Andris Keišs par to, kas patiesi svarīgs bērna audzināšanā
Jaunā Rīgas teātra aktieris Andris Keišs skatītāju sirdis aizkustina ne tikai ar savu aktiermeistarību, muzikalitāti un fantastisko humora izjūtu, bet arī ar cilvēcisku vienkāršību. Viņš stāsta, kādas ir bijušas paša attiecības ar vecākiem, un uzsver būtisko bērnu audzināšanā.
Ne tikai mammām, bet abiem vecākiem svarīgākais ir netraucēt bērnam attīstīties – neuzspiest viņam savus sapņus un ilgas. Jāļauj bērnam dzīvot tā, kā viņš pats uzskata par vajadzīgu. Tas mammām nav nekāds vieglais uzdevums – nesamaitāt sava bērna dzīvi.
Mana mamma tā ir darījusi, un par to esmu viņai ārkārtīgi pateicīgs. Mammas ietekme uz mani bijusi ļoti liela, to pat ir grūti formulēt. No viņas noteikti esmu mantojis rūpīgumu, atbildīgumu. Pats galvenais, ko mamma man iemācījusi, ir saimnieciskais solis – sekot līdzi, lai ir tīras drēbes, tīri nagi, tīra māja.
Vissiltākās bērnības atmiņas par mammu man saistās ar viņas darbu. Viņa strādāja Jelgavas 2. slimnīcā par kardioloģijas nodaļas vecāko māsu. Un vienmēr, kad pēc skolas pie viņas aizgāju, tur bija forši – allaž smaržoja kafija un bija kāda kūciņa, kā jau tas slimnīcā, māsu istabā, mēdz būt. Mammai uz rakstāmgalda zem stikla bija mana bildīte – tas bija ļoti patīkami. Paradoksāli, ka tik jaukas sajūtas man raisīja slimnīca. Vēl tagad, kad ieeju slimnīcā un jūtu medikamentu, dezinfekcijas līdzekļu smaržu, manī mostas ļoti siltas un patīkamas atmiņas.
No saviem vecākiem nekad neesmu jutis kādu diktātu. Vienīgi, kad mēs ar brāli bijām sīkie, tad tikām iesaistīti dārza darbos – audzējām kartupeļus, lasījām ogas un taisījām ievārījumus, kurus ēdām ļoti daudz. Visus šos darbus nācās darīt, jo padomju okupācijas laikā apstākļi spieda strādāt dārzā, citādi ziemā nebija ko ēst. Toreiz bija tādi laiki. Tagad to visu var nopirkt veikalā, tāpēc darbs dārzā vairāk ir kā vaļasprieks.
Mamma man nekad neko nav liegusi. Arī bērnībā ne. Mēs ar brāli vienlaikus aizgājām no vecāku mājām – viņš aizbrauca strādāt uz Ventspili, bet es pārcēlos dzīvot uz Rīgu. Un vecāki palika divatā. Jājautā viņiem, ko viņi toreiz juta.
Tomēr mamma man nekad nav teikusi – dari to vai to, citādi būs tas vai tas. To es tiešām ļoti novērtēju un novēlu visiem tādu mammu kā man, kura nekontrolē katru bērna soli un, kad esi jau izaudzis liels, nenosaka, kādam cilvēkam tev ir jābūt. Tāpēc, ka tu jau esi tāds, kāds esi. Nu labi, vari jau baigi saspringt un būt citāds, taču tas nekad nebeidzas labi.
Esmu novērojis, ka tām ģimenēm, kurās mamma ir galvenā un līdz kaut kādai robežai ir noteicēja, vienmēr klājas labi, jo sievietes spēj ieraudzīt dzīves nianses, savukārt vīrieši dzīvi redz lielos vilcienos, un parasti lielie dzīves vilcieni arī ir vīru rokās. Tāpēc ir brīnišķīgi, ka ikdienas dzīve ir mammu un sievu rokās. Man patīk, ka sievietes-dievietes un mammas ir noteicējas.
