Jānis Domburs: “Esmu divu smadzeņu pusložu koncepta piekritējs - viena atbild par radošo, otra par racionālo"
Tiešs, brīžiem ironisks un vienmēr nodrošinājies ar jautājumiem, kas sarunas biedru mēdz iedzīt stūrī. Viņš necieš melus, tukšu muldēšanu un dusmojas, ja, runājot par lietu, kāds nes figņu. Jā, viņš dusmojas arī tiešajā ēterā. Tāds ir žurnālists Jānis Domburs, kurš žurnāla "Patiesā Dzīve" jaunākajā numurā atzīstas, ka nekad nav tiecies pēc atzinības, bet gan pēc patiesības.
Kādi bija tavi skolas gadi?
Mamma bija māksliniece ar savu darbnīcu, es negāju bērnudārzā. Nesen mamma atcerējās, ka tajā laikā pie viņas bijis bērnu saiets, viņu vidū arī Rēzija un Krists Kalniņi. Ar viņiem mazliet tusēju, arī mācoties Jāzepa Mediņa mūzikas skolā un dziedot korī. Tāpēc droši vien esmu bērnudārza slikto pušu nesačakarēts. Iespējams, sabiedriskošanās ziņā esmu citāds – tāds vienpatis, bez brāļiem, māsām. Kad man bija pieci vai seši gadi, mani aizveda spēlēt klavieres uz mūzikas skolu.
Esmu divu smadzeņu pusložu koncepta piekritējs – viena atbild par radošo, otra par racionālo. Uzskatu, ka liela daļa man piemītošo pozitīvo lietu nāk no tā, ka augu ar mūziku un sportu.
No savas bērnības daudz ko atceros sajūtu līmenī, bet tiešām spilgtas atmiņas ir tikai no dažiem mirkļiem. Viens no tādiem – aptuveni 13 gadu vecumā mūzikas skolā apguvu kompozīciju pie komponistes Maijas Einfeldes. Atceros dažus mēģinājumus kaut ko uzkomponēt, arī to, ka manis uzrakstīto reiz izpildīja stīgu kvartets. Savukārt sports bišķiņ lika sajust asins smaku – ka tev ir, kā reiz teikusi nupat mūžībā aizgājusī Uļjana Semjonova, jāgrauž grīda.
Nesen mājās atradu veselu kaudzi veco liecību. Tās bija nostāvējušas kastēs kopš 90. gadiem, kad pārcēlos. Tajās redzams, ka diezgan labi mācījos. Kaut arī 70. gadu beigās, 80. gadu sākumā bija ideoloģiskais ārprāts – Ļeņins priekšā un pakaļā, Brežņevs pa vidu, visas tās butaforijas un murgi. Tajā laikā jau nemaz nesapratām, ka tie ir murgi; tikai pēc tam aptver, kā tev ir skalojuši smadzenes.
Pamatskola beidzās, un es lēni un plūstoši arvien vairāk pievērsos basketbolam, kaut gan patiesībā nopietnam sportam jau bija par vēlu. Mans pirmais un vienīgais turnīrs Rietumos bija tad, kad es vairs īsti netrenējos, jo biju jau žurnālistikā. 1991. gadā sakomplektēja mistisku junioru komandu, un mēs bijām Luksemburgā. Basketbola komandā bija latviska vide, un tas man patika, jo kopš 1988. gada, mana vidusskolas laika, īsti jau vairs nebija LPSR, Atmoda jau gāja vaļā.
Jaunība, Atmoda, pārmaiņas…
Mēs bijām starp tām klasēm, kas sāka boikotēt padomju militāro apmācību, proti, negājām uz stundām. Skolas formas – nost! Apmēram pusklase iestājās komjaunatnē, es ne. Tas bija interesants laiks. Domāju, mums tolaik bija jaudīgs nacionālās apziņas un brīvas Latvijas idejas laiks. To izjutām daudz spēcīgāk nekā jaunieši desmit vai divdesmit gadu vēlāk, kad jau bija globalizācija un Latvija Eiropā.
Kas deva drosmi pretoties – vide, draugi, māksla?
Kompānija bija laba. (Smejas.) Man ļoti paveicās, jo vasarās kaimiņos dzīvoja cilvēks, kura skolasbiedri man bija lieliska kompānija, kaut arī viņi bija piecus gadus vecāki. Tajā ārprāta padomijas laikā viņi man atvēra pasauli uz tobrīd aizliegto Pērkonu, uz Dzeltenajiem pastniekiem, NSRD (“Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīca” – latviešu eksperimentālās mūzikas grupa, kuru 1982. gadā nodibināja Hardijs Lediņš kopā ar Juri Boiko – red.), arī uz Rietumu mūziku. Viņi taisīja disenes. Man dzīvē ir laimējies ar cilvēkiem, kuri ir pavēruši ļoti dažādas durvis.
Gan mūzikā, gan sportā, lai kļūtu par izcilnieku, ir daudz jāstrādā, tomēr jābūt arī mazai daļiņai talanta. Vai žurnālistikā nav tāpat?
Sacerējumi man padevās. Miglaini atceros, ka man bija atbrīvojumi no visiem eksāmeniem vidusskolā, jo sportoju un dziedāju skolas korī, kas 1990. gadā piedalījās Dziesmu svētkos. No tiem man ir skaistas atmiņas, jo es nesu karogu pa visu Brīvības ielu. Nezinu, kāpēc man to uzticēja.
Garš puisis, karogs sliesies augstāk.
Varbūt. Lai gan korī mēs, daudzi čaļi, nebijām vāji. Par tiem izcilniekiem... Man patiesībā tas mazliet jocīgi liekas, jo es nekad neesmu tiecies pēc atzinības. Sportā gan vienmēr gribēju uzvarēt. Bet žurnālistikā? Drīzāk tiecos pēc patiesības.
Visu sarunu ar Jāni Domburu, kurā viņš runā par patiesības meklēšanu, autoritātēm un nebūšanu vienaldzīgiem, lasi žurnāla “Patiesā Dzīve” jaunajā numurā, kas no 23. janvāra nopērkams labākajās preses tirdzniecības vietās un Zurnali.lv.
