Līnijdeju kopas "Aizvējš" dejotājas: "Senioram nav jāsēž mājās"

Kā būt aktīvam pensionāram, un kāpēc līnijdejās ir tik forši, stāsta invalīdu un senioru apvienības Aizvējš līnijdeju kopas Aizvējš vadītāja Liene (Jeļena) Purgele un dejotājas Marga Maldava, Ilga Cekula un Natālija Strakis.  

Pietiek ar diviem mēģinājumiem nedēļā

Liene Purgale līnijdeju kopu Aizvējš vada aptuveni sešus gadus. Pirms tam, kopš nodibināšanas 2011. gada nogalē, to vadīja Katrīna Strode. Gandrīz kopš kolektīva pirmsākumiem Aizvējā dejo Marga Maldava un Ilga Cekula.

“Kad aizgāju pensijā, nolēmu, ka ir vajadzīgas aktivitātes, ar ko nodarboties. Var jau iet uz teātri, kino, bet man vajag kaut ko tādu, kur varu regulāri izkustēties katru nedēļu. Bija svarīgi, lai man ir plāns – pensionāru plāns! Kā uzzināju, ka izveidots šāds līnijdeju kolektīvs, tā aizgāju dejot. Tas bija Aizvēja trešais mēģinājums. Pirms tam nekad nebiju dejojusi,” atmiņās dalās Marga.

Savukārt Ilga ar līnijdejām iepazinās pavisam nejauši – pateicoties mūzikai un datorkursiem. “Biju devusies uz datorkursiem kopienas centrā Ābeļzieds un blakus telpā izdzirdēju ļoti jauku mūziku, kas mani aizrāva. Aiz ziņkārības palūrēju, kas tur notiek. Redzu – dejotāji! O! Kaut gan savā mūžā nekad nebiju dejojusi, tikai dziedājusi, nodomāju – kāpēc gan nepamēģināt? Tā es sāku dejot.” Pēc kāda laika Ilga kolektīvus samainījusi un nonākusi Aizvējā. 

Kolektīva vadītāja stāsta, ka Aizvējā dejojot gan vecākas, gan jaunākas dāmas un viens kungs – Lienes vīrs. Visām dejotājām viss izdodoties lieliski, kaut arī vairums, tāpat, kā Ilga un Marga, nekad iepriekš nav dejojušas. Arī dejotājas uzteic savu vadītāju, kura vienmēr esot aktīva, labestīga, iejūtīga un sirsnīga, bet tajā pašā laikā uzņēmīga un prasīga. Jo viņas jau nedejojot tikai savam priekam, bet arī, lai uzstātos skatītāju priekšā. Mēģinājumi Aizvējam notiek divas reizes nedēļā, un dāmas bieži vien pēc tiem esot gluži kā no pirts iznākušas, jo dažās dejās esot krietni daudz kustību, kas līdzinoties vingrošanai. Katru reizi pēc mēģinājuma dejotājas domājot, ka mājās noteikti trenēsies, bet nekad tam nesanākot laika, jo esot vēl tik daudz citu padarāmu lietu. Liene gan uzreiz savas dejotājas aizstāv un paskaidro, ka līnijdejām pietiekot arī ar diviem labiem mēģinājumiem nedēļā, galvenais, lai visi piedalītos par visiem 100 procentiem.

Visas aktīvas un kustīgas

“Vecums nav slimība, tas ir dabisks dzīves posms. Cilvēks ir daļa no dabas, un novecošana ir jāpieņem. Pensionāram jākustas, nevis jāsēž mājās un jāzāģē bērni. Mūsu dejotāji ir ļoti aktīvi, katrs par sevi ir kā briljants,” saka Aizvēja vadītāja. Viņa pati ne tikai māca līnijdejas, bet strādā Sarkanajā Krustā un kopā ar Ilgu dzied divos koros. “Man tik daudz kas patīk – dejošana, dziedāšana, galda teniss, novuss, volejbols, basketbols. Tāpēc es visu pa druskai daru. Visiem pensionāriem iesaku nevis vaidēt un sēdēt mājās, bet darboties, jo kustība ir dzīvība. Ikvienam, kas vēl kaut cik ir uz kājām, ir jāiet darboties,” mudina Ilga. Deju kolēģes atklāj arī Ilgas varoņdarbu, kuru pati nepieminēja, proti, viņa 64 gadu vecumā pirmo reizi paņēmusi rokās akordeonu, atradusi skolotāju un iemācījusies šo instrumentu spēlēt. “Jā, gada laikā iemācījos nospēlēt 120 šlāgerus! Vienīgi, spēlējot publikai, man rokas trīc no uztraukuma, bet mājas ballītēs – lūdzu!” Ilga jestri saka.

Savukārt Marga veido dažādus dekoriņus, ik pa laikam kādam nogriež matus un uztaisa frizūru, jo ilgus gadus strādājusi par frizieri. Pavisam drīz viņa sākšot mācīties kaligrāfiju. Natālijas, kuru kolēģes sauc par Natu, pārziņā ir visi Aizvēja dejotāju tērpi, kaut arī šūt viņa nemākot, toties marinēšana un ēst gatavošana gan dikti ejot pie sirds. Bieži vien Nata uz līnijdeju mēģinājumu atnesot pašas cepto biezpienmaizīti, kas visām dejotājām ļoti garšojot. “Kad atnāku uz mēģinājumu, tur jau Nata priekšā, jo viņa piecēlusies puspiecos, brokastis, pusdienas uztaisījusi un ir gatava dejot,” sajūsmināta ir Liene un turpina: “Ļoti reti man pašai ir tāda diena, kad noguļu ar pulti rokā pie televizora. Un ar vienu tādu dienu man ir gana, otrā jau gribu kaut ko darīt. Ja nedaru, tad nejūtos savā āda. Man apkārt ir tik jauki pozitīvi, kustīgi cilvēki, kas man dod enerģiju un vēlmi darboties un radoši izpausties.”

Ņemsim skatītājus ar harismu

Lai arī katra dāma kolektīvā ir personība, strīdēties neesot viņu dabā. Dažreiz gan esot kaislīgākas diskusijas par kādu priekšnesumu, bet tas piedienot pie lietas. “Nestrīdamies. Par politiku nerunājam, tikai par dejām,” smaidot apstiprina Nata. Neesot jau arī tā, ka, kopā sanākušas, tikai dejo. Vēl jau jāpatusē, dzimšanas un vārda dienas jāpasvin, kafija jāpadzer. Liene gan teic, ka ar svinēšanu esot ļoti grūti sadzīvot, jo tad lielākā mēģinājuma daļa paiet kafijas dzeršanā, nevis dejošanā, bet “vajag dejot, nevis tikai svinēt”. Marga piebilst, ka dejošana ir viņu darbs un uzdevums ir dabūt labu rezultātu. Pēkšņi visas dāmas sāk sirsnīgi smieties un atklāj, ka par šo jautājumu jau daudzkārt runājušas, bet nekādas izmaiņas nenotiekot, jo patiesībā jau pietiekot laika gan dejošanai, gan svinēšanai.

Kad viņas atkal kļuvušas nopietnas, kolektīva vadītāja paskaidro, ka viņas jau nedejojot tikai sev, bet arī uzstājoties, un tad jau nevar tā brīvi vējot improvizācijā, tāpēc pret katru mēģinājumu jāizturas ar nopietnību. Esot jau arī tā, ka dejas ātri aizmirstoties. Daža laba jau 200 iemācījusies, bet, ja kādu regulāri nedejo, pēc divu nedēļu pauzes atkal jāmācās kā no jauna. Vadītājas teiktajam piekrīt arī dejotājas.  Marga vēl nosaka – tagad līnijdejas esot tik ātras, ka ir grūti tikt līdzi, gados jaunākiem kolektīviem, kad visiem kopā jādejo kāda konkrēta deja. “Ņemsim skatītājus ar harismu, kostīmiem un smaidu!” optimismu ievieš kolektīva vadītāja.

Sev un citiem par prieku

Liene palepojas, ka Aizvējš regulāri iepriecina arī citus, piemēram, uzstājoties pansionātos un dažādos festivālos, turklāt piedāvājumu esot ļoti daudz un viņas nemaz nespējot būt visur, kur tiekot gaidītas.

“Tagad ļoti gaidām festivālu Zelta ritmi. Mums tur dikti patīk, jo var sevi parādīt un uz citiem paskatīties, iepazīties. Viena kundze, kura mūs redzēja Zelta ritmos, pat atnāca pēc tam pie mums dejot,” tuvākos plānus atklāj vadītāja. Plānots dejot Saldus novada svētkos, jūnijā arī Majoros. Kundzes labprāt uzstātos vairāk, un piedāvājumu netrūkst, bet viņām ir liela problēma ar transportu. Uz katru pasākumu Aizvēja dejotāji braucot ar sabiedrisko transportu, līdzi jāņem arī koferi ar tērpiem un vēl smags grozs ar pārtiku. Dažreiz izbraucot piecos no rīta, nodejojot savu programmu, pēc tam vēl jāmēro atpakaļceļš. “Tas nav viegli, nogurdina,” nopūšas Liene. Ilga gan sparīgi bilst, ka viņas esot izturīgas, esot bijis pat tā, ka visu dienu kaut kur uzstājušās, vakarā knapi kājas varējušas pavilkt, bet nākamajā rītā atkal bijušas gatavas dejot.

Dejošanas burvju spēks

“Cik jocīgi! Man no rītiem sāp kājas, es nevaru piecelties. Aizbraucu uz mēģinājumu, jo zinu, ka mani tur gaida smaidīgas manas mīļās dāmas un vadītāja. Un, tikko sākam dejot, ne vairs kājas sāp, ne šķība, ne savilkta muguru,” mundri stāsta Ilga. Tad viņas balss pieklust un acīs sariešas asaras: “Nu jau mēnesi veselības dēļ nedejoju, bet, tiklīdz tikšu uz pekām, noteikti turpināšu. Man ļoti patīk būt aktīvai, tāpēc tagad ir dusmas, ka nav veselības. Ļoti pietrūkst kopābūšanas, ka nesēdi mājās viens pats kā tāds muļķis.” Kolēģes uzreiz mierina, ka viņas turēs īkšķus, lai Ilgai veselība ātrāk atgriežas. Marga aicina nākt uz mēģinājumiem tāpat – nedejot, vienkārši, lai būtu kopā. “Es tā nevaru, jo tad sirds vēl vairāk sāpēs, ka nevar kopā ar visām dejot,” Ilga notrauc asaru un atzīst, ka pa šiem gadiem, kopš viņa dejo, ir izveidojies pieradums katru otrdienu un ceturtdienu satikt savas meitenes. “Vispār man ir protezēti ceļi, bet es tāpat eju uz priekšu. Nav ko raudāt!” viņa sevi uzmundrina.

Par to, ka dejošana dara brīnumus, ir pārliecināta arī Liene. “Braucu uz nodarbību, skatos – mūsu Nata iet klibodama. Pēc tam redzu, ka dejo un neklibo.” Nata māj ar galvu – dejojot viņa aizmirstot par sāpošo celi, bet varbūt arī tas tiešam pārstājot sāpēt. Savukārt Marga atklāj, ka viņa, lai varētu iet uz dejošanu, pat sākusi vingrot. “Es katru rītu minūtes 15 vingroju. Esmu atradusi sev piemērotu vingrošanas kompleksu. Ja kādu laiku to nedaru, jūtos ļoti slikti. Tāpēc, lai nevajadzētu sēdēt mājās un gulēt gultā, bet varētu iet uz dejām, es vingroju. Katru rītu!” Kolektīva vadītāja piekrīt dāmām: “ Arī es centīšos dejot, cik vien ilgi varēšu, jo dejošana mani dara priecīgu. Kad vairs nevarēšot, tad gan jau atradīšu kādu citu nodarbi, lai tikai būtu ko darīt.”

Uz skatuves jākāpj priecīgām

“Es ļoti bieži dzirdu, ka cilvēki saka – viņi savā vecumā nevar atļauties kāpt uz skatuves, dejot un vilkt mugurā savādus tērpus. Kādi klauni – mūsu vecumā!” dzirdēto atstāta Liene. “Uz skatuves ir jādomā tikai par to, ko tu dari, bet mums ir tik daudz blakusdomu – kā es izskatos, kā mani vērtēs, vai man smaidīt vai nesmaidīt... Tas viss ir jāatmet un jādara tikai savs darbiņš. Bet tas nav viegli! Daudzi varbūt tieši tāpēc nenāk dejot. It kā gribētu, bet bail uzstāties, jo – ko par mani padomās,” spriež Marga.

Viņas domu turpina Liene un izskaidro, ka kolektīvā esot daudz vieglāk uzstāties, jo tur viesiem ir vienādi kostīmi. Turklāt Aizvējā nav nekādu standartu – dejo visi, kas grib, un nav svarīgi, vai tu esi tāds vai šāds. Tas ir kolektīvs – visi dara vienu darbu, dejo vienu deju, ir viens vesels. “Seniori, nesēdiet mājās un nezāģējiet bērnus un mazbērnus! Ejiet dejot! Tas ir tik forši!” aicina līnijdeju kopas vadītāja.

Margas recepte "Saldā brunete"

Par šo našķi priecājas gan Margas mazbērni, gan līnijdeju dāmas.

Vajadzēs: 1 iepakojumu Selgas cepumu Klasika, 1 olu, 30 g sviesta, 1 ēdk. cukura, 1 ēdk. kakao.

Dara tā: sadrupina cepumus. Katliņā liek sviestu. Pieber tam cukuru un kakao un izkausē. Izslēdz uguni. Ber iekšā cepumus, uzsit tiem olu un strauji maizi, līdz masa ir viendabīga. Ietin cepampapīrā vai pārtikas plēvē. Marga iegūto masu liek čipsu kastītē – tā iegūst glītu formu – un liek uz pāris stundām ledusskapī, lai sacietē.

Vecmāmiņas biezpienmaize Natas izpildījumā

Ar šo biezpienmaizi Nata palutina Aizvēja dejotājas, un visas par to tikai priecājas, jo tas esot izcils gardums. 

Pamatnei
100 g sviesta (istabas temperatūrā)
3 ēdamkarotes cukura
½ tējk. sodas
1 ½ glāzes miltu
1 tējk. citrona sulas

Pildījums
700 g biezpiena (9 %)
200 g saldā krējuma
1 glāze cukura
3 olas
3 ēdk. kartupeļu miltu
1 ēdk. citrona sulas
sauja rozīņu

1. Gatavo mīklu: bļodā liek sviestu, pieber cukuru un miltus. Miltos ieber sodu un dzēš ar citrona sulu. Visu rūpīgi mīca, līdz iegūst viendabīgu mīklu. To saveļ bumbiņā un liek ledusskapī vai saldētavā. 

2. Caur gaļas mašīnu izmaļ biezpienu. Nata teic, ka var izmantot arī blenderi, bet viņa pieradusi pie vecākām metodēm. Rozīnēm uzlej karstu ūdeni un ļauj briest.

4. 2 olām atdala dzeltenumus no baltumiem. Dzeltenumus un cukuru pievieno biezpienam un samaisa.

5. Citā bļodā nedaudz uzputo saldo krējumu un pēc tam iemaisa to biezpiena masā.

6. Uzputo baltumus stingrās putās un lēnām iecilā tajos biezpiena masu.

7. Rozīnes nokāš, nosusina, nedaudz apviļā miltos un iecilā biezpiena masā.

8. Izklāj plāti ar cepampapīru. Izņem no ledusskapja mīklu un uz rupjās dārzeņu rīves vienmērīgā kārtiņā uzrīvē uz pannas. Virsū liec biezpiena masu. Nelielā bļodiņā sakul olu un ar to pārsmērē biezpienmaizīti.

9. Cep 180 grādu temperatūrā apmēram 40 minūtes.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem