Laulība jūk. Vai vērts palikt kopā tikai bērnu dēļ? Par un pret

Vita Kārkliņa: „Nē – šķiršanās nav pasaules gals”

Mūsu vecāki un vecvecāki dzīvoja ar pārliecību, ka bērns ir pietiekami svarīgs iemesls, lai laulību saglabātu. Lai kā gāja attiecībās, tik viegli nešķīrās. Arī salīdzinoši nesen, kad pati veidoju ģimeni un man piedzima dēls, bija ļoti maz informācijas par to, kas ir pāra attiecības, kas tajās galvenais un kā tās attīstīt. Dzīvojām pēc stereotipiem. Tagad es teiktu – bērniem ir jāaug vidē, kurā viņi jūtas droši. Tas ne vienmēr nozīmē, ka vecākiem jāpaliek kopā. Nez vai bērns jūtas labi, ja vecāki nemitīgi strīdas un nesaprotas. Tomēr ir kāda nianse – arī pēc šķiršanās, ja konflikti paliek neatrisināti, viss var turpināties tikpat augstos toņos. Vēl vairāk – tieši šķiršanās rūgtums var uzkurināt vēl lielākas dusmas un aizvainojumu, un strīdi seko cits citam... Tas, ko vēlos uzsvērt, – bērns jebkurā situācijā ir pirmajā vietā. Bērna dēļ ir vērts mēģināt saglābt laulību – ja vien abi to vēlas. Taču, ja laulība ir neveiksmīga, proti, pāris attiecībās nejūtas piepildīti, pareizākais ceļš var būt šķiršanās. Izvēloties šādu risinājumu, bērna dēļ ir vērts pacensties nešķirties ar naidu, bet gan ar izpratni. Nevainojot, respektējot vienam otru, atzīstot arī savas kļūdas un piedodot pāridarījumus.

Lai kāda būtu situācija, galvenais jautājums ir viens – kā mūsu ģimene varētu tikt galā ar jebkurām pārmaiņām (arī ar šķiršanos). Bērniem vecāku attiecības atrisināt nav iespējams. Tas ir pāra kopīgais ceļš no haosa uz drošību un savstarpējo izlīgumu. Bērns ir laimīgs tad, kad viņa vecāki ciena viens otru. Vienīgais, ko viņš vēlas, ir pieglausties katram no vecākiem un just, ka mamma ir laimīga kā sieviete un tētis – kā vīrietis.

Parasti lielākās problēmas rodas neizrunātu jautājumu dēļ. Ikvienai sievietei ir svarīgi atklāt vīram, kā viņa jūtas, kas viņu neapmierina, pēc kā viņa ilgojas, kā viņai trūkst, no kā ir bail vai ko vēlētos. Ja vīrietis spēj uzklausīt un neaizsargājoties atzīt – “tā tiešām ir, un labi, ka mēs par to runājam”, tad es redzu šīm attiecībām nākotni. Ja ir iespējams atjaunot cieņu vienam pret otru un turpināt intīmās attiecības, viss būs kārtībā.

Mēs mēdzam domāt, ka veiksmīgu vai neveiksmīgu attiecību atslēga slēpjas atbildē uz jautājumu: “Vai esi laimīga?” Ja tu nespēj atbildēt ar skaļu Jā!, tas ne vienmēr nozīmē, ka laulība atrodas uz izjukšanas robežas. Jo kas tad ir laime? Īsi mirkļi, kuri atnāk pēkšņi un tikpat negaidīti aizskrien. Arī mīlestība ir āķīgs jautājums. Ne vienmēr attiecībās ir vajadzīga iemīlēšanās liderīgā sajūta. Svarīgāk par to ir kas cits: drošība, cieņa, sapratne, atklātība, intimitāte. Ja tas viss ir, laulība spēj pastāvēt. Savukārt, ja pēc atklātības brīža vīrs ieņem aizsargpozīciju un uzbrūk: “Pati vien esi vainīga!”, tas iedzen strupceļā. Ko tādā situācijā iespējams uzlabot? Neko! Mēs dzīvojam šodien un tagad. Ja vīrs sāpina ar paviršu attieksmi un ne par ko neuzņemas atbildību, nav ne mazākā pamata cerēt, ka viņš mainīsies nākotnē. Kad nav cieņas pret sievieti kā pret sievu un bērna māti, neredzu iemeslu, kāpēc attiecības turpināt.

Gluži dabiskas ir bailes no nezināmā, kas sagaida pēc šķiršanās. Jebkuras pārmaiņas biedē. Taču laulības izjukšana nav pasaules gals. Vajag tikai saskatīt jaunas iespējas un lēmumu par aiziešanu uztvert bez bailēm, bažām un dusmām. Tad spēsi arī bērnam izskaidrot situāciju viņam saprotamā valodā. Protams, bērnam būs grūti tik un tā. Viņš fantazēs un cerēs, ka tētis un mamma atkal būs kopā, tāpēc svarīgi ar viņu runāt par to, kā notiks tālāk – kad viņš tiksies ar tēti, kad – ar mammu.

Daudz skaudrāk ir tad, ja laulība izjūk tieši bērniņa dzimšanas dēļ. Skumji, bet tā notiek ļoti bieži. Parasti vīrietis nobīstas, nav gatavs tēva lomai vai jūtas atstumts, jo sieva, kļūdama par māti, ir mainījusies. Ja mazulis ir tikko dzimis, tad gan uzskatu – tēvam ir jābūt klāt. Bērns – tā ir atbildība, kas jāuzņemas abiem, un ar to nebūtu jātiek galā tikai sievietei. Ieteiktu visas nesaskaņas uz laiku nolikt malā un vīram izrādīt cieņu sievietei, kas viņam dāvājusi pēcnācēju. Bērna ierašanās ģimenē attiecības maina, tāpēc jābūt pacietīgiem. Tā ir dabiska krīze, paiet laiks, kamēr abi aprod ar jauno – vecāku – lomu. Taču svarīgi vienmēr paturēt prātā – vecāku loma nenozīmē zaudēt vīrišķo un sievišķo identitāti. Dažkārt mātes un tēva lomas sajaucas ar vīrieša un sievietes attiecībām, viena otru tik ļoti pārklāj, ka ir grūti izšķirt, ko laulībā dari bērna dēļ un ko – ne bērna dēļ. Esam kopā tāpēc, ka mums ir bērns, vai tāpēc, ka mūs saista arī kas cits? Uz šādu jautājumu ne vien­mēr ir viegli atbildēt. Dažkārt pāris apgalvo, ka ir kopā tikai pēcnācēju dēļ, bet tā var arī nebūt taisnība. Patiesībā abus saista kāds cits pievilkšanās spēks – tas arī viņus reiz saveda kopā, tikai pagaidām viņi paši neapzinās, kas tas ir. Atklājumi par sevi turpinās visu dzīvi.­

 ­

Viesturs Rudzītis: „Jā – ir jābūt atbildīgiem”

Uzskatu, ka

laulība pastāv tikai bērnu dēļ.

Tikai pēdējā gadsimtā nez no kurienes ir uzradusies ideja, ka laulība ir domāta attiecībām. Taču ­tās jēga ir cita – bērni un/vai īpašumi. Tie ir divi faktori, kas pieprasa, lai attiecības būtu ilgākas, nekā tās turpinātos dabiski. Tiklīdz piedzimst bērns, tā pāris manā izpratnē ir jau salaulājušies. Bērna audzināšanas loģika prasa, lai vecāki paliktu kopā.

Ja viss ir slikti, pāris strīdas, neatrod vairs kopēju valodu, viss brūk un jūk, tā ir pāra atbildība – sakārtot šīs attiecības tā, lai ģimene neciestu. Mēs taču rūpējamies par mašīnu, datoru un citām lietām – uzturot tās kārtībā, lai mantas kalpotu ilgāk. Vai attiecības ir izņēmums? Nav!

Ja ir kopīgs bērns, laulāto pienākums ir kopt savas attiecības tā, lai varētu sadzīvot.

Ir daudz iespēju, kā to iemācīties. Psihoterapeiti, kursi, grāmatnīcās plaukti vai lūst... Par informācijas trūkumu nevaram sūdzēties.

Dzirdēts viedoklis, ka cilvēkam ir tiesības būt laimīgam, ar to domājot – ja viņš tāds vairs nejūtas savā laulības dzīvē, atliek šķirties. Tas ir egoistisks viedoklis, ko par prioritāti izvirzījuši pieaugušie. Es nesaku, ka laulības šķiršana nav pieņemama nekādā gadījumā, bet, ja vīrs un sieva nav izdarījuši maksimālo, lai attiecības saglabātu, viņiem nav attaisnojuma.

Teiksiet – jāšķiras, ja ir nemitīgi strīdi? Ir divas citas iespējas. Pirmā – uztvert to kā normālu attiecību parādību.

Ja strīdi beidzas ar atrisinājumu, turklāt vēl ar labu seksu, viss ir kārtībā.

Bērni necieš no tādām vecāku nesaskaņām, kas tiek izrunātas – lai arī augstos toņos. Otrā iespēja – meklēt kompromisus. Bērni cieš, ja strīdi paliek neatrisināti. Jūtot, ka vecāku attiecības ir sašūpojušās, bērni iegrimst rūpēs un sāk nodarboties nevis ar saviem, bet vecāku neatrisinātajiem jautājumiem. Bērniem tas jādara nebūtu.

Grūtāk ir tad, ja ir zudusi saskaņa gultā. Tas ir svarīgākais, lai attiecības eksistētu. Taču arī tas ir sakārtojams. Atliek atrast nepieciešamo literatūru un izglītoties arī šajā jomā. Tas, protams, nenozīmē, ka seksuālās attiecības būtu jāmeklē ārpus mājas. Ja vīram un sievai ir dažādas gaumes attiecībā uz teātri, viņi uz izrādēm var iet ar citiem cilvēkiem, bet, ja ar kādu citu ir sekss, tāda laulība ir nepilnīga. Seksuālās attiecības vajadzētu cieši turēt laulības rāmjos. Krāpšana laulībā nav pieļaujama. Lai gan tā notiek bieži, un kreisie soļi attiecībās rada krīzi.

Protams, ar laiku laulībā iestājas rutīna, sevišķi līdz ar bērnu piedzimšanu. Medusmēnesis ir beidzies, un laulātie vairs nav mīļākie.

Diemžēl ir cilvēki, kas nemāk dzīvot rutīnā, tāpēc atplaukst, līdzko uzrodas jauks, skaists cilvēks no malas.

Ir parādījies kaut kas svaigs un jauns, seko iemīlēšanās un kaisle… Attiecību kultūra mums nav pietiekami labā līmenī. Cik daudz gadījumu – padzīvoja kopā trīs gadus, radīja bērnu, satika citu meiteni, nenoturējās... Vēlāk arī otrai meitenei vajag bērnu. Labi, būs! Un pēc trīs gadiem – atkal čuš. Nemitīga šķiršanās aizved mūs atpakaļ tajos laikos, kad nebija laulības un īpašumu. Visi gulēja ar visiem, un neviens nezināja, kuram tēvam kurš bērns. Laulības šķiršana ir solis atpakaļ. Ir jāmācās laulību noturēt. Arī tad, ja otrs piekrāpj, ir jāpiedod un situācija jāatrisina mierīgi. Jums ir bērns, un tā ir vislielākā atbildība. Sānsolis ir sānsolis, bet ģimene ir daudz vērtīgāka.

Bērni cieš no vecāku šķiršanās – gribam to dzirdēt vai negribam.

Ja no ģimenes aiziet tēvs un meita paliek kopā ar māti, viņai šķiet, ka tēvs ir pametis viņu, nevis mammu. Tātad viņa ir nesmuka un nekam neder, turklāt vēl jūtas vainīga mātes priekšā par to, ka nav tēvu noturējusi. Pieaugušā vecumā viņai būs grūti veidot attiecības ar vīriešiem, jo neticēs, ka uz vīriešiem iespējams paļauties.

Ja tēvs aiziet un pie mātes paliek dēls, viņam – gribi vai negribi – ir jāieņem mātes vīra vieta. Māte ir seksuāli neapmierināta, dēls jūtas par to atbildīgs un, nespējot nekā darīt, izjūt milzīgu trauksmi. Nākotnē viņam būs bail no sievietēm, tās viņam šķitīs briesmīgas, tāpēc mēģinās no viņām ieturēt distanci.

Ja vecāki šķiras, nākamajai paaudzei nākas ārstēt bērnības traumas.

Visās laulībās ir krīžu periodi, un ir periodi, kuros tās tiek pārvarētas. Krīzes – īpaši tās, kas pienāk konkrētā vecuma posmā – ir prognozējamas. Tām var sagatavoties laikus, tādējādi nepieļaujot, lai tās kļūtu par iemeslu laulības izjukšanai. Muļķīgi ir uzskatīt, ka rutīna un pieradums laulībā ir kaut kas slikts. Jā, jaunībā tā nešķiet vērtība un par to runājam nievājoši, bet patiesībā pieradums ir labs. Tā jau arī ir īstā mīlestība – drošības izjūta. Man jaunībā bija daudz jācīnās par peļņu, par vietu, kur dzīvot, jāpārvar sarežģījumi ar bērniem, viņu audzināšanu... Kad tas viss ir izdarīts, nav vairs par sīkumiem jāuztraucas, un varu darīt to, kas man patīk. Ir radīta ērta vide un attiecības, kurās viss ir iestrādājies, un nekas nav jāposta. Tā ir vērtība!

Sagatavojusi Guna Puisāne, žurnāls „OK!” / Foto: Shutterstock, no privātā arhīva un izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva