Aromāti, kuri reibina, uzbudina un pievilina. TOPS

Parfimērijas industrija gan senāk, gan arī mūsdienās ir balstīta uz centieniem izraisīt interesi par sevi. Aromātu  sastāvdaļas, kam piemīt izteiktas pretējo dzimumu pievelkošas īpašības, mēdzam dēvēt par afrodiziakiem. Var droši apgalvot, ka vismaz viena šāda uzbudinoša nots, biežāk – vairāku seksīgo nošu kombinācija ir sastopama ikvienā smaržu kompozīcijā. Visas dzīvnieciskās izcelsmes smaržvielas – muskuss, ambra, cibetīns, kastorīns – lielākā vai mazākā mērā ir radniecīgas tiem feromoniem, kuri veicina cilvēka dzimumhormonu izstrādi, tāpēc izraisa vilinošu efektu. Savukārt šķietami nevainīgie balto ziedu – jasmīna, ilang-ilanga, magnolijas, apelsīna zieda, lilijas, gardēnijas, tuberozes – aromāts satur indola molekulu, kas sastopama arī dzīvnieciskajās notīs. Tāpēc šo ziedu smarža mums šķiet tik reibinoša un pavedinoša...

Ambra vienīgā dzīvnieku izcelsmes sastāvdaļa, ko neiegūst vardarbīgi. Ambru mēdz kļūmīgi saukt par vaļa spermu. Patiesībā tas ir sevišķs sekrēts, kas rodas dzīvnieka gremošanas traktā, lai kuņģi neievainotu tā barības – kalmāru un sēpiju – asie knābji. Ik pa laikam kašalots šo smērvielu vienkārši atvemj – līdzīgi kā kaķis spalvu kumšķi. Tad nu šķidrums peld pa okeānu, pamazām sacietējot un saules un sāls ietekmē iegūstot īpašu aromātu. Jo ilgāk ambra peldējusi pa okeāna virsmu, jo gaišāka ir tās krāsa un maigāks aromāts. Vislielākais ambras gabals, kas jebkad ticis atrasts, svēris 300 kg. Pelēkā ambra ir visdārgākais parfimērijā izmantojamais materiāls un apmēram desmitreiz dārgāka par zeltu. Mūsdienās pelēko ambru lieto tikai ļoti izsmalcinātos aromātos. Ambras nots ir klātesoša teju vai ikkatrās smaržās, bet vairumā gadījumu tā ir vai nu sintētiski iegūta, vai arī aizstāta ar ladana noti, kurai ir līdzīgs aromāts.  

Cibetīns

Cibetīnu savulaik ieguva no Etiopijā dzīvojošajām civetām jeb civetkaķiem. Par laimi, dzīvnieki nebija jānogalina, tomēr bez vardarbības arī neiztika. Lai savāktu sekrētu, ko teritorijas iezīmēšanai ražo civetas anālie dziedzeri, zvēriņus iespundēja būros un tad dauzīja to režģus. Jo niknāka civeta kļuva, jo aktīvāk iezīmēja savas mītnes robežas, tātad vairāk sekrēta saražoja. Mūsdienās dabisko cibetīnu smaržās nelieto vispār, to aizstāj ar sintezēto civetonu vai kādu citu līdzīgi smaržojošu sintētisku sastāvdaļu. Aromāts koncentrētā veidā nepatīkami ož pēc ekskrementiem, tāpēc radīt smaržu kompozīciju ar to sastāvā nav viegli. Ja parfimēram tas izdodas, smaržas pilnīgi noteikti ir izteikti jutekliskas un darbojas kā afrodiziaks.

Muskusa nots ir visleģendārākā un arī visbiežāk parfimērijā lietotā, jo tā spēj pat vienkāršu kompozīciju padarīt izsmalcinātāku, jutekliskāku, siltāku un harmoniskāku, un – kas ir ļoti būtiski – noturīgāku, nepiešķirot tai pārlieku smagnēju noskaņu. Savulaik muskusu lietoja tikai ļoti dārgos aromātos, jo to ieguva no muskusbriežiem. Šiem mazajiem Himalaju kalnu briedīšiem nabas rajonā zem ādas ir dziedzeri, kuri ražo ļoti spēcīgi smaržojošo muskusu, kas turpat uzkrājas kā sīki, melni graudiņi. Lai iegūtu parfimērijā izmantojamo muskusa tinktūru, briežus nogalināja un muskusa graudiņus mērcēja spirtā. Dabīgais muskuss pēc ķīmiskās formulas radniecīgs cilvēka feromoniem, ne velti to uzskata par vienu no visjutekliskākajām notīm. Taču šādi iegūstama sastāvdaļa ir ļoti dārga. Sākotnēji tāpēc (bet mūsdienās arī ētisku apsvērumu dēļ, jo, lai iegūtu 1 kg muskusa, jānogalina 160 briežu tēviņi) muskusa tinktūru aizstāj ar sintētiski iegūtām līdzīgi smaržojošām vielām.

Tam piemīt piesātināta, jutekliska, silta, narkotiski reibinoša, ziedaina un dzīvnieciska smarža. Jasmīna absolūtu iegūst no jasminum grandiflorum vai jasminum sambac sugu augu ziediem. Atkarībā no augšanas vietas absolūtam piemīt dažādas smaržas nokrāsas. Par dzīvniecisko noskaņu atbildīgs ir organiskais savienojums indols, kas lielā daudzumā sastopams arī visās dzīvnieciskajās notīs. Tāpēc jasmīna smarža, tāpat kā citi balto ziedu aromāti ar indolu sastāvā, darbojas kā afrodiziaks.

Ilang-ilangs

Lai iegūtu vienu kilogramu ilang-ilanga ēteriskās eļļas, nepieciešami 400 kg mūžzaļā koka (lat. cananga odorata) ziedu. Tas aug Filipīnās, Renjonas un Kamaras salās. No katra koka ik gadu var novākt apmēram 10 kg ziedu, un procesu vienkāršo, apgriežot koku zarus. Toties ilang-ilanga ēteriskās eļļas destilēšana gan prasa īpašas iemaņas. Destilēšanas procesā pakāpeniski iegūst trīs dažādas kvalitātes ēteriskās eļļas, un sarežģīto kvalitātes novērtēšanas procedūru uztic ļoti pieredzējušiem speciālistiem. Aromātam piemīt reibinoša, salda, eksotiska noskaņa. Ilang-ilanga aromāts lietots kā afrodiziaks jau sen, pirms tapa zināms, ka tā sastāvā ir indola molekula. Indonēzijā ar smaržīgajiem ziediem greznoja jaunlaulāto gultu.

Smaržu industrijā nošķir neroli eļļu un apelsīnu ziedu ēterisko eļļu. Abas iegūst no apelsīnu ziediem. Atšķiras tikai ekstrakcijas veidi, proti, pirmo iegūst destilējot, bet otru ar gaistošu šķīdinātāju palīdzību. Neroli eļļa sanāk nedaudz svaigāka un pikantāka, bet apelsīnu ziedu eļļa – saldāka, bagātīgāka, mazāk gaistoša un arī jutekliskāka. Apelsīna zieda smarža pieder balto ziedu grupai ar dzīvnieciski skanošo indolu kā sastāvdaļu. Vidusjūras zemēs apelsīnu ziedi izsenis ir kāzu aksesuārs. No aromterapijas viedokļa apelsīnu ziedu aromāts lieliski palīdz pret kāzu drudzi – ir vienlaikus gan nomierinošs, gan seksuāli uzbudinošs.

Tuberoze

Parfimērijas industrijā tuberozi mēdz dēvēt par prostitūtu tās ļoti izteikti reibinošā aromāta dēļ.  Tai piemīt visnarkotiskākā noskaņa no visiem parfimērijā lietotajiem baltajiem ziediem. Tuberozes ziediņus novāc vēl pumpuros, tādēļ tās absolūts ir ekstrēmi dārgs. Lai saražotu 200 gramus absolūta, jāsalasa 1200 kg ziedu pumpuru. Šā iemesla dēļ lielākajā daļā mūsdienu smaržu tiek lietota sintētiska tuberozes alternatīva.

Vaniļas absolūtu iegūst no vaniļas orhidejas vanilla planifolia pākstīm. Tas ir darbietilpīgs un ilgs process, kas sākas ar apputeksnēšanu. Augs zied tikai vienu dienu un neapputeksnēts pākstis neveido. Vaniļas orhidejas visvairāk audzē Madagaskaras un Reinjonas salās (tur iegūst arī parfimērijā bieži izmantoto Burbonas vaniļu). Vaniļai piemīt silts, ļoti maigs, intensīvs un balzamisks aromāts. Gadsimtiem ilgi vaniļa cilvēkiem visā pasaulē asociējusies ar labsajūtu, tāpēc šis afrodiziaks iedarbojas ne tik daudz ķīmiski, cik emocionāli. Mēdz teikt: ja reiz kāds radīs aromātu, kas visiem patīk un nevienu nekaitina, vaniļa būšot tā dominējošā nots. Tā kā vaniļas absolūts arī ir ļoti dārga izejviela, parfimērijā nereti lieto arī sintētiski iegūtu vanilīnu.

Ladans

Šī parfimērijas sastāvdaļa, ko angliski, tāpat kā grieķiski, sauc par labdanum, līdz šim nav ieguvusi oficiālu latvisku nosaukumu. Taču tā noteikti nav vīraks, kā to mēdz kļūdaini dēvēt tulkotos smaržu aprakstos. Ladana absolūtu iegūst no klinšrozes dzimtas augiem, proti, Korsikā augošā cistus ladaniferus vai arī cistus incanus, kas savukārt sastopams Francijā un Krētā. Smaržīgā viela ir šā krūma sveķi. Absolūta aromāts raksturojams kā silts, maigs, salds – tas ļoti līdzinās pelēkajai ambrai. Attiecīgi tas piešķir smaržu kompozīcijai dzīvniecisku skanējumu un padara to arī noturīgāku. Lieto kā vienu no nesalīdzināmi dārgākās pelēkās ambras aizstājējiem.