Aktieris Ivars Stonins sapņos joprojām redz teātri un izrādes

Stonins stāsta, ka sapņos joprojām redzot teātra telpas un atceras saņemtos ziedus un vēstules no skatītājiem. „Tas ir dīvaini – es neredzu Latviju kā zemi. Teātri gan - telpas, cilvēkus, smaržas, krāsas... Pat izrādes, kuru nemaz nav! (Nosmaida.) Bet par zemi kā zemi man nav sapņu un atmiņu... Tikai par cilvēkiem,” Stonins atceras sapņos redzēto. „Reizēm dīvaini, kad cilvēki šeit, Amerikā, stāsta, ka viņi mani redzējuši vienā vai otrā lomā... Taču vislielākā maijpuķīšu mīlestība jau nāk no Latvijas, no māju skatītāja. Latvijā, lai arī kā, mīl savus aktierus. Nes ziedus, raksta kartītes, atzīstas mīlestībā, sapņo – tā skaisti un karsti. Stāsti, ka latviešiem neesot temperamenta, ir tīrākās muļķības. Kādas tik vēstules saņemtas – skaistas, dziļas, pilnas kvēles un mīlestības. Karstas. Tādas, ka domā – jāiet ledus dušās. (Nosmejas.) Šai mīlestībai ir tāda gamma! No rāmas, klusas pateicības līdz sarkankarstai un svilinošai kaislei,” nosaka Stonins.

Ivars Stonins Amerikā jau vairākus gadus apglezno šķīvjus. Vaicājot, no kurienes nāk šis talants, mākslinieks atbild, ka talants viņam dots no senčiem. „Pilnīgi skaidri zinu, ka talants manī ir no trakotas ziņkāres, kas iedzimta no vecākiem un pārmantota ģenētiski no visiem, visiem priekštečiem līdz pat beidzamajam universālajam kopīgajam pirmpriekštecim un – kas zina – varbūt vēl pirms Laika. (Nosmejas.)

Stonins norāda, ka labprātīgi nedotos dzīvot svešumā. Ir daudzi ārējie apstākļi, kuri ietekmējuši bijušā aktiera lēmumu. „Saukt šo par īsti labprātīgu trimdu diez vai varēs – apstākļi vienmēr nostāda cilvēku situācijās, kurās tam vai nu jāsaļimst, vai jācīnās pret... bet mūzas jau neatstājas no tiem, kurus iemīl, seko līdzi pat trimdā...”

Stonins izvairīgi runā par cilvēkiem, kas viņam apkārt, vien liek noprast, ka vientulības sajūtās nemokās. „Viens es pēdējo reizi biju, kad man bija četrpadsmit. Mani cilvēki, protams, man ir. Tie mani nebaksta, neurķē, nedzen, pazīst, zina, mīl. Varbūt reizēm nodomā pie sevis, ka esmu par kūtru un kautrīgu, reizēm, ka par skaļu, tomēr savs labums tādā klusējošā līdzāsbūšanā ir – tā ļauj pašam sevi izzināt, nevis ar varu dzen kaut kādā dvēseles apzināšanās mokās. Manējie mani sāpina reti.”

Aktieris uzskaita brīžus, kad jūtas laimīgs: „Vienmēr, kad esmu pie ūdens vai ūdenī, sapņos, kad esmu kādā izrādē, makšķerējot. Klusumā lasot, smaržojot ceriņus, maijpuķītes, trauku darbnīcā apzīmējot traukus, dzerot vīnu, gatavojot ēst, grebjot koku. Staigājot. Dejojot. Dziedot, klausoties mūziku, operu, redzot iemīlējušos cilvēkus vecumā no diviem līdz 120 gadiem, skrienot, stāvot, mīlot... Tad esmu laimīgs – patiesībā es vienmēr esmu laimīgs.”

Viņš teic, ka teātrī nekad nav juties kā izredzētais, ja viņu kāds mēģinājis iezīmēt, izcelt, tad viņš to centies emocionāli atgrūst. Vienīgais, kas aktierim teātrī patika, bija cilvēki un vide, ko radīja kopīgi ar visiem.

Stonins izvairās atbildēt, kad un vai tiešām viņš varētu atgriezties uz dzīvi Latvijā, sakot, ka tie ir vienīgi minējumi...

1971. gadā dzimušais Stonins uz Latvijas Nacionālā teātra skatuves spēlēja desmit gadu, un šajā laikā paspēja tēlot vairākas joprojām neaizmirstamas lomas, piemēram, Eiženu Finku rokoperā „Sfinksa”, Indriķi rokoperā „Indriķa hronika”, Kaupēnu rokoperā „Kaupēn, mans mīļais”, Hamletu Viljama Šekspīra „Hamletā”, Dmitriju Fjodora Dostojevska „Brāļos Karamazovos” un daudzas citas.

Ivars Stonins – „Nē, manis nav” (no rokoperas "Sfinksa")