Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Artūrs Kondrāts

Andris Keišs: "Sports mūsdienu vīrietim ir tas pats, kas agrāk iet uz garāžu moskviču skrūvēt"

Intervijas
14. novembrī 06:14 2019. gada 14. novembrī 06:14
Ieva Broka | Žurnāls "OK!"
Šajā laikā kinoteātros rāda trīs jaunas latviešu kinofilmas. Nekas mūs neapturēs, Jelgava ‘94 un Oļegs. Un visās trijās spēlē aktieris ANDRIS KEIŠS. Es nepazīstu nevienu latviešu cilvēku, kuram nepatiktu Keišs. Spīd silta saule, mēs sarunājamies turpat uz soliņa pie Jaunā Rīgas teātra. Un ir tā patīkamā sajūta, ka dzīve šobrīd vienkārši notiek. Un tur sēž nevis kāda loma no kino un teātra, bet viņš pats – tāds, kāds viņš ir.

Vai tu pats jau redzēji filmu Nekas mūs neapturēs?

Nē, bet nav arī tā, ka es nenojaustu, kāda tā būs.

Vizuāli skaista. Muzikāli skaista.

Tā varētu būt. Filmēšanas brīži tādi bija. Daba bija skaista. Un man bija interesanti domāt par to filmas tēmu. Filmēšanas laukumā visu laiku pretnostatīju sevi varonim. Un priecājos, ka manī nav tādas lepnības. Es, ja arī dzīvē kādas problēmas kādreiz samilst, tomēr cenšos runāt, nevis ietiepjos, ka es te esmu tas karalis. Jo tāda dzīves pozīcija veido mezglus, kas noved pie sliktām sekām.

Ir sākusi notikt tā labā lieta, ka latviešu filmas ir. To ir arvien vairāk. Un mēs sākam pierast pie latviešu valodas uz lielā ekrāna. Aktieri ir pārstājuši runāt decenti. Jo tas der uz teātra skatuves, bet galīgi neder kino. Dzīvē taču mēs arī visas galotnes neizrunājam un vispār diezgan daudz murmulējam. Kino tas piestāv.

Kurā lomā tu esi juties vislabāk?

Man darbs vienmēr saistās ar radīšanas prieku. Es, piemēram, joprojām ar sajūsmu atceros to prieku, kāds mums bija, iestudējot Vēstures izpētes komisiju. Par to es savu darbu mīlu.

Es strādāju par aktieri kopš 1996. gada. Divdesmit trīs gadus. Ik pa laikam, es pat teiktu, ka pārsvarā, man patīk tas, ko es daru. Es priecājos par to, ko daru. To es tagad saku bez jebkādas koķetērijas.

Dažas lomas mani ir sapurinājušas. Dažas likušas sevi pārvērtēt. Lomas īslaicīgi ir mani pārvērtušas. Un pēc tam es atkal esmu bijis es pats. Zini, tas ir līdzīgi, kā aizbrauc uz Japānu un domā, ka vairs nekad neēdīsi kotletes ar kartupeļiem. Bet atgriezies un ēd. Vai aizbrauc uz Portugāli un domā, ka turpmāk tu arī mūžam tā ar visiem apkampsies un visu laiku smaidīsi. Bet jau pēc nedēļas viss nostājies ierastajās vietās. Man no lomām bieži vien ir pielipušas varoņu pozitīvās īpašības. Un man tas vienmēr ir paticis.

Kādas rakstura īpašības tu sevī gribētu attīstīt?

Es gribētu būt čaklāks. Neaizlaist laiku tāpat vien, bet piepildīt. Un mērenāks arī es gribētu būt. Es tomēr esmu ļoti impulsīvs. Mēdzu uzsprāgt. Ar to sevī es patiesībā pat cīnos.

Tu mājās pats plauktiņus pieskrūvē?

Nē, jo man nesanāk tik labi kā meistariem. Un man nevajag tādus šķībus plauktiņus mājās. Bet mājās es esmu pietiekami čakls. Teātrī varētu būt čaklāks. Teātrī visi var vairāk, labāk.

Tu pats ar sevi labi sadzīvo?

Jā. Man, redz, ir ļoti paveicies. Es esmu labā ģimenē trāpījis. Un arī ar profesiju neesmu nokļūdījies. Tas ir daudz. Piemēram, ja darbā ir tēma “pusmūža krīze”. Un man tādi “notikuši cilvēki” jautā: bet kas ir tā pusmūža krīze? Es viņiem saku: tu nemaz to nevari zināt. Tev viss dzīvē ir tā, ka tu nevari zināt, kas ir pusmūža krīze. Tu savā profesijā esi īstajā vietā, tev ir brīnišķīga sieva – kāpēc lai tu ko zinātu par pusmūža krīzi? Profesijas izvēle ir ārkārtīgi svarīga. Un ja tu jaunībā esi nokļūdījies kādā izvēlē... Tad bieži vien vēlāk vairs nav tās kapacitātes tikt atpakaļ savā ideālajā “es”.

Foto: Artūrs Kondrāts

Tādā ziņā es ar sevi labi sadzīvoju. Es pat nevaru iedomāties, ko vēl citu varētu dzīvē darīt. Bet ir arī tādas lielas, sāpīgas lomas, kurās esi izlicies maksimāli. Un tad nāk tā atpakaļsaite. No skatītājiem, no kritiķiem. Un tu saproti, ka viņi jau vienalga ir tikai tie, kas noskatās. No malas noskatās. Bet tu tur esi iekšā un esi ielicis tajā lomā tik daudz. Pēc Otello lasīju darba sludinājumus. Ar domu, ka vajag pameklēt ko citu.

Tu tagad nopietni?

Nopietni. Bet varbūt tas arī bija tā manierīgi. Lai varētu vēlāk intervijās pieminēt.

Tu atceries, kad pēdējoreiz aizrautīgi smējies?

Es visu laiku smejos. Nepārtraukti. Es dzīvoju ļoti humorpilnu cilvēku sabiedrībā. Un ar saviem bērniem ļoti bieži smejos. Studiju gados mums pasniedzēji teica: “Kad jūs vienreiz beigsiet smieties un sāksiet domāt?” Bet es smējos tad un smejos tagad. Es arī esmu no tiem anekdošu stāstītājiem.

Izstāstīsi kādu?

Atnāk vīrs mājās. Saskrāpēts, ar lūpu krāsu. Sieva prasa: “Kur tu biji?” Vīrs atbild: “Tu neticēsi – es sakāvos ar klaunu.”

Ir laba! Bet kas tevi spēj saraudināt?

Saraudināt mani var tikai māksla. Tā, ka asaras acīs. Jo dzīve ir tik daudzslāņaina. Pat tuvinieku bērēs tev, piemēram, jāizdomā, vai viss ir noorganizēts, vai visi atnākuši. Tur ir apstākļu apstākļi, kas pārklājas. Bet, piemēram, kino ir izfokusēta viena lieta. Viena tīra lieta. Un tu kā bērns skaties uz to un vari arī sākt raudāt. Atceros, vidusskolā skatījos Miloša Formana Amadeju. Kā es raudāju... Ārprāts, kā es raudāju! Vai Zvjaginceva filma Nemīlestība.

Bet tu taču pats tajā piedalījies.

Jā, bet tā filma bija tāda... Zvjagincevam jau ir tā īpatnība, ka viņš aktieriem nedod lasīt scenāriju. Viņš ir tik uzticams režisors, ka aktieri ar prieku piekrīt piedalīties, pat nezinot scenāriju. Un tad skatās jau gatavu filmu un brīnās par tiem sižeta pavērsieniem, par ko filmējoties nav pat nojautuši. Es skatījos to Nemīlestību un sapratu, ka kļūst arvien aukstāks, sniegs snieg arvien stiprāk, un biju satriekts. Līdz asarām.

Par ko tu domā visvairāk?

Manā galvā dzīvo darbs un mājas.

Un nevis “Kāda ir dzīves jēga?” un “Vai Dievs ir?”

Tie, man šķiet, ir tādi studentu jautājumi. Mēs arī toreiz daudz par to runājām. Bet tagad tas man šķiet tāds tukšs temats. Man neliekas bezjēdzīgs tas, ko daru.

Man bija ļoti mīļš cilvēks – mans sievastēvs. Viņš daudz laika veltīja mūsu sarunām. Bet viņam bija vairāki insulti, un viņš sāka domāt un runāt par žīdu sazvērestībām. Un man bija tik skumji! Jo es būtu gribējis klausīties, kāds viņš bija četrdesmitajos gados kā mazs puisītis. Nu, kas man daļas gar žīdu sazvērestībām?

Izrādē "Vēstures izpētes komisija". (Foto: Jānis Deinats)

Tu saviem bērniem stāsti, kāds biji puisītis?

Jā, un viņiem tie mani stāsti ir kā kosmoss. Stāstu, kā vasarā pirms skolas, kad man bija gadi seši, Latgalē vāca sienu un ar zirgu veda mājās. Nolūza ritenis, un viss siena vezums uzgāzās man virsū. Tas notika netālu no kalēja mājās, riteni uzreiz salaboja un klapinājām tālāk. Kas tas vispār tāds ir? Kaut kāds Jaunsudrabiņš! Bērni to nemaz nevar iztēloties.

Žiguļus, volgas un 2 kapeiku monētas, ko ieslidina pa renīti, lai varētu runāt pa telefonu. Kas tā par dzīvi bez mobilajiem telefoniem varēja būt? Filmā Jelgava ’94 es spēlēju fizkultūras skolotāju, kurš smēķē. Un mums tiešām skolā bija fizkultūras skolotājs, kurš turpat skolā smēķēja. Un visiem tas likās normāli.

Ko tev bez teātra un kino vēl patīk darīt?

Dārzs – tas ir mans. Tas ir tik meditatīvi. Un uzreiz redz rezultātu. Ķiploki. Kartupeļi. Bietes. Burkāni. Sīpoli. Bet nu tie ķiploki pirmajā vietā. Tā smarža. Un tas, ka iestādi tos jau rudenī. Ķiploks ir tāds... Tīrīgs. Nevar izvilkt no zemes sapuvušu ķiploku.

Visu ko no tevis gaidīju, bet ne sajūsmu par ķiplokiem. Pirms 20 gadiem tu būtu runājis par ķiplokiem?

Tad es būtu par dzīves jēgu runājis. Nē, nu tu taču saproti: nav jau tā, ka ķiplokos ir dzīves jēga. Bet tu tos iestādi. Ravē. Novāc. Beigās ir ķiploku pilnas kastītes. Tas ir tas, ko es redzu. Un tajā brīdī es redzu, kā es pavadu savu dzīvi.

Kurā dzīves notikumā tu labprāt atgrieztos?

Es gribētu no malas paskatīties, kāds es reiz biju un ko tieši darīju. Bet ne atgriezties un vēlreiz izdzīvot. Es gribētu atgriezties barikāžu laikā. Man bija 16 gadu. Mēs toreiz braucām uz Rīgu no Jelgavas, un vecāki mūs laida. Ja es tagad nostādu sevi manas mammītes vietā, ka sešpadsmitgadīgs bērns saka, ka brauks tur, kur ir tanki, un viņu palaiž... Vīrs aizbrauc, dēls aizbrauc. Bet tas bija tik neticami kolektīvs laiks, tāda kopības sajūta. To nemaz nevar atcerēties bez aizkustinājuma asarām.

Tu esi dzimis vienā gadā ar Prāta Vētras puišiem, visi esat no Jelgavas. Kopā uz tām barikādēm braucāt?

Nē, mēs ar Artūru Skrastiņu braucām. Ar Prāta Vētru mēs nedraudzējāmies, bijām no dažādām skolām. Viņi no 1. vidusskolas, es no 4. vidusskolas. Bet ar Artūru, skolā teātri spēlējot, iepazināmies, sākām kopā pavadīt laiku. Uz Prāta Vētras koncertu pirmoreiz biju, kad viņi spēlēja mūsu videnē. Ar to savu “Jo tu nāc...” Viņi vēl nebija nekādas zvaigznes toreiz.

Es tajā laikā ļoti nopietni biju pieslēdzies Jumpravai. Kad tagad dzirdu nepopulāras Jumpravas dziesmas, saprotu, ka arī tām zinu katru vārdu. Viņu daiļradi es visu no galvas pārzināju. Tā Grāvera un Graubas ietekme uz mani bija tik liela! Ja es TV ieraudzīju, ka Grāveram jauna frizūra, tāda uzreiz bija arī man. Vienreiz viņam bija mati robiem izgriezti. Un es arī ātri pats sev tādus izgriezu. Mamma šausminājās, bet es: “Mamm, nu kā tu nesaproti?!”

Sporta skolotāja lomā filmā "Jelgava '94" (Foto: Agnese Zeltiņa)

Jumpravas koncerti Jelgavas kultūras namā bija kaut kas satriecošs! Mēs jutāmies kā tādi revolucionāri, kad rāpāmies viens otram pičpaunā un miliči rāva mūs nost. Jumpravas jau bija tāda idejiska grupa, viņus klausīties – tas tolaik nozīmēja būt sociāli aktīviem.

Bet pie tevis pilsoniskā aktivitāte esot atnākusi vien pirms dažiem gadiem.

Jā, caur izrādi Kārkli. Un Jaunā Rīgas teātra ēkas sakarā man arī jādomā par būvniecības karteļa lietām. Kad runā par 100 miljonu vērtu koncertzāli, es atceros, kā šovasar braucām uz koncertu Stirnienē. Absolūti brīvprātīgi, Kristīne pati par benzīnu samaksāja, lai varētu tajā piedalīties. Koncerts sākās deviņos vakarā, lai visi lauku cilvēki var paspēt nodarīt savus lauku darbus. Tur var redzēt to tīrību, to patieso tautas mākslas mīlestību.

Tik skaisti koru dziedājumi, un tas nemaksāja neko. Bet te vienai mājai 100 miljoni... Es nespēju būt par to. Man arī tīri egoistiski gribas būt pret to, jo tā summa ir tāda, ka 10 gadus ik gadu varētu uztaisīt 10 labas latviešu spēlfilmas. Es nesaprotu, kā var vispār tādas iniciatīvas izvirzīt? Kādās galvās tādas idejas dzimst?

Bet latviešu filmas atkal ir. Un tās ir labas. Tādas, ko var vairāk par vienu reizi skatīties un ne tikai tāpēc, ka latviešu filma un jāatbalsta taču. Kura no pēdējo gadu filmām tev pašam šķiet ļoti izdevusies?

Homo novus. Es zinu, ka to filmu dažādi vērtē, bet man tā ļoti patīk. Tā ir prieka pilna, pilnasinīga, uz pasakas pusi velkoša filma, kurā savijas māksla un attiecības. Un pāri visam ir krāsa. Kino Latvijā ir atdzīvojies, visi departamenti strādā profesionāli, ir uzaudzēti muskuļi, un nu jau ir arī pieredze.

Kad prasīju, par ko tu visvairāk domā, gribēju saprast, kas tev liek gribēt dzīvot.

Vai tad prieks un vēlme dzīvot nav iedzimti?

Varbūt. Bet to var pazaudēt. Var sajusties vecs, un var vairs neko negribēt. Tev tā nav bijis?

Nē. Bet tabletīšu sarunās arī ir kaut kas brīnišķīgs! Man tās ārstu sarunas tagad ir diezgan aktuālas. Filmējoties, jājot ar zirgu, traumēju muguru.

Man nekad nav bijis tā, ka neko negribas. Līdzsvaram starp darbu un ģimeni gan ir jābūt. Kad viena joma kādu brīdi dominē pār otru, tad var sākt likties, ka kaut kas nav pareizi.

Tu sevi uzskati par ģimenisku cilvēku?

Absolūti.

Un tu nojauti, ka tāds būsi?

Es vienmēr zināju, ka man vajag ģimeni. Es nemaz nevaru iztēloties, ka viens dzīvotu.

Andra Gaujas filmā "Nekas mūs neapturēs". (Foto: Publicitātes foto)

Un tu nekad nenogursti no tās ģimenes kņadas?

Nē. Kad mēs iestudējām Provinces anekdotes ar Fruminu, viņš, tāds ebrejs, krieviski teica: “Брак – он и есть брак.” Protams, ģimene ir mūžīgi kompromisi. Bet šķērslis – tas ir aktiera draugs. Kad dzīvo viens, šķēršļu nav. Guli, kad gribi. Mosties, kad gribi. Kad gribi, ej uz kino. Kad negribi, neko nedari. Kad ir ģimene, nevari rīkoties, kā ienāk prātā. Bet tā jau arī ir tā dzīve. Tur ir tas interesantums.

Tev piemīt izrādīšanās tieksme? Gribas, piemēram, jaunāku un labāku mašīnu?

Man visa konkurence un izrādīšanās tomēr ir teātris. Esmu aktieris, tātad – tas cilvēks, kuram patīk, ka uz viņu skatās. Bet es arī pilnībā šajā ziņā sublimējos teātrī. Un esmu no tiem, kas nobrauks mašīnu līdz galam.

Un ar ko tu savā teātrī visvairāk konkurē?

Es uzskatu, ka neesmu tas vadošais spēks novatorismā. Mani kolēģi man ļoti palīdz pilnveidoties un attīstīties. Ja notiktu kas tāds, ka man būtu jāšķiras no Jaunā Rīgas teātra, man būtu ļoti žēl. Jo te ir absolūti manas mājas.

Tu lasi grāmatas?

Lasu. Un arī bērniem priekšā lasu. Vēstures izpētes komisijas sakarā daudz lasīju. Tagad mēs lasām par Dailes teātra vēsturi, par Eduardu Smiļģi. Man patīk gari stāsti, biezas grāmatas. Dzeju gan es nelasu. Bet lasīšana ir joma, kurā tieši parādās mans slinkums. Lai gan pēc izrādes varētu atšķirt un palasīt grāmatu, es izvēlos pasēdēt un nedarīt neko. Lasīt ir labi. Man diemžēl nav izdevies ar lasīšanu saslimdināt dēlu, viņš izvēlas iegūt informāciju citā veidā.

Koncertā Nāc līdzās bija brīnišķīga flautiste, neredzīga meitene. Viņa brauks uz Londonu, mācīties spēlēt pēc Braila raksta notīm. Un tas ir tik ļoti godīgi, tik jaudīgi. Jo šobrīd viņai jāmācās pēc iespēlēta parauga, caur starpnieku. Grāmatas ir tas, kur mēs varam iztikt bez starpnieka. Ne audiogrāmatas, ne filmas, ne teātris nevar atsvērt to, ka tu pats lasi un iztēlojies. To mirkli, kad galvenais varonis ar līko degunu sakņupušu muguru ieiet drūmā istabā. Un tikai tu redzi to līko degunu, sakņupušo muguru un tumšo istabu tieši tā. Tā ir tikai tava aina, tikai tava iztēle. Tajā ir pirmreizīgums.

Filmā Nekas mūs neapturēs tu divreiz parādies kails. Tevi bija jāpierunā?

Nu, pavisam “atklāti” jau nebija. Un man tas arī nav nekāds pārdzīvojums. Sievietēm aktrisēm ir citādāk.

Filmā tu shēmo starp divām sievietēm. Dzīvē tev kādreiz tas ir bijis aktuāli?

Mīlas trīsstūris? Es esmu par slinku kam tādam. Ja negribi konfrontēties, tur visu laiku ir jāmānās. Bet mānīšanās nav mana stiprā puse. Es tad sarkstu. Nē, tas galīgi nav mans.

Ko tu saproti ar ģimeni kā “pilno lozi”?

To, ka tevi saprot. Ka tevi jūt. Saprot, kāpēc tu uzvedies tā, kā uzvedies. Un ka es pats saprotu, kā es uzvedos. Un jūtu to. Tas, ka mani bērni ir tādi, kādi ir. Tas, ka mums ir vienāda gaume tajā, ko sauc par ikdienas mazo dzīvi. Attieksme pret lietām un kārtību. Sapratne par to, kas ir skaisti. Ir cilvēki, kuriem patīk māksliniecisks bardaks. Un ir perfekcionisti. Divu tik pretēju cilvēku kopdzīve taču kļūst par elli. Vai arī vienam ir sevi ļoti jālauž. Mums ar Kristīni no laika gala ir bijis tā, ka ir sapratne un līdzīga uztvere.

Nesen uzzināju, ka Čelentāno – šis par mačo pasludinātais vīrietis – vairāk nekā 50 gadus ir kopā ar vienu un to pašu sievu. Tev par sevi nav pārsteigums, ka tu tā mierīgi vari dzīvot ģimenē?

Nē. Bet man ir pārsteigums daži mani draugi, kuri brauca foršās mašīnās un palika vieni paši pie mums Jaunpilī, dzīvojot tādu ērtu vecpuiša dzīvi, un par kuriem man likās: nē, nu šitas čalis nekad neieies ģimenes dzīvē! Bet tas notiek. Tas man ir pārsteigums. Bet par sevi es noteikti nebrīnos.

Foto: Artūrs Kondrāts

Kas ir tavas stiprās puses?

Man ir diezgan daudz draugu. Tieši draugu, nevis paziņu. Un starp mums ir tā apmaiņa, kādai jābūt starp draugiem. Es ļoti reti jūtos kā donors. Un arī ļoti nelabprāt, jo tā loma mani ļoti pumpē ārā. Bet tajās draugu kompānijās, kas man ir, es vienmēr atgriežos ar prieku.

Es jutekliski uztveru pasauli. Tā nav intelektuālā bauda, kas mani iepriecina, nē. Es varu iztēloties to laimi un prieku, kad satiec cilvēku, ar kuru jums ir intelektuālas sarunas, bet tas nav mans. Lai izkoptu sevī to intelektuālo stīgu, ir mazāk laika jāpavada vai nu darbā, vai ar ģimeni. Bet es negribu samazināt ne viena, ne otra nozīmi savā dzīvē. Nu, piemēram, es visu mūžu esmu sapņojis būt pavārs. Pats vārīt zupas, gatavot kārtīgus ēdienus.

Kad mēs uzcēlām Namejus – savu Jaunpils māju –, tad likās, ka nu man ir tā virtuve, sapirkšu pavārgrāmatas, gatavošu plovus un ko tik vēl. Bet nekā. Tas nebija manā raksturā, man vienkārši nebija tam laika, un negribējās to laiku atņem tam, kas dzīvē jau ir. Un tā es joprojām neesmu nekāds pavārs.

Kas tev liekas skaists?

Grūti man tev atbildēt uz šo jautājumu.

Un kas neglīts?

(Klusē.) Zini, kas man liek priecāties? Daba un cilvēki. Un tāpēc es priecājos, ka Jaunpils ir ciemats, ka tā mūsu māja nav kaut kur dziļi mežā, bet tur ir ciemats. Es pazīstu tos vietējos cilvēkus. Tur notiek tik komiski un vienlaikus pamācoši notikumi. Es tajā ciematā socializējos. Pieskaros tai īstajai Latvijai. Tai neskartajai Latvijai. Tas man ļoti patīk. Tas ir skaisti.

Jūsu Jaunpils māja ir skaista?

Tāda padomju laika māja. Gribējām to renovēt, bet radās citas prioritātes, un mājas atjaunošana tika atcelta. Bet teritorija ap māju ir diezgan liela, un tur visas vīzijas piepildās. Tur mums ir tā saskaņa un prieks par līdzīgu gaumi. Šovasar nodzīvojām tur vairāk nekā divus mēnešus. Pietika, tā kā par daudz jau bija. Tagad prieks, ka atkal ir teātris, izrādes, mēģinājumi.

Kā tu šajos gados esi mainījies kā aktieris? Pašpārliecinātība pieaugusi?

Jā, pašpārliecinātība ir augusi. Jo es jau nesāku tā ļoti stabili. Es pat teiktu, ka es kā aktieris sāku ļoti nestabili. Bija veiksmes, bet bija arī diezgan lielas neveiksmes. Taču kā jau jaunā aktierī manī bija degsme, kas tās neveiksmes nogludināja.

Kad teju katru vasaru atkal rāda Vienas vasaras ziedu, es skatos un domāju: “Ārprāts! Ārprāts, cik naivi, nemākulīgi, neveikli...” Bet tajā vienalga ir degsme, un tas kaut cik to visu glābj.

Aktieru biogrāfijās vienmēr uzsver viņu skatuves partnerus un to nozīmību. Tev ir tāda “sava partnere”?

Mēs, aktieri, jau paši sev partneri neizvēlamies. Bija laiks, kad mēs ar Gunu Zariņu spēlējām lomu pēc lomas. Pēc tam ar Sandru Kļaviņu. Šobrīd man ir Baibas Brokas posms. Bet mēs te esam tik saliedēts un viens otru balstošs kolektīvs, ka es nevaru kādu vienu izcelt.

Tu vari joprojām justies kā jauns aktieris?

Es visu laiku jutos jauns. Bet pagājušogad teātrim pievienojās cilvēki, kuri dzimuši 2000. gadā. Viņi varētu būt mani bērni. Tā nu es vairs nevaru atļauties justies kā tāds students. Mēs te Jaunajā Rīgas teātrī esam ļoti noslēgta vide. Bet tad es nonāku filmēšanas laukumā un konstatēju, ka režisors ir jaunāks par mani. Tā tas lēnām pienāk. Caur diviem logiem tu redzi, kā rit laiks, – bērni un koki. Tie koki, ko mēs reiz iestādījām, ir jau tik lieli un resni.

Ko tu saviem bērniem gribi iemācīt?

Es viņus mīlu tādus, kādi viņi ir. Godīgi sakot, es arī nejūtu, ka kaut ko baigi nu varētu viņiem iemācīt. Mēs vienkārši dzīvojam. Viens gan – pieklājībai ir jābūt. Pieklājība ir ļoti jauka īpašība, kas ļauj dzīvot starp citiem cilvēkiem. Man pašam ļoti patīk pieklājīgi cilvēki. Ciest nevaru bezkauņas.

Es jau no bērniem daudz ko varu gribēt. Piemēram, es pats sirdī esmu sportists. Bet mans dēls ar sportu ir uz jūs. Viņā vienkārši nav sportiskā azarta. Un kā es to varētu viņā iedabūt? Nekā.

Ar kādiem sporta veidiem tu nodarbojies?

Jaunībā ar akadēmisko airēšanu. Tagad man patīk basketbolu spēlēt. Bet darba ritms tāds, ka nevaru savākties komandu spēlei. Tāpēc aizeju uz Ziedoņdārzu un vienkārši pamētāju bumbu. Kādreiz daudz skrēju. Līdz pat 20 kilometriem pirms mēģinājumiem.

Bet manī ir pārāk liels azarts, es neprotu tipināt un izbaudīt apkārtni. Es nesos sarkanu seju. Tāpēc arī atmetu, jo tas nav pārāk veselīgi. Man bija brīnišķīgs treneris, pie kura gāju uz sporta zāli. Bet arī tur mans azarts līda ārā: gribas celt tos svarus arvien smagākus un smagākus. Un muskuļi aug. Ieej kadrā un skaties, ka jau pēc kalna izskaties. Kino tas neder. Nācās pārtraukt un atgriezties normāla cilvēka izskatā.

Bet vispār sports mūsdienu vīrietim ir tas pats, kas agrāk aiziešana uz garāžu moskviču skrūvēt. Lieta, kas attiecas tikai uz viņu vienu. Kur citiem nav jāiejaucas. Iespēja būt egoistiskam. Turpat ir arī burāšana, kaitošana, moči.

Vai pēc Zvjaginceva filmas Nemīlestība tev nāk kino lomu piedāvājumi no Krievijas?

Nupat nofilmējām, teikšu tā, baigo filmu. Saucas Iejaukšanās. Pirmizrāde būs martā. Filmas režisore ir tāda Ksenija Zujeva. Pavisam jauna. Atklāta, skarba un vienlaikus ļoti jūtīga režisore no Maskavas. Operatore arī bija jauna sieviete. Viņas visu laiku bija Adidas sporta tērpos. Filma ir ļoti aizkustinošs, bet skarbs stāsts. Šajā filmēšanā es iepazinu to īpatnējo Maskavu. Ārpus centra, pilnīgi bezcerīgi blokmāju rajoni, Rīgā tādu vispār nav. Pats neglītākais Purvciema nostūris ir mīlīgāks.

Liela loma?

Galvenā vīriešu loma. Ārsts, sieva un paciente, kura ārstu izprovocē.

Un atrada tiešām pēc Zvjaginceva filmas?

Jā. Tas jau ir tas aktiera liktenis. Pasaule ir pilna ar brīnišķīgiem aktieriem. Daži filmējas, daži ne.

Saistītās ziņas

Andris Keišs: "Sievai labāk dāvināt nevis kleitu, bet aploksnīti" 8
Andris Keišs: par ziemas prieku, "Oskara" nomināciju un dzīvi pēc 40
Talantīgi censoņi jau 4 gadus taisa filmu, taču - naudas nepietiek. Labu vārdu aizliek arī Andris Keišs 16

Kuru lomu tu gribētu nospēlēt?

Gribēt jau es varu visu ko. Bet visas tās ekspektācijas, gaidīšanas... Ir brīnišķīga loma – karalis Līrs. Bet es taču nevaru kādam režisoram lūgt, lai viņš to iestudē, jo es jau 20 gadus par to sapņoju. Es nesapņoju par iespēju nospēlēt Laimoni Ūdri no Vēstures izpētes komisijas. Bet tā izrādījās mana sapņu loma. Brīnišķīga loma!

Kura grāmata uz tevi atstājusi visspēcīgāko iespaidu?

Studiju gados mani ļoti uzrunāja Tomasa Manna Jāzeps un viņa brāļi. Un vēlāk arī viņa Burvju kalns. Viņam ir tādi gargabali. Un viņš ir cilvēks, kurš teica, ka literatūra ir vislabākais žanrs. Kas ir mūzika – tas ir tik abstrakti! Bet literatūra, kad esi spiests ļoti precīzi izvēlēties vārdus, lai pateiktu, ko tu jūti – tā ir māksla. Un es arī Jelgavu ’94 pieskaitītu pie savām favorītgrāmatām. Tā gan ir Jelgava, no kuras es jau biju aizbraucis.

Cik tu domā par naudu?

Daudz. Un jūtos slikti, ja tās nav. Nauda – tas ir svarīgi.

Un ko tu dzīvē vēl gribētu piedzīvot?

Es gribētu, lai manā dzīvē ir daudz kino. Un es gribētu vēl kaut ko, bet es negribētu apgrūtināt savus bērnus.

Un tas būtu?

Es gribētu mazbērnus. Bet es pat laikam negribētu, lai mani bērni uzzina, ka es to gribu. Jo tā vairs nav mana dzīve. Tā ir viņu dzīve, viņu izvēles. Es gribētu, lai mani bērni ir laimīgi. Lai izaug un ir “notikuši cilvēki”.

Tu zini, par ko es visu šo sarunas laiku brīnos? Ka tevī vispār nav nekā ekstrēma. Nekā traka.

Es taču tik daudz trakoju pa skatuvi... Bet es esmu impulsīvs. Un arī mierīgs. Manī ir tas viss. Varbūt šodien vienkārši esmu mierīgāks nekā citreiz. Tomēr nedomāju, ka, satiekoties citudien, es teiktu, ka gribu doties ceļojumā ar jahtu apkārt pasaulei. Es centos šajā sarunā būt godīgs. Es tiešām centos.

Citi šobrīd lasa

Bijušais šefpavārs atklāj, ko karaliskā ģimene ēd Ziemassvētkos 5
FOTO: par "Mis Pasauli" šogad kronēta daiļava no Jamaikas 3
"Lūdzu Dievam pacietību" - Sedokova baidās pazaudēt mīļoto Timmu 1
Tēmas: Andris Keišs

Зрители шоу "Поле чудес" возмутились победой участника, угадавшего слово с ошибкой: Якубович оправдался

"Мать! Больше для нее роли нет": Михаил Боярский вновь указал женщинам на их место