"Esmu kā mohikāņa un dinozaura krustojums!" - Jānis Domburs joprojām darbojas ar pienākuma apziņu

«Esmu kā mohikāņa un dinozaura krustojums!» par sevi smej Jānis Domburs, rēķinot, ka šajā jūlijā aprit tieši 30 gadu, kopš viņš sācis strādāt žurnālistikā. Katra priekšstatos, ka ir tas, kurš spēj orientēties Latvijas politiskajā dzīvē un tās tēlos – labajos un sliktajos darbos –, Jānis ienāca līdz ar aktivitātēm presē deviņdesmitajā gadā, būdams 18 gadu vecs. Bet savas žurnālista pozīcijas nostiprināja Latvijas Televīzijā – publisko debašu raidījumā «Kas notiek Latvijā?», kas ēterā bija no 2001. līdz 2011. gadam. Pāris sezonu saglabāt formātu izdevās raidījumā «Dombura studija» kanālā LNT.

Nu "Rīgas Viļņi" ar Domburu tikušies dienu pēc tam, kad Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome paziņojusi konkursa par diskusiju rīkošanu rezultātus, un ne bez Dombura līdzdalības uzvarējis ir projekts, ko redzēsim «ReTV».

Esat rīdzinieks?

Dzimis, audzis un skolojies esmu Rīgā. Bet nu jau kādu laiku rīdzinieks neesmu. Pierīdzinieks. (Pasmaida.) Šajās vēlēšanās esmu neitrāla figūra. Taču man ir intereses kā pierīdziniekam, jo redzu, kā kustas cilvēki, kā darbojas transports, kāda ir infrastruktūra, Rīgā esmu regulāri. Bet man nav jādomā, par kuru no kandidātiem balsošu.

Kāds būs raidījums «Par ko balsot Rīgā?»?

Diemžēl, pēc šā brīža normām spriežot, nevaram rīkot lielās debates, bet tikai ar dažiem cilvēkiem. Es runāju par klasiskajām debatēm, kurās vienlaikus piedalās visu partiju, kas tiek pāri reitinga 2,5 procentiem, līderi. Tās būtu kādas astoņas partijas. Mēs labprāt būtu devuši NEPLP pieteikumā lielās debates, bet bijām spiesti to nedarīt. Jo Latvijas Republikā patlaban ir jocīgs normatīvais regulējums – ka uz restorāniem vai kafejnīcām varam iet un sēdēt pie viena galda, aktieri un mūziķi var spēlēt skatītājiem, bet, lūk, studijā jābūt divu metru atstatumam.

Varbūt Zaķusala tiešām spēs nodrošināt debates ar divu metru attālumu, bet, pieņemu, citām televīzijas studijām nebūs pa spēkam uztaisīt debates ar šādu attālumu citam no cita. Tas prasa ieguldījumus. Te ir jautājums par demokrātiju. Sabiedrības intereses pirms vēlēšanām ir redzēt pilnvērtīgas debates ar astoņiem cilvēkiem, piemēram. Manuprāt, ja mums nav lokdauna, tad šādās lietās, kam ir jēga, jātaisa cits regulējums. Es sagaidītu, ka NEPLP un Kultūras ministrija, kas ir nozares atbildīgā institūcija, to pārskatītu. Ja šāds atļāvums būs, debates uztaisīsim tāpat, ārpus no valsts naudas finansētā pasākuma. Bet patlaban ir situācija, ka mums ir jākombinē un jādomā, kā dalīt debates vairākās grupās. Nu žēl, ja nevarēs, piemēram, otrais ar sesto pastrīdēties…

Profesionāli esat bijis klāt neatkarīgās valsts visai līdzšinējai dzīvei. Daudzi jomas kolēģi, kas ar jums kopā uzsāka, aizgājuši vai nu paši politikā, vai no šīs sfēras pavisam prom. Vai šī noturēšanās prasījusi arī kā sevi mainīt? Pārvērtēt, pārstartēt iekšējos resursus?

Domāju, ka man, pirmkārt, «palīdzēja» divas televīzijas, kas dažādos veidos mani izstūma. 2011. gadā, kad beidzās «Kas notiek Latvijā?» Zaķusalā, un 2014. gadā, kad beidzās «Dombura studija» LNT. Pusotru, divus gadus man bija pauze no aktīvās žurnālistikas, bet intensīvs darbs notika pie filmas «4. maija republika» veidošanas.

Bez liela patosa, bet šopavasar (jo šis jautājums tiešām aizķer), kad slēdza robežas ciet, uztaisījām dažu stundu laikā ēteru ar satiksmes ministru Linkaitu. Tajā svētdienā martā nostrādājām ātrāk nekā jebkurš cits. Par veselības aprūpi, finansēm, iekšlietām, arī nodokļiem – operatīvi nosedzām pilnu spektru ar visām pirmajām personām klātienes intervijās. Visi, starp citu, nāca klātienē, mums nebija nevienas attālinātās intervijas. Jo gribējās īstu interviju, caur ekrānu nevari dabūt to gatavu. Un tur es labi dabūju atpakaļ izjūtas, kas bijušas iepriekš daudzos gadījumos. Atceros, kā griezu zobus Zolitūdes traģēdijas laikā. Jo tobrīd biju ārpus jebkādām televīzijām. Nelika mieru doma, ko vēl varētu izdarīt, kas būtu jādara… Un nu pandēmijas sākumā, šajās ārkārtas situācijas dienās, kad melnais darbs bija nežēlīgs, sapratu, ka redzu tam jēgu. Tā riktīgi redzu jēgu! Ja deviņdesmitajos gados tas vairāk bija jauneklīgs azarts vai ar «Kas notiek Latvijā» – solis pa solim, lai ieraudzītu laukumu vēl plašāk un saprastu akcentus – pieredzes krāšana, tad tagad, studējot ķīniešu papīrus par ievestajiem respiratoriem, maskām un naudas tēriņiem «uz nebēdu», pa īstam redzēju ceturtās varas funkciju.

Ir analītiskās žurnālistikas kolēģi, kas atzinuši, ka nolaižas rokas apstākļos, kad tiek «atrakts», izpētīts, atklāts, taču vainīgie tā arī nesaņem sodu, bet tauta drīz to aizmirst un iet atkal par tādiem vēlēt…

Protams, ka ir sajūtas kā kalnā un lejā. Katru vakaru un rītu ir pamats rokām nolaisties, tāpēc ka mediji ir ceturtā vara, kurai nav varas varas izpratnē… Bet es redzu un jūtu tās jēgu! Ir teiciens, ka demokrātija jābūvē katru dienu un jāaizstāv katru dienu. To nevar atnest un smuki nolikt kā konfektes uz galda. Nē, tā katru dienu ir jāapdeito. Tajā arī redzu jēgu – apdeitot demokrātiju katru dienu.

Ar azartu vai misijas apziņu?

Ar pienākuma apziņu. Ir jādara, ņemot vērā, ka pieredze ir, ka roku, mēli un galvu esmu piešāvis. Tā ir pienākuma apziņa ar nezūdošiem procesa patikšanas elementiem. (Iesmejas.) Šajā darbā ir jālasa ārkārtīgi daudz it kā garlaicīgu papīru. Bet man patīk to darīt, meklēt tajos jēgu vai jēgas trūkumu, virpināt skaitļu virtenes un mēģināt ieraudzīt, kuri skaitļi, ko pasniedz publiski, patiesībā raksturo lietas, bet kuri rada tikai dūmu aizsegu. Patīk skatīties vecus ierakstus, kas man ir pāri pa galvu, un salīdzināt, domāt, ko izcelt ārā.

Ir arī apziņa par panākumiem sabiedrības labuma nozīmē?

Man ir standarta atbilde uz šo jautājumu. Var būt divi rezultāti no tā darba. Viens – ka kaut kas notiek, otrs – ka kaut kas slikts nenotiek. Un tu nekad nevari pat iztēloties. Zinu arī konkrētus piemērus, kad uzmanība pievērsta, rezonanse uztaisīta un ar to ir kaut kas novērsts. Domāju, tas ir galvenais rezultāts. Nesen pēc intervijas ar kādu cilvēku palikām studijā vēl runāties, un viņš atvadoties teica: «Lai jums izdodas sabiedrībā turpināt vairot kritisko domāšanu.» Šī ir tā formula! Panākums ir ļoti izplūdis jēdziens. Tu nevari izmērīt kritisko domāšanu, bet man gribētos cerēt, ka to tiešām veicinu.

Latvija ir maza, cilvēki bieži tie paši, kas apgrozās jūsu raidījumos. Kā tas ir veidojis jūsu attiecības ar cilvēkiem privātajā dzīvē?

Esmu absolūti nošķīries no tusēšanās. Vairs neeju uz prezentācijām, pirmizrādēm – ne uz vienu no šiem krutajiem pasākumiem. Ne kovida sakarā, jau pirms tam.

Apzināti?

Jā, vienā mirklī tas bija absolūti apzināti. Līdz tam nebija iebildumu ne fotografēties, ne tusēties, varbūt man vajadzēja to izslimot.

Man ir šaurs draugu loks, no kuriem viens otrs – uzņēmējs, ne politiķis – kādreiz (un drīzāk tāpēc, ka esmu lūdzis) ir atnācis pārstāvēt kādu viedokli raidījumā. Man gribētos domāt, ka tie, ar kuriem esmu sen pazīstams, lieliski zina manus principus. Ja manā darbā būs kaut kādas lietas, kurās viņi figurē, es par to runāšu, man tur nav nekādas aiztures. Katram jābūt gatavam uzņemties atbildību par to, ko viņš dara. Esmu absolūts atklātuma atbalstītājs. Ļoti nepatīk, kā kovida laikā samazinājās atklātums – valdības sēdes slēgtas, viss ir noslēpums. Cik saslimušo kurā pagastā, arī ilgi bija noslēpums, vēlāk tik to kartīti uztaisīja.

Tagad zinām pat, cikos un kurā vilciena vagonā sasirgušais braucis.

Jā! Un kad jautāju studijā, man teica – un ko jums, Dombura kungs, tas dos. Mēs gribam izvairīties no raganu medībām. Kur tad tagad tās raganas pazudušas?

Daudzi saka – neiešu balsot, jo vairs neticu nevienam. Visi shēmo, zog, domā par savtīgām interesēm… Ko jūs atbildētu?

Ticība ir Dievam. Neesmu zaudējis dziļu respektu demokrātijai kā procesam. Bet process ir atkarīgs, ko tie cilvēki ar to katru dienu dara. Process ir gan tie, kas kandidē, gan tie, kas prasa kaut ko likt programmās, gan tie, kas uzdod jautājumus medijos, – un visi cits citu vai nu uzlabo, vai degradē. Ir tikai viena atbilde, ko izteicis jau sens politikas filozofs – viss, kas ir vajadzīgs ļaunuma uzvarai, ir labi cilvēki, kas nekā nedara. Ģeniāla formula. Neej uz vēlēšanām, noklusē, nestājies biedrībā, ja jāstājas… nu nedari neko, vaimanā tik (cerams, kovids Latvijā un pasaulē pāries, bet vaimanoloģija kā slimība daudz smagāk skārusi latviešu tautu) un esi drošs, ka būs sliktāk. Jo skaidrs, ka tie, kas dara kaut ko nelabu, ir aktīvi – viņi dara!  Vara vienmēr – jebkur – būs tik laba un izdarīs tautai tik daudz, cik viņu demokrātiskiem līdzekļiem piespiedīs izdarīt.

JĀNIS DOMBURS

• Dzimis 1972. gada 15. jūnijā.
• 90. gadu sākumā strādājis laikrakstos «Atmoda», «Latvijas Jaunatne», radio «Brīvā Eiropa».
• Neatkarīgās informācijas un pētniecības biroja vadītājs (1994–2001).
• Grāmatas «Kurš nozaga trīs miljonus?» autors.
• Filmas «4. maija republika» scenārija autors.
• TV raidījumi: «Kas notiek Latvijā?», «Dombura studija».