Aktieris Maksims Busels kapos piemin dižo pareģi Finku un saņem Stonina svētību

“Vakardiena bija tiešām īpaša, un Eižens Finks pavisam noteikti bija kopā ar mums! Esam patīkami pārsteigti un aizkustināti par Maksima lēmumu pirmizrādes noskaņās jau krietni pēc pusnakts doties uz Pokrova kapiem. Tradīcijas turpinās!” feisbuka ierakstā pauda "Producentu grupas 7" pārstāvji, ievietojot arī fotogrāfiju, kurā naksnīgā kapsētā, dedzinot svecītes, redzams Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra aktieris Maksims Busels.

Un tā pēc katras izrādes?

Ieraksts raisīja diskusiju, kuru iesāka dramaturģe Māra Zālīte, uzdodot jautājumu: “Jā, pirms gadiem tā pēc katras (?) izrādes darīja Finks – Ivars Stonins.” Uz to atbildēja neviens cits kā Stonins pats.

Kā zināms, aktiera karjeru Latvijā, vēl esot iestudējumam Nacionālā teātra repertuārā, pārtrauca viņa pēkšņais lēmums pārcelties uz dzīvi Amerikas Savienotajās Valstīs. Lai arī savu privāto dzīvi Ivars tur “aiz atslēgas”, attīstoties soctīkliem, kādreizējais aktieris tajos labprāt apgrozās, daloties ar savu vērtējumu par dažādām norisēm dzimtenē. Arī uz ievietotajām Zālītes pārdomām atbildēja viņš nekavējoties. “Pēc katras jau gan būtu bijis dīvaini, uz pirmizrādi gan...” tā Stonins, kuru Finka loma šajā pat iestudējumā pirms mazliet vairāk nekā divdesmit gadiem uznesa slavas virsotnē un tur arī atstāja kā “nepārspētu” un “labāko” gaišreģa lomas atveidotāju. “Nu, redzi, arī Tu esi kļuvis par leģendu! Tauta runā “pēc katras izrādes”. Tādēļ arī jautājuma zīme,” Stoninam atbildēja Zālīte.

Precizēt aktiera atbildi iespējams, pārlasot viņa pirms diviem gadiem žurnālam "Kas Jauns" sniegto interviju, kas Stonina 19 gadu prombūtnē uzskatāma par pirmo sarunu ar presi. “Es gāju meklēt to Finka kapu, izstaigāju krustām šķērsām, nevarēju atrast. Sagribēju viņam puķes iedot, tāpēc ka pirmizrāde. Viņš tak arī turpat man pretim “dzīvoja”, Pokrova kapos. Bet nekādi nevarēju atrast. Jau gāju uz vārtiem un iekšēji teicu: nu tak pats man palīdzi un parādi! Trīs soļus tālāk arī ieraudzīju – rekur ir viņš, lai gan tur jau biju meklējis.”

Nu ir sakopts!

Sarunas pie ieraksta raisījušās ne tikai par tradicionālo kapavietas apmeklēšanu pirmizrādēs, bet arī tās sakoptību un to, ka “Finks apglabāts Rīgā?”. “Oho, Finkam beidzot normāls kapakmens uzstādīts...” pārsteigts bija kāds komentētājs, uz ko Busels atbildēja: “Jā!” Stonins atklāja, ka par to jau sazinājies ar kolēģi personīgi: “Jau Maksimam vakar rakstīju – viss tāds sakopts tagad... Bij’ diezgan piemirsts, kad toreiz meklēju... apbiris... paslēpies...”

Februārī apritēja 66 gadi, kopš gaišreģis guldīts Pokrova kapsētā Rīgā, taču līdz pagājušā gada rudenim viņam nebija pat pieminekļa, kā dēļ atrast atdusas vietu bijis sarežģīti. Tomēr kapavieta bija visai apmeklēta, par ko liecināja gan nolikti ziedi un svecītes, gan pat āboli, monētas un netālu dzīvojošu tantiņu par saviem līdzekļiem uzlikts pareizticīgo krusts. Nespējot samierināties, ka tādai personībai nav cienījami iekārtota atdusas vieta, kamēr pats gaišreģa tēls tiek izmantots dažādos mākslas projektos, pirms aptuveni trim gadiem pie lietas ķērās māksliniece Irēna d’Torres-Fernandez, kopā ar nelielu atbalstītāju grupu un akmeņkaļiem beidzot sarūpējot Finkam pieminekli.

Visiem patīk leģendas

Veidotāji dalījušies arī ar ceļvārdiem, ko Eižena Finka atveidotājs Ivars Stonins veltījis Rēzijas Kalniņas režisētajai izrādei: “Ļaut sev kā elpai būt, kā elpai eksistēt, kā elpai nodzīvot, kā elpai iztvaikot. Ļaušanās un uzticēšanās, ka caur tevi arī viss pārējais ieelpo un izelpo. Ļauj caur sevi plūst visuma elpai un to neaizturi!”

Stonins teicis, ka aktieri ir emocionāli cilvēki, kuriem patīk visu ko iztēloties. Un kur nu vēl darbā ar Eižena klātbūtni! Iestudējumam, kas nupat uzsācis ceļu pa Latvijas koncertnamiem, savi novērojumi vēl priekšā. Bet par "Sfinksu", kas pirms divdesmit gadiem izrādīta Nacionālajā teātrī, Stonins jau pieminētajā intervijā "Kas Jauns" zina stāstīt, ka jutis Finka un viņa sievas Annas klātbūtni.

“Es viņam tā arī teicu: nu tad uzaicinu jūs abus ar sievu šovakar uz pirmizrādi. Kopš tā vakara vienmēr bija tās divas brīvās vietas pirmajās rindās tukšas, kur nebija atnākuši divi cilvēki. Mēs pirms izrādes gājām skatīties, man liekas – katru izrādi tā arī bija. Un tad mums gāja tā leģenda – tur Finks ar sievu sēž. Tas bija tik skaisti!”

Citas interesantākās ziņas un notikumus lūkojiet žurnālā "Kas Jauns"!