"Ieej kafejnīcā, paņem karbonādi..." Jēkabpils skolotāja Sandra Bondare atklāj, kā jauniešus cenšas ievilināt mūzikas pasaulē
Bērni par savu skolotāju, Jēkabpils Valsts ģimnāzijas pedagoģi, balvas Gada kultūras un mākslas skolotājs 2025 ieguvēju Sandru Bondari saka – ja piezvanītu naktī, viņa noteikti atbildētu, uzklausītu un palīdzētu. Ikviens skolotājs zina, ka tur, kur ir uzticēšanās, dzimst drosme būt radošam un brīvam. Saruna ar skolotāju - žurnāla "Patiesā Dzīve" jaunākajā numurā.
Māksla iemāca bērnam uzdot jautājumus, uz kuriem nav tikai vienas pareizas un skaidras atbildes.
Man arī patīk mācīt un komandēt
“Jau bērnudārzā vēroju savas audzinātājas,” Sandra sāk savu stāstu par to, kā izvēlējās profesiju. Viņa nāk no Kurzemes, Vandzenes Talsu pusē. “Man šķita – cik viņas ir gudras un laimīgas, jo vienmēr visu prot un zina! Tad domāju, cik viņām ir labi – var komandēt, likt mums visu darīt, bet pašām jau nekas nav jādara. Protams, nenojautu darba ēnas pusi, ārkārtīgo ieguldīšanos, jo redzēju tikai to, ka audzinātājas vienmēr visu var. Bērnudārzā pavadīju piecas diennaktis nedēļā, tāds nu bija tas kolhoza laiks. Bet nedēļas nogalē, atvesta mājās, visus nedēļas notikumus izspēlēju ar lāčiem un lellēm. Tā secināju, kā arī man patīk mācīt un komandēt. Jau skolā, vērojot savus skolotājus, centos ielūkoties arī viņu personībās. Patika, ja līdzās tēmai izskanēja kāds skolotāja teikums iz dzīves, tādās reizēs domāju – re, skolotāja ir bijusi tur, redzējusi to. Vai – re, kā viņa runā par savu ģimeni, uztic kādu piedzīvoto situāciju, gaumīgi joko vai traki ātri sadusmojas par niekiem.
Visvairāk mani saistīja mūzikas skolotāja. Nereti, pati jau būdama skolotāja, piedomāju, vēroju – cik daudz manī viņas nospiedumu? Viņa bija tik īpaša! Man ļoti patika iepazīt un redzēt, cik skolotāji ir dažādi. Mājās viņus atdarināju – apaļā krāsns bija mana tāfele, izveidoju klašu žurnālus un tad nu centos vadīt stundas tā, lai maniem iedomu skolēniem patiktu. Skolotājas lomu spēles gan nevarēju spēlēt bieži, jo man bija mūzikas skola, teātra pulciņš – un man vienmēr vajadzēja būt kustībā.” Dažreiz Sandra prātoja par to, kādā balss intonācijā skolotājs runā, cik aizraujoši vilina savā mācību priekšmeta ceļojumā, nereti sev sakot, ka pati noteikti darītu citādi. “Jutu, ka pedagoģisko procesu analizēju.”
Ievilināt jauniešus mūzikas pasaulē
Savās stundās Sandra mūziku reizēm mēdzot salīdzināt ar ēdienkarti. “Saku – kad ieej kafejnīcā, kā ierasts paņem frī kartupeļus ar kečupu, karbonādi… Labi zināma garša, un negribas eksperimentēt ar ēdienu, ko redzi vai kura nosaukumu lasi pirmo reizi. Bet, ja nepamēģināsi, nenogaršosi, kā zināsi, vai tas ir tavā gaumē vai nav. Varbūt tieši jaunais tevi uzrunās visvairāk un gribēsi vēl un vēl… Mums ir klišejas par to, ko nepazīstam un nezinām. Mēdzu teikt – šodien mēs vienu karotīti kaut kā jauna, mazliet, mazliet. Un pat tad, ja tevi tas neuzrunā, apstājies, ieklausies, atklāj, kas tieši tevi neuzrunā. Gadās, ka tas sākotnēji svešais bieži liek aizdomāties, pat aizraujas elpa. Un skolēni secina – cik interesanti! Sāk uzdot jautājumus, prasa, lai pastāstu vēl. Es arvien meklēju jaunas iespējas, kā ievilināt jauniešus mūzikas brīnumu pasaulē, jo tā ir tik skaista!”
Arī Sandras meitai mūzika ir tuva – viņa ir beigusi mūzikas skolu, mācās 12. klasē, dzied mūziklā. “Es ļauju viņai pašai izvēlēties savu dzīves ceļu – tāpat, kā to ļāva man.”
Visu sarunu ar skolotāju Sandru Bondari lasi žurnāla “Patiesā Dzīve” jaunajā numurā, kas no 6. februāra nopērkams labākajās preses tirdzniecības vietās un Zurnali.lv.
