot, ir tava mašīna – kā to turēsi, tā arī dzīvosi, kādu degvielu liesi, tā brauksi.

Ārsts tevi pēc cīņas apskata?

Ja ir sūdzības.

Kas ir grūtākais boksera dzīvē?

Droši vien sākums – pieķerties, nelaisties vaļā. Kad esi jau iekšā, tad ir darbs. Tev ir treneris, kas psiholoģiski iedod pa pēcpusi, ja kaut ko negribas darīt – ai, šodien varbūt var treniņu palaist mazliet vieglāk... Parasti visi saka – jāieklausās savā ķermenī, bet tas ķermenis patiesībā nav līdz galam izzināts. Reizēm no rīta pamosties un jūties nenormāli noguris, bet, kad sāc trenēties, viss aiziet forši, vēl labāk nekā pirms tam. Un otrādi – jūties baigi atpūties, treniņa sākumā iet ļoti labi, bet beigās neko vairs nevari izdarīt. Reizēm gan savu ķermeni klausu un, ja tam vajadzīga atpūta, varu, piemēram, neaiziet skriet, bet tā notiek ļoti reti.

Ko tu nedrīksti ēst vai dzert, bet ļoti gribas?

Kad bijuši sevišķi smagi un ilgstoši treniņi, ļoti gribas iedzert alu. Pilnīgi tā, ka... Tur ir tie fermenti, raugs. Savukārt tad, kad it kā drīkstētu, vairs nemaz negribas.

Tavā uztura režīmā ir daudz olbaltumvielu?

Kam man tāda muskuļu masa? Tā jau vajadzīga tiem, kuri kačājas. Man vajag enerģiju un izturību, lai izturētu divpadsmit raundus. Tam nepieciešamas visas uzturvielas. Tagad mani speciāli baro, skaita kalorijas un sabalansē visu tā, kā vajag tieši man. Reiz svēru simts kilogramus, biju pārtapis tādā resnītī... Traumas dēļ pusotru mēnesi nevarēju neko darīt.

Un ko tad?

Neko – jātrenējas!

Kā paciet popularitāti – nav par daudz?

Nav tik traki, cilvēki ir pozitīvi. Tas arī bija viens no mērķiem – lai par boksu runātu (tāpēc vajadzīga arī aktivitāte sociālajos tīklos), lai cilvēki zinātu, ka tas nav nekāds bandītu sports, ka arī parasti latvieši var sasniegt un ir sasnieguši augstu līmeni un panākumus. Turklāt, trenējoties klubā, tu ne tikai kaut ko jaunu iemācies, bet iegūsti arī jaunus paziņas, draugus.

Kas tev nepatīk citos?

Man nepatīk iedomīgi cilvēki. Viņš pats iedomājas, ka ir kruts, bet realitātē – kādā līmenī? Starp desmit citiem? Un staigā garām ar augstu paceltu degunu. Tad saprotu – nu ja, ko tad es varu pretī likt... Tāpēc jau saka – kaut tu lepns paliktu!

Brīvo laiku pavadi galvenokārt ar ģimeni?

Jā, ar ģimeni, ar īstiem draugiem. Vazāties riņķī apkārt pa klubiem, diskotēkām vai masu pasākumiem... Es sevi tur neredzu, man vairāk patīk klusums. Tagad parādījusies iespēja ar ģimeni paceļot, apskatīt arī citas zemes.

Jo, pateicoties tavām uzvarām, palielinājusies rocība?

Tā viņš ir, jā. Pirms tam biju sities kā zivs pret ledu, tagad, paldies Dievam, varam atļauties visi kopā kaut kur aizbraukt. Pirms tam braucu viens, bet neko daudz jau no pasaules neredzēju – aizbrauc, noboksē un brauc atpakaļ. Kad ir labs laiks, visi braucam uz vasarnīcu tepat Latvijā.

Ir kāda vieta ārpus Latvijas, kur tev īpaši iepatikās?

Man ļoti patika Tenerifē. Vienīgais mīnuss – ilgi jālido, sešarpus stundas. Ar bērniem tas ir smagi, taču ir to vērts! Lielajā akvaparkā satiku kādus septiņus latviešus, tātad latviešiem Tenerifē patīk. Daži turp brauc, lai pārziemotu.

Vai tev ir kāda nojauta, ko tu darīsi, kad beigsi boksēties?

Tik tālu pašlaik nedomāju, negribas arī neko teikt. Treneris diez vai būšu, taču Latvijas boksa attīstībai tādā vai citādā veidā palīdzēt gribētos. Viss, ko dari, jādara profesionāli. Esmu diezgan ilgi strādājis Valsts policijā, šo sfēru pārzinu. Skatīsimies!

Kas tevi neapmierina valstī, sistēmā?

Par politiku gribi parunāt... Daudz kas, ļoti daudz! Diemžēl to nevar mainīt ne viens, ne pieci cilvēki, tāpēc nav pat vērts runāt. Man ir prasīts, vai es gribētu iet politikā. Ja politikā iet tikai tādēļ, lai tur būtu, tam nav jēgas. Domāju, tur jāstrādā profesionāļiem – juristiem, ekonomistiem. Esmu saskāries ar daudz ko negatīvu, bet pagaidām negribu to apspriest, lai tas netraucētu manu sportista karjeru. Man ir arī daudz nelabvēļu.

Ar ko gan tu vari kādam traucēt – par daudz labs bokseris esi?

Tieši tā! Ir cilvēki, kuriem gribētos, devalvējot mani, pakāpties pašiem. Liela daļa cilvēku vispār domā tikai par sevi un šodienu. Tā būs vēl kādu laiku, kamēr nenotiks kaut kas globāls. Te var runāt par daudz ko – arī par atkritumu izmešanu, vides piesārņošanu. Ja tu esi mazliet nepareizi uzcēlis māju, tev instances divdesmit gadus sūta vēstules. Bet, kad degoša izgāztuve Jūrmalā milzīgā apjomā piesārņo vidi, – klusums, neviena atbildīgā nav. Kā vispār tik nenormāli liela izgāztuve var būt nelegāla, turklāt neviens par to nezina? Nu tērēs simtus tūkstošu mūsu naudas, lai to novāktu. Līdzīgu piemēru ir daudz, bet atsevišķi godīgi cilvēki neko nevar mainīt – ja burkā ar melnu krāsu iepilinās trīs pilienus baltās, melnā balto momentāni noēdīs.

Tātad tu, neraugoties uz aizņemtību, ziņas lasi un esi par visu lietas kursā.

Jā! Ziņas – tā ir tagadne, tava apkārtne; tas, kas notiek vienlaikus ar tavu dzīvi.

Tu šovasar nedēļu biji kopā ar Kristapu Porziņģi. Ko jūs darījāt, un kā jums gāja?

Ir lietas, ko nevar stāstīt, tās paliks starp mums, bet sportiskajā ziņā viņš ir ļoti labi apveltīts. Viņš gribēja pamēģināt patrenēties boksā, man tieši tajā laikā dzija trauma, nevarēju trenēties, tad nu patrenēju viņu.

Kristaps ir dabas bērns, un, runājot par fizisko sagatavotību, domāju, ja viņš būtu ticis pie vēl labākiem treneriem (es varu salīdzināt ar savu treneri), tad varētu izdarīt vēl vairāk. Arī boksā ir svarīgāk nevis būt superspēcīgam, bet gan trāpīgam un apveltītam ar izjūtu. Viņam padevās, daudz kas iznāca labi – cik nu pa nedēļu var iemācīt. Sapratām, ka vēl daudz jātrenējas. Gan viņam, gan man.

Viņš tevi basketbolā netrenēja?

Nē, es pat īsti negribu, man ne visai... No citiem sporta veidiem man patīk šaušana. Peldēt sevišķi labi neprotu, bet ir jāpeld. Es grimstu (smejas). Mana sieva apguļas uz ūdens un vienkārši guļ, es tā nevaru – man grimst kājas. Man laikam tie kauli ir tik smagi, ka ūdens nevar noturēt. Bērnībā spēlēju futbolu. Kad bijām Austrijā, aizgājām uz kalniem. Vispirms paslēpojām pa mazajiem kalniem, laikam reizes septiņas nobraucu no bērnu kalniņa, it kā iemācījos bremzēt. Man saka – braucam augšā! Labi. Es biju džinsos un parastajā jakā. Tādā kalnā biju pirmo reizi dzīvē. Paskatījies lejup, ieraudzīju nogāzi, stāvu kā siena... Sapratu, ka nemāku ne bremzēt, ne griezties, viena slēpe aizlidoja kaut kur krūmos, otru turēju rokā, pārējie jau sen bija lejā, kamēr es kaut kā mēģināju nošļūkt uz kājām – gan stāvus, gan tupus, gan uz pakaļas. Citi nesas garām, viens piebremzē un prasa – tev palīdzēt? Es dusmīgs, slapjš no galvas līdz kājām, saku – kā tu man palīdzēsi, paņemsi uz pleciem...?

Vai tu apbrīno kaut ko no tā, ko spēj citi sportisti?

Jā, ir tādi, uz kuriem skatoties, domā – kā to var izdarīt... Piemēram, no vietas apmest trīskāršo salto. Forši! Ļoti liela nozīme ir talantam. Ne katrs var ātri skriet vai augstu lēkt, daudz ko nosaka ģenētika.

Tu sportojot klausies mūziku?

Citi klausās skrienot, es ne. Tad tu nedzirdi, kā elpo, kā jūtas organisms. Arī no drošības viedokļa to nedrīkst darīt. Starp citu, mūzika nedaudz veicina laimes hormona izdalīšanos, tāpēc skriešanas sacensību laikā klausīties mūziku nav atļauts – tas skaitās dopings.

Tu esi ne tikai jauniešu elks. Ko tu ieteiktu darīt vai nedarīt?

Es noteikti runātu par alkohola lietošanu. Kad paskatos uz to pašu alu, sieva man saka – tu esi vai neesi profesionāls sportists, tu gribi vai negribi kaut ko sasniegt? Var jau domāt – viena pudele neko nemainīs. Bet varbūt mainīs! Tāpēc – nevajag. Parasti ir tā (vismaz man tā bija) – desmit dzērāji, es viens pats nedzērājs. Tie, kuri dzer, grib ievilkt arī tevi. Kas, tu neesi mūsu kompānijā? Nevari turēt? Uz to vienmēr teicu – ja nāksi ar mani ringā un izturēsi tik un tik raundus, viss kārtībā – mēs esam vienā līmenī, vari droši dzert. Mani uztrauc visi, kas pieskaras narkotikām (pats neesmu neko mēģinājis un arī negrasos mēģināt).

Vēl tu esi jauns, tev ir trīsdesmit gadu, bet tā ir bumba ar laika degli. Piecdesmit gadu vecums vīrietim ir spēka gadi. Domāju, šodienas jaunatne piecdesmit gadu vecumā to bumbu sevī jau būs uzspridzinājusi un savu organismu sadrupinājusi, galvenokārt jau nervu sistēmu.

Tie, kas saka – es jau tikai vieglās, es jau tikai marihuānu, neapzinās, ka marihuāna, ko viņi pērk, nav tīra marihuāna, bet gan ar amfetamīna un heroīna piemaisījumiem, lai būtu cits efekts. Tas viss grauj tavus iekšējos resursus. Kokas lapas deva vergiem, lai viņi spētu ilgāk un vairāk strādāt. Viņi arī strādāja – un tad nomira! Par to jau neviens lietotājs nerunā – runā tikai par to, cik forši tajā brīdī bijis.

Viņi nedomā ilgtermiņā.

Tieši to jau teicu iepriekš – viss jāgrābj tagad. Nedomājot, kādi būs tavi bērni, kas būs ar pašu, kam tu tāds grausts būsi vajadzīgs. Arī sportā, kad neesi vairs čempions, visi tevi aizmirst, tomēr sportā tu varbūt vismaz esi paguvis nodrošināt finansiālo pusi, bet, lietodams narkotikas, esi tikai tērējis – naudu, laiku un veselību.

Meitenes tevi nevajā?

Nē, visi taču zina, ka man ir sieva un bērni. Bet, pirms biju atradis sievu, man vēl nebija tāda statusa. Šo ceļu esmu gājis kopā ar sievu, tas ir arī viņas nopelns. Būt kopā ar bērniem nemaz nav tik viegli – to saprot, kad pats ar viņiem pasēž. Viņi prasa ļoti daudz spēka.

Brendanam tagad ir astoņi, Rafaelam – trīs. Mājās jau visas mantas ir zināmas, bērniem gribas ārā. Viņiem ir riteņi, viņi grib uz parkiem, viņiem vajag darboties un tusēties. Mazais ir baigais bosiks, arī vecākajam iedod riepā. Vecākais pret viņu ir saudzīgs, bet, ja mazais viņu pārāk ilgi moka, uzšauj tā, ka šis aizripo. Neraugoties uz to, Rafaels vienmēr ir gatavs turpināt cīņu. Ar mani cīnās abi divi. Pagaidām, kamēr viņi vēl ir mazi, tieku galā. Vēlāk redzēs.

Baigā problēma ir tā, ka vecākajam iedevām mobilo. Tagad cenšamies ierobežot, jo tā ir nenormāla atkarība, gandrīz kā narkotikas. Man pašam ar to nākas cīnīties.

Divatā ar sievu kaut kur tiekat?

Jā, bet baigi reti. Noteikti vajadzētu biežāk. Neatceros, kurš to teicis – ka vispirms jādzīvo sev, pēc tam – bērniem. Mēs dzīvojam otrādi.

Vai tu esi empātisks?

Zini, es vairāk iejūtos bērnu ādā, viņi skatās pavisam citām acīm. Reiz brīvdienu rītā skrēju gar dzelzceļu. Uz sliedēm sēdēja divi pusaudži, piecpadsmit sešpadsmit gadus veci, un maza, varbūt sešus gadus veca meitenīte. Tie divi, kopā salipuši, bučojās, mazā bija apsēdināta gabaliņu attālāk. Protams, nevarēju paskriet garām – pirmkārt, dzelzceļš ir paaugstinātas bīstamības vieta. Otrkārt, tā situācija vispār nebija forša, iedomājos sevi meitenītes vietā, un man tas nepatika. Uzrēcu viņiem, viņi paskatījās un viens no otra atlipa. Kad skrēju atpakaļ, viņi nodarbojās ar mazo, viss bija kārtībā. Droši vien lielākā meitene bija vecākā māsa, kurai uzdots mazo pieskatīt.

Kam tu labprāt atvēlētu vairāk laika, ja tev tas būtu?

Tagad liekas, ka atpūtai! (Smejas.) Tas atkarīgs arī no finansēm. Var, piemēram, braukt ar jahtām. Jautājums – cik ilgi. Redz, ar cilvēku ir tā – kad pirmo reizi nonācu Kļičko nometnē Austrijā, vienā no labākajām pieczvaigžņu viesnīcām, rakstīju sievai, ka esmu nonācis paradīzē. Viesnīcas teritorijā ir stallis, ferma un tenisa korti, izcila apkalpošana, neiedomājami garšīgi ēdieni, pavāri gatavo speciāli tev. Septiņas astoņas pirtis, katrā pirtī – pērējs, džakuzi, baseini... Kur sper soli, tur – wow! Likās, esmu pasakā vai sapņoju un nevaru pamosties. Tad aizbraucu otro, trešo, piekto, sesto reizi... Septītajā reizē jau skatījos tādām acīm – nu, kruti, nu, forši, gaļa kā gaļa, zivs kā zivs...

Pie labām lietām ātri pierod?

Pierod, vairs neliekas tik... Tāpēc cilvēkam vienmēr vajag vēl, vēl un vēl. Bet, paldies Dievam, es spēju novērtēt, cik ļoti tas, kā dzīvoju agrāk, atšķiras no tā, kā dzīvoju tagad. Man ir ar ko salīdzināt, un ir par ko pateikties. Uz to esmu gājis ilgus gadus, un viss ir sasniegts paša spēkiem.

Tas ir redzams, un arī tāpēc tu cilvēkiem tik ļoti patīc.

Varbūt cilvēkiem patīk tas, ka esmu tāds, kāds esmu. Iespējams, ilgtermiņā, bet iespējams – tikai tik ilgi, kamēr esmu čempions. To redzēsim, kad karjeru beigšu. Savukārt finansiālajā ziņā tas, kāds es esmu, nemaz nav labi. Redz, jo tu esi skandalozāks, jo spilgtāks. Jo spilgtāks esi, jo vairāk tevi grib redzēt, jo vairāk naudas tev ir. Tagad pat – Meivezers un Makgregors. Viņi nepārtraukti lamājas, tur iet vaļā viena vienīga apsaukāšanās un necieņa. Un cilvēki nāk – bija sanākuši astoņpadsmit tūkstoši, lai redzētu, ka viņi viens uz otru riesies. Vai tas ir sports? Tas ir šovs! Protams, viņš nopelnīs septiņdesmit piecus miljonus par cīņu un var dzīvot, ne par ko nedomājot. Viņam ir svarīgi tikai tas, kas notiek ap viņu. Man tomēr, ejot ringā, ir svarīga arī Latvija – lai par Latviju runātu.

Atceros, reiz kāds brits, olimpiskais čempions, boksējās ar trim latviešiem, kuri boksā bija trenējušies, kā man šķita, divas trīs nedēļas, un noģība jau pirmajā raundā. Tad šis brits paziņoja, ka Latvijā nekādu bokseru vispār neesot. Toreiz tas teikums mani baigi uzvilka. Nu, tagad arī Anglijā zina, ka tā vis gluži nav!