Trieciens mātei: pēc saderināšanās meita vienā mirklī izsvītro viņu no savas dzīves

Laura Velingtona sociālajos tīklos ir pazīstama ar vārdu "Doormat Mom". 2024. gadā viņa aktīvi palīdzēja organizēt meitas kāzas, kad pēkšņi uzzināja, ka uz ceremoniju nav uzaicināta. Mēģinājumi noskaidrot situāciju neko nedeva – meita un viņas līgavainis māti bloķēja visos sociālajos tīklos.

"Es biju satriekta," atceras Velingtona. "Šīs sāpes, ko rada pilnīga attiecību saraušana, nevar saprast neviens, kurš pats tam nav gājis cauri."

Ar savu stāstu viņa dalījās platformā "TikTok", un saņēma plašu atsaucību. Vecāki no visas pasaules rakstīja viņai par savu pieredzi, stāstot par atsvešināšanos no bērniem.

"Viņiem bija vajadzīgs atbalsts. Par to ir kauns runāt, jo pirmais jautājums gandrīz vienmēr ir viens – "Ko tu tādu izdarīji?"" skaidro Velingtona.

Pēc viņas teiktā, attiecību pārtraukšana arvien biežāk kļūst par ierastu veidu, kā risināt ģimenes konfliktus – pat gadījumos, kad nav bijis ne vardarbības, ne cietsirdīgas izturēšanās. Viņa to saista ar politiskām un kultūras domstarpībām, kā arī tradicionālo ģimenes saišu vājināšanos.

"Šodien attiecību saraušana ar vecākiem kļūst par pirmo soli, nevis galējo līdzekli," viņa saka. Šo tendenci apstiprina arī Ņujorkas psihologs Džonatans Alperts.

Savā praksē viņš arvien biežāk sastopas ar ģimenēm, kurās atsvešināšanās iemesls nav trauma, bet gan politiskā identitāte – par ko cilvēki balso vai kādus informācijas avotus izmanto. "Jebkuras domstarpības tiek uztvertas kā morāls uzbrukums," norāda speciālists.

Pēc Alperta teiktā, problēmu saasina tas, ka pilnīga attiecību saraušana arvien biežāk tiek pasniegta kā rūpes par garīgo veselību, lai gan daudzos gadījumos saziņu būtu iespējams saglabāt, neskatoties uz atšķirīgiem uzskatiem.

Situācijā, kad gan terapeitiskais diskurss, gan politiskā kultūra mudina tieši uz attiecību pārtraukšanu, nevis kontaktu atjaunošanas mēģinājumiem, ģimenes paliek svešas cita citai pat pēc tam, kad paši konflikti sen vairs nav aktuāli.

Apzīmējums "toksisks vecāks" nereti kļūst par morālu attaisnojumu pilnīgai cilvēka izslēgšanai no dzīves.

Eksperts uzsver arī būtisku atšķirību: robežu noteikšana nozīmē say attiecību turpināšanu ar noteiktiem nosacījumiem, savukārt atsvešināšanās – pilnīgu komunikācijas pārtraukšanu.

Velingtona, kura 2024. gadā izdeva grāmatu "Doormat Mom, No More", iesaka vecākiem šādās situācijās neuzspiest izlīgumu.

"Ja viņi ir izlēmuši aiziet, ļaujiet viņiem aiziet," viņa saka. "Dzīvojiet dzīvi, ar kuru varat lepoties. Atrodiet savu laimi. Un, ja viņi kādreiz atgriezīsies, viņi redzēs, ka jums klājas labi un jūs uzplaukstat."

Pēc viņas teiktā, cerība uz izlīgumu pastāv vienmēr, taču tikai tad, ja abas puses tic, ka attiecības spēj izturēt domstarpības.