FOTO: kāds tagad izskatās gaišreģa Eižena Finka kaps

Gaišreģa Eižena Finka vārds arvien tiek piesaukts – gan viņa savulaik izteiktajās prognozēs mēģinot “izlobīt” atbildes uz mūsdienās būtiskiem jautājumiem, gan radot mākslas darbus par pagājušā gadsimta pirmās puses Latviju, kurā bez viņa kolorīta Rīgas sabiedrībā neiztikt, gan, skudriņām pār ķermeni skrienot, pārstāstot leģendas un apcerot, kas no tām varētu būt patiesas, bet kas – mistikas pasaules cienītāju izdomājums.

Šobrīd acu priekšā visdzīvākais Finka tēls ir daudzsēriju filmas "Emīlija. Latvijas preses karaliene" skatītājiem, kurā pareģi atveido aktieris Artūrs Skrastiņš. Par vienu no neparastākajām un noslēpumainākajām personībām 20. gadsimta Latvijā Nacionālajā teātrī pirms vienpadsmit gadiem tika iestudēta Māras Zālītes un Jāņa Lūsēna rokopera "Sfinksa", kurā ar Finka lomu un izjusto "Nē, manis nav" dziedājumu savu vārdu mūsdienu teātru vēsturē atstāja aktieris Ivars Stonins.

Pat ēkā Maskavas forštatē, kas Latvijas laikā bijusi saistīta ar Finka kā fotogrāfa aktivitātēm, tās saimnieki izveidojuši ko līdzīgu memoriālajai istabai; nu vismaz vietu, kur ekskursijās vai tematiskos vakaros biežāk nekā citur izskan Finka vārds. Par gaišreģi sarakstītas grāmatas, apkopotas laikabiedru liecības. Pat zināms, kurš 1958. gada 7. februārī, būdams jauns medicīnas students, veikdams patanatoma pienākumus, turējis rokās Finka smadzenes un secinājis, ka tās ir pārsteidzoši krokainas. Vēl pirms dažiem gadiem akadēmiķis, medicīnas zinātņu doktors Henriks Grigalinovičs tāpēc tika saukts par Finka pēdējo ārstu.

Lai arī stāsti par Finka personību joprojām ir “gards” sarunu temats, par piemiņas saglabāšanu viņa atdusas vietā aizdomājas retais. Gaišreģis apglabāts Pokrova kapsētā Rīgā, un izrādās, tikai zinātājs spēj atrast īsto kapu kopiņu starp daudzām citām neko neizsakošām. Eiženam Finkam nekad pat nav bijis pieminekļa. Viņa vārds, uzvārds un dzīves dati gan izlieti uz slēgtas formas betona futrāļa. Kad rudenī sāk birt lapas, nezinātājam to pamanīt ir neiespējami.

Viens no Latvijas visu laiku slavenākajiem gaišreģiem atdusas pašā kapsētas malā, kas robežojas ar Mēness ielu. Līdzās simtgadīgai liepai, kuras vētrās un zibeņos atsegtais praulainais “vēders” vēl noder maza grābeklīša paslēpšanai. Tas nozīmē, ka šeit kāds nāk ne tikai atnest ziedus un sveces, bet arī uzgrābt smiltis, cik nu tās aizaugušajā un noplicinātajā vietā palikušas. Un atnest “cienastu”. Uz kapu kopiņas gozējas divi mazi āboli. Ne nejauši nokrituši, jo apkārt ir tikai liepas, bet nolikti speciāli. Tāpat – sīknauda.

Par kapavietu savu iespēju robežās rūpējoties turpat, pāri Mēness ielai, dzīvojošas tantiņas. Viņas arī par saviem līdzekļiem salīdzinoši nesen sagādājušas pareizticīgo krustu, lai “vismaz kaut kas” pamanāmāks, citādi ņems kādu dienu un vietu “nošķūrēs”. Un ļaudis, kam svarīgi piestāt kapsētā, lai parunātos ar Finku, vai uzturēt par viņu piemiņu. Piemēram, māksliniece Irēna d’Torres-Fernandez. Pagājušajā nedēļā Irēna savā feisbuka profilā aktualizēja aicinājumu saviem sekotājiem padomāt par pieminekļa uzstādīšanu Finkam.

“Tikai pirms dažiem gadiem es pati uzzināju, ka Finks apglabāts nevis Sabilē, kā nezin kāpēc biju domājusi, bet tepat Rīgā. Kad pirmo reizi aizgāju, man bija šoks – nu kā, viņš tik populāra personība bijis, bet tu nevari atrast pat kapu, jo nekā nav – ne norāžu, ne pieminekļa! Pokrova kapi nav lieli, bet es nebūtu atradusi, ja tantuki, kas dzīvo ielai pāri, nebūtu parādījuši,” sarunā ar "Kas Jauns" stāsta māksliniece, kura Finka kapu apmeklē vai ik nedēļu – pa ceļam uz tuvējo baznīcu, kur dzied. Arī viņa ierodas ar “cienastu”. Reizēm tā ir sīknauda, reizēm – pat konfektes, kas šeit tiek izbārstītas. “Ja atnāc ciemos, kaut kas ir jāatstāj. Atstājot cienastu, vienmēr saku – atdosi, kam gribēsi. Un tas arī noder, jo tur daudz visriņķī dzīvo bezpajumtnieki,” rīcību, ko pamato ar čigānu tradīcijām – un Finks taču bijis čigāns! – , atklāj Irēna. Jau pirms pandēmijas viņa sākusi apzināt, kāds varētu izskatīties piemineklis, kurš meistars varētu uzņemties tā veidošanu un kā sarīkot ziedojumu vākšanu. “Manuprāt, Finks ir pelnījis nopietnu pieminekli,” ir pārliecināta Irēna. Taču iniciatīvu apturējusi pandēmija, kas vēl nebija beigusies, kā sākās karš Ukrainā. “Bet domāju novembrī to turpināt, pieķerties šim nopietni,” apņēmīga sakārtot Finka atdusas vietu ir māksliniece.

Citas interesantākās ziņas un notikumus lūkojiet žurnāla "Kas Jauns" šīs nedēļas numurā!