Holivudas aktrise Lora Oriko 49 gadu vecumā dzemdējusi pirmo bērnu. Viņa tēvs miris pirms nepilniem 11 gadiem

Aktrise, kura pazīstama ar lomām tādos seriālos kā “CSI: Miami” un “Kevin Can Wait”, 38 gadu vecumā kļuva par atraitni, kad viņas vīrs Raiens nomira ar smadzeņu audzēju. Pirms tam viņi ilgus gadus nesekmīgi bija mēģinājuši kļūt par vecākiem, bet pēc briesmīgās diagnozes uzzināšanas vīrs bija iesaldējis savu spermu. Kad pēc vīra nāves Lorai izjuka cerētās nopietnās attiecības, viņa nolēma kļūt par mammu, izmantojot vīra iesaldēto spermu.

Eivjena Rouza piedzima 5. februārī, viņa bija 51 cm gara un svēra 3,26 kilogramus.

“Tas ir sirreāli un tik aizraujoši. Pēc iekšējām cīņām par to, vai darīt to vienai, vienlaikus cerot satikt dzīvesdraugu, un pēc pieciem spontānajiem abortiem pirms daudziem gadiem — man beidzot ir skaistais bērniņš,” sajūsminātā Oriko pavēstīja žurnālam “People”, jūtot sevišķu prieku, ka meitiņa ir arī daļa pāragri aizgājušā vīra. “Visi mani draugi un ģimene, kā arī viņa ģimene ir sajūsmā.”

Viņa atzina, ka meitiņas nākšana pasaulē nebija tik viegla, kā cerēts, un nācās veikt ķeizargriezienu. Tomēr viss beidzās labi, ko veicināja gan lieliskā ārstu komanda, tuvinieku un draugu atbalsts. 

Sākot jauno dzīves posmu, Orisko neslēpj prieku, ka neatteicās no sava sapņa kļūt par mammu. “Nekad neatsakieties no saviem sapņiem,” viņa uzsvēra. “Dzīve ir īsa, un tā jānodzīvo pilnvērtīgi.”

Stāsts, kas sākās kā sapnis, bet pārvērtās murgā

Lora ar Raienu iepazinās 1999. gadā kāda drauga mājās, kur Laura nekavējoties tika iepazīstināta ar visu Raiena ģimeni. Vakara noslēgumā Raiens palūdza Lauras telefona numuru. Pagājušā gada intervijā “People” Lora pastāstīja, ka Raiens uzreiz pateicis saviem vecākiem, ka saticis meiteni, kuru apprecēs. “Viņam bija lieliska humora izjūta. Viņš bija ļoti sirsnīgs, un es nevarēju vēlēties labāku vīru,” viņa piebilda. Pēc divarpus gadiem pāris pārcēlās uz Losandželosu, kur Lora pievērsās aktrises karjerai, bet Raiens darbojās kā filmu grafiskais dizainers. Viņi apprecējās 2004. gadā.

2007. gadā Raiens sāka ciest no spēcīgām galvassāpēm. Reiz pēc smagas epilepsijas lēkmes viņu aizveda uz slimnīcu, un magnētiskajā rezonansē viņam tika noteikta šausmīgā diagnoze. “Pasaule it kā apstājās,” stāstīja Lora. Turpmākos gadus viņas prioritāte bija palīdzēt vīra cīņā ar ļauno slimību.

“Šo astoņu gadu laikā mēs darījām visu iespējamo, lai sabalansētu dzīvi un atrastu prieku pat grūtajās dienās,” viņa atzina. “Pēc terapijas nākamajā dienā mēdzām doties uz kino vai plānojām kaut ko tādu, ko gaidīt ar prieku. Domāju, tieši tas mums ļāva izturēt visus šos gadus. Viņam bija vispozitīvākā attieksme.”

Viņi vienmēr bija vēlējušies bērnus, taču atlika, līdz sasniegs brieduma gadus. Turpinoties Raiena cīņai ar smadzeņu audzēju, 2013. gadā pāris beidzot nolēma, ka ir pienācis laiks mēģināt. Pēc vairākām intrauterīnām inseminācijām, viņai izdevās palikt stāvoklī, taču viss beidzās ar spontāno abortu. Izmantojot ekstrakorporālo apaugļošanu, viņai divas reizes izdevās palikt stāvoklī, taču diemžēl viss beidzās tāpat kā pirmajā reizē.

Briesmīgākais bija tas, ka ja pēdējā reize būtu bijusi sekmīga, teorētiski bērniņa piedzimšana būtu ap to laiku, kad Raiens nomira. Viņš zaudēja cīņu ar audzēju 2015. gada 29. aprīlī. “Deviņus mēnešus viņam bija ļoti slikti,” atcerējās Lora. “Uz to brīdi mēs bijām neveiksmīgi izmēģinājuši jebkuru metodi.” “Tas bija smagi, redzēt, kā viņam kļūst aizvien sliktāk un viņš cieš. Sevišķi ar smadzeņu vēzi, kad pamazām cilvēks sāk zaudēt funkcijas.”

Pēc vīra nāves Lorai piecus gadus bija attiecības, un atkal piedzīvots spontānais aborts. Tam sekoja vēl divas neveiksmīgas attiecības, līdz 48 gadu vecumā viņa palika viena.

Lora nolemj vairs negaidīt "sapņu princi" un rīkoties

“Es visu laiku to atliku, cerot satikt īsto cilvēku, ar kuru varētu apprecēties un dzīvot savu pasaku dzīvi un pāriet uz savas dzīves nākamo lappusi,” viņa atzina. “Man bija brīnišķīgs pirmais posms ar nelaiķa vīru un es nodomāju, ka sākšu visu no jauna un virzīšos uz priekšu pozitīvā garā. Taču tas neizdevās.”

Saprotot, ka turpmāk atlikt vairs nevar atļauties, viņa nolēma negaidīt sapņu princi un mēģināt kļūt par mammu, izmantojot nelaiķa vīra spermu. 2007. gadā to iesaldējot, Raiens bija devis atļauju to izmantot savas nāves gadījumā.

“Es nolēmu [kļūt par mammu] viena tādēļ, ka ja es to neizdarītu tagad, pēc tam tas būtu par vēlu un es nožēlotu visu atlikušo dzīvi,” viņa sacīja. “Es nekad nebiju domājusi to darīt viena.”

Saņēmusi ārstu zaļo gaismu, viņa pērn ar ekstrakorporālās apaugļošanas palīdzību beidzot panāca savu. “Kad iezvanījās telefons, man sirds sastinga,” viņa atminējās savu satraukumu. “Man nekad nebija problēmu palikt stāvoklī, problēma bija grūtniecību saglabāt.”

Izplūdusi laimes asarās, viņa ar šo prieka ziņu dalījās ar savu mammu. “Viņa bija stāvā sajūsmā,” par mammas reakciju stāstīja Lora. Kopā ar viņu priecājās arī viņu visādi atbalstošā Raiena ģimene, ar kuru joprojām saglabājas tuvas attiecības. Un, protams, viņa nezaudē cerību kādreiz satikt īsto vīrieti, ar kuru pavadīt kopā atlikušo mūžu un audzināt Eivjenu Rouzu.