Slavenais gaišreģis Eižens Finks. Kas bija patiesība un kas - leģendas

Zem auļojošu zirgu pakaviem

Eižena Finka dzīves ceļš ir pilns satraucošu un dramatisku notikumu, un ir interesanti pētīt publikācijas laikrakstos un žurnālos no tiem laikiem, kad gaišreģis dzīvoja un darbojās, – kā viņu redzēja un uztvēra laikabiedri. Trīs publikāciju sēriju Dvēseles mistērijas – gaišreģis Eižens Finks žurnālā Jaunā Nedēļa 1927. gadā Finka biogrāfijai veltījis žurnālists, literāts un režisors Voldemārs Laursons. Viņš bija arī diezgan tuvs Finka paziņa. Īpašu noskaņu publikācijām piešķir tā laika valoda un stils. Ņemot vērā abu ciešo pazīšanos, varam pieļaut, ka biogrāfijas detaļas ir precīzas.

“Audžu vecāki tam bij latvieši, kuri mazajam melncirtainajam sapņotajam nav vienmēr galvu glāstījuši. Savu agro bērnību Eižens atminas kā tumšu sāpju un zaimu laikmetu, par kuru nevēlas runāt,” rakstīja Laursons. “Patēvs bijis nogrimis dzeršanā un zēnu sitis. Kādā dienā, kad zēns nejaudājis patēvam visu pa prātam izdarīt, tas izrāvis nazi, un tā asmins jau nozibējis zēna acu priekšā. Toreiz zēnu izglābusi pamāte, bet tomēr patēvs izgrūdis to kailu pa durvīm ziemas aukstumā un sniegā, kur tas pie mājas paspārnes piespiedies drebēdams pārlaidis nakti. (..) Kā jaukākā pārmaiņa Eiženam bijusi iespēja dziedāt līdzi baznīcas korī. (..) Pēc tam kāds cirkus uzņēmējs Šitcsons to pieņēmis savā dresūrā. Eižens bieži saņēmis cirtienus ar garo un nežēlīgi aso pātagu, kas bieži griezīgi apvijusies pa staipuli staigājošam bērnam ap kājām. (..) Kādā vakara izrādē, uzposts vizuļojošā tērpā, zēns ar lāpām gaidījis savu rindu. Iepriekšējais numurs bijis zirgu dresūra. Numuram beidzoties, zirgi izklaidus metušies uz staļļiem, te piepeši atskanējis nāves kliedziens, un Eižens gulējis uz mutes cirka smiltīs. Vairāki zirgi pārauļojuši tam pāri. (..) Pēc kāda laika Eižens drusku atspirdzis. Salauztie locekli vairs nav atļāvuši tik veikli rīkoties uz staipules, kā agrāk, tādēļ bijis jāmācas kāds cits nāves numurs. Šitcsons izvēlējies zobiņu rīšanu. (..) Kamēr visu to iedīdījuši, Eiženam neskaitāmas reizes sagraizīta rīkle un mēle. Pēc minētiem pārdzīvojumiem Šitcsona cirkā, daži ārzemnieki atklājuši Eižena lielās medija dāvanas.”

Liktenīgais gājiens pāri šķēpiem

Nākamais notikums no Eižena Finka jauniem gadiem medijos nav plaši aprakstīts, bet Voldemāra Laursona publikācijās tas parādās.

Kāds doktors Šenks, kurš ārzemēs bija pazīstams kā okultās pasaules pētnieks, uzturējās Latvijā un uzzināja par Eižena Finka neparastajām medija spējām. Šenks sācis Eižena spējas izmantot savos priekšnesumos – viņš spēlējis vijoli, iemidzinot transā, un tad licis hipnotizētajam zēnam kāpt uz astoņas pēdas augstas šķēpu sētas un staigāt pa asmeņiem. “Kādā vakarā, kad atkal Šenka vijole vilinājusi Finku uz šķēpiem, to asmini sarkani krēslainā apgaismojumā mirdzējuši sevišķi kāri. Finks transā lēni kāpis pa trepēm uz augšu. Publika, elpu aizturēdama, sekojusi šausmīgam numuram. Zēna kājas pārgājušas vienreiz pāri asmiņu sētai. Finks nogriezies un balansēdams nācis atpakaļ. (..) Publika pie šī sirdi stindzinošā numura tikko valdījusies. Dažas dāmas sākušas uztraukties un ģībt. Izcēlies drusku troksnis. Finks atnācis pār šķēpiem jau līdz pusei, te piepeši tas atmodies, un tai pašā acumirklī šķēpi izdūrušies tam cauri un tas palicis karājoties. (..) Arī pēc šā atgadījuma Finks, lai gan lēni, tomēr atžirdzis. Rētas redzamas vēl šodien.”
Bija arī daudz publikāciju, kuru autori Finkam pārmeta cilvēku maldināšanu un aprakstīja anonīmu personu vizītes pie gaišreģa, kurās nekas jēdzīgs nav pateikts. Kas no tā taisnība, kas ne, to vairs neuzzināsim, bet arhīvu pētniecība ir lielisks veids, kā sajust tā laika elpu. Tā svarīga arī izdevniecības Jumava īpašniekam Jurim Visockim. Viņš kopā ar Pāvilu Raudoni sarakstījuši un laiž klajā grāmatu Finks un sargeņģelis. Juris Visockis tur ielicis daudz no sevis. Kādā brīdī pat sācis rakstīt pirmajā personā – it kā to stāstītu Finks.

Benjamiņa. Un variācijas

Vai un ko jaunu vēl iespējams pateikt par slaveno gaišreģi? Juris Visockis pasmaida un teic, ka šādu jautājumu gaidījis. Viņš pastāsta par divām sižeta līnijām, kas radušās, rakstot grāmatu.

Daudzi zina nostāstu par to, ka Eižens Finks pirmās Latvijas brīvvalsts preses karalienei Emīlijai Benjamiņai paredzējis skarbu mūža noslēgumu – prom no dzimtenes, aukstumā un badā. Viņa esot ielūgusi Finku ballē izklaidēt publiku ar zīlēšanu, bet pēc tam atteikusies maksāt solīto. Gaišreģis tāpat esot nopelnījis, jo viesi dāsni ziedojuši. Finks ar to nav bijis mierā un pateicis liktenīgo pareģojumu. Iepriekš izdotajā populārajā grāmatā Rīgas gaišreģis Eižens Finks pie šī sižeta zemsvītras skaidrojumos ir cita versija – atsauce uz latviešu bibliogrāfa un literatūrvēsturnieka Kārļa Egles atmiņām. Viņš apraksta Beņjamiņas 58. dzimšanas dienas svinības īpašuma dārzā Valdeķos. Viesi vaļojušies, “arī Emīlija bijusi jautra un dzīvi tērzēja ar viesiem. Parādījusies kāda veca čigāniete un piedāvājusies vienam otram pazīlēt pēc roku līnijām. (..) Čigāniete skatījusies pasniegtajā rokā un tad teikusi: “Tu tagad esi bagāta un lutināta, tev ir zelts un dimanti, bet tu mirsi badā, un neviens tev nepasniegs maizes kumosu.”” (J. Kārkliņš. Latvijas preses karalis, 1990.) Pie šīs versijas ir piebilde, ka, iespējams, atmiņas iespaidojušas kādas senas publikācijas.

 Nav zināms, kā bijis patiesībā, bet Juris Visockis jaunajā grāmatā uzbūris šādu ainu: “Balles saimniece ar augstprātīgu skatienu nopēta manus svārkus, uzmet skatienu traukam, kas pilns ar naudu, un uz Frīdas pusi izmet: “Tikai čigāns var paprasīt dubultu samaksu.” Laiks tajā brīdī piebremzējas, un es redzu, ka pa to pašu ceļu, kur nākušas bagātās kundzes, lēnam tuvojas Baba. Viņa pietuvojas Benjamiņai un piedāvā tai pazīlēt. Kā noburta Emīlija pasniedz savu balto roku, un tā iegulst Babas raupjajās plaukstās. Brīdi viņa to pēta un tad mierīgā balsī saka: “Tu tagad esi bagāta un lutināta, tev ir zelts un dimanti, bet tu mirsi badā, un neviens tev nepasniegs maizes kumosu.” Baba, kā jau ierasts, savu padarījusi, pazūd.”

Autors atzīst, ka noskaņu motīvus smēlies no senākiem laikiem, kad dzīvas bija vecmāmiņas. Senās sarunas un bērnu dienu atmiņas palīdzējušas uzburt pagātnes ainas.

Otra sižetiskā līnija, ko bijis interesanti papētīt, ir Finka attiecības ar rakstnieku Aleksandru Grīnu. “Uzbūru epizodi, kā viņi iepazinās pēc Pirmā pasaules kara. Vairāki avoti apliecina, ka Grīns un Finks bija draugi. Iespējams, ka viņš katru grāmatu saskaņoja ar Finku. Varbūt Finks palīdzēja koncentrēties? Kaut gan rakstniekam darbā ļoti palīdzēja sieva Alīna,” par radošo procesu stāsta Juris Visockis.

Lieliskais fotomeistars

Publiskajā telpā par Eiženu Finku vairāk tiek runāts kā par gaišreģi, taču viņš bija arī lielisks fotogrāfs. Foto meistars Pēteris Korsaks izveidojis grāmatu Eižens Finks. Fotogrāfs leģenda, kurā apkopoti Finka uzņemtie fotoattēli, cilvēku portreti. Autors uzskata, ka Finks neatpaliek no 20–30. gadu ievērojamajiem latviešu foto klasiķiem. “Viņa radītie portreti ir apgaroti, ar maigi zīmējošu gaismu, ar rakstura izvēli un piemērotību portretējamai personai.”

Kaut arī Eižens Finks bija populārs un viņam bija savs fotosalons, arī viņa labajos laikos ne vienmēr viss bija gludi. Preses arhīvos atrodami vairāki sludinājumi par nodokļu parādiem, un Valdības Vēstnesī lasāms, ka 1934. gada 15. oktobrī Rīgā, Raiņa bulvārī 3, dažādu nodokļu parādu piedzīšanai vairāksolīšanā tiks pārdots Eižena Finka fotoaparāts, kas novērtēts par 706 latiem.

Pareģojumi Latvijai

Padomju okupanti par pareģojumiem Finku izsūtīja uz Sibīriju. Tur viņš izdzīvoja, lielā mērā pateicoties gaišreģa dotumiem; lēģera personāla sievas ar prieku apmeklēja Finku un uzklausīja viņa vēstījumus.

Pēc atgriešanās no izsūtījuma Sibīrijā Finks vairs nav vēlējies nodarboties ar pareģošanu, taču no laikabiedru atmiņām nācis stāsts, ko neilgi pirms savas aiziešanas tajā saulē gaišreģis esot vēstījis: “Tu pats redzēsi, varenā Krievija sabruks kā kāršu namiņš. Tautas, kas tajā un ap to dzīvo, tikko tās tiks brīvas, tās saplēsīs Krieviju gabalos! (..) Es redzu, ka Maskava nogrims… Būs milzīgs sprādziens, kas satricinās visu Krieviju. Miljoniem cilvēku aizies bojā... (..) Es biju čigāns visu savu mūžu, bet es vienmēr esmu bijis par Latviju. Es redzu, ka latvieši kā tauta dzīvos uz priekšu vēl pēc tūkstoš gadiem. Tā tas būs!” Viens no populārākajiem Eižena Finka pareģojumiem bija par lielām pārmaiņām gadā, kas lasāms vienādi no abām pusēm. Tas ir 1991. gads, kad Latvija atguva neatkarību.

Kapakmenim jābūt!                                 

Slavenais gaišreģis atdusas Pokrova kapos. Par kapakmens un piemiņas plāksnes uzlikšanu pirms pāris gadiem parūpējās māksliniece Irēna d’Toress-Fernandez. Viņa pastāsta, ka reizi gadā, Viju vārdadienā, pie izcilās aktrises Vijas Artmanes kapavietas notiekot tuvinieku un talanta cienītāju tikšanās. Kādā reizē māksliniece pagājusi mazliet nostāk un ieraudzījusi kapavietu un turpat plastikātā ietītu papīra lapu, uz kuras rakstīts, ka te atdusas Eižens Finks. Kā?! Kā tā varbūt, ka tik daudz par viņu rakstīts, viņa personība mūsdienās iedvesmojusi daudzus radošus cilvēkus, bet kapavieta tāda? To iespēju robežās kopušas un ziedus nesušas sieviņas, kas netālu dzīvo, bet tas arī viss.

Irēna d’Toress-Fernandez sāka organizēt kapakmens uzstādīšanu, aicināja atsaukties potenciālos ziedotājus, bet interese bijusi minimāla. Toties kapsētas akmeņkaļi gan bija atsaucīgi. “Aizgāju pie viņiem un izstāstīju situāciju. Kapakmeni atradām turpat teritorijā pie izbrāķētajiem materiāliem. Bija jāpagaida, kamēr gadīsies kāds nevajadzīgs marmora atgriezums, jo ne man, ne pieminekļu meistariem nebija lieku līdzekļu. Kad plāksne atradās, akmeņkaļu vadītājs saka: “Uzraksti, kāds teksts jāiekaļ.” Es saku: “Ko tu gribi? Kā lai mēs zinām? Kaut ko uzrakstīsim, bet varbūt Finkam tas nemaz nepatiks.” Jāiekaļ tikai – Eižens Finks un dzimšanas un miršanas datumi. Par saziedotajiem 72 eiro nopirku kapsētas vīriem tēju un saldumus.

Kad biju pateikusi cilvēkiem un nopublicējusi sociālajā tīklā, ka uzlikts kapakmens, pēkšņi kādi divsimt cilvēki no paziņu loka Facebook, mesendžerī, vatsapā sāk rakstīt: “Kad tu rīkosi atklāšanu? Mēs atnāksim.” Bet kur jūs bijāt, kad es lūdzu, lai katrs noziedot kaut pa vienam eiro kapakmenim? Nekāda tusiņa un grozīšanās mediju kameru priekšā nebūs, jo ne Finkam, ne man, ne tiem cilvēkiem, kas te roku pielikuši, tas nav vajadzīgs.

Es pati atnāku te gandrīz katru svētdienu, jo tepat netālu Rīgas Kristus evaņģēliski luteriskajā draudzē dziedu korī. Te ir mierīgi, var padomāt.”

Sfinksa

(Rokopera. Jānis Lūsēns, Māra Zālīte)

Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra aktieris Maksims Busels par Eižena Finka lomu tika nominēts Spēlmaņu nakts balvai kā gada aktieris. Iestudējuma režisore Rēzija Kalniņa, Producentu grupa 7.

“Kad man piedāvāja Eižena Finka lomu, biju priecīgs,” sarunā ar Patieso Dzīvi atklāj Maksims Busels. “Manā profesionālajā karjerā šī bija pirmā loma, kad jāatveido reāls cilvēks. Grāfs Monte-Kristo, Hamlets un citi ir autora iztēles radīti tēli, bet Eižens Finks reiz ir dzīvojis. Ļoti uztraucos un sekoju līdzi, lai fakti paliek fakti – kāds viņš bija pēc rakstura, kas viņam bija svarīgi. Lai nav tā, ka es spēlēju pavisam citu cilvēku. Meklēju materiālus, lasīju grāmatas, pētīju. Kādas divas dienas pirms izrādes parasti es sāku lietot bronzatoru, lai būtu tumšāka āda, jo viņš bija ar čigānu asinīm. Ilgi veidoju grimu, lai iegūtu maksimāli īstu izskatu. Man ir svarīgi pieķerties īstām lietām, sajust, kur Eižens staigāja, ko domāja, kādas bija viņa sāpes. Viņa dzīve, izsūtījums uz Sibīriju un visas tās šausmas, ko viņš pārdzīvoja, šodien ir aktuāli.

Mūsu izrādēs biļetes bija izpirktas, bet zālē vienmēr bija divas brīvas vietas. Finks atnācis uz izrādi... Jau mēģinājumu gaitā runājām – ja kaut kas nenotiek pēc plāna, kaut kas saplīst, tas nozīmē, ka Finks ir klāt, viņš ir ar mums. Sezonas pēdējā izrādē Nacionālajā teātrī maija beigās pirmajā ainā nobruka gaismas. Darbojās tikai daži prožektori. Skatuve pustumša, aktieru sejas nevar saskatīt... Turpinām spēlēt. Iekšēji pat kļūstu mazliet dusmīgs, jo cilvēki ir samaksājuši par biļetēm. Skatuves meistari aizkulisēs saka – neko nevar mainīt, viss ir sabrucis, jāspēlē, kā ir. Pēc minūtēm piecpadsmit tomēr izrādi pārtraucām un lūdzām skatītājus pagaidīt, kamēr tehniskās problēmas tiek atrisinātas. Tas prasīja gandrīz stundu. Nacionālā teātra cilvēki teica, ka neatminas, kad kaut kas tāds būtu gadījies. Ar mums kopā varbūt tiešām bija Finks.

Es neesmu māņticīgs, bet pirms pirmizrādes kaut kā baidījos un negribēju braukt pie Finka uz kapiem. Kad aizpagājušajā gadā nospēlējām pirmizrādi, es sapratu, ka gribu aizbraukt. Kapos pārņēma miers, sajutu it kā pieņemšanu no Finka puses. Sapratu, ka viss ir labi, ka viņam viss patika.”

Bijušais Latvijas Nacionālā teātra aktieris Ivars Stonins (ekskluzīvā intervijā žurnālam Kas Jauns, 2022. gads.). Tieši pēc šīs izrādes viņš izlēma no teātra aiziet un aizbrauca uz Ameriku.

Iestudējums veidots 2001. gadā, režisori Edmunds Freibergs un Regnārs Vaivars.

“Mana pēdējā loma arī ir loma numur viens. Finks,” intervijā atzina Ivars Stonins. “Tā bija loma, ko tu pilnīgi nodzīvo – no pirmās ainas līdz finālam. Nodzīvo! Un nevienu brīdi nejūties, ka būtu patērējies, jo tā loma vienkārši cauri izplūst. Brīžam jutos tā, ka nemaz nepiedalos, ka tā loma vienkārši no kaut kurienes caur tevi aiziet līdz skatītājiem. Manā topā pārējām lomām nav numerācijas, es tā nemāku iedalīt. Bet šī ir virsotne, ko tu ļoti mīli kā lomu. Tā bijusi ļoti skaista. Visus tekstus un melodijas vēl atceros. Un godīguma līmenis tajā lomā bija absolūts. Varbūt tāpēc tik ļoti skatītājiem patika, viņi mīlēja to izrādi. Ka tur tas patiesības kods bija klāt.

Un tad es vēl gāju meklēt to Finka kapu, izstaigāju krustām šķērsām, nevarēju atrast. Sagribēju viņam puķes iedot, tāpēc ka pirmizrāde. Viņš tak’ arī turpat man pretim dzīvoja, Pokrova kapos. Bet nekādi nevarēju atrast. Jau gāju uz vārtiem un iekšēji teicu: nu tak’ pats man palīdzi un parādi! Trīs soļus tālāk arī ieraudzīju – rekur ir viņš, lai gan tur jau biju meklējis. Nu aktieri jau emocionāli mēdz būt, aktieri jau iztēlojas visas tās lietas. Tad es viņam tā arī teicu: nu tad uzaicinu jūs abus ar sievu šovakar uz pirmizrādi. Kopš tā vakara vienmēr bija tās divas brīvās vietas pirmajās rindās tukšas, kur nebija atnākuši divi cilvēki. Mēs pirms izrādes gājām skatīties, man liekas – katru izrādi tā arī bija. Un tad mums gāja tā leģenda – tur Finks ar sievu sēž. Tas bija tik skaisti!”

Eižens Finks (25.06.1885.–06.02.1958.) - dzīves fakti

*Fotogrāfs un gaišreģis Eižens Finks dzimis 1885. gada 25. jūnijā čigānu amatnieka Johana Finka un vācu izcelsmes vidzemnieces Līzes Braunas ģimenē. Viņa dokumentos bija norādīts, ka dzimšanas vieta ir vilciens Viļņa–Žitomira, savukārt pasē 1922. gadā ierakstīts, ka Eižens Finks Jāņa dēls ir Limbažos dzimis latvietis.

*Jaunos gados Finks bija ceļojoša cirka mākslinieks.

*Vēlāk strādāja par mācekli pie Valmieras fotogrāfa Jāņa Sarkangalvja, bet 1909. gadā apmetās uz pastāvīgu dzīvi Rīgā un atvēra savu fotodarbnīcu.

*1912. gadā apprecējās ar Annu Dreimani, ģimenē piedzima divi bērni – Rita un Klaudijs.

*Pirmā pasaules kara laikā pārcēlās uz Petrogradu, tad uz Harkivu, kur turpināja nodarboties ar fotografēšanu un pareģošanu. 1918. gadā it kā esot strādājis par zīlētāju Azerbaidžānas Republikas Valsts kancelejā.

*1922. gadā Finks atgriezās Rīgā. Vēlāk atvēra fotodarbnīcu un salonā pieņēma daudzus turīgus Rīgas pilsoņus, kuri vēlējas uzzināt nākotni. Viņa slava pieauga pēc Zigfrīda Annas Meierovica un Jāņa Čakstes nāves pareģošanas.

*Ģimenē radās nesaskaņas, laulība ar Annu tika šķirta, bet abi bērni palika dzīvot pie tēva.

*1940. gadā Finks pareģoja, ka nākamgad, kad ziedēs liepas, Rīgā soļos jau cita armija. Viņu apcietināja kā vācu militārā izlūkdienesta rezidentu un tiesāja, inkriminēja pretpadomju aģitāciju un spiegošanu un piesprieda nāvessodu nošaujot. Vēlāk to aizstāja ar brīvības atņemšanu.

*1941. gada 14. jūnijā Finku deportēja uz Soļikamskas labošanas darbu nometni.

*Piecdesmito gadu sākumā viņš atgriezās Latvijā un apmetās pie bijušās sievas Annas, bet vēlāk nesaskaņu dēļ pārcēlās uz dzīvi citur.