Ivara Stonina 222 sapņi - ekskluzīva intervija ar spožo aktieri, kurš ar medijiem nebija runājis astoņpadsmit gadu
Viņš nav runājis ar medijiem, - tā Ivars Stonins saka. Visus šos astoņpadsmit ar pusi gadus, kopš piepeši aizbrauca, atstājot spožumu aiz Finka lomas, kas turklāt aizvien bija aktīvā repertuārā. Jautājumi palika: “kas notika?”, “kāpēc tāds talants aizbrauca darīt ko pilnīgi citu?”, “kāpēc tik pēkšņi?”. Nu vismaz kādu skaidrību Stonins ieviesis ekskluzīvā intervijā žurnālam "Kas Jauns".
Tolaik mēs ar Ivaru mēdzām parunāties, bet tāda prombraukšana neticējās kā reāls solis. Tad vēl ļoti maz cilvēku emigrēja, un šķita, ka ar viņa talantu un panākumiem tā vispār nav tēma. Pa šiem gadiem pavisam dažreiz esam sarakstījušies. Un ne par aizbraukšanu. Varēja labi just, ka par to nevajag.
Tomēr vakar viņam uzrakstīju: “Parunājamies?”. Ivars atraksta, ka pa šo laiku viņam esot bijusi “pusotra intervija”, bet ne jau saruna. “Varam rītvakar?” – viņš raksta.
Darbs viņam beidzas manā pusnaktī. Brīvdienās internetu nelieto principā. Nu, labi. Esmu dziļā Latvijas naktī, viņam aiz loga Montklērā, Ņūdžersijā, redzami Ņujorkas torņi saulrietā, un mēs laimīgi skatāmies viens uz otru. Ivars aizbrauca divas dienas pirms savas 32. dzimšanas dienas. Tagad viņam 50. Acis tikpat zilas, mīmika tā pati, pat bārdas priekškars netraucē. Un mums jāsmejas. Ilgi. No prieka, mīlestības, sāpēm par zudušo laiku. Viņš ir tuvu. Pusmetru no manis. Tikai pieskarties nevar. Tālab pirmais jautājums sanāk stratēģisks.
Kad varēšu tevi apskaut?
Kad būsi Amerikā?
Tikai tā? Uz Latviju negribas?
Nē, man gribas! 23. augustā būs pilni 19 gadi, kopš neesmu bijis Latvijā. Man gribas būt Latvijā, man gribas mājās, gribas vecākus, māsu samīļot, visu ģimeni, un man šausmīgi gribas teātri. Vājprāts, tas ir pilnīgs vājprāts, kā gribas teātri!
Apstulbināji.
Nu, tāds tas garais atvaļinājums ir dažiem. Aizej un vairs neatgriezies.
Bet kāpēc?!
Ir daudz labu aktieru. Un, zini, ne visu, ko gribas, varbūt vajag.
Bet man jāspēlē izrādes savos sapņos, – tā lieta jau no manis neatstājas. Tajos sapņos es nezinu ne rīta, ne vakara, neesmu bijis ne uz vienu mēģinājumu, bet tūlīt priekškars veras, un es pat nezinu, kurā teātrī esmu. Dažreiz tas izskatās tā kā Nacionālais, reizēm tas ir tā kā Liepājas teātris. Un nekad nezinu pat, kā izrāde saucas. Tās vienmēr ir šausmas – nezinu nevienu vārdu, nevienu mizanscēnu, bet redzu, ka izrāde jau sākas un kolēģi ir uz skatuves!
Joprojām tev šie sapņi?
Nuja! Teātra sapņi man diezgan bieži, reizi mēnesī viens ir.
Visus šos garos gadus?
Jā. Un ne jau melnbalti, visi – krāsu krāsās.
Gandrīz gribas parēķināt. 18 x 12 un vēl pusgads – 222 mokoši sapņi…
Vispār jau man tie teātra sapņi patīk. Ka atkal ir.
Nu… Dotumi spiež.
Es nedomāju tā. Es domāju – vienkārši pietrūkst. Tas bija tas, kas man sirdij bija vajadzīgs, ko es darīju un ko vairs nevarēju atļauties darīt. Tu redzi, ka tas ir tavs talants. Tu pats nekad par sevi to nesaki, tu pat bieži neapzinies un nedomā – ir vai nav talants. Tev iedod lomu, tu gatavojies un spēlē. Tomēr, ja tas ir talants, tad tas diemžēl ir mans vienīgais talants. Man nav talanta pelnīt naudu blakus teātrim – es nepratu. Zinu, ka daudzi aktieri māk. Viņš var nostrādāt teātrī pilnu darbdienu un vēl aiziet kaut ko citu darīt. Es to neprotu.
Man nav talanta iet vadīt vakarus. Tas man, zini, kā ir? Labāk, lai zobam nervu izrauj bez anestēzijas, tas man liktos ciešamāk nekā tos vakarus vadīt.
Jā, un man vēl ir viens sapņu sižets. Dažreiz es Nacionālajā teātrī eju par to algu runāt. Vēl pēc šiem 18–19 gadiem.
Tagad jau gan ir citādāk nekā 2003. gadā, kad bija galīgi švaki.
Nu, līdz tam bijām nonākuši, ka teātra alga nespēj nodrošināt izdzīvošanu. Un es nebiju arī gudrs sadzīviskās lietās. Tagad esmu ļoti daudz ko iemācījies, man ir dzīves skola, tagad visu mierīgi varu. Bet tolaik… teātra mīlestība man bija liela, taču neviens nepajautāja, vai tu nomaksāji rēķinus, vai tev ir ko ēst.
Tieši to tu man teici pirms 19 gadiem, kad pēdējoreiz tikāmies.
Jā, tad bija pēdējais gadījums. Es biju stipri slims, nu tā, ka tiešām traki, temperatūra pāri 39 grādiem, nevaru īsti nostāvēt, zeme ar debesīm griežas kopā. Man zvana no teātra: kā jūties, varēsi nospēlēt izrādi? Finks bija jāspēlē. Nu, es piekritu.
Aizgāju, nospēlēju to izrādi uz adrenalīna bāzes, pēc izrādes – skatītāju mīlestība, puķes. Tad notīrīju seju, izmazgāju melnos matus – tos katrā izrādē krāsoja ar tonējošām putām. Atceros – goda vārds, neviens man nepajautāja, kā es tikšu mājās, neviens. Šodien es nebūtu tik sarūgtināts. Bet tajā brīdī pat neaptvēru, ka esmu sarūgtināts. Man diezgan daudz laika vajadzēja, lai izmazgātu to krāsu ārā, nebija pat vairs, kam paprasīt, lai aizved mājās. Tad bija tas brīdis – pusdivpadsmit vakarā, un es domāju: spēka man nav, būtu jāņem taksis. Makā naudas nav, lai taksi paņemtu. Bet, pat ja arī būtu, es nevarētu ņemt taksi, jo tad nedēļu nevarēšu pat griķus ēst. Un tad ar tām puķēm slims naktī slāju uz Miera ielu.
Toreiz tā, protams, bija tikai neuzmanība no teātra puses, ka nepainteresējās. "Sfinksa" tik labi gāja, tik labi ienākumi bija teātrim, bet es jutos tik bezpalīdzīgs. Tu taču atceries, kādas lomas man deva spēlēt, – vai pēc tādām lomām vispār ir laiks iet tos pasākumus vadīt vai jebko citu. Spēka taču vairs nav nekam. Tu vēl jauns, 32 gadi gandrīz, izguli nakti un nākamajā dienā atkal vari raut no rīta līdz vakaram. Bet ne jau pa vidu vēl iet strādāt. Tevi tā kā nepieraudzīja, nepajautāja tie, kam vajadzēja pajautāt… nu tas…
Tas bija galvenais, kāpēc aizbrauci? Līdz šim neesi stāstījis.
Vēl beidzamais bija viena mana saruna ar teātri par šo visu. Es teicu: nevaru izdzīvot. Un man pateica, ka neko pie algas pielikt nevar. Un tad, zini, bija tas mirklis, kad pateicu – nu, tad vairs nevaru.
Ja tagad būtu cita situācija ar naudu, teātris būtu iemesls, kāpēc tu būtu gatavs atbraukt uz Latviju?
Man ļoti patīk teātris. Man nav nekāda rūgtuma pret darbavietu. Kāds rūgtums – ir gandrīz 20 gadi pagājuši, viss sen izdzīvots. Un es tikai nepilnus desmit gadus biju teātrī.
Klau, bet vēl viena lieta. Vai tā ir leģenda? Kādreiz presē tas bija aprakstīts, arī kādi aktieri aizvien teic, ka bijusi ļoti konkrēta recenzija, kas tevi iznīcinājusi, tāpēc aizbrauci.
Ēēē, nē, nē. Tā ir leģenda, kas no kaut kā izaugusi. Mēs jau nestrādājam divus mēnešus pie izrādes tādēļ, lai kritiķim būtu ko uzrakstīt, kas viņam nepatika. Sevišķi pēc pirmizrādes, kad viss vēl esi jūtīgs, jāpasaka tādiem vārdiem, lai nesāp. Tāpēc man patīk konstruktīvi, kā Anda Burtniece, – pat, ja kaut kas nav bijis labi, viņas pagrieziens ir tāds, ka tu to sēkliņu no viņas vari paņemt, iestādīt un nākamreiz izdarīt labāk. Bet, atgriežoties pie recenzijas, kuras dēļ aizbraucu, – tā ir leģenda. Es aizbraucu tās naudas dēļ.
Un vēl man bija arī ļoti slikts periods personiskajā dzīvē. Es gribēju ne tikai teātri, bet arī citas savas lietas nolikt nost un izbeigt.
Un tajā brīdī man piezvanīja viena laba draudzene un teica, vai negribu atbraukt pie viņas ciemos uz Ameriku. Atbildēju, ka viņa nevar iedomāties, cik ļoti man to vajag. Tas bija pirmais brauciens, otrreiz aizbraucu pavisam. Es varbūt nebūtu braucis tik tālu, ja tolaik Anglija jau būtu bijusi vaļā. Tad varbūt būtu braucis kaut kādas sēnes lasīt, to jau nekad nevar zināt. Vienkārši ir viens kaut kāds nabadzības slieksnis, pēc kura bija jārīkojas. Tas ir tik nožēlojami, ka tam tā bija jānotiek.
Bet es tev vēlreiz prasīšu – tā vienkārši, bez nodoma. Ja šajā pusē tev tiktu piedāvāta normāla alga, foršas lomas…
Nē, nē, nerunā…
…vai tu atbrauktu?
Nē, nē, es nemaz domāt par to negribu. Es negribu par to domāt!
Es šovakar biju izrādē, ko spēlē Guna Zariņa un Vilis Daudziņš, un…
Tā – ar tiem pūķiem?
Oho… Tu seko līdzi?
Bildītes jau es redzu, es jau skatos.
Kā tu apjaut, kas notiek latviešu teātrī?
Aktieri maz feisbukā stāsta, esmu novērojis. Bet teātriem mājaslapas taču ir, arī feisbukā var ieiet un paskatīties. Tas ir veids, kā es redzu jaunumus. Dažreiz Nacionālajam teātrim iekomentēju, ja man kaut kas patīk. Un man reizēm atbild.
Tikai izrādes nevar redzēt. Jaunās. Man nav iespējams pielikt degunu pie ekrāna un noskatīties no sākuma līdz galam. “Jūsu valstī nav pieejams,” man saka, kad mēģinu. Kāpēc? Vecās varu redzēt, "Ar būdu uz baznīcu" no manas bērnības, piemēram. "Sfinksa" arī ir "YouTube"…
Nu lūk, gribēju teikt, ka šovakar pēc izrādes satiku Kasparu Znotiņu, kuram palūdzu, lai pabeidz teikumu: Ivars Stonins ir… Un Kaspars: …spicākais savas paaudzes aktieris.
Tie laiki pagājuši. Teātris pilns ar labiem aktieriem.
Protams. Bet ne jau par to mēs. Lai gan – tavā vecuma grupā nemaz nav vairs tik daudz aktieru. Līdz 50 daļa atbirst, visādu iemeslu dēļ.
Man nav nekādu ambīciju.
To jau sapratu.
Man nekad arī nav bijušas ambīcijas, piemēram, strādāt Nacionālajā teātrī. Vai Liepājas teātrī… Man tikai tiešām patīk teātris. Man ir vienalga, ko es šobrīd teātrī varētu darīt, kad par to iedomājos. Man nevajag kārtējo Hamleta lomu. Vienreiz pāriet pāri skatuvei kā sulainim – paldies, brīnišķīgi! Jums skatuves strādnieku trūkst? Es varu arī raut tos šņorbēniņus, jo man patīk tā vide. Es negāju uz teātri tāpēc, ka gribēju būt rampas gaismās. Jau, kad biju sīks, ģimene mani varēja nolikt pie televizora, kad rādīja kādu teātra izrādi, un aizmirst.
Un man teātris neasociējas ar vienu konkrētu ēku, bet gan ar darba kultūru, kā teātrī strādā. Es neesmu bijis nevienā teātrī, kur būtu slikta darba kultūra. Vismaz tad, kad es tur biju. Visi aktieri vienmēr strādā ar sirdi un dvēseli, gatavojas…
Tu man dod ierosmi atkal vaicāt – teātris varētu būt iemesls, kāpēc atbrauc?
Jā, TAS varētu būt iemesls, kāpēc es atbrauktu uz pāris nedēļām (smejas).
Uz pāris nedēļām tikai?
Jā, es noteikti nepaliktu ilgi. Tad man jāmaina visa dzīve šeit.
Pavisam atgriezties ir jau par vēlu?
Nē, nekad nekas nav par vēlu. Kā tajā stulbajā teicienā – par vēlu ir tad, kad tev trīs saujas smilšu uzber. Nē, man vienkārši nav tādu ambīciju. Jau cik teātra paaudzes ienākušas, kur tad es.
Jā, zinu, kā esi atteicis žurnālistiem: “Kas es tāds esmu, lai kādu interesētu, kas man stāstāms.” Skaistākiem vārdiem tas būtu: “Nē, manis nav, es esmu izdomāts”?
Tā popularitātes daļa, zini, mani neuzrunā. Tas nekad nav bijis iemesls, kāpēc to visu esmu darījis.
Tu daudz emociju esi cilvēkiem devis un viņos atmodinājis kādu daļu sevis. Tāpēc jau par tevi aizvien domā, atceras.
Bet man nepatīk popularitātes daļa. Man patika un patīk tieši darba daļa, mēģinājumu process. Man patīk ar kolēģiem strīdēties un gudrot. Un tas uzrāviens uz pirmizrādi! Tu nekad nezini, kā tas aizies, kā būs. Tas ir tāds adrenalīns! Prieks, īstenībā.
Tomēr tev būtu jājūt, ka cilvēki aizvien tevi mīl.
Tas ir patīkami, paldies, tas ir ļoti patīkami.
Tas tavs Finka dziedājums “Nē, manis nav…” iedarbojas aizvien, lai cik paiet laiks. Tu pats vari profesionāli pateikt, kas tur slēpjas?
Ierakstīja to laikā, kad iekšēji jau atvadījos no teātra. Es to zinu. Pats. Pavisam un no sirds atvadījos. Tas tur ir.
Arī uz jauniešiem, kuri izrādi nav redzējuši, tas iedarbojas. Tikai neko daudz par tevi vairs nemāku pastāstīt. Palikušas sajūtas par tavu harismu, fakti bālē. Par kurām lomām izstāstīt?
Mana pēdējā loma arī ir loma numur viens. Finks. Tā bija loma, ko tu pilnīgi nodzīvo – no pirmās ainas līdz finālam. Nodzīvo! Un nevienu brīdi nejūties, ka būtu patērējies, jo tā loma vienkārši cauri izplūst. Brīžam jutos tā, ka nemaz nepiedalos, ka tā loma vienkārši no kaut kurienes caur tevi aiziet līdz skatītājiem. Manā topā pārējām lomām nav numerācijas, es tā nemāku iedalīt. Bet šī ir virsotne, ko tu ļoti mīli kā lomu. Tā bijusi ļoti skaista. Visus tekstus un melodijas vēl atceros.
Un godīguma līmenis tajā lomā bija absolūts. Varbūt tāpēc tik ļoti skatītājiem patika, viņi mīlēja to izrādi. Ka tur tas patiesības kods bija klāt.
Tur vispār viss sakrita – tik veiksmīga dramaturģijas un mūzikas sakritība, ka tu vari ļaut caur sevi tam notikt, un vēl režija palīdzēja. Muzikālās izrādes vispār man nekad nav sagādājušas grūtības – momentā iesēžas smadzenēs, kaulos un kustībās.
Un tad es vēl gāju meklēt to Finka kapu, izstaigāju krustām šķērsām, nevarēju atrast. Sagribēju viņam puķes iedot, tāpēc ka pirmizrāde. Viņš tak arī turpat man pretim “dzīvoja”, Pokrova kapos. Bet nekādi nevarēju atrast. Jau gāju uz vārtiem un iekšēji teicu: nu tak pats man palīdzi un parādi! Trīs soļus tālāk arī ieraudzīju – rekur ir viņš, lai gan tur jau biju meklējis. Nu aktieri jau emocionāli mēdz būt, aktieri jau iztēlojas visas tās lietas. Tad es viņam tā arī teicu: nu tad uzaicinu jūs abus ar sievu šovakar uz pirmizrādi. Kopš tā vakara vienmēr bija tās divas brīvās vietas pirmajās rindās tukšas, kur nebija atnākuši divi cilvēki. Mēs pirms izrādes gājām skatīties, man liekas – katru izrādi tā arī bija. Un tad mums gāja tā leģenda – tur Finks ar sievu sēž. Tas bija tik skaisti!
Vai ir aktieri, ar kuriem tu gribētu kopā spēlēt? Vismaz iedomās.
Oi, ar visiem kursabiedriem! Nav nekā labāka aktierim kā viņa kursabiedri. Kas mums teātrī vēl ir – Uldis Anže, Daiga Gaismiņa, Rēzija. Ivars Auziņš nupat vairs nav teātrī. Gribētu arī ar tiem, kas sen vairs nespēlē, – ar Milenu Gulbi, Elitu Jundzi, Noru Veigneri, Agnesi Zeltiņu, Edgaru Podnieku, Ģirtu Miķelsonu. Ar kursabiedriem, jā! Jo, kad aktieris saņem tās savas balvas, es domāju, tie ir pirmie cilvēki, kam jāpasakās, – tiem saviem kursabiedriem, kas ir īstais veseris, kas palīdzējuši viņam kaldināties. Tas reizēm aizmirstas, bet tie tavi susuri, ar kuriem kopā esi svīdis, guris tajos neskaitāmajos mēģinājumos četrus gadus, – viņi ir tie, kas tev palīdz izveidoties. Viss pārējais pēc tam nāk kā pulieris, bet kursabiedri ir tas dīķis, kurā tu topi.
Bet būtībā teātrī es visu laiku biju laimīgs. Nelaimīgs, kad dabūju sliktu recenziju. Bet visu pārējo laiku laimīgs. Tas pat nebija darbs. Tas bija kaifs – to darīt. Un katru dienu. Tāds skaists azarts, kas dod laimi.
Es skatos uz tevi un redzu – Ivar, tev vajag vēl dzīvē teātri.
Es tev jau pašā sākumā teicu, ka man pietrūkst teātra. Bet, ja man to būtu vajadzējis, vai tiešām man tas tiktu liegts? Un mana pilnīgas laimes formula būtu vienkārša – ja es varētu dzīvot Rojā, audzēt vistas un laiku pa laikam uzspēlēt teātri. Tas būtu brīnišķīgi. Būtu jābrauc uz mēģinājumu – aizbrauktu, strādātu, būtu ļoti priecīgs. Vakarā atbrauktu mājās, pabarotu savas vistas un ietu gulēt, no rīta celtos un darītu to pašu.
Tad pasaki, kāpēc tu nevari vairs atgriezties Latvijā pavisam, kas ir tā tava dzīve, kuru nevari vairs atstāt.
Es negribu atstāt, tur ir tā lieta. Nu, mans darbs ir nesaistīts ar teātri. Es brīvdienās staigāju pa kalniem. Nav mums lieli tie kalni, bet takas ir. Man patīk vienam pašam ar binokli vērot putnus. Man nav bariem draugu, man nevajag čupošanos, bet ar saviem latviešu draugiem regulāri sazinos, svinam kopīgi svētkus. Ap mani ir latvieši, kas jau dzimuši šeit.
Ko tu īsti negribi zaudēt, ka nebrauc atpakaļ?
Redzesloku. Te tas paveras plašāks, tu kļūsti vienkāršāks, nav vajadzīgs būt sarežģītam zvirbulim ar kaut kādu nozīmību. Pietrūkst ģimenes, kas dzīvo Latvijā, bet tam nav sakara ar Amerikas pamešanu. Es domāju, cilvēkam jābūt pietiekami nodrošinātam, un es negribu to pazaudēt. Latvijā es nevarētu būt finansiālā drošībā.
Un ar kādām domām tu šobrīd dzīvo?
Šobrīd ļoti noņēmāmies, lai uz Ukrainu nosūtītu gandrīz divas tonnas ar vajadzīgajām lietām. Absolūti lielāko daļu ar koncertiem un ziedojumu vākšanu saorganizēja dziedātāja Agnese, kuru tu atceries no Latvijas un kura tagad dzīvo Bostonā. Piedalījās senie un jaunie emigranti no Latvijas, varētu teikt, ka nu jau dažādu tautību cilvēki.
Daudziem ir jautājums: tu tiešām nenožēlo, ka aizbrauci?
Tas laiks ir pagājis. Sākumā, protams, bija visādas izjūtas. Bet man dzīvē vispār ir tā – ja es ko nogriežu, tad nogriežu. Tas jautājums dažkārt pavīd: bet tu taču jūties slikti, ka aizbrauci? Nē, nejūtos. Man cilvēki ir mēģinājuši teikt, ka man jājūtas slikti. Bet tu nevari dzīvot savu dzīvi pēc citu cilvēku vēlmēm. Tas, protams, nekur nepazūd, ka gribas teātri spēlēt. Skatoties izrādes, vislaik analizēju, redzu, ko kurš nav līdz galam izdarījis… Prāts jau tajā dimensijā dzīvo tik un tā. Emocionālā saikne ar teātri ir aizvien, to pieredzi un veidu, kā skaties uz lietām, nevar no tevis izņemt. Tā ir dominējošā sevis esence, kā tu eksistē. Bet acīmredzot teātris man bija iedots uz laiku.
Mani neinteresē sveši cilvēki, es nemācu citus dzīvot. Un sagaidu, ka citi neapliecinās savu ego, dodot padomus man.
Jūties laimīgs?
Jā, laikam jā. Tas arī ar gadiem mainās – no kā tu jūties laimīgs.
Un kas tev tagad ir laimes kritēriji?
Es esmu vesels. Man ir dzīvoklis ar sešiem logiem. Esmu vietā, kur daudz saules. Man vajag jūru, to varu dabūt. Man patīk daba – tā ir pieejama. Un es domāju, ka esmu ar sevi līdzsvarā. Man nevajag kalnus gāzt, nevajag kādam kaut ko pierādīt. Es domāju, ka viss pierādās pats no sevis, kad tam pienāk laiks. Es saprotu lietas, kuras pats piedzīvoju, un man ir savi sapņi, par kuriem nerunāju.
Kādas tu iedomājies savas vecumdienas?
Nu tak Rojā, kur gan citur…
Kad tev varētu sākties vecumdienas?
Tad, kad būs miers. Tad šlopēsim uz moliņu plunčāt.
Ivars Stonins
* Dzimis 1971. gada 25. augustā, audzis Rojā, kur arī tagad dzīvo vecāki.
* Dziedāt mācījusi vecmāmiņa jeb babiņa Marianna Bočkāne, sacīdama – ikreiz dziedot mani pieminēsi.
* 1993. gadā beidzis Māras Ķimeles aktierkursu un sācis strādāt Nacionālajā teātrī.
* Spoži spēlējis vadošās lomas izrādēs "Amadejs", "Meža pīle", "Hamlets", "Indriķa hronika", "Šagrenāda" un citās.
Pēdējā loma – Eižens Finks rokoperā "Sfinksa" (J. Lūsēns, M. Zālīte).
Nacionālajā teātrī kopā nospēlējis 20 lomas.
* Liepājas teātrī – titulloma rokoperā "Kaupēn, mans mīļais!" (J. Lūsēns, M. Zālīte).
* LNO – Jakubovskis operā "No rozes un asinīm" (Z. Liepiņš, K. Dimiters).
* 2003. gadā emigrējis uz ASV, kopš tā laika Latvijā nav bijis.
* Palaikam dzied Ņujorkas latviešu korī.
* 2018. gadā vadījis divus koncertus Maijas Kovaļevskas un Dzintras Erlihas Amerikas koncerttūrē.
* Vaļasprieks – trauku apgleznošana.
Citas interesantākās ziņas un notikumus lūkojiet žurnāla "Kas Jauns" dubultnumurā!
