Svinēt vai nicināt? Kāds īsti ir 8. marta jeb Starptautiskās sieviešu dienas izcelsmes stāsts?
Pavasaris atnācis arī pēc šā gada bargās ziemas. Pirmā pavasara mēneša marta sākums Latvijā tradicionāli asociējas ne tikai ar kūstošu sniegu, bet arī ar tulpju klēpjiem un īpašu uzmanību pret mūsu māsu, māšu un kolēģu – sieviešu – sasniegumiem.
8. marts, Starptautiskā sieviešu diena, gadu gaitā ir mainījusi savu emocionālo un politisko nokrāsu, šo dienu gan svin, gan arī kritizē par tās svinēšanu. Piedāvājam īsu ieskatu šīs kalendāra sarkanās dienas vēsturē.
Par vienlīdzīgām tiesībām
Viena no populārākajām šo svētku izcelsmes versijām mūs aizved uz 1908. gada februāra beigu Ņujorku, kad šīs ASV lielākās pilsētas ielās izgāja tūkstošiem sieviešu, iestājoties par vienlīdzīgām tiesībām ar vīriešiem (tolaik šādas prasības nebūt nebija pašsaprotamas) un pret neciešamajiem darba apstākļiem.
20. gadsimta sākums daudzās valstīs, tostarp arī ASV, iezīmējās ar strauju industrializāciju un rūpniecības uzņēmumu augšanu. Strādājošie šajos uzņēmumos parasti bija darba apstākļu un darba atalgojuma ziņā apdalīto kategorijā, kā jau “mežonīgā kapitālisma” apstākļos pieņemts.
Lūk, un šī Ņujorkas sieviešu gājiena galvenās prasības bija saīsināt darba dienu līdz 10 stundām, paaugstināt darba algu, aizliegt nepilngadīgo darbu un, ne mazāk svarīgā prasība – piešķirt sievietēm vēlēšanu tiesības, kādas toreiz viņām nebija nekur.
Gājiena organizatore bija Moda Melouna – radikāla sufražiste [sufražisms – sieviešu idejiskā kustība, radusies 19. gadsimta beigās Lielbritānijā. Tās mērķis – panākt vēlēšanu tiesību vienlīdzību ar vīriešiem], Hārlemas līdztiesības līgas prezidente un Progresīvo sieviešu savienības dibinātāja.
Daudzas viņas līdzgaitnieces bija pret marša organizēšanu – viņām šķita, ka masveida ielu akcija ar visu sabiedrības slāņu pārstāvju piedalīšanos kaitēs sufražistu tēlam (rezultātā Melouna izstājās no Progresīvo sieviešu savienības, protestējot pret viņu snobismu un rasismu).
Togad Ņujorkā tas viss notika 16. februārī, un tā bija svētdiena. Policija brīdināja, ka akcija ir nelikumīga, jo jebkādas sapulces (izņemot bēru procesijas) svētdienās bija aizliegtas.
Tomēr pārējās nedēļas dienās marša dalībnieces strādāja, tāpēc, par spīti aizliegumiem, 16. februārī viņas tomēr gāja (dažos laikrakstos rakstīja “pastaigājās”) pa Brodveju. Gājiena dalībnieku vidū bija arī ne mazums vīriešu, kas solidarizējās ar savām sievām, māsām un mātēm.
“Amazoņu” uzvara
Melounas organizētais gājiens atšķīrās no britu sufražistu maršiem: ja pēdējās kaislīgi runāja par apspiesto sieviešu ciešanām un aicināja uz cīņu ne uz dzīvību, bet uz nāvi (dažas no viņām tiešām tika spīdzinātas cietumos vai gāja bojā), tad amerikānietes savas prasības ietērpa ne tik dramatiskā formā. Pateicoties tam, attieksme pret viņām bija drīzāk labvēlīga. 16. februāra maršā nevienu nearestēja; laikrakstu ziņās dalībnieces sauca par “amazonēm”, bet viņu akciju – par "lielu morālu uzvaru".
Gadu vēlāk, sieviešu “Brodvejas pastaigas” marša gadadienā, Amerikas Sociālistiskā partija sarīkoja masveida mītiņus un pasludināja Nacionālo sieviešu dienu, par svinību dienu izvēloties februāra pēdējo svētdienu.
Sociālisma idejas
Par 8. marta svētku iedibinātāju to mūsdienu izpratnē uzskata vācu sociāldemokrātu aktīvisti Klāru Cetkinu. Viņa kopš 19. gadsimta 70. gadiem darbojās Vācijas sociālistu kustībā, cīnoties par sieviešu tiesībām un bija šajā jomā ļoti pamanāma.
No 1892. līdz 1917. gadam viņa bija sociālistiskā sieviešu izdevuma “Die Gleichheit” (“Vienlīdzība”) galvenā redaktore, publicējot rakstus par vēlēšanu tiesībām, neapmaksāto darbu un starptautisko sieviešu kustību. Tiesa, Cetkina, līdzīgi kā citas sociālistes, norobežojās no feminisma ideoloģijas, uzskatot, ka sieviešu apspiestību izskaudīs nevis feminisms, bet gan šķiru sabiedrības likvidēšana.
1907. gadā viņa kļuva par vienu no Sociālistisko sieviešu internacionāles dibinātājām. Pirmajā organizācijas kongresā Štutgartē piedalījās 58 delegātes, bet otrajā – 1910. gadā Kopenhāgenā – pulcējās jau vairāk nekā simt pārstāvju no arodbiedrībām, sociālistiskajām partijām un strādnieču klubiem.
Meklējot veidus, kā efektīvāk paust varas iestādēm savas prasības pēc vēlēšanu tiesībām un darba apstākļu uzlabošanas (tika pat apsvērta, tomēr noraidīta iecere sadarboties ar buržuāziskajām feministēm), dzima ideja par ikgadējām masveida akcijām. Par paraugu kalpoja tolaik jau tradicionālās Pirmā maija demonstrācijas. Tā tika iedibināta Starptautiskā strādājošo sieviešu diena.
Jau nākamajā gadā to atzīmēja Austrijā, Dānijā un Šveicē, kur mītiņos un demonstrācijās kopumā piedalījās vairāk nekā miljons sieviešu un vīriešu. Svētku norise tika pieskaņota Parīzes komūnas (Francijas sociālistiskās valdības, kas noturējās vien 72 dienas) 40. gadadienai, taču datums tika pārcelts uz svētdienu, 19. martu.
Par un pret karu
Sākoties Pirmajam pasaules karam, līdzšinējās prasības papildināja pacifisma lozungi un protesti pret karadarbību. Tomēr karš sieviešu kustībā radīja plaisu: kamēr daļa pieprasīja tūlītēju pamieru, citas devās uz kara frontēm palīgos kā žēlsirdīgās māsas, apguva šoferu, tramvaju konduktoru, satiksmes regulētāju vai citus kara laikā noderīgus amatus. Šajos gados sociālistu tēze par to, ka proletariātam nav tēvzemes, izgāzās…
Arī sociālistisko partiju iekšienē nerima strīdi un savstarpēji pārmetumi. Tikmēr daudzu sieviešu ikdienā politiskie mērķi atkāpās otrajā plānā, jo par skaudru realitāti un galveno draudu kļuva bads.
Datumi mainās
1921. gadā Padomju Krievijā II Komunistiskās sieviešu konferencē nolēma atzīmēt Starptautisko sieviešu solidaritātes dienu tieši 8. martā, pieminot 1917. gada revolūcijas laikā notikušo sieviešu streiku, kas sākās tieši tā gada 23. februārī pēc vecā laika skaitīšanas stila jeb 8. martā pēc jaunā laika skaitīšanas stila. Šis streiks ar prasībām pēc maizes arī iesāka Februāra revolūciju Krievijā.
Starptautisko sociālistisko sieviešu dienu svinēja arī starpkaru Latvijas Republikā – šie svētki bija galvenokārt Latvijas Sociāldemokrātiskās Strādnieku partijas organizēti, un tie nebija svētki ar svinēšanu vai sieviešu sveikšanu ar ziediem.
Šī diena tika veltīta līdztiesības principa darba tiesībās un citos sociālekonomiskos jautājumos popularizēšanai sieviešu darba ņēmēju vidū. Tiesa, 1920.–1930. gados Latvijā tā ne reizi netika atzīmēta 8. martā, bet gan marta vai aprīļa svētdienās. Pēc 1934. gada, kad visas politiskās partijas Latvijā aizliedza, arī šie sociāldemokrāti svētki izbeidzās.
Tulpju audzētāju “ziedu laiki”
Pēc padomju okupācijas varas atjaunošanas 1945. gadā šī marta diena kļuva par vienu no ideoloģiskajiem datumiem kalendārā, jo, svinot to, bija jāakcentē sievietes loma komunisma celtniecībā, padomju politiskajā un saimnieciskajā dzīvē. 1966. gadā saskaņā ar PSRS Augstākās padomes Prezidija lēmumu 8. marts kļuva par valsts svētkiem jeb brīvdienu.
Pakāpeniski 8. marts padomju zemē gan zaudēja savu politisko nokrāsu un kļuva par zināmā mērā standarta rituāla svētkiem – vīrieši apsveica sievietes ar ziediem, parasti tulpēm, nepieminot komunisma celtniecību vai sociālpolitiskus motīvus sieviešu dzīvē… Tulpju audzētājiem tie bija “ziedu laiki”.
Latvijā – svinamā diena
Pēc Latvijas Republikas valstiskās neatkarības atjaunošanas no 1991. gada mūsu valstī Starptautisko sieviešu dienu plaši nesvinēja ideoloģisku apsvērumu dēļ, saistot šo datumu tikai un vienīgi ar PSRS okupācijas mantojumu un daudziem saucot šo dienu par “komunistiskā režīma palieku vai pavītušu tulpīšu dienu”.
2007. gada 24. maijā Latvijas Republikas Saeima pieņēma grozījumus likumā Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām, nosakot, ka 8. martā Starptautiskā sieviešu diena ir svinamā diena.
