“Feder, tu vienreiz norausies!” Ģeopolitisks trilleris Katarā ar atvērtu nobeigumu

Lidojumu traucējumu un drošības ierobežojumu dēļ pazīstamais sabiedrisko attiecību speciālists faktiski bija “iestrēdzis” pilsētā, kur ikdiena norit pastāvīgu gaisa trauksmju un sprādzienu fonā. Patlaban viņam jau izdevies evakuēties no Kataras un, cerams, izdosies tikt drošībā.

Kā viss sākās

Taču sācies viss pilnīgi negaidīti ar trauksmes īsziņu skaļajiem signāliem ļaužu pilnā pludmalē. “Sajūta bija patiešām baisa un vismaz man – nepieredzēta. Cilvēki steidza pildīt norādījumus, vēlāk arī uzzināju, ka šāda situācija Dohā ir visai bieža, kaut gan nekad nav bijusi tik liela mēroga spriedze. Vienīgie, kas skaļi pauda neapmierinātību, bija krievu tūristi, kuriem spēji aprāvās atvaļinājuma plāni,” piespiedu ceļojuma maršruta maiņu portālam Jauns.lv apraksta Feders.

Pieczvaigžņu skats uz kaucošām raķetēm

Dohā joprojām vairākas reizes dienā skan sirēnas, kas brīdina par iespējamiem raķešu uzbrukumiem. Katarā atrodas vairākas stratēģiski nozīmīgas ASV militārās bāzes, kas reģionālā konflikta kontekstā kļuvušas par Irānas raķešu triecienu mērķiem. Lai gan lielākā daļa uzbrukumu tiek pārtverti pretgaisa aizsardzības sistēmās, iedzīvotāji un pilsētas viesi joprojām dzird sprādzienus, bet nomalēs nereti tiek atrastas raķešu atlūzas. Šāda realitāte kontrastē ar Kataras spožo un grezno tēlu, ko daudzi pieraduši redzēt sociālajos tīklos.

Feders pats situāciju raksturo ar sev raksturīgo ironiju un tiešumu. “Esmu skandalozs, man patīk piedzīvojumi, bet neesmu liekulis – nekad neizlikšos par to, kas neesmu,” viņš saka, aprakstot savu attieksmi pret dzīvi un situāciju, kādā nonācis.

Ar šo stāstu viņš vēlas atgādināt, ka realitāte bieži vien krasi atšķiras no tā, ko cilvēki redz sociālajos tīklos. “Dzīve cilvēkiem nav tāda, kā sociālajos tīklos. Kad raķetes krīt uz galvas, tad rūgta piegarša ir arī Kataras valdības apmaksātajam 150 kvadrātmetru pieczvaigžņu viesnīcas apartamentam 34. stāvā – pat ja tur vari dzīvot tik ilgi, cik gribi,” viņš ironizē.

Biznesā “haizivs”, attiecībās – atbalstošs tētis

Feders atceras, ka jau pamatskolā skolotāji viņu brīdinājuši: “Ak, Feder, Feder, tu vienreiz norausies!” Arī vēlāk dzīvē viņš bieži dzirdējis līdzīgus komentārus.

Kāds žurnālists, iepazinies ar kādas apsūdzības materiāliem, reiz jokojot sacījis: “Nu, vainīgs tu neesi, bet pa purnu dabūt tāpat esi pelnījis.” Taču Feders uz to raugās filozofiski: kamēr dzīvs un vesels, viņš uzskata, ka Dievs viņu mīl un ļauj piedzīvot interesantu dzīvi.

Viņš atzīst, ka darbā mēdz būt “haizivs”, taču privātajā dzīvē cenšas būt pavisam citāds cilvēks. “Attiecībās esmu jauks, un mana dzīves misija ir dot labāko iespējamo saviem dēliem – palīdzēt viņiem iegūt labāko izglītību un būt klātesošam viņu ikdienā,” viņš saka.

Pašreizējo dzīves posmu Feders raksturo kā “totālu rokenrolu”. Viņš atklāti atzīst, ka nekad nespētu dzīvot mierīgu un paredzamu dzīvi – mazā dzīvoklītī, strādājot no deviņiem līdz pieciem, vakaros atkārtojot vienu un to pašu rutīnu. “Tas nav man. Tad es labāk dejoju Kataras viesnīcā, kur logi rīb no raķešu uzbrukumiem,” viņš smej.

Vakarā, kad kārtējo reizi Dohā atskanējušas trauksmes sirēnas, viņš sēdējis kādā libāniešu restorānā kopā ar libāņiem un irāņiem – cilvēkiem, kuru valstis šobrīd tieši iesaistītas konfliktā. “Ļoti jauki cilvēki,” viņš saka. Šķiroties viens no viņiem viņam esot teicis: “Mans draugs, tu vari būt pilnīgi drošs – tu nenodzīvosi nevienu sekundi ilgāk, nekā tev ir paredzēts.”

Beidziet apskaust vai tiesāt!

Šādi brīži, Feders saka, liek citādi novērtēt dzīvi. Viņš bieži pārlasa rakstnieka Gabriela Garsijas Markesa pirmsnāves vēstuli, kurā aprakstīts, kā cilvēkam būtu jādzīvo, ja viņš zinātu, ka šī ir pēdējā diena. Tieši tāpēc viņš aicina cilvēkus mazāk salīdzināt savu dzīvi ar citu spožajiem attēliem sociālajos tīklos.

“Beidziet apskaust vai tiesāt,” viņš saka. “Nekas dzīvē nav tā, kā izskatās Instagramā. Jo skaistākas bildes, jo biežāk aiz tām slēpjas pavisam cita realitāte.” Feders atzīst, ka arī bagātība un greznība bieži nāk kopā ar savām ēnas pusēm. “Liela nauda bieži nāk kopā ar raķetēm,” viņš ironiski piebilst.

Tomēr viņš saka – pirmo reizi dzīvē viņam ir sajūta, ka pietiek. Nevis tāpēc, ka būtu sasniegts viss iespējamais, bet tāpēc, ka viņš ir iemācījies novērtēt to, kas jau ir. Un Dohas viesnīcas numurā, kur logi dažkārt nodreb no tālumā dzirdamiem sprādzieniem un iespējas atgriezties Latvijā pagaidām ir nenoteiktas, šī atziņa kļūst īpaši skaidra.