TV personība Maija Silova: "Latvijā sievietes ir cieņas vērtas"

Droši vien tāpēc, ka atbildu tikai uz tiem jautājumiem, uz kuriem gribu atbildēt. Dažkārt žurnālisti alkst dzirdēt to, ko grib dzirdēt, bet es nekad nevados pēc gataviem šabloniem, tāpēc ierakstīt mani kādā shēmā nesanāks – ja nevēlēšos atbildēt uz jautājumu, es uz to neatbildēšu nevienam. Neesmu no tiem, kas pauž viedokli par jebko.

Vai tev patīk, kāds ir izveidojies tavs publiskais tēls? Tas, kāda tu izskaties ierindas lasītāja acīs?

Es neanalizēju. Esmu jau bieži teikusi, ka esmu introverta, tāds ir manas personības akcents. Ar draugiem esmu ekstraverta, bet tas ir cits attiecību līmenis. Un introverti cilvēki vienmēr ir vērsti uz iekšējām pārdomām, nevis uz pamatīgu ārējā veidola analīzi. Nekas, ja kādreiz izskatos labāk vai sliktāk, mani tas pārāk neiespaido. Uztveru to ar saprātu.

Iespējams, tavs definējums par sevi ir tikai tavs redzējums par to, kā tevi redz citi.

Nē, es runāju par to, ka neanalizēju savu veidolu. Neanalizēju, vai tas kādam patīk vai nepatīk, jo par atskaites punktu nevaru izvēlēties svešu viedokli. Es norobežojos no visām diskusijām, svešiem fluīdiem un svešām, traucējošām skaņām. Lai cilvēks būtu kā viens veselums, viņš nedrīkst visu laiku tiražēt savas domas, emocijas, kaut ko noliegt vai iesaistīties diskusijā ar plašu cilvēku loku, kas ļoti bieži kaut ko pasaka nedomājot.

Jautājums būtībā bija par to, vai nekad nejūties pārprasta.

Ā, pārprasta? Cik interesants jautājums, tiešām! Cilvēki reti uzdrošinās man godīgi kaut ko pateikt acīs, jo zina, ka man būs pretargumenti vai teikto vienkārši laidīšu gar ausīm. Bet tas, ka pārprot, tas gan. Jo cilvēkiem patīk iedomāties, ka esmu gaišmataina, vai vēl ko citu. Bet tā ir viņu karma – viņi atstrādā savu karmu, es atstrādāju savu. Savā ziņā mēs visi kādā momentā vai situācijā esam pārprasti. Tāpēc man šķiet, ka vārdi nepareizi translē patiesību un patiesība ir tikai klusumā. Viens lieks vārds, un jau tiek radīta jauna realitāte.

Vai esi lasījusi satori.lv publicēto Edmunda Frīvalda recenziju par savu pirmo dzejoļu grāmatu Styhija?

Kāds ir tās nosaukums?

Redzi, es tev pajautāju nosaukumu, jo biju par to sen aizmirsusi. Lūk, arī atbilde.

Es to izlasīju, jo ļoti daudzi par šo recenziju priecājās, dalījās savās Facebook un Twitter lapās.

Protams, visiem patīk papriecāties par žulti.

Man vēl ir laiks augt.

Tev, pirmkārt, ir laiks augt, bet, otrkārt, tev ir tiesības izteikties tāpat kā Edmundam. Viņš izmanto grāmatu, lai kritizētu tavu dzīvesveidu.

Patiesību sakot, biju gaidījusi, ka tur būs argumentēta recenzija, kuru izlasot varētu atrast kaut ko sev vērtīgu. Bet ja argumentācija ir tik švaka un ūdeņaina... Ja viņš domā, ka es tikai staigāju pa ballītēm, tas vien par kaut ko liecina. Katram ir sava dzīves pozīcija, bet, ja cilvēkam ir nerealizētas ieceres, ieslēdzas viņa sliktākās īpašības. Ja viņam būtu veiksmīga karjera, viņš būtu foršs puika ar foršu dzīves uztveri, iespējams, reaģētu citādi, bet pagaidām viņš caur citu cilvēku cenšas pateikt: “Paskatieties, man taču arī ir viedoklis, es esmu gudrs!” Intervijas sākumā tu man jautāji, kāpēc esmu noslēgta. Redzi, ir ļoti cienīgi, emocionāli piepildīti cilvēki, bet ir tādi kā Edmunds... (Abas smejamies.) Tāpēc es labāk parunāju ar saviem draugiem, apmainos ar foršām domām un neuzskatu, ka man vajag atvērties visiem edmundiem.

Tas mani izbrīnīja. Patiesībā mani izbrīna daudz kas, jo dzīvoju pilnīgi citās emocionālajās dimensijās. Mana uztvere bieži ir citāda – ne labāka, ne sliktāka, bet citāda. Cilvēki bieži atzina, ka nav lasījuši grāmatu, to bieži teica arī žurnālisti. Visvairāk man patika komentārs: “Es neesmu lasījusi, bet uzskatu, ka arī nevajadzētu!” Viss, es aizslēdzos un vairs neklausos, jo man tas šķiet muļķības kalngals. Turklāt tā nebija luga, tas nebija romāns, tā bija dzeja, un katrs cilvēks ir tiesīgs uzrakstīt tādu emociju interpretāciju, kādu viņš grib. Nepērc! Ir 21. gadsimts, katrs dara, ko grib. Ko darīšu tālāk un vai man izdosies panākt, ka mani sadzird uz saprot, ir mans jautājums. Neviens man nevar aizliegt rakstīt un publicēties.

Ja cilvēks mani ir sadzirdējis un viņam dzejolis patīk, viņš ir sapratis, ko gribu teikt. Tātad arī kādam citam šī nianse bijusi svarīga – arī tas man bija pārsteigums. Protams, medijiem izdevīgāk visu pagriezt citādi – neviens nekad man nav jautājis par pozitīvām atsauksmju vēstulēm ar jaukiem vēstījumiem un viedokļiem, kāpēc cilvēkiem patīk mana grāmata.

To vairāk vai mazāk esmu darījusi vienmēr. Esmu rakstījusi īsos rakstus. Līdz romānam noteikti netikšu, tas nav mans formāts. Bet dzeju rakstu pastāvīgi.

Biju pārsteigta, uzzinot, ka tavs mīļākais dzejnieks ir Sergejs Jeseņins. Man grūti iedomāties, ka tev viņš varētu patikt.

Kāpēc Jeseņins? Tāpēc, ka viņa darbos ir kaisle, необузданность (no krievu valodas – neapvaldāmība) un dabiskums, kas tagad ir liels retums.

Skaidrs. Varbūt tāpēc, ka tevī pašā nav šo īpašību? Jo tu tomēr esi diezgan vēsa.

Ārprāts, nē! Tu ko?

Galīgi nē! Tu ko?! Es esmu vēsa tikai pret cilvēkiem, kuru nepazīstu.

Tas ir ļoti aizraujoši un iedvesmojoši. Sieviete, kas strādā trīs darbos un audzina bērnus, ir apstājusies un sev pateikusi, ka tagad nepieciešama pauze, lai atrastu sev jaunu tēlu. Tas ir neviltoti, un šis godīgums mani aizkustina. Pēc filmēšanas mēs ar Aleksandru (modes mākslinieku Aleksandru Pavlovu – Aut.) cenšamies parunāties ar dāmām un, ņemot vērā, ko cilvēks var atļauties, sniegt adekvātus padomus. Šīs sievietes ir tik spēcīgas! Nezinu, vai kaut kur citur pasaulē sievietes tik grūtā situācijā vēl spētu domāt par modi. Viņas ir cieņas vērtas kaut vai tāpēc, ka neapstājas, ka viņām pietiek spēka. Iedomājies, kaut kur Eiropā daudz vieglākā situācijā – kediņas kājās, un viss.

Mīlestības izpausmes ir dažādas. Vecāki man ir dzīves skola un dzīves ābece, kā vajag mīlēt un izturēties vienam pret otru. Plaši par to runāt negribu, bet esmu viņiem ļoti pateicīga. Cilvēkiem jābūt ļoti viediem, lai izaugot bērns doto spētu novērtēt un apzināties, ka mīlestība ir talants.

Jā, protams!

Domā, tas būs tik vienkārši? Jo es pat nevaru iedomāties, kā tas ir – dzīvot tādā gādībā un rūpēs.

Tā ir liela atbildība. Milzīga atbildība. Es, protams, ar tādu domu diendienā nedzīvoju, bet, ja mēs sākam par to runāt un aizdomāties, es to saprotu tieši tā.

Un arī pret sevi, jo saproti – kaut ko tu vienkārši nedarīsi. Piemēram, ir bērni, kas var piezvanīt vecākiem reizi trijās dienās, nepadomājot, ka vecāki uztraucas. Man ir paziņa, kurai ir 47 gadi un kura līdz 40 gadu vecumam katru dienu zvanīja mammai, lai novēlētu labu nakti un pastāstītu, kā pagājusi diena. Jauki! Es jau astoņpadsmit gados saņēmu labu dzīves skolu – iedomājies, vienlaikus mācījos skolā un strādāju līdz četriem no rīta, turklāt vēl lielā mediju uzmanība! Tāpēc es pat netiku līdz klubošanai.

Bet vai tā atbildība nav kā smaga nasta?

(Smejas.) Nē!

(Nepiekrītoši skatās.) Drīzāk es par to nedomāju, nākotne vispār ir kaut kas nesaprotams. Protams, katrs par to iedomājas, bet vairākumam cilvēku tomēr ir jādzīvo formulās, citādi iestātos haoss. Bet ne visu tu vari izplānot, jo šodien tu redzi situāciju vienā veidā, rīt – gluži citā. Nesen man kāda draudzene teica – ja sieviete ir brīva, viņa nereti aizdomājas par ģimeni, savukārt, ja viņai ģimene ir, viņai šķiet, ka būtu jauki vairāk laika veltīt sev un savai karjerai. Tāda laikam ir sievietes būtība – tās, kurām ir lokaini mati, grib taisnus, un otrādi.

Nezinu, neesmu bijusi brīva kopš 18 gadu vecuma un nekad to neesmu nožēlojusi, bet matus gan neatlaidīgi taisnoju! Tikko internetā parādījās ziņa, ka tavas pēdējās attiecības ir beigušās.

Cerams, ne pēdējās, bet malējās.

Jā, man ir ļoti grūti.

Vīrietim kārtīgi jānopūlas?

Tur jau tas āķis, ka no vīrieša nav vajadzīga nekāda piepūle! Vienkārši vai nu ir, vai nav. Taču vēsturē ir bijuši gadījumi, kad vīrietis visu panāk ar lielu piepūli un izveidojas laimīga ģimene.

Vienkārši vajag pielaist to cilvēku sev klāt. Var dot iespēju būt sev blakus, bet to nevar ieplānot. Taču dažreiz tu pat nesaproti, kāpēc un par kādiem nopelniem tu kādu pielaid vai nepielaid, jo emocijas un mīlestība nav paredzama. Bet lai ielaistu kādu savā dzīvē... Tas nav viegli. Man ir sava teritorija.

Vai ir bijis tā, ka pati iekaro vīrieti?

Nē!

Ir bijis, ka attiecības kaut kādu iemeslu dēļ vienkārši beidz eksistēt. Bet, ja mēs viļamies, tā ir mūsu kļūda. Tīri cilvēcīgi man dažkārt ir žēl, ka esmu ticējusi tikai tam, kam esmu gribējusi ticēt. Ja aizdomājas, tad daži vīrieši, kas bijuši man blakus, ir izcili, un es viņus atceros tikai ar pateicības vārdiem.

Bet pa īstam salauzta sirds tev ir bijusi?

Tas lai paliek noslēpums.

Ir labi, ka tev ir savas domas.

Teksts: Guna Leiškalne-Rokk, žurnāls OK / Foto: Toms Norde