“Mans bērns vienmēr ir pēdējais…” Kā vecākiem tikt galā ar sajūtu, ka bērns dārziņā paliek visilgāk

Ko par ilgu dienu bērnudārzā saka pētījumi?

Zinātniskie secinājumi šajā jautājumā nav viennozīmīgi. Nav iespējams veikt tiešus eksperimentus, kas skaidri pierādītu cēloņsakarību starp ilgu uzturēšanos bērnudārzā un bērna attīstību. Līdzšinējie pētījumi drīzāk analizē sakritības starp bērna pavadīto laiku bērnudārzā un viņa emocionālo, sociālo vai kognitīvo attīstību.

Rezultāti ir pretrunīgi – daļa pētījumu norāda uz iespējamu uzvedības grūtību pieaugumu bērniem līdz piecu gadu vecumam, ja diena bērnudārzā ir ļoti gara, savukārt citi pētījumi šādu saistību neatrod vai pat secina, ka bērnudārza apmeklēšana var mazināt uzvedības problēmas. Tāpēc nav iespējams sniegt vienu universālu atbildi – katrs bērns un katra ģimene ir atšķirīga.

Ko pārdzīvo vecāki?

Psiholoģe aicina vecākus vispirms pievērst uzmanību sev – savām domām un sajūtām. Kādas emocijas rodas, kad bērns tiek izņemts pēdējais? Kā šīs domas ietekmē mūsu rīcību?

Bieži vien prātā iešaujas šādi uzstādījumi:
– “Bērnam vienmēr labāk būt kopā ar vecāku.”
– “Laba mamma vai tētis nekavējoties brauc pakaļ bērnam.”
– “Audzinātājai jau tā ir grūti.”
– “Mans bērns noteikti jūtas pamests.”

Šādas domas rada spiedienu, vainas sajūtu un pat kaunu, kas savukārt ietekmē vecāku uzvedību ikdienā.

Kad vainas sajūta diktē rīcību

Pārliecība, ka bērns jāizņem, tiklīdz rodas iespēja, dažkārt liek ignorēt paša vecāka vajadzības. Taču ir situācijas, kad vecākam nepieciešams īss atelpas brīdis pēc intensīvas darba dienas, lai pēc tam spētu būt klātesošs un mierīgs kopā ar bērnu. Atjaunots vecāks bieži vien nozīmē kvalitatīvāku laiku ģimenē.

Savukārt doma, ka bērns noteikti cieš, paliekot pēdējais, var mudināt vecāku kompensēt vainas sajūtu ar pārlieku atlaidību – atļaut visu, dot saldumus, dāvanas vai ignorēt ierastos noteikumus. Ilgtermiņā tas ne vienmēr nāk par labu ne bērnam, ne vecākam.

Vai bērns tiešām ir nelaimīgs?

Ja vecāks ir pārliecināts, ka bērnudārzs bērnam sagādā ciešanas, sarunas ar bērnu var kļūt virzošas – uzdodot jautājumus tā, lai bērns apstiprina vecāka bažas. Tāpat neapzināti var tikt nodots vēstījums, ka bērnudārzs ir kas nepatīkams vai jāiztur.

Tāpēc būtiski ir apzināties, kā vecāka domas un vārdi veido bērna attieksmi.

Jautājumi sev

Psiholoģe iesaka uzdot sev dažus godīgus jautājumus:
– Ko man kā vecākam nozīmē tas, ka mans bērns paliek pēdējais?
– Kā es iztēlojos ideālu bērna dienu, un vai tā ir reāla?

Atbildes palīdz labāk saprast savas pārliecības un to ietekmi uz ģimenes ikdienu.

Vecuma posmi, kad nepatika ir normāla

Ir situācijas, kad bērna neapmierinātība ar ilgu palikšanu bērnudārzā ir pilnīgi dabiska. Piemēram:
– agrā bērnībā, kad šķiršanās no vecākiem rada separācijas trauksmi;
– adaptācijas periodā, uzsākot bērnudārza gaitas;
– pirmsskolas vecumā, kad bērniem ir izteikta vēlme būt pirmajiem un “uzvarēt”.

Šajos posmos emocionālas reakcijas ir daļa no attīstības.

Novērot bērnu, nevis balstīties pieņēmumos

Ja vecāks vēlas saprast, kā vēlā izņemšana patiesībā ietekmē bērnu, vērts pievērst uzmanību konkrētām pazīmēm:
– kā bērns reaģē, kad vecāks atnāk pakaļ;
– kā mainās uzvedība mājās, ja bērnu izņem agrāk vai vēlāk;
– kā bērns jūtas no rīta pirms došanās uz dārziņu.

Mazākiem bērniem īpaši daudz informācijas sniedz rotaļas. Spēlējoties bērni bieži atklāj savas emocijas un domas netiešā veidā.

Pedagogu skatījums – svarīgs resurss

Lai iegūtu pilnīgāku ainu, ieteicams aprunāties arī ar audzinātājiem. Jautājumiem jābūt neitrāliem, piemēram: “Kā bērns jūtas dienas beigās?” vai “Kā viņš uzvedas, kad paliek grupiņā viens no pēdējiem?” Tas palīdz izvairīties no subjektīvas interpretācijas.

Ja bērnam tomēr ir grūti

Ja ilgstoši vērojamas izmaiņas bērna uzvedībā, miegā, ēšanas paradumos vai emocionālajā stāvoklī, vērts pārskatīt dienas ritmu. Dažām ģimenēm palīdz brīvdiena nedēļas vidū, citām – īsāka diena bērnudārzā vai vairāk kvalitatīva laika kopā vakarā.

Ar vecākiem bērniem var un vajag arī runāt – jautāt, ko viņi vēlētos, ja būtu iespēja doties mājās agrāk, un mēģināt saprast, kāda vajadzība šobrīd paliek nepiepildīta.