Antra Stafecka saka paldies saviem glābējiem: "Nav jau tā, ka es sevi nemīlu"

Manas pārdomas pēdējā laikā saistās ar to, ko daru un kā jūtos, to darot. Un to, kas nākotnē būtu vēl jāapgūst. Atziņa, kas virmo emocijās un allaž ir bijusi nemainīga, skan – tver mirkli! Man ir svarīgi nedzīvot rutīnā un pieņemt visus izaicinājumus, ko dzīve sniedz. Ja man piedāvā iespējas, darbus un iedvesmas, it īpaši lietās, ko ļoti mīlu – dziedāšanā un mūzikā –, ir jātver!

Par to jo īpaši liecina pēdējais gads – šovi, muzikāli projekti, izdodam albumu, braucam ar koncertiem, aptaujas Muzikālā banka fināls, Supernova… Daudz visa kā. Tādēļ līdztekus tam, ka ir svarīgi tvert mirkli, darīt, attīstīties un gūt jaunu pieredzi, ne mazāk būtisks jautājums ir par to, kā neizdegt. Kā sevi mazliet pasaudzēt tad, kad saudzēšanai īsti nav laika. Arī par to es prātoju.

Nav jau tā, ka es sevi nemīlu. Dažreiz palutinu sevi ar kādu našķi, stundiņu miega, kad mājās esmu viena pati; tie gan ir reti brīži. Aizeju uz manikīru, pedikīru. Apzinos, ko darba skrējiens no manis prasa un kā tas ietekmē veselību, morālo stāju un emocionālo pasauli. Jau kopš pagājušā gada nogales sanācis ārkārtīgi daudz slimot – divus mēnešus. Un interesantākais, ka slimošanai nav laika, jo tas notiek tieši tad, kad visvairāk jāstrādā, kad jābūt ļoti produktīvai, jo visi uz mani paļaujas. Piemēram, jāfilmējas šovam, bet man ir iesnas, drudzis un vēl zobam iekaisis nervs. Ieteikums braukt uz klīniku ir labs, bet tajā brīdī praktiski neīstenojams. Kad lai to daru, ja filmēšana notiek līdz pusnaktij, nākamajā rītā jau četros man jāceļas uz darbu radio, pēc tam ir vēl viena filmēšana – un neko no tā nevar atcelt.

Šī gan nav pirmā tāda pieredze manā dzīvē, kad veselība nedaudz grib streikot un organisms sauc: “Lūdzu, nedaudz atpūties!” Es eju, daru un atrodu arī kādu robiņu plānotājā, kad varu tikt pie ārsta un saņemt palīdzību. Man ir paveicies, ka speciālisti, kuri ar mani strādā, vienmēr ir lietas kursā par to, kas ar mani notiek un kāpēc, tādēļ zina īstos ieteikumus un padomus, lai es ātrāk tiktu uz pekām. Paldies visiem maniem glābējiem! Turklāt rudenī izdzēru vitamīnu kursu, lietoju uztura bagātinātājus, vakcinējos pret gripu, vārdu sakot, darīju visu, lai nostiprinātu organismu. Tomēr mēdz būt tā, ka prātā iztēlojies vienu – varu izturēt un paveikt tik daudz –, bet jautājums ir, vai ķermenis un dvēsele tam ir gatava. Tas ir cits stāsts. Par to jāpadomā ne tikai man, bet arī daudziem citiem steidzīgās ikdienas pārņemtajiem cilvēkiem. Varbūt ne vienmēr visi darbi, lai cik vilinoši arī būtu, ir obligāti jāuzņemas un jāpadara. Tas man nākotnē ir jāmācās. Jāmeklē veidi, kā sevi pasargāt, kā sabalansēt vēlmi tvert mirkli ar rūpēm par sevi.

Ļoti svarīgs ir arī tuvāko cilvēku, manas ģimenes atbalsts. Ar vīru esam pārrunājuši mana darba specifiku – ka būs mēneši, kad Antras nebūs mājās, ka viņa darīs visas šīs lietas, bet tad sekos nedaudz brīvāka sezona. Piemēram, tagad mums ir tā – satiekamies mājās, abi noguruši, bet paskatāmies viens otram acīs un sakām: “Līdz martam, izturam līdz martam!” Tas palīdz nepadoties.