Elmārs Pļaviņš: “Mēs pat nevaram aptvert, cik ļoti laimīgi esam”
“Sāpīgi, ka tikai traģēdijas ļauj līdz galam saprast, cik dārgs ir laiks, kas mums dots, un cik nozīmīgi ir cilvēki, kuri mums ir blakus,” žurnāla "Patiesā Dzīve" jaunākajā numurā saka mācītājs un Nacionālo bruņoto spēku eksperts starptautiskās militāri reliģiskās sadarbības jautājumos Elmārs Pļaviņš. Viņš zina, šo vārdu dziļāko nozīmi, jo jau desmit gadus regulāri dodas uz Ukrainu. Šogad Ziemassvētkos Elmārs bija mājās Latvijā, centās iespējami vairāk laika pavadīt ar ģimeni un pateikt paldies visiem, kam tas, viņaprāt, noteikti jāpasaka.
Pēc četrām dienām atkal dosieties uz Ukrainu. Pastāstiet, kā šis ceļš sākās!
Kad 2014. gadā Ukrainā viss sākās, biju Nacionālo bruņoto spēku (NBS) virskapelāns un saņēmu zvanu no ukraiņu virsnieka, ar kuru iepazinos 2007. gadā Irākā. Viņš man lūdza palīdzību. Sadarbībā ar Aizsardzības ministriju un Ārlietu ministriju jau 2015. gadā NBS ar savu transportu uz Ukrainu nogādāja pirmo humāno palīdzību. Loģistiku uzņēmās Andris Ošs, kurš to turpina joprojām. Mēs sūtījām trīs četras lielas humānās palīdzības kravas gadā – drēbes, apavus, pārtiku, ko sagādāja draugi un kolēģi no Vācijas, Zviedrijas un Francijas.
Toreiz Latvijā mūsu darbs daudzus neuzrunāja, tagad domas ir mainījušās. 2022. gada 24. februārī Krievija iebruka Ukrainā. Nākamajā vakarā, 25. februārī, ar sievu pastaigājāmies gar Ogres upi, kad saņemu zvanu no nezināma numura. Tā bija Ieva Driksna no fonda Uzņēmēji mieram. Viņa pastāstīja, ka ar domubiedriem dibina fondu un jau sen seko manam darbam Ukrainā. Viņi vēlējās palīdzību nodot tieši caur mani, jo man jau bija daudz kontaktu ar ukraiņu virsniekiem, civiliedzīvotājiem un goda konsuliem. Tas ļāva un joprojām ļauj kravas nogādāt tieši tur, kur tās patiešām vajadzīgas. Fonda galvenais uzsvars joprojām ir palīdzēt armijai. Otrs lielais virziens ir Čerņihivas rekonstrukcija.
Pavisam drīz saņēmu atļauju no Aizsardzības ministrijas, ka varu darboties. Tagad katru mēnesi uz desmit dienām braucam un atbalstām ukraiņus. Humānās palīdzības apjoms no Uzņēmēji mieram vien jau pārsniedz 17 miljonus. Paralēli, protams, darbojas arī citi fondi un biedrības, redzamākie ir ziedot.lv, Tavi draugi, Agendum, Reinis Pozņaks un daudzas citas. Kopā darām, palīdzam, tiekamies, pārrunājam aktuālo.
Vai tas, ko redzat Ukrainā, jums liek aizdomāties par to, kas notiek Latvijā?
Tikko ar ģimeni noskatījāmies fantastisku filmu Tīklā. TTT leģendas dzimšana. Tur ir tā realitāte. Šodien mēs runājam par Krievijas pilna apmēra iebrukumu Ukrainā, bet pavisam nesen Latvijā bija patriotisma mēnesis, kad vairāk domājām par šo laiku un brīvību, kas ir Latvijā. Nevaram aizvērt acis un neredzēt, ka apkārt notiek informatīvais karš. Daugavpilī, Rēzeknē, arī Rīgā atsevišķi deputāti, uzņēmēji un citi cilvēki ir piesūkušies no Krievijas informācijas lauka. Ir uzņēmēji, kuri ļoti efektīvi un labi strādāja, bet viņiem bija liela peļņa Krievijas tirgū, un tagad viņi cieš zaudējumus. Rezultātā problēmu ir daudz, tāpēc viņi paliek uzticīgi tai sistēmai. Latvijā kādreiz no Krievijas ieveda un arī paši iebrauca cilvēki, kuri paši, viņu bērni, mazbērni, pat mazmazbērni joprojām dzīvo ar vecāku un vecvecāku atmiņām un domām par fantastisko Padomju Savienību kā par burvīgu vietu. Bet tā bija nebrīve, apspiestība...
Ukrainā to redzu. Piemēram, kad okupēja Slovjansku, daudzi turienes krievu tautības cilvēki un uzņēmēji ieraudzīja, ko Krievija dara patiesībā. Kā izturas pret karavīriem, kā manipulē ar informāciju, kā brutāli uzvedas un iznīcina visu, kas bijis svēts Ukrainā, un vienalga, kādas tautības cilvēki tur dzīvo. Viņi visu iznīcina!
Raugoties pagātnē, redzam, ka cilvēki, kuri cīnījās par Latviju, bija patrioti, kuriem tika atņemtas mājas un zeme. Tā ir traģēdija. Tieši tādu pašu postu redzu Ukrainā. Tāpēc par to runāju skaļi. 18. novembra uzrunā Latvijas prezidents ļoti labi pateica, ka mēs strīdamies un lamājam cits citu. Un iespējams, ka nesaskaņas un politisko partiju vai virzienu sadursmes bija arī 1938. vai 1918. gadā, tomēr visi spēja atrast to vienojošo, lai mēs ietu uz priekšu. Šobrīd strīdos un lamās varam viens otru pazaudēt.
Visu sarunu ar Elmāru Pļaviņu, lasi žurnāla “Patiesā Dzīve” jaunajā numurā, kas no 19. decembra nopērkams labākajās preses tirdzniecības vietās un Zurnali.lv.
