Olga Rajecka: “Jādzīvo un jābūt laimīgai šodien”
Gada nogale dziedātājai Olgai Rajeckai bija darbīga – novembra beigās viņa bija Amerikā, tad gatavošanās svētkiem un koncertu maratonam Ulbrokas Pērlē. Darbu duna neļauj mierā būt ne mirkli, bet Olga pie tādas dzīves ir pieradusi. Un tieši tā viņa grib dzīvot – būt kustībā, uz skatuves, cilvēkos un darīt. Saruna ar dziedātāju - žurnāla "Patiesā Dzīve" jaunākajā numurā.
Kur tu ņem enerģiju? Vari pateikties, ka Dievs dāsni iedalījis?
Kāds jau to katram iedod – Dievs vai kosmoss, sauc, kā gribi. Tikai doto jāmāk pareizi izmantot, likt lietā. Protams, arī man uznāk brīži, kad nobrūk nervi un viss iet pa gaisu un kad kādam pasaku, ko nevajag. Jo vienkārši esmu pārstrādājusies. Bet tad atkal saņemos. Ko citu darīt?!
Kaut vai tie paši Ziemassvētki. Mums ir tāda tradīcija – vienu gadu sanākam kopā Lielvārdē pie manas māsīcas Māras, otru pulcējamies pie manis Bukultos. Pagājušajā gadā Ziemassvētku vakarā visa lielā ģimene bija pie manis – vairāk nekā 20 cilvēku. Kopš Marija ir precējusies, maniem radiem pievienojušies arī jaunie radi no viņas vīra puses. Pērn gan teicu: “Labi, siltais ēdiens no manis, bet visu pārējo, ko kuram sirds tīko, ņemiet līdzi paši.” Uz svētkiem vēl māja jāsapoš Ziemassvētku noskaņā. Man vajag, lai viss ir perfekti, smuki, mīļi, tāpēc tas aizņem gana daudz laika. Šogad kārta Mārai, pie viņas gan kopā sanāk tikai mūsu radi. Arī viņas soļa atvieglošanai katrs līdzi ņems savu groziņu. Visiem obligāti jābūt priecīgiem, jāzina dzejoļi, dziesmas. Pie lielā galda sēdēdami, stāstām, kas labs ar katru aizejošajā gadā noticis.
Ar radiem tiekamies vismaz pāris reižu gadā, jo mums tas ir ļoti svarīgi. Es visiem cilvēkiem saku: “Lūdzu, atrodiet laiku tikties ar savām māsām un brāļiem, māsīcām, brālēniem un citiem radiem, jo viņi visi ir jūsu ģimene. Draugi, protams, ir svarīgi, bet arī viņiem ir ģimenes, un Ziemassvētkos, arī citos lielākajos svētkos visi cenšas būt kopā ar ģimeni.” Uzturēt ciešo saiti – gan ar ģimeni, gan ar draugiem – ir jāmāk. Mana labākā draudzene Ināriņa ar vīru bija vedēji mūsu kāzās, bet vedējtēvs aizgāja... Tāpēc pagājušajā gadā viņa ar meitu Ziemassvētkos bija kopā ar mums un būs arī šogad.
Atbrauksi no Lielvārdes, mazliet atpūtīsies, un tad pieci koncerti. Pēc tiem gan tavai ģimenei laikam būs jāiztiek bez Vecgada karbonādēm un rasola...
Vismaz bez manis gatavotām, jo 31. decembrī dziedāšu Liepājā. Jaunā gada pirmajā dienā gulēšu viesnīcā, skatīšos filmas, koncertus un tad braukšu mājās. 2. janvārī Ivo ir vārdadiena, 7. janvārī man ir dzimšanas diena, 11. janvārī – Marijai, 19. janvārī – manai mammai. Viņai paliks 85 gadi. Ņemšu mammu pie sevis, un svinēsim pie mums. Maratons turpināsies! Tikai manā uztverē tas nav nekas baigi traks, viss atkarīgs no tā, kā savu dzīvi sagrozi, sadali.
Tu jau esi pieradusi tā dzīvot.
Jā, esmu. Es arī gribu tā dzīvot! Gribu vienkārši būt – kustībā, uz skatuves, cilvēkos. Gribu darīt. Tāpēc visām sievietēm, kuras ir vientuļas, iesaku atrast un darīt kaut ko sev tīkamu, atrast sev pielietojumu. Ja pašai nav dārziņa, kur kaut ko audzēt, uzmeklējiet radus vai draugus, kuriem varbūt laukos tāds ir, un aizbrauciet palīdzēt izravēt. Varbūt ejiet dziedāt korī, dejot tautas vai līnijdejas, bet – ejiet sabiedrībā, sevi ar kaut ko nodarbiniet! Tad nebūs laika sēdēt telefonā un komentēt, nolikt tās sievietes, kuras iet un dara. Tostarp mani. Daža laba raksta, lai tak beidzu dziedāt, tam es jau esot par vecu. Kad ieeju tajos profilos, redzu – lielākoties šādus komentārus raksta sievietes gados, nekoptas, fotografējas rododendros vai hortenzijās, jo cita, ar ko kopā fotografēties, jau nav. Vai tādi cilvēki man jāņem galvā? Drīzāk man viņu kļūst žēl…
Visu sarunu ar Olgu Rajecku lasi žurnāla “Patiesā Dzīve” jaunajā numurā, kas no 19. decembra nopērkams labākajās preses tirdzniecības vietās un Zurnali.lv.
