Andris Keišs laimīgs atkal būt uz skatuves: "Cilvēki iet uz teātri paraudāt"

Andrim Keišam nepatīk, ka aktierus dala jaunajos un parastajos, – tad jau varētu ieviest arī tādas nominācijas kā Gada labākais vidējais aktieris un Labākais aktieris bērns. Turklāt viņš izvairītos no kopīgošanas pa grupām – visi ukraiņi ir varoņi, visi krievi ir mērkaķi vai visi latvieši ir viltīgi lapsas. Viņš ir radītājs, kas caurmērā simt piecdesmit reižu gadā apliecina, ka teātris ir visdzīvākā māksla, un tā jau veselu gadsimta ceturksni.

Aktieris ir aktieris

Nesen uz ekrāniem iznāca režisora Staņislava Tokalova filma Mīlulis, kurā spēlējat arī jūs.

Tā ir par jaunu censoni, par cilvēku, kuram ir skaidra vīzija par savu dzīvi, bet to satricina tuva cilvēka nāve. Es esmu viens no galvenā varoņa dzīves vērtību krusttēviem. Viņš ir maksātnespējas aģents, brīnišķīgs raksturs. Lielākoties sabiedrība uztver maksātnespējas aģentus kā blēžus, kuri uzvārās, taisa shēmas un tā tālāk. Pieļauju, ka tā ir. Bet visam apakšā ir teikums: “Ja es to nedarīšu, tad to darīs kāds cits.” Tādā veidā neviens no tiem, kas strādā šo darbu un ir iekšā lielās shēmās, nepārkāpj likumu. Es nespēlēju ļauno varoni, es spēlēju cilvēku, kuram ir kristālskaidras domas, kristālskaidras savas dzīves vīzijas. Neesmu soģis, lai nosodītu to savu raksturu, bet manas dzīves vīzijas ir citas. Tāpēc es varēju, kā jau tas ir aktieriem, izdzīvot lomā vēl šādu mūsu dzīves niansi.

Viegli devās rokās šī loma?

Ir ļoti labi, ja kino ainas ir sadalītas, vari paņemt tuvu portretu un vairākkārt vienu frāzi runāt un pārrunāt, un režisors montāžā no visiem pieciem dubliem paņem labāko. Bet šī bija filma, kur katra aina bija vienā kadrā. Nevis kā Matīsam Kažam, kur visa filma vienā kadrā, bet aina vienā kadrā. Tas bija grūtākais. Bet kompānija bija laba. Bija tiešām izcils operators Oļegs Muta, Kannu Zelta palmas zara laureāts, režisors Stass Tokalovs, kurš rada sajūtu, ka vēro katru matu uz tavas galvas; es pat būtu priecīgs, ja mani tik daudz nedripelētu. Un galvenās lomas atveidotājs Kārlis Avots, jauns, nesen uz skatuves uznācis aktieris…

Man gan šķiet, ka "jauns aktieris" ir tāda nevajadzīga birka. Piemēram, pats savā aktiera karjerā nekad nebiju izvirzīts kā debitants, mani uzreiz izvirzīja kā aktieri – dabūju diezgan daudz nomināciju, vēl gana jauns būdams, tajā vecumā, kad virza uz jaunajiem aktieriem. Tad ir jaunie, vecie un vidējie aktieri, iedalām tā? Gada labākais vidējais aktieris? (Smejas) Labākais aktieris bērns. Nu nē. Aktieris ir aktieris. Tu esi cilvēks, kurš kādu laiku ir nodzīvojis cita cilvēka dzīvi, parādījis citiem, ka viens cilvēks tagad ir otrs, cits cilvēks. Nu labi, vīriešos un sievietēs var sadalīt, tas man atkal patīk.

Lasāt recenzijas par izrādēm vai filmām, kurās esat spēlējis? Kā tās uztverat?

Manī ir ļoti spēcīgs paškritiķis. To var pārspēt tikai Kristīnes Zadovskas viedoklis. Turklāt mana gaume tiešām atšķiras no mūsdienu Latvijas kritiķu gaumes. Latvijas kritiķi Spēlmaņu naktī nenovērtēja mūsu starptautiski populārākās izrādes, piemēram, Garo dzīvi, kas ir apbraukājusi visus kontinentus un guvusi ievērojamus panākumus. Man, kritikas lasot, vienmēr ir bijis svarīgi, kad manis radīto darbu ieliek šīsdienas kontekstā. Kritiķim Normundam Naumanim tas savulaik labi izdevās.

Kādas lomas jums ir šosezon teātrī?

Mans darbs sāksies novembrī. Tā būs Liliānas Helmanes luga Mazās lapsas. No vienas puses, visi nākotnes plāni ir miglā tīti, jo mums ir pateikts, ka martā drīkstēsim iet iekšā mūsu jaunajā vecajā mājā, kā es to saucu. Esmu tur bijis ekskursijā, un tā ir vienkārši brīnišķīga. Tad, kad iegāju lielajā zālē, izplūdu asarās. Biju aizmirsis, cik kolosāla ir šī zāle, cik skatuve ir liela un maza vienlaikus. Viens, ko mēs noteikti gatavosim un par ko esmu ļoti priecīgs, ir darbs pie Dmitrija Krimova. Viņš ir tagad Amerikā dzīvojošs krievu režisors, kurš ilgus gadus bija vadošais Krievijas režisors, Anatolija Efrosa dēls, bet Anatolijs Efross savukārt ir mūsu Māras Ķimeles skolotājs. Krimovs ir brīnišķīgs teātra režisors, kuru dzimtene ir izgrūdusi no sevis ārā, un tagad viņš taisīs pie mums izrādi. Esam nostrādājuši ar viņu divas nedēļas, izrādes skelets ir uzlikts. Ir sajūta, ka piepildās sapnis.

Izrāde Balss no kora, protams, būs par karu, par to, kā karš ņem un pārtrauc pilnīgi visu. Pirmkārt, par to, cik šausmīgi karš var pārtraukt un sakropļot ukraiņu dzīves, un, otrkārt, par tiem, kas ir pret karu Krievijā – viņi tiek izmesti no dzimtenes vai iesēdināti. Lai pasmaidītu, viņiem vajag simtreiz vairāk iemeslu nekā mums. Savukārt mēs saprotam, cik vienkārši vēsture atkal var atkārtoties. Jau tagad termins kolektīvie Rietumi atgādina manas bērnības terminu imperiālistiskie Rietumi. Vēsture neko jaunu neizdomā, viss iet pa apli.

Jebkura vispārīgošana veido fašismu

Mēs Latvijā pašlaik sašķeļamies, duāli vērtējot arī Krievijas intelektuāļus. Kā jūs vērtējat to, ka daļa sabiedrības saka – jā, mums šie cilvēki ir jāuzņem pie sevis, lai te viņi varētu attīstīt opozīciju, bet otra – mēs neņemsim pretim nevienu, kas runā šajā valodā?

Tas ir absolūti saprotams. Nesen formulēju savu nostāju, skatoties ziņas par obligāto dienestu. Tur par šo tēmu izjautāja vidusskolniekus, un viens saka – protams, es iešu aizstāvēt dzimteni, tāpēc ka esmu latvietis. Bet otrs saka – es braukšu prom, jo neesmu gatavs nomirt par Latviju. Pirmajā mirklī par otro atbildi saraucu uzacis, bet pagaidi – kas ir nepareizs tajā, ka cilvēks negrib nomirt? Lai eksistē abi šie viedokļi.

Es varu Ģertrūdes ielā satikt politologu Dmitriju Oreškinu, un man tas ļoti patīk, zinot viņa pozīciju, zinot to, cik viņš ir neimperiālistisks. Pat Krievijas liberāļiem piemīt Krievijas imperiālisms. Kā šodien atceros, filmējos Maskavā pie Andreja Zvjaginceva. Tur uz laukuma bija arī, piemēram, Aleksandrs Rodņanskis, kinoproducents, kurš tagad ir absolūti Ukrainas pusē, katru dienu liek ļoti nopietnus Instagram postus par situāciju Ukrainā un ir ar Krieviju pārtraucis jebkādas attiecības.

Filmēšana notika 18. novembrī. Man pie mēteļa bija Latvijas karodziņš, biju atvedis Latvijas balzamu, sagaidījis maiņas beigas, piedāvāju pacelt mūsu nacionālo dzērienu par Latvijas dzimšanas dienu. Protams, ka viņi visi paceļ glāzes, bet sajūta bija jocīga. Viņi tās glāzes cēla tā, kā mēs, rīdzinieki, varētu celt par kādu Bauskas dzīvojamā masīva valstiskās neatkarības dienu. Viss bija forši, bet varēja just, ka viņiem mūsu patstāvība ir un nav. Lai cik liberāli viņi būtu, viņos varēja just, ka mēs esam lielāki, mūsu ir vairāk.

Ar paaudzēm tas varētu izzust?

Esmu bijis Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī 1999. gadā, kur bija absolūtākā Krievijas sajūta, šķiet, paspēju vēl uz 9. maiju – visi ugunsdzēsēji bija formās, un neviens nerunāja latviešu valodā. Tagad Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī ir, piemēram, Maksims Busels, kurš pirms kara tika apstiprināts uz galveno lomu Maskavas Nāciju teātrī. Nāciju teātris ir Krievijas labākais teātris, tas viņam bija milzīgs panākums. Sākās karš, un viņš atgriezās, jo ir tik lojāls Latvijai.

Tagad Rīgas Krievu teātris ir pavisam cits teātris. Es saku par imperiālismu krievos, bet saprotu to, ka jebkura apkopošana, jebkura vispārīgošana veido fašismu. Piemēram, Kirils Martinovs ir izcils, ļoti sakarīgs žurnālists, kurš nevienā acī nav imperiālists. Es izvairītos no kopīgošanas pa grupām visi ukraiņi ir varoņi vai visi krievi ir mērkaķi. Vai visi latvieši ir viltīgi lapsas. No kurienes ir tāds teiciens? Manā draugu lokā – un man tuvo draugu loks ir gana plašs – es tādas viltīgas lapsas pārāk daudz neredzu. Vai – latvietis ir tāds rēns, latvietim nav humora izjūtas. No kurienes šāds pieņēmums? Mēs smejamies katru dienu un daudz. Kur veidojas šie mīti? Krievi dzērāji… Nezinu…

Vai ir iespējams kaut ko darīt, lai mēs nebūtu tāda vispārinātāja sabiedrība?

Domāju, ka mums tādas nav. Ir indivīdi, kas to vienmēr darīs. Saprotu ukraiņus, kuru pilsētas ir noslaucītas no zemes virsas, – viņi vispār negrib dzirdēt krievu valodu. Mūsos arī kaut kas tāds aizvien ir, tāpēc jau ir tik asas reakcijas uz to, ka kāds aizstāv okupācijas pieminekli. Ir šīs reakcijas, jo citi nesaprot, ka tā vara, kurai šis piemineklis uzcelts, ir darījusi tik drausmīgi pretīgas lietas daudzām latviešu ģimenēm.

Jums nav sajūtas, ka mēs kā sabiedrība šķeļamies?

Domāju, ka kovida dēļ mēs šķēlāmies vairāk nekā kara dēļ. Kovida dēļ tomēr bija plaisa arī latviešos, bet kara dēļ latviešos nav plaisas. Pēc manas sajūtas, ir tikai neliela daļa krieviski runājošo un droši vien arī latviski runājošo, kuri ir kara pusē. Tā tas ir.

Skaistumam ir milzīgs spēks

Pie sabiedrības vēl atgriezīsimies. Kā jūs vispār ietekmē lomas un vai varat nosaukt kādas pāris, kuras ir nākušas ļoti grūti vai, gluži otrādi, ļoti viegli? Vai ir viegli tikt no lomas vaļā, un vai tā maina kaut ko pašā?

Ja arī maina, tad uz īsu laiku. Loma cilvēkā kaut ko var mainīt tikpat lielā mērā, kā cilvēkā kaut ko var mainīt ceļojums. Klasisks piemērs – kāds draugs aizbrauca uz Japānu, kur ir visi tie garšīgie, veselīgie ēdieni un viss ir skaisti. Viņš atbrauc mājās un saka: “Vairs nekādu kartupeļu ar krējuma mērci un kotletēm. Es japāņu ēdiena dēļ jūtos kolosāli!” Nu, cik ilgi tu to izturi? Mēnesi? Pēc tam tu atkal esi Lido un ēd ceptus kartupeļus ar kotletēm. Tāpat ir ar lomām. Es iestājos Mājturības fakultātē Jelgavā, un man bija iespēja dzīvot kā mēbeļu restauratoram un brīvajā laikā spēlēt Jelgavas tautas teātrī. Man bija iespēja tā dzīvot, bet liktenis piespēlēja iespēju iestāties aktieros, un es izvēlējos aktiera profesiju, un tas atstāja tiešām milzīgu iespaidu.

Pieļauju, ka, izvēloties pirmo variantu, es būtu citāds. Sirdī, protams, būtu tāds pats, bet tie desmit, piecpadsmit, divdesmit procenti, kas mūsos mainās pēc vidusskolas beigšanas – tie būtu citādi. Pieļauju arī, ka būtu citāds, ja es būtu citā teātrī. Kad pabeidzu augstskolu, man bija iespējas strādāt arī citos teātros, jo aicināja ne tikai Jaunais Rīgas teātris. Bet tieši Jaunais Rīgas teātris mani ir ļoti veidojis, tāpēc ka tur ir intelektuāli, ļoti sakarīgi un atklāti cilvēki – kā Vilis Daudziņš, Kaspars Znotiņš un Alvis Hermanis, Baiba Broka, Guna Zariņa, Elita Kļaviņa, Regīna Razuma… Visi tie cilvēki, ar kuriem esmu kopš paša sākuma. Nevis lomas, bet viņi ir iejaukušies manā personībā.

Lomas ir pārejoši?

Man bija svarīga loma Mēnesis uz laukiem, spēlēju Rakitinu. Bija sajūta, ka es atmostos. Ap to pašu laiku tika iestudēta, manuprāt, brīnišķīga izrāde Tālāk pēc Gorkija Dibenā, ar kuru mēs vēl pabraukājām pa pasauli. Izrādes pamatideja bija, ka vajag pārvarēt inerci sevī, ka vajag tiekties tālāk, jautāt sev – ko tālāk? Kā Vācietis saka, “sekunde ir startējusi”, un ko tagad tu darīsi? Tad man sāka šūpot pamatus zem kājām, tad bija Mēnesis uz laukiem, kur atsprāga vaļā baigā brīvība un radīšanas viedums, un es sapratu – visu iepriekšējo dzīvi lēmumus esmu pieņēmis drīzāk intuitīvi.

Bija visādas pārdomas. Spēlējot Mēnesi uz laukiem, sapratu, ka dzīve ir tik skaista, ka cilvēkā ir dievišķa dzirksts un ka tu nevari vien noskatīties, kā, piemēram, cilvēki ģērbjas vai kā kāds ir uz balkona salicis puķes, un tu nevari vien noskatīties un domā, kas viņiem liek to darīt, aptver, ka skaistumam ir milzīgs spēks. Es kādu pusgadu ar to padzīvoju, un tad jau atkal atpakaļ vecajās sliedēs – pēc izrādes gulēt, un miers.

Tā var mierīgi izdarīt, ja?

Jā, jā, jā. Es esmu uz skatuves divdesmit piecus gadus, spēlēju vidēji kādas simt piecdesmit izrādes gadā. Divdesmit piecas reizes simt piecdesmit – rēķiniet pati! Tagad man vajadzētu trīcošām rokām pēc izrādes neiet gulēt? Nezinu. Ir ļoti emocionālas izrādes, piemēram, Meklējot spēlmani. Visspēcīgākās skatuves emocijas ir apliecinošas. Tas nav destruktīvi.

Piemēram, Otello – pēdējā ainā tu esi nogalinājis dārgāko, kas tev ir, tu esi savas dzīves zemākajā punktā, pirms pašnāvības. Un, ja aktierim izdodas būt precīzam, tad viņš ir laimīgs, un arī skatītājs ir laimīgs, tāpēc ka viņš ir tam klāt un redz, cik laimīgs ir aktieris. Visi ir laimīgi, ka tas izdevās. Filmas asaras no dzīves asarām taču tik ļoti atšķiras. Cilvēki iet uz teātri paraudāt.

Droši vien tas, ka nav nepieciešama iziešana no lomām, iezīmē profesionalitāti.

Tā atšķirība, ko redz uz skatuves starp sevis plosīšanu un sevis neplosīšanu, nav tik liela, lai ietu bojā. Tāpat tu kaut kādā veidā ej bojā.

Kādā ziņā?

Piemēram, bojā aizgāja Antra Liedskalniņa, kura izcili spēlēja Ilgu tramvajā. Ja šodien kundzēm pēc septiņdesmit pajautātu, kura ir viņu vismīļākā loma teātrī, man šķiet, deviņdesmit procenti atbildētu – Blanša Dibuā Antras Liedskalniņas izpildījumā. Viņa vienkārši sadega.

Bet kur ir tas noslēpums? Daži aktieri sadeg, citiem izdodas izdzīvot. Tā ir laimes spēle?

Nē, personības iezīmes. Bet, jo tālāk, jo mazāk sadeg. Tagad, skatoties uz mūsdienu aktieriem, grūti pateikt, vai ir kāds, kas sēž līdz pieciem rītā pēc izrādes un nevar aizmigt. Varbūt ir. Bet tad tas tiek slēpts. Tie ir jautājumi, par kuriem es, godīgi sakot, pārāk nedomāju. Es domāju par tēmām, par kurām mēs spēlējam, domāju, kā izdarīt tā, lai skatītājs būtu priecīgs, domāju, kā noturēt skatītāja uzmanību, nevis par to, vai es degu vai ne.

Aktiera profesija ir vērsta pret citiem?

Protams. Kāda tad citādi jēga? Nezinu nevienu aktieri, kuram patīk spēlēt tukšai zālei.

Pa kuru laiku jūs varat būt jūs pats?

No piecpadsmitiem trīsdesmit līdz astoņpadsmitiem – starp mēģinājumiem un izrādēm. Pirms tam līdz vienpadsmitiem no rīta. Lai gan ik pa laikam domās atskrien darbs, bet tā jau tas ir – cilvēka domas ir, kā Ojārs Vācietis saka, “bezdelīgas plīvs”. Tu ej ar bērnu uz kino un paralēli domā par lomu. Domāju, tas ir vairāk vai mazāk visiem vienādi. Es uz skatuves jūtos kā mājās. Man ir svarīgi, lai kāds skatās, lai zāle ir pilna. Pandēmijas laiku atcerēties negribu. Un vēl līdz šim man neviens nav paskaidrojis, kāpēc mans teātris bija aizklapēts. Ir, protams, tādas vispārīgas frāzes – var saslimt, sevi vajag saudzēt –, bet neviens nav pierādījis, ka teātrī kāds baigi slimotu. Piemēram, blakus igauņi spēlēja visu laiku.

Bet, pateicoties pandēmijas laikam, tapa Aģentūra.

Jā, bet labāk jau tās izrādes spēlēt. Labi, Aģentūra paliks uz ilgiem laikiem. Mēs varam sēdēt mājās, bet ir par maz skaidrot teātra slēgšanu ar frāzi – ir jābūt atbildīgiem. Bet kāpēc kaimiņiem teātri ir vaļā, mums ne? Neviens neizskaidroja iemeslus. Tāpat arī tagad – ir karš, ir mājaslapa, kur var atrast instrukciju, kā rīkoties, bet, ja, teiksim, Barona ielā uzsprāgst bumba, ko man darīt? Netiek pateikts skaidrā latviešu valodā, ir jāielaužas birokrātiskajā valodā. Protams, no otras puses, labi, ka mūsu valstī birokrātu ir vairāk nekā personību. Blakus valstī mēs redzam, kas notiek, ja ir otrādi.

Tikai kulturāls un inteliģents cilvēks var radīt normālu vidi

Kādā intervijā minējāt, ka kultūra valstij ir A klases prioritāte. Kā jūs vērtējat Latvijas kultūru kopumā?

Man ir grūti vērtēt, jo es vairāk esmu radītājs nekā patērētājs. Vēl nevaru atbrīvoties no sajūtas, ka katru vakaru ir izrādes. Diezgan maz eju uz citu teātru izrādēm, bet eju un domāju, ka teātris ir visdzīvākā māksla, Latvijā teātris ir ļoti sakarīgs, dažādām gaumēm. Tajā vidē, kur es dzīvoju, viss notiek. Piemēram, arī kino sāk ražot īsus, sakarīgus seriālus. Andrejam Ēķim drīz nāks ārā Tarakāni manā galvā, tas ir saturs, ko patērē. Es runāju par to, ka kultūra ir prioritāte numur viens tāpēc, ka tikai kulturāls un inteliģents cilvēks var radīt ap sevi normālu vidi. Cilvēks, kas ne par ko neinteresējas, kas vēlas tikai paēst, var radīt tikai sliktumu un ļaunumu.

Pašlaik kovida dēļ ir tik milzīga pārprodukcija – divdesmit filmu pirmizrādes! Dažādām gaumēm. Ir filmas, kas man nepatīk. Tāpat teātrī – man nepatīk interaktīvs teātris. Tas gan nenozīmē, ka arī to nevajag. Bet tas, ka mums ir teātris, kino un literatūra latviešu valodā, ir pierādījums, ka mēs eksistējam kā nācija. Tāpēc jau kultūra ir primāra. Ja noņemam teātri, kino, literatūru, glezniecību – kas tad mēs esam? Kādreiz, atceros, ar meitu gājām uz kādu multeni kinoteātrī un nevarējām tikt iekšā, jo viss bija pārbāzts. Bet tagad ir kāda trešdaļa zāles. Latvijā radīto filmu seansi ir gandrīz tukši.

Jūtos pārsteigta, dzirdot par tukšajām kinozālēm. Nebiju iedomājusies, ka ir tik traki.

Tāpēc, ka ir brīnišķīgi televizori, labas austiņas – uzliec austiņas un esi kinozālē. Tu pavadi laiku mājās vai arī tramvaja pieturā tā vietā, lai aizietu un maksātu tik un tik eiro par ieeju. Lai gan igauņu producenti teica, ka Igaunijā apmeklējums pieaug. Cerams, mums ir tāpat.

Varbūt arī no kino apmeklēšanas ieraduma mēs atvadījāmies kovida laikā?

Es ceru, ka mēs pieradīsim atkal iet uz kino. Kino ir tik forši! Man prieks, ka, piemēram, Kriminālās ekselences fonds pierādīja – ar kino Latvijā var pelnīt. Ir jātaisa stingri un labi. Ir mākslas brīnums, piemēram, animatori taisa multeni pēc multenes, bet tad ir Ledus laikmets, kas norauj visiem jumtu, un tad vēl ir otrā un trešā daļa, un visi turpina iet. Animatori paralēli mēģina taisīt it kā tāda paša rakstura filmiņas, bet tās neiet pilnībā. Lūk, noķert to kaut ko – tas ir mākslinieku lielākais uzdevums! Teātrī ir gluži līdzīgi. Taisi lugu, kas varētu nostrādāt, bet neiet, un tad ir brīvs laiks, un nolemjam ātri uztaisīt kādu izrādi, un piepeši tā izrādās galvenā un lielākā pelnītāja. Piemēram, Linda Vista nebija plānota, bet Alvis Hermanis izlasīja lugu un ierosināja uztaisīt, jo bija laiks. Uztaisījām, un viss ir, jau kuro gadu spēlējam.

Mēs satiekamies īpatnējā laikā, jo nupat esam pārdzīvojuši pandēmiju, esam iemesti karā un enerģētikas krīzē, ir vēlēšanu laiks, kas nokaitē sabiedrību…

Šajās vēlēšanās vistraģiskākā lieta, kas ir notikusi manā dzīvē, ir atvadas no mana mīļākā latviešu džeza mūziķa – es runāju par Denisu Paškevicu. Esmu klausījies viņu dzīvajā, tas bija izcili. Deniss ir satriecošs mākslinieks. Es neatvados no viņa tāpēc, ka viņš atbalsta kādu politisko spēku, bet tāpēc, ka viņš piedalās pilnīgi klajā priekšvēlēšanu kampaņā, dēvējot to par koncertu. Politiķi var teikt, ka juridiski tā nav kampaņa, bet Deniss ne.

Sanāk tāda nodevība pret mākslu, vai ne?

Māksliniekiem labāk ir nedraudzēties ar politiķiem, nedz arī piedalīties politikā. Lai aktieris ietu politikā, ir jābūt vīzijai. Bet es negribu draudzēties ar politiķiem. Gribu taisīt parodijas par viņiem. Pats esmu gana lētticīgs, tāpēc izvairos no tādām draudzībām. Bet atkal droši vien neder tāds vispārinājums – aktieri nedrīkst iet politikā. Bija Reigans, ir Zelenskis… Bet ir arī Deniss.

Kādu jūs gribētu redzēt Latviju pēc gada?

Brīvu. Drosmīgu. Saliedētu. Visādā ziņā neatkarīgu, ar neatkarīgu un pašpārliecinātu stāju. Man šķiet, tas ir līdzīgi kā ar cilvēkiem – visi grib būt brīvi, neatkarīgi un stāvēt uz abām kājām. Un to pašu es novēlu arī valstij.

Kas ir galvenās vērtības, ar kurām jūs dzīvojat?

Esmu impulsīvs cilvēks, tāpēc strādāju pie iecietības. Man kā aktierim ir jāanalizē dažādi apstākļi un jāizprot, kāpēc rīkojas tā vai citādi. Bet pirmā un galvenā vērtība ir brīvība, kas aiz sevis nes visu – mīlestību un prieku. Vajag darīt visu brīvāk, taču tam nav receptes.