“Patiesais spēks nav maskā, bet atklātībā!” Trīs vīri par mentālo veselību, raudāšanu un to, ko citi baidās pateikt skaļi

Lai par šo tēmu runātu atklāti un godīgi, Jauns.lv aicināja uz sarunu trīs vīriešus, kuri ar šo jomu strādā ikdienā un kuriem mentālās veselības jautājumi nav sveši: juristu un supervizoru, biedrības “Atbalsta un profilakses centrs ‘Tavai Brīvībai’” valdes locekli Agri Startu, “Training Lab” līdzdibinātāju, biznesa personību izaugsmes un mentālās veselības treneri Ivaru Juškēvicu, kā arī sociālā uzņēmuma “Intelekta attīstības centrs” vadītāju Oskaru Grīsli.

Mentālās veselības tēmas normalizēšana kā pirmais solis uz palīdzību

Uz jautājumu, vai mentālās veselības tēma viņiem šķiet viegla vai drīzāk neērta, Agris norāda, ka mentālo veselību nemaz nav vēlams uztvert kā kaut ko vienkāršu: “Tiklīdz mēs sākam domāt, ka tas ir viegli, rodas pārāk daudz pašsaprotamības. Bet mentālā veselība ir tik dziļa un daudzšķautņaina, ka to nekādā gadījumā nevarētu saukt par vieglu tēmu.”

Artis ar izdegšanu saskārās 30 gadu vecumā. “Tajā brīdī es sapratu, ka kaut kas ir noticis un ka manī risinās procesi, kurus es ne līdz galam spēju kontrolēt. Es sapratu, ka neesmu tikai miesa un matērija— manī notiek lietas, kuras prasa uzmanību. Tajā momentā es pieņēmu lēmumu ļoti rūpīgi sākt skatīties uz to, “kas notiek lācītim vēderā” — šajā gadījumā ne burtiskā nozīmē, bet kas notiek ar manu mentālo veselību. Pēdējos septiņus gadus es ļoti intensīvi pētu savu iekšējo pasauli un cenšos labāk izprast arī to, kas notiek citos cilvēkos.”

Ivars stāsta, ka pats ar šo tematu saskāries 28–29 gadu vecumā, kad piedzīvoja izdegšanu. “Kopš tā laika esmu pētījis, cik daudz atzaru ir mentālajai veselībai un cik plaša tā patiesībā ir. Es teiktu, ka tā ir diezgan sarežģīta, un nereti nav vienkārša skaidrojuma, kas īsti ir mentālā veselība un kā par to rūpēties. Ap to joprojām pastāv tāds kā bubulis — sajūta, ka, ja tu atzīsti, ka esi tuvu psiholoģiskai disfunkcijai vai izsīkumam, tas uzreiz tiek stigmatizēts. Un tāpēc daudzi baidās par to runāt.”

“Tas, kas man ļoti palīdzēja, bija emocionālā inteliģence jeb emociju vadība. Tur es sāku atrast kopsaucējus — saprast, ka emociju vadība ir viens no mentālās veselības būtiskākajiem aspektiem. Tieši caur šo prizmu es pamazām izgāju cauri procesam un ieraudzīt to kopainu. Bet šī kopaina man izveidojās tikai pēdējos piecos līdz septiņos gados, kad es patiešām sāku saprast, kas īsti ir mentālā veselība,” atklāj Ivars.

Savukārt Oskars atklāj, ka ar mentālās veselības tematu iepazinies jau bērnībā — viņa mamma jaunībā slimojusi ar depresiju, un tas mudinājis viņu pastiprināti interesēties par psiholoģiju.

Ivars un Oskars jau trešo gadu vada vīru domubiedru grupu “Evolūcija”, kas tās dalībniekiem sniedz atbalstu, drošu vidi un iespēju labāk izprast sevi. Kā skaidro Oskars, viņu mērķis ir padarīt sarunas par mentālo veselību ikdienā dabiskākas un pieejamākas vīriem, ar kuriem viņi strādā.

“Tas, ko mēs pieredzam mūsu vīru grupā un tās aktivitātēs, — mēs cenšamies radīt vidi, kur šīs sarunas kļūst vieglākas un raitākas,” stāsta Oskars. “Sabiedrībā kopumā par šīm tēmām joprojām ir grūti runāt un tās pieņemt. Nedod Dievs, ja ģimenē kādam ir depresija, šizofrēnija vai cita garīga saslimšana — uzreiz rodas sajūta, ka par to nav brīvi runājams, jo nav pārliecības, ka cilvēki to pieņems bez aizspriedumiem. Tāpēc mūsu vīru grupas ietvaros mēs par šīm tēmām runājam atklāti. Un, ja grupai pievienojas kāds, kuram jau redzamas grūtības saistībā ar mentālo veselību, mēs droši iesakām vērsties pēc profesionālas palīdzības. Vīru grupa ir nedaudz terapētisks formāts — grupa dziedē, atbalsta un dod sajūtu, ka neesi viens. Taču, ja grūtības ir lielākas, mēs aicinām meklēt speciālista palīdzību. Mēs arī izglītojam un palīdzam vīriem veikt šo pāreju — no vientulības savā problēmā līdz brīdim, kad viņi ir gatavi vērsties pie kvalificēta speciālista.”

Kā piebilst Ivars, viena no tām lietām, ko viņi ir pamanījuši arī vīru grupā — un, viņaprāt, tas var ļoti palīdzēt — ir tas, ka mentālās veselības izaicinājumus vīrieši bieži dēvē citos vārdos. “Vīrietim ne vienmēr ir tik plašs emocionālais vārdu krājums, un “mentālā veselība” dažkārt izklausās kā kaut kāds bubulis. Taču, ja runājam vienkāršākos terminos — par to, kā sakārtot savas emocijas, kā iepazīt savu prātu — tas kļūst daudz pieejamāk. Līdz ko mēs lietojam vienkāršāku, saprotamāku valodu, mentālās veselības tēma atveras. Un tad arī grupās vīri daudz vairāk ir gatavi dalīties, atvērties, jo tas vairs neizklausās pēc diagnozes vai sprieduma.”

Pēc Oskara teiktā, viens no pirmajiem soļiem ir sajūta un stāvokļa normalizēšana: “Kad cilvēks redz, ka arī citiem ir grūtības un izaicinājumi, tā jau ir pirmā palīdzība, kas viņam nepieciešama. Tas dod sapratni: “jā, es neesmu viens, un iespējams, ka līdzīgas problēmas ir vēl kādam citam.” Un caur šo pieredzi skatījums uz mentālās veselības tēmām kļūst daudz vienkāršāks un pieejamāks.”

Artis papildina, ka “ļoti bieži mēs sastopamies ar situāciju, ka vīriešiem — un ne tikai vīriešiem, bet cilvēkiem vispār — ir raksturīgi domāt, ka viņu problēma ir kaut kas ārkārtīgi unikāls un ka nevienam citam pasaulē tādas nav. Taču, nonākot grupā, atklājas, ka vai nu vēl kāds tajā pašā brīdī piedzīvo tieši to pašu, vai arī kāds jau ir šo problēmu veiksmīgi atrisinājis. Un tad parādās grupas patiesā jēga — kad viņi sāk komunicēt, viņi sāk dzirdēt viens otru, sniedz atbalstu un saprot, ka nav vieni savās grūtībās.”

“Varu būt stiprs vīrietis tikai tad, ja esmu līdzcietīgs pret sevi”

Viens no visnoturīgākajiem stereotipiem, kas joprojām valda mūsu sabiedrībā, ir pārliecība, ka vīrietim vienmēr jābūt stipram. Stipram darbā, stipram attiecībās, stipram ģimenē — cilvēkam, uz kuru var paļauties, kurš nelūzt, nekrīt panikā un noteikti… neraud. 

Vaicāti, vai viņi savā dzīvē ir jutuši spiedienu būt stipriem, visi trīs vīrieši atzīst, ka jā.

“Vīrietim būt stipram — gan fiziski, gan mentāli — it kā piederas pie viņa atbildības. Man kā vīrietim ir savas atbildības attiecībā uz to, kā es izturos pret citiem cilvēkiem, pret ģimeni, un bieži vien man ir jābūt stipram, jo jārāda piemērs. Tas gan neizslēdz to, ka man pēc tam ir jāspēj būt arī pietiekami stipram, lai atzītu — man ir vajadzīgs atbalsts vai atpūta. Viena lieta ir saprast, ka mums ir emocijas un jūtas; pavisam cita — pieņemt, ka mēs drīkstam tās piedzīvot. Un vēl trešais līmenis ir tas, ka mēs aktīvi strādājam, lai būtu pēc iespējas sakārtoti.”

Ivars stāsta, ka jau salīdzinoši agrā dzīves posmā pieņēmis domu, ka vīrietim vienmēr jābūt stipram. “Man tas bija pilnīgi melnbalts skatījums — it kā skalai vispār nebūtu otras puses. Es redzēju tikai divus variantus: būt stipram vai būt ņunai. Un man likās, ka no tā otrā varianta man noteikti jāiet prom.”

Vienlaikus viņš atzīst, ka jau no bērnības apzinājies sevi kā pietiekami emocionālu cilvēku: “Es nebiju ārkārtīgi vājš, bet noteikti arī ne tas “stiprais vīrietis”. Es zināju, ka man ir vājuma punkti, un to nebija maz.” 

Taču ģimenes pieredze un sabiedrībā valdošie priekšstati viņu pamazām virzījuši vienā skalas galā — pie pārliecības, ka vienmēr jābūt stipram. “Tas, iespējams, bija viens no iemesliem, kāpēc piedzīvoju izdegšanu. Dzīve man ļoti skaidri norādīja: stop, vecīt, viss ir citādi. Man vajadzēja apstāties,” viņš saka. “Es sapratu, ka nevaru būt stiprs visur — darbā, mājās, sportā, visās frontēs vienlaikus.”

Ivars atzīst, ka šīs pieredzes bijušas sāpīgas, bet ļoti vērtīgas: “Es beidzot iemācījos, ka pastāv vidusceļš — stāvoklis, kurā tu vari būt ne tikai stiprs, bet arī līdzcietīgs pret sevi. Tā iekšējā līdzjūtība: ka tu drīksti parūpēties vispirms par sevi, lai pēc tam varētu būt stiprs arī citiem.”

“Arī grupā mēs bieži redzam: ja vīrietis atnāk un spēj atvērties, spēj pateikt skaļi to, kas viņā notiek, tad viņš patiesībā jau sper pirmo soli dziedināšanas ceļā. Tie, kuri nespēj pateikt un atvērties, bieži vien līdz grupai nemaz nenonāk, vai arī mēģina risināt savas problēmas ar citām metodēm, kas ne vienmēr patiešām palīdz dziedēt,” saka Ivars. “Un runājot par stiprumu šodien, lai arī sabiedrībā arvien vairāk runā par vīriešu mentālo veselību, es joprojām ik pa brīdim dzirdu tādus teikumus kā: “tu taču esi vīrietis — tev tādam jābūt!” Vienīgā atšķirība ir tā, ka šobrīd es pats esmu kļuvis dzirdīgāks un apzinātāks. Es pats varu pieņemt lēmumu — vai es uzvelku to veidolu, ko cits no manis gaida, vai arī nē.”

Arī Oskars atzīst, ka spiedienu būt stipram izjūt gandrīz katru dienu, jo, viņaprāt, viena no vīrišķības pusēm ir atbildības uzņemšanās. “Tiklīdz tu uzņemies atbildību par savu ģimeni, par saviem tuviniekiem, par saviem darba kolēģiem un daudzām citām lietām, neizbēgami daudzos brīžos ir jābūt stipram. Protams, iekšējā izpratne par to, ko nozīmē būt stipram, manā dzīvē ir mainījusies.”

Oskars turpina: “Būt stipram nozīmē arī spēt atzīt savas vājās puses, un tam ir vajadzīgs diezgan daudz iekšējā spēka un resursu — pat sev atzīt, ka kaut ko nedari pareizi. Un nākamais solis ir meklēt palīdzību vai rīkoties proaktīvi, lai situāciju uzlabotu. Arī tā ir stipruma pazīme. Stiprums, manā skatījumā, ir divpusīgs. Man šķiet svarīgi, lai katrs attīsta savu redzējumu un izpratni par to, ko viņam nozīmē būt stipram. Tikai tad cilvēks var sevi uztvert kā puslīdz harmonisku personību.”

Gan Artis, gan Ivars un Oskars atzīst, ka stereotipu par vīriešu un sieviešu lomu sabiedrībā joprojām ir daudz. Vienlaikus, pēc viņu teiktā, mēs dzīvojam laikmetā, kurā tradicionālās vīrieša un sievietes lomas vairs nav tik stingri nodalītas — tās sāk izšķīst un mainīties.

“Līdz ar to arī šie stereotipi ir ļoti dažādi un brīžiem pat pretrunīgi,” skaidro Oskars. “Ja paskatāmies uz sabiedrības prasībām pret vīrieti šobrīd, tad redzam interesantu paradoksu. No vienas puses, ja runājam par vīrišķo un sievišķo psiholoģiju, mēs dzīvojam pēc sievišķās psiholoģijas likumiem — vīrietim jābūt drosmīgam, spēcīgam, spējīgam. Taču tajā pašā laikā no viņa sagaida, lai viņš būtu empātisks, emocionāls un atbalstošs. Un šīs prasības ne vienmēr iet kopā. Ja vīrietis ir izteikts “alfa tēviņš”, tad viņam pārmetīs, ka viņš nav pietiekami empātisks un emocionāls. Savukārt, ja vīrietis ir ļoti empātisks un jūtīgs, tad pat sievietēm viņš var šķist “par mīkstu”, jo daļai sieviešu tomēr ir vajadzīgs partneris, aiz kura var justies droši. Tātad stereotipi kļūst sarežģīti un pretrunīgi.”

“Cilvēkiem agrāk bija vieglāk dzīvot, kad lomas bija skaidras un uzdevumi — definēti. Taču šodien situācija ir citāda: sievietes ir patstāvīgas, spēj pašas nodrošināt sevi, pelnīt, un līdz ar to mainās arī skatījums uz vīrieša lomu. Tas ir jautājums abiem dzimumiem — kā veidot sabiedrību, kā to uzturēt, un kādas lomas šajā jaunajā realitātē patiesībā ir vajadzīgas.”

Kā pauž Ivars, viens no spēcīgākajiem stereotipiem ir tas, ka vīrietis “drīkst” just tikai dusmas, taču patiesībā vīrieši – tāpat kā sievietes – izjūt visu emociju paleti. “Otrs stereotips ir tas, ka mēs šīs emocijas it kā izjūtam savādāk. Un te slēpjas ļoti riskanta stratēģija — mēģināt emocijas vispār izstumt no savas dzīves un balstīties tikai uz racionālo. Bet emocijas jau nekur nepazūd, tās joprojām mūs ietekmē, un tas rada visdažādākās blaknes, tajā skaitā slimības un mentālās veselības problēmas.”

Artis piebilst, ka, runājot par stereotipiem, kas saistīti ar vīriešu dzīvi, nav iespējams tos aplūkot atrauti no stereotipiem par sievietēm. “Ja sieviete vēsturiski vienmēr ir uztverta kā mājas uguntiņas un siltuma turētāja, bet vīrietis — kā apgādātājs, kurš “iet un velk mamutu mājās”, tad, protams, līdz ar šo lomu maiņu mainās arī stereotipi,” viņš skaidro. “Mēs pēc noklusējuma esam uzskatīti par stipro dzimumu — vēlme vīrietim parūpēties ir dabiska, un tas pat nav stereotips. Mēs vēlamies dot. Bet, ja mums pretī ir izteikti vīrišķīgāka sieviete, tad sāk veidoties disbalanss.”

Viens no absurdākajiem, bet visdziļāk iesakņotajiem mītiem ir pārliecība, ka vīrieši neraud. Daudzi vīrieši izaug ar domu, ka asaras nozīmē vājumu, ka tās apdraud viņu autoritāti vai vīrišķību. 

Artis uzsver, ka vīrieši raud – un vīriešiem pat ir veselīgi raudāt, jo “raudāšana ir izcils veids, kā izlaist emocijas un nomierināt nervu sistēmu.” “Raudāšana ir arī ļoti skaists instruments, kas parāda, ka kaut kas mūsos ir “noklikšķējis”. Mēs bez iemesla neraudam — ja asaras nāk, tas nozīmē, ka notiek kaut kas dziļi epifānisks, saistīts ar spēcīgām sajūtām. Un tieši šīs sajūtas pēc tam palīdz reflektēt un saprast, ko no šī procesa esam iemācījušies un kā esam auguši.”

Ivars norāda, ka vīrieši bieži vien emocijas izlādē caur “bļaušanu”, “kliegšanu”, “līdzjušanu” vai citām darbībām, un pati raudāšana vīrietim ir ļoti stereotipizēta — jau no bērnības daudziem ieaudzināts uzskats, ka “īsti vīrieši neraud”.

“Arī es kādu laiku jutu šo stigmu,” viņš stāsta. “Līdz brīdim, kad dzīvē sākās vairākas personīgas krīzes — aizgāja no šīs dzīves ļoti mīļi cilvēki, un es sapratu, ka raudāšana man iemāca kaut ko pilnīgi citu. Es varu dusmoties, sist mēbeles vai lauzt kaut ko dusmu un bezspēcības dēļ, jo nevaru mainīt situāciju… bet raudāšana atver pavisam citu apziņas līmeni.”

Viņš turpina: “Man šķiet, ka vīrietim kādā brīdī jānonāk līdz atziņai, ka raudāšana ir kolosāla metode — tā ļauj ieraudzīt sevi daudz cilvēcīgāk, maigāk, īstāk un autentiskāk. Dažreiz raudot notiek kaut kāda maģija… ja tu vienkārši ļaujies tam procesam.”

Arī Oskars piekrīt, ka vīrietim arī ir jāraud, jo viņš taču ir dzīvs cilvēks. “Un, manuprāt, tie vīrieši, kurus es savā dzīvē esmu uzskatījis par vīrišķības etaloniem, par saviem skolotājiem, ir tieši tie, kuri spēj raudāt. Šī spēja atklāj viņu plašo sirdi. [..] Kādreiz es sev jautāju: ko nozīmē patiesi spēcīgs vīrietis? Ne jau tas, kurš ir fiziski spēcīgs vai spēj kādu aizvainot. Patiesi spēcīgs cilvēks ir tas, kura mīlestība ir tik liela, ka viņš ir pieņemošs, līdzcietīgs un empātisks. Tas, kurš brīdī, kad emocijas viņu pārpilda, ļaujas tām — arī raud. Raudāt ir ļoti cilvēciski.”

Sadzirdēt sevi: pirmais solis emocionālajā briedumā

Lai gan par vīriešu mentālo veselību runā arvien vairāk, lielākā daļa vīriešu joprojām tikai mācās atpazīt un veselīgi regulēt savas emocijas. Artis, Ivars un Oskars dalās ar metodēm, kas viņiem palīdzējušas tikt galā gan ar ikdienas stresu, gan ar dziļām iekšējām krīzēm — un godīgi stāsta arī par to, kā izskatās neveselīgie risinājumi, kurus sabiedrība tik bieži normalizē.

Kā veselīgus veidus, kā tikt galā ar emocijām, Artis min sportošanu, dienasgrāmatas rakstīšanu un meditāciju. “Tas ir darbs ar sevi — fiziski un mentāli. Es esmu pievienojis klāt arī pateicības prakses pēc meditācijām. Man ļoti patīk “aprunāties” ar radītāju un nosaukt lietas, par kurām es katru dienu varu būt pateicīgs. Arī par izaicinājumiem, jo es uzskatu, ka bieži vien izaicinājums, kas mūsu prātam izskatās biedējošs, patiesībā ir tikai mājiens: ir pienācis laiks kaut ko jaunu apgūt.”

Ivars min vairākus ikdienas rituālus, kas palīdz regulēt emocijas — iešanu pirtī, mākslas terapiju, sportu un elpošanas prakses.

“Es esmu sācis regulēt ne tikai emocijas, ko tautā mēdz dēvēt par negatīvām, bet pēdējā laikā pievēršos arī tam, kā un cik daudz manī ieplūst pozitīvās emocijas, kad tās kļūst pārlieku intensīvas. Esmu cilvēks ar augstu neirotisma līmeni un arī ekstraverts. Tas nozīmē, ka ļoti spēcīgi izjūtu gan pozitīvās, gan negatīvās emocijas. Līdz ar to nereti rodas sajūta, ka man abi “pīķi” ir nedaudz jānogriež. Mana pieeja ir vienkārša — pirms ķerties pie kādas darbības, es cenšos vispirms "pasēdēt" ar emociju un sajust, kāda ir tās patiesā vajadzība un kāpēc es vispār tā jūtos. Šajā procesā dienasgrāmata man ir viens no labākajiem instrumentiem, lai noreflektētu par to, kas patiesībā notiek manā dzīvē, ne tikai konkrētajā dienā, bet plašākā kontekstā. [..] Un brīžiem man noteikti vajag arī atgādināt sev, kādas pozitīvās emocijas es vēlos sajust un kā es tās varu radīt.”

“Skatījums ir tāds, ka tev ir sava instrumentu kaste. Un tas, ko tu primāri mācies, ir pamanīt savas domas un emocijas — un tas jau ir vesels instrumentu klāsts,” skaidro Oskars. “Pie vienas un tās pašas problēmas vai izaicinājuma tu vari pieiet no dažādām pusēm un risināt to atkarībā no tā, kā jūties un kāds instruments tobrīd šķiet pieejams. Manuprāt, viens no efektīvākajiem veidiem, kā tikt galā ar emocijām, joprojām ir godīgas, drosmīgas un atklātas sarunas. Kā mēs zinām — saruna pati par sevi ir dziednieciska,” norāda Oskars.

Pēc viņu teiktā, svarīgi katram vīrietim ir mācēties sevi sadzirdēt, sajust un mācīties sevi izprast. 

Savukārt runājot par tiem, kas joprojām izmanto neveselīgus veidus, kā tikt galā ar savām emocijām, no kuriem biežākie ir alkohola lietošana, dusmu izvirdumi, pārstrādāšanās, izvairīšanās no sarunām un problēmu ignorēšana, Artis atzīst, ka arī bija viens no tiem, kas vēl salīdzinoši nesen izvēlējās alkoholu un pārmērīgu darbu. “Jo tā ir vieglāk.”

“Viena no smagākajām un vienlaicīgi vērtīgākajām lietām, ko es savā dzīvē esmu darījis, ir tiešām apzināti pieslēdzies pie jautājuma, kas ar mani notiek iekšpusē un sācis sevi remontēt. Tas ir viens no smagākajiem darbiem, jo īstenībā dažādu vielu lietošanu vai slēpšanās bieži vien veids kā kompensēt to, ka mēs ar kaut ko netiekam gala un kompensēt to sajūtu. Dzeršana ir pieejams, relatīvi lēts veids kā attaisnot savu vājumu.”

Savukārt runājot par tiem, kas joprojām izmanto neveselīgus veidus, kā tikt galā ar savām emocijām — biežākie ir alkohola lietošana, dusmu izvirdumi, pārstrādāšanās, izvairīšanās no sarunām un problēmu ignorēšana — Artis atzīst, ka arī pats vēl salīdzinoši nesen izvēlējies alkoholu un pārmērīgu darbu. “Jo tā ir vieglāk,” viņš saka.

“Viena no smagākajām un vienlaikus vērtīgākajām lietām, ko es savā dzīvē esmu darījis, ir apzināti pieslēgties jautājumam, kas ar mani notiek iekšpusē, un sākt sevi “remontēt”. Tas ir viens no grūtākajiem darbiem. Jo bieži vien dažādu vielu lietošana vai slēpšanās ir mēģinājums kompensēt to, ka netiekam galā ar kādu sajūtu vai situāciju.”

Artis piebilst: “Dzeršana ir pieejams un relatīvi lēts veids, kā attaisnot savu vājumu.”

Kā norāda Ivars, apkārtējā vide bieži vien ir “uzdizainēta” tā, lai tiešām vieglākais ceļš būtu tieši neveselīgās izvēles — gan alkohola lietošana, gan sociālo tīklu atkarības, gan citi impulsi, kas mūs “noķer”.

“Un no tā viennozīmīgi ir grūtāk tikt ārā nekā palikt iekšā,” viņš skaidro. “Jo tas dod īstermiņa gandarījumu.”

Ivars atzīst, ka īpaši spēcīgs faktors vīriešiem ir nozīmīguma sajūta darbā un sasniegumos: “Arī man ik pa brīdim jādomā par to, lai neiemaldītos darbaholismā. Tā sajūta — ja es nebūšu aizņemts, ja nebūšu mūžīgi “busy, busy, busy”, tad es zaudēšu statusu, kas vīrietim ir ārkārtīgi svarīgs jautājums. Un aiz šīm sajūtām slēpjas psiholoģiskas bedres un veidojumi, ko vari pamanīt tikai tad, kad apstājies.”

Viņš piebilst, ka tieši šāda vide bieži vien ir trūkstošais posms vīriešu dzīvē. “Tāpēc arī pirms sešiem vai septiņiem gadiem, sākot veidot vīru komūnu, mēs ar Oskaru sapratām — mums pašiem šo vidi vajag. Mēs neapzināti būvējām šīs vietas arī sev. Un, kad redzi, ka vide patiešām strādā — ka džekiem ir vieglāk atteikties no kādas neveselīgas izvēles un tās vietā izvēlēties dienasgrāmatu, meditāciju vai kādu citu praksi — tad saproti: jā, tas ir vērtīgi. Tas tiešām palīdz.”

Kā piebilst Oskars: “Mēs šobrīd dzīvojam vientulības laikmetā. Lai gan ārēji varam būt veiksmīgi, gūt panākumus, mums apkārt var būt daudz cilvēku, tomēr vienlaikus varam justies ļoti vientuļi. Un, manuprāt, tā ir mūsdienu “sērga”, kas ir ārkārtīgi izplatīta.”

Viņš turpina: “Un te, man šķiet, mēs ļoti organiski nonākam pie mūsu sarunas sākumā uzdotā jautājuma — ko nozīmē būt stipram vīrietim. Būt stipram nozīmē atzīt, ka tev ir grūtības, ka tu esi vientuļš. Būt stipram nozīmē saskarties ar savu mazvērtības sajūtu, ar pamestību, ar vientulību, un atzīt to. Tas prasa milzīgu spēku. Un tieši tas, manuprāt, ir pirmais solis. Būt stipram — tas ir uzņemties atbildību, meklēt palīdzību un atzīt, ka šajā dzīves posmā es varbūt neesmu tik stiprs, kā ārēji izlieku. Un tā ir drosme.”

“Pirmais solis ir uzticēties — saprast, ka arī citiem vīriešiem apkārt ir ļoti līdzīgas problēmas, izaicinājumi un sāpes. Otrs solis ir uzdrīkstēties par to runāt. Pieiet pie kāda, ar kuru jau ir izveidojušās attiecības, un vienkārši atvērties, sākt runāt. Man šķiet, tas ir neticami stipri un neticami vērtīgi. Un, ja kāds jau ir sasniedzis to līmeni, kurā viņš pats spēj sevi apzināties, tad viņš var kļūt par telpu — par vietu, kurā citam vīrietim ir atļauts būt īstam. Dažkārt pietiek vienkārši būt blakus, lai ierosinātu sarunu,” piebilst Ivars.

Artis uzsver: “Mums visiem ir bail — mēs visi drīkstam baidīties. Un vienas no manām lielākajām bailēm ir bijušas tādas: pirms nāves pēkšņi attapties un saprast, ka visa dzīve man ir bijusi iespēja — iespēja būt laimīgam, veselam, justies labi… ka viss patiesībā ir bijis kārtībā, bet es pats sev uzliku dažādus ierobežojumus, domāšanas blokus un nepamēģināju paskatīties ārpus tā. Mana motivācija ir pirms nāves saprast, ka to vienīgo dzīvi, kas man ir dota, es neesmu izniekojis.”